Atslēgvārdi:

Nosodītā demokrātija 0

Vardarbība nav nekāds nejaušs politikas blakusprodukts vai slimība, tā pieder pie politikas būtības arī demokrātiskos režīmos. Tie, kas vardarbības nosodījumā nosoda pašu politisko dažādību un konflikta iespējamību, faktiski domā totalitāri.

Iesaki citiem:

Gribot negribot ir jāpiekrīt tiem, kuri apgalvo, ka 14. janvāra rītā mēs pamodāmies citā Latvijā. Kaut kas patiesi bija mainījies. Taču kas tieši? Politiķu publiskajos izteikumos bija parādījusies jauna nervozitāte, jaunus augstumus sita moralizēšanas vilnis, nonākot līdz gana traģikomiskajai “rokas nedošanas” un “nesveicināšanās” pakāpei. Tomēr šo norišu ietekme bija samanāma arī krietni plašāk. Pat no visapolitiskākajām aprindām daudzi piedzīvoja pēkšņu atklāsmi, ka kaut kas tomēr pie mums neiet īsti labi — un ne jau tikai ekonomikā. No kurienes šāda apskaidrība? Atbilde ir — vardarbība. Vienkārša un ļoti fiziska. Krietni tāla no ierastās parlamentārās demagoģijas un politikas oficiozā pompa. Apgāztas automašīnas, ievainoti policisti un ar stekiem piekauti jaunieši. Lēta brendija pudeles, restoti autobusi un trakas acis tiem pienapuikām, kuri reizi mūžā kaut uz mirkli varēja iedomāties sevi “veidojam vēsturi”.

Līdzīgi kā citās civilizētajās Eiropas valstīs vairākas sabiedriskas organizācijas pie mums izteica nosodījumu notikušajam. Tika nosodīts vandālisms, huligānisms un barbarisms. Šādas manifestācijas patiesi ir vietā kā aicinājums uz cieņu pret cilvēka tiesībām uz dzīvību un neaizskaramību. Tomēr kategoriskam vardarbības nosodījumam nevajadzētu mums aizmiglot skatienu šā notikuma niansētai izpratnei. Politiskās vardarbības parādīšanās demokrātiskajā Latvijā ir zīme, kura pelna rūpīgu interpretāciju. Turklāt šāda interpretācija nav reducējama vienīgi uz cilvēku psiholoģiskajām problēmām, kā to norāda sociālantropologs Roberts Ķīlis[1]. Vardarbībai ir arī specifiski politisks, ne tikai sociālpsiholoģisks vai ekonomisks saturs, turklāt tas ir krietni sarežģītāks par ļeņinisko “augšas vairs nevar, apakšas vairs negrib”.

Liberālā perspektīva tradicionāli ir apgalvojusi, ka labi iekārtotā valstī politiskai vardarbībai nav vietas. Būtiskākais šeit ir cilvēktiesības, un visiem konfliktiem starp racionāliem indivīdiem ir jātiek nokārtotiem diskusijas, kompromisu un vēlēšanu ceļā. Vardarbība piedien necivilizētajiem mežoņiem, kuri vēl nav izauguši līdz universālā prāta gaismai. Modernā un apgaismotā pasaulē turpretī nav vietas politiskajai vardarbībai. Tā var tikt lietota vienīgi likuma ietvaros un arī tad vienīgi augsti humānu mērķu — audzināšanas, aizsargāšanas — nolūkā. Šo jauko pārliecību par demokrātiskās politikas imunitāti pret vardarbību pēckara pasaulē iedragāja atskārsme, ka liberāli demokrātiskās valstis patiesībā mēdz būt vardarbīgas — gan iekšienē, sargājot elites privilēģijas, gan uz ārieni — karojot Vjetnamā un citur. Kopš tā laika pārliecība, ka liberāli demokrātiskām valstīm vardarbība ir kaut kas principiāli svešs, ir krietni vien pabālējusi. Vardarbība nav nekāds nejaušs politikas blakusprodukts vai slimība, tā pieder pie politikas būtības arī demokrātiskos režīmos.

