Viņi sadega kā malkas pagales. Un vakar uzzinājām, ka prokuratūra ir pieņēmusi lēmumu izbeigt kriminālprocesu par traģisko ugunsgrēku sociālās aprūpes centrā Reģi, kura laikā Latvija zaudēja divdesmit sešus cilvēkus.
Jā, šos cilvēkus savā aizgādībā bija ņēmusi valsts. Jā, viņiem bija īpašas vajadzības, taču tas nenozīmē, ka viņi šai valstij ir mazāk svarīgi, mazāk vajadzīgi. Latvija (un neviena valsts) nav tik bagāta, lai nesatrauktos par zaudētajām dzīvībām. Kaut aiz cieņas vien. Kaut aiz līdzjūtības vien. Kaut aiz cilvēcības.
Nevilšus iedomājos, kā būtu, ja ugunsmēles būtu aprijušas valstij piederošas dārgas mēbeles, tehniku, namu. Šaubos, vai tad kriminālprocess tā vieglu roku tiktu izbeigts. Pareizāk sakot, esmu pilnīgi pārliecināta, ka tiesībsargi līstu vai no ādas ārā, lai no kāda — augstāka vai zemāka ranga — vainīgā piedzītu zaudējumus un sodītu kaut nosacīti. Bet Reģos pārogļojušies — tie jau bija vien slimi cilvēki, kas paši sev nespēja nodrošināt iztiku un kurus tāpēc uzturēja valsts. Varbūt tad labāk vien, ka beidzot slogs no kakla nost. Jo to naudu, ko atgrūda tiem nelaimīgajiem, tagad varbūt varēs atvēlēt piešpricei kādam īpašu uzdevumu ministra sekretariātam. Varbūt.
Un šajā kontekstā kā ņirgāšanās šķiet nu jau demisionējušās ministres Dagnijas Staķes (ZZS) lielīšanās 31.oktobra LTV Panorāmā, ka viņa, lūk, aizejot ar labi paveikta darba apziņu. Viņa esot panākusi, ka Gudeniekos tiks uzcelta jauna sociālās aprūpes māja, kurā varēšot atgriezties Reģu iemītnieki. Izskatās, ka Reģu traģēdija šai ministrei nav iemācījusi neko par to, ka arī dvēselē sasirguši cilvēki var dzīvot ārpus milzīgajām iestādēm. Ir mūsu valstī arī labi piemēri — piemēram, šodien, 1.novembrī Gārsenē atklāj grupu dzīvokli, kurā ārpus stacionāra sienām varēs dzīvot trīs Aknīstes psihoneiroloģiskās slimnīcas klienti, kuriem veselības stāvokļa dēļ slimnīcā nemaz nevajag atrasties. Viņi var dzīvot patstāvīgi. Jo arī šie cilvēki ir pelnījuši savas mājas. Savu dzīvi. Nevis slimnīcas vai pansionāta istabiņu, kas jādala ar vairākiem likteņa biedriem.
Un ir pilnīgi aplams no seniem laikiem vēl iesakņojies priekšstats, ka cilvēki ar garīgās veselības problēmām ir tikai uzturami un ka viņi mums, pārējiem, nevar neko dot. Esmu ciemojusies vairākās garīgās veselības ārstniecības iestādēs, arī Gārsenē, un esmu redzējusi, cik skaistus rokdarbus darina šo iestāžu klienti. Aizbrauciet uz Gārsenes veikaliņu—kafejnīcu, kur strādā slimnīcā dzīvojošie puiši! Un Jūs izbaudīsit viņu sirsnību, un Jums noteikti gribēsies nopirkt kādu slimnīcas klientu darinājumu. Viņu rokās radusies rotaļlieta mazulim būs daudz mīļāka un tīkamāka nekā kaut kur aizrobežā tapināta bārbija, jo tādā lupatu lācītī vai suņukā viņu darinātājs ir iešūdinājis arī gabaliņu no savas sirds.
Divdesmit sešas sirdis pārogļojās Reģos tajā aukstajā februāra naktī. Un par spīti tam Dagnija Staķe joprojām grib cilvēkus kā malkas pagales aizvest uz Gudeniekiem, uz namu, kas noteikti būs moderni uzcelts un aprīkots, bet vai tās tiešām būs mājas? Ir viegli nokraut malkas pagales kādā nomaļā pagastā. Lai nerēgojas acīs. Grūtāk ir visiem cilvēkiem nodrošināt cienījamu dzīvi, kuru neapdraud valsts nevērība, neieinteresētība un neizpratne par to, kas kurai sirdij, arī slima cilvēka sirdij, vajadzīgs.
Šādā kontekstā pavisam noteikti labāk, ja par labklājību Latvijā neatbild Dagnija Staķe. Vienīgi žēl, ka viņa savu posteni neatstāja jau tūlīt pēc ugunsgrēka un arī tagad aiziet, savu vainu, kā izskatās, neizpratusi. Tad jau nav brīnums, ka neviens nav atbildīgs par to, ka divdesmit sešas sirdis ir pārvērtušās oglēs.