Raksts

No papīra līdz pilsoniski aktīvam cilvēkam


Datums:
05. oktobris, 2004


Autori

Gunita Nagle


Foto: Foto - E. Rudzītis © AFI

Kāpēc nedaudzie fondi, piešķirot naudu NVO projektiem, nav panākuši vienprātību ar saviem sadarbības partneriem?Tā, it kā viņi stāvētu aiz dažādām frontes līnijām, nevis kopīgi gādātu par vieniem un tiem pašiem mērķiem.

“Donorus interesē, lai kārtībā būtu papīri, bet kas tur ir ar cilvēkiem – nerūp,” ar šādu pārmetumu kādā Latvijas Universitātes maģistra darbā tiek ilustrētas donoru un NVO attiecības. Tā, it kā viņi stāvētu aiz dažādām frontes līnijām, nevis kopīgi gādātu par vieniem un tiem pašiem mērķiem. Kāpēc nedaudzie fondi, piešķirot naudu NVO projektiem, nav panākuši vienprātību ar saviem sadarbības partneriem? Kādu viņi redz par savu naudu veidoto pilsonisko sabiedrību? Ko viņi grib redzēt izmaināmies? Par to žurnālistes Gunitas Nagles, Diena vadītajā sarunā ar nozīmīgāko NVO finansētājinstitūciju pārstāvjiem.

Andris Aukmanis, Sorosa fonds Latvija (SFL) izpilddirektors. SFL darbojas kopš 1992.gada un tā mērķis ir atvērtas sabiedrības izveide. 90.gados SFL dažādiem projektiem atvēlējis līdz pat sešiem miljoniem latu gadā, šā gada fonda budžets ir pusotrs miljons dolāru.

Sandra Bērziņa, Vides aizsardzības fonda (VAF) direktore. Vides aizsardzības fonda administrācija ir Vides ministrijas pakļautībā esoša iestāde, kas darbojas kopš 1996.gada. Šogad dažādu projektu īstenošanai fonds atvēlējis 5,5 miljonus latu.

Ieva Ernštreite, Nīderlandes sadarbības fondu projektu koordinatore Latvijā. Fonda galvenais mērķis ir atbalstīt NVO infrastruktūras sakārtošanu. Aizvadītajā gadā NVO no šī fonda ieguva vairāk nekā 600 tūkstošus eiro.

Sandra Rieksta, Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) projektu vadītāja. SIF izveidots 2001.gadā ar domu izsludināt un organizēt sabiedrības integrācijas projektu konkursus un pārvaldīt integrācijai piešķirto pašmāju un starptautisko finansējumu. Šogad projektiem no valsts budžeta piešķirti nepilni 280 tūkstoši latu, no Phare naudas – 2,7 miljoni eiro.

Ieva Morica, Baltijas – Amerikas Partnerattiecības programmas direktore. BAPP darbojas no 1998.gada un par savu uzdevumu uzskata veicināt NVO ilgtspējas un ietekmes nostiprināšanos, kā arī panākt NVO darbībai labvēlīgus nosacījumus. Programmas ikgadējais finansējums NVO ir aptuveni pusmiljons dolāru.

Inese Vaivare, Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (ĪUMSILS) Sabiedrības integrācijas departamenta direktora vietniece nevarēja būt klāt diskusijā, bet uz redakcijas jautājumiem atbildēja rakstiski. Sekretariāta viens no uzdevumiem ir atbalstīt NVO izveidi un darbību, jo tādējādi tiek veicināta indivīda iesaistīšana valsts dzīvē.

Spriežot pēc 2004.gada pētījuma Pilsoniskās sabiedrības attīstība Latvijā, tikai trešdaļa iedzīvotāju tic, ka sabiedriskās aktivitātes var uzlabot viņu dzīves kvalitāti. Iedzīvotāji maz iesaistās politikas veidošanā gan pašvaldību, gan valsts līmenī. Kāpēc?[b][/b]

Ieva Morica: Tā nav uzticības, drīzāk informācijas trūkuma problēma. Cilvēki vārdu salikumu „nevalstiskā organizācija” nesaista ar konkrētām aktivitātēm – ļoti daudzi kā brīvprātīgie darbojas nevalstiskās organizācijās, dzied korī vai savā pašvaldībā piedalās talkās, tomēr neuzskata, ka tās ir sabiedriskās aktivitātes. Taču pilsoniskā aktivitāte izpaužas ne tikai reģistrētās NVO.

Sandra Rieksta: Iespējams, lielai daļai Latvijas iedzīvotāju trūkst izpratnes, kas ir NVO, kādēļ tās ir vajadzīgas, ar ko tās nodarbojas. Daudzi cilvēki ir tik ļoti aizņemti ar savu darbu, domām par iztikas nodrošināšanu, ka nesaprot, kādēļ brīvo laiku veltīt vēl kādam darbam. NVO uzdevums būtu skaidrot šiem cilvēkiem, ar ko tās nodarbojas un kādās jomās tās var pārstāvēt sabiedrības intereses.

Ieva Ernštreite: Daudz kas atkarīgs arī no prasmes piesaistīt jaunus biedrus. Piemēram, ir sieviešu klubi ar 8-10 aktīvām dalībniecēm, kurām itin bieži ir tik pašpietiekamas, ka nemaz nepiesaista vēl kādu labo ideju īstenošanai. Man šķiet, ka bieži vien ir problēmas ar draudzīgu atvērtību.

Sandra Bērziņa: Vēl viens no iemesliem, kādēļ cilvēki neiesaistās NVO, ir bailes, ka viņi tajā nebūs gaidīti.

Ar savu finansējumu nevalstiskajām organizācijām donori netiešā veidā ietekmē pilsoniskos procesus sabiedrībā, kas savukārt nodrošina demokrātiskas valsts pastāvēšanu. Kādas spējas un prasmes Jūs vēlaties attīstīt pilsoniskajā sabiedrībā?

I.Ernštreite: Spēju sadarboties. Prasmi sadarboties ar vietējām pašvaldībām, uzņēmējiem, ar citām organizācijām tuvu un tālu. Nenoslēgties vienā NVO un nedublēt darbības jomu ar citu NVO, bet papildināt citai citu.

S.Rieksta: Viens no SIF mērķiem ir NVO kapacitātes stiprināšana. Gan veicinot jaunu biedru, atbalstītāju, brīvprātīgo piesaisti, gan arī aktivitātes, kas veicina