Tiem, kuri šaubās par vardarbības lomu varas simboliskā leģitimācijā, vajadzētu atcerēties patriotisko jūsmu par Aigara Graubas pseidovēsturisko opusu Rīgas sargi, kurš pēc ilgiem laikiem atgādināja, ka arī mūsu valsts sākotnes tomēr ir meklējamas organizētā vardarbībā. Politika ir konflikts, un arī demokrātiska politika ir konflikts — tiesa, regulēts noteiktu procedūru un garantētu indivīda tiesību ietvaros. Tomēr jebkurš īsteni politisks konflikts kā galējo instanci paredz arī fizisku vardarbību. Šai atziņai un nelaimīgās otrdienas nakts notikumiem vajadzētu mazliet atvēsināt galvas dažiem aktīvajiem “nosodītājiem” no mūsu politiskās elites. Daudzi tur līdz šim savu darbību saistīja ar vienkāršu parunāšanos un birokrātisku apgādes jautājumu risināšanu sev līdzīgu cilvēku lokā. Un te pēkšņi izrādījās, ka viss var kļūt daudz nopietnāk, skarbāk un primitīvāk. Tieši ar šo mirkli tad arī iestājās politiķa, ne vairs vienkārši administratora vai galma sulaiņa atbildība. Neskatoties uz ierastajiem dzelzsbetona viepļiem televizorā, politiķu drudžainā aktivitāte pēdējās nedēļas laikā liecina, ka daudziem šī atziņa ir nākusi visai negaidīta.



Vardarbība vēsturiskā skatījumā

Atskatoties politisko ideju vēsturē, es šajā rakstā vēlos aizstāvēt kādu vienkāršu tēzi. Proti, pret vardarbību var vērsties dažādi. Vardarbību var noliegt nevajadzīgu ciešanu noraidījuma dēļ, kuras turklāt bieži skar pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Šāds vardarbības noliegums ir ētiski motivēts un nenoliedz politisku domstarpību nozīmi. Taču vardarbību var noliegt arī tādēļ, lai noliegtu politisko konfliktu jēgu un reducētu politiku līdz valsts birokrātiskai aizgādnībai. Šāds vardarbības nosodījums savā būtībā ir totalitārs un bīstams, jo noliedz ideoloģisku domstarpību un līdzdalības nozīmi demokrātijā.

Tas paštēls, kuru mūsdienu liberālās demokrātijas par sevi veido, ietver nepārprotamu vardarbības nosodījumu. Tas paredz mierīgu, pārticīgu dzīvi tolerantā sabiedrībā, kura mīl mieru, ciena indivīda tiesības un ķermenisku neaizskaramību. Mūsdienu demokrātijas ar politiskiem lēmumiem vēršas pret vardarbību pat privātajā sfērā, kur tā vēl nesen tika uzskatīta par pašsaprotamu lietu, piemēram, pret sievietēm, bērniem un mājdzīvniekiem. Vēl vairāk — pat karadarbība šajās sabiedrībās lielākoties ir savdabīgi deheroizēta. Atšķirībā no 20. gadsimta sākuma šodien militārpersonu upuri vairs netiek cildināti kā dzimtenes labā krituši varoņi, bet gan uztverti kā savdabīga “profesionālā riska” gadījumi, līdzīgi augstceltņu logu mazgātājiem vai tālbraucējiem šoferiem. Tas viss var radīt priekšstatu, ka demokrātijas nepieciešami ir nevardarbīgas. Tomēr šāds priekšstats ir maldīgs. Demokrātijas lielākoties ir veidojušās tieši uz vardarbības pamata, un vardarbība tām veido vienmēr paliekošu fonu. Sengrieķu demokrātija faktiski radās situācijā, kad pēc ilgstošiem sociālu grupu konfliktiem pilsoņi izlēma apkarot viens otru ar vārdiem un argumentiem, ne vairs nažiem un zobeniem. Turklāt šis režīms nebūt nebija mazāk vardarbīgs par dažu labu oligarhiju vai tirāniju. Arī kristīgie viduslaiki ar visām idejām par tuvākā mīlestību un visu cilvēku vienlīdzību Dieva priekšā attiecībā uz politisko vardarbību tomēr bija visnotaļ reālistiski — cilvēks ir grēcīgs, un no laba prāta vien viņš mierā un saticībā nedzīvos. Tādēļ arī politiskā vardarbība kristietībai ir rūgta nepieciešamība, bez kuras dažkārt nevar iztikt nedz valdnieks, nedz arī tauta, ja valdnieks to pārmērīgi apspiež. Tomēr valdniekam ir arī pienākums aizstāvēt pārvaldāmos pret svešzemju sirotājiem — tieši tādēļ viņam pašam personīgi ir jāspēj sevi apliecināt kaujas laukā. Līdz pat jaunlaikiem attieksme pret vardarbību politikā ir visnotaļ mierīga. Nekas labs gan tas nav, taču politika vienmēr ietver cīņas elementu, kurš balansē uz vārdu un darbu robežas.

Pārmaiņas šajā vardarbības uztverē rodas līdz ar jaunlaikiem, kad Rietumeiropā izveidojas centralizētas nacionālās valstis. Tās, saskaņā ar Makša Vēbera izteikumu, pakāpeniski sāk pretendēt uz “leģitīmās vardarbības monopolu” noteiktā teritorijā. Proti, vardarbība kļūst par tolaik jaunizgudrotās abstrakcijas “valsts” (nevis konkrētas valdnieka personas) prerogatīvu. Saskaņā ar Tomasa Hobsa vīziju, valsts ir kaut kas līdzīgs galvenajam reketierim, kurš noteiktā teritorijā ir iznīcinājis visus pārējos reketierus un tādēļ vienīgais drīkst izmantot vardarbību drošības un paklausības nodrošināšanai. Baidoties no valsts vardarbības pret sevi, cilvēki izvairās lietot vardarbību pret citiem un tādējādi var dzīvot mierā un saticībā. Šāds modernā pilsoņa stāvoklis gan var likties mazliet pazemojošs, tomēr tas ir ļoti produktīvs. Cilvēkiem nav jākaro un jāaizsargājas, viņi var mierīgi tirgoties, ražot, pētīt un dzejot, nebaidoties no vardarbības pret savu personu un īpašumu. Rietumeiropā sāk attīstīties tā sauktā pilsoniskā jeb civilā, jeb gluži vienkārši buržuāziskā sabiedrība.



Pasaule bez politikas

Šo norisi vācu sociologs Norberts Eliass nosauc par “civilizācijas procesu”. Cilvēku paklausība pakāpeniski tiek nodrošināta nevis ar vardarbības draudiem, bet gan ar savdabīgu sociālo normu internalizāciju. Par galveno sociālo tikumu kļūst paškontrole — no publiskās telpas ir jāpazūd jebkurām atklātas vardarbības un seksualitātes izpausmēm. Dažādas vardarbības izpausmes agrāk vienkāršajam cilvēkam gan varēja sagādāt ciešanas, taču tās deva arī vērā ņemamas izpriecas, piemēram, publisku nāvessodu veidā. Tagad turpretī tās tiek izraidītas no publiskās telpas kā kaut kas “necivilizēts” un nepiedienīgs. Politikā šīs norises atbilst priekšstatam par pavalstnieku “apgaismošanu” un audzināšanu, par valsts iekārtošanu uz racionāliem cilvēka dabisko tiesību, ne vairs valdnieka militārās slavas un aristokrātijas kaujas laukā izcīnīto privilēģiju pamatiem.

Sākot ar Franču revolūciju, politiskā vardarbība beidzot kļūst par problēmu pati sev — racionālo un cilvēka tiesības respektējošo sabiedrisko iekārtu, izrādās, nav iespējams iedibināt ar nevardarbīgiem līdzekļiem. Vēl vairāk — jo vairāk cenšamies sasniegt šo nevardarbīgo paradīzi, jo vardarbīgāki kļūstam. Vēsture kopš tā laika pazīst dažnedažādus revolucionārus, kuri aicināja uz vardarbību kā uz “pēdējo” vardarbību (“tā būs pēdējā kauja”), pēc kuras taps absolūti taisnīga un humāna sabiedrība. Vardarbībai šeit ir tikai instrumenta loma gaišās nākotnes sasniegšanā. Markss un Engelss gan runā par vardarbību kā sociālu pārmaiņu paātrinātāju, tomēr galveno lomu šajās pārmaiņās piešķir sociāli ekonomiskajām transformācijām. Šajā ziņā godīgāki ir anarhisti, kā Žoržs Sorels, kuri atklāti glorificē vardarbību kā nepieciešamu instrumentu politisko pārmaiņu sasniegšanai.

19. gadsimts ir arī laiks, kad parādās ideja par savdabīgu “pasauli bez politikas”. Runa ir par tādu sabiedrības pārvaldi, kurā nav iespējamas principiālas ideoloģiskas pretrunas, jo visi galvenie jautājumi jau ir atrisināti. Arī harizmātisko personību cīņas jau ir palikušas pagātnē. Politikā ir palikuši pāri tikai tehniski un birokrātiski sīkumi, kurus spēs atrisināt tam īpaši kvalificēti speciālisti. Nekādas viedokļu sadursmes un vērtību konflikti vairs nav vajadzīgi. Tā vietā zinātne ir atradusi vienu vienīgo “pareizo” sabiedrības iekārtojumu, kuram iebilst ir ne tik daudz amorāli, cik iracionāli. Tam nav alternatīvas, un pretoties tam nozīmē sabotāžu pret prātu un sabiedrību kopumā. Šāds priekšstats par depolitizētu pasauli nebūt nav raksturīgs vienīgi marksistiskajam sociālismam; šādu “sociālo inženieriju” vispirms aizstāv vesela rinda pozitīvistu un liberāļu. Šādā sabiedrībā nav leģitīmas vietas konfliktam un dažādu interešu sadursmei — jebkurš konflikts ir kādas cilvēku daļas nesaprātīguma pazīme. Cilvēkiem faktiski nemaz nevar būt kaut kādi daudzmaz saprātīgi uzskati, kuri principiāli atšķirtos no oficiālās doktrīnas, un tie, kuri to nesaprot, ir principiāli nejēgas bez jebkādas ietekmes politikā. Politika nav cīņa, mobilizācija un līdzdalība, bet gan šauri tehnisks birokrātiskas darbības lauks kādu “jau iepriekš” akceptētu principu vārdā, par kuriem diskutēt nav vajadzības.

Nu, re, pēc šā ekskursa beidzot varam atgriezties Latvijā. Varam vaicāt — cik daudzus no daudzajiem vardarbības nosodījumiem, kurus dzirdējām pagājušonedēļ, patiesi motivēja bažas par nevajadzīgām cilvēku ciešanām? Un — cik daudzos no tiem bija sadzirdams slikti slēpts sašutums par to, ka vispār kādam var būt atšķirīgi uzskati par valsts attīstību un vēlme šos uzskatus aizstāvēt? Cik daudzas no patētiski nopietnajām politiķu sejām patiesi juta līdzi kautiņā cietušo miesas bojājumiem, nevis tam, ka šie nožēlojamie ļaudis savā muļķībā bija uzdrošinājušies paust ko pretēju mūsu valdošās koalīcijas “prātam, godam un sirdsapziņai”? Šis jautājums ir principiāls. Tie, kas vardarbības nosodījumā nosoda pašu politisko dažādību un konflikta iespējamību, faktiski domā totalitāri. Viņi pieņem, ka valsts bez pašu cilvēku līdzdalības zina, kas sabiedrībai ir vajadzīgs. Tādējādi tiek likvidēta vajadzība pēc demokrātijas kā procedurāli regulēta konflikta starp dažādām sabiedrības interesēm. Tas liek mums būt uzmanīgiem pret jebkuru, kurš vēlas diskreditēt citādi domājošos, argumentējot humānisma vērtību aizsegā.




[1] diena.lv., 17.01.2009., http://www.diena.lv/lat/politics/sabiedriba/kilis-grautini-rodas-no-nezinas-ka-risinat-riska-un-spiediena-apstaklus

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

5785939392 53fd8b0e0a

Miers un Bērziņš 1 Autors:Ivars Ījabs

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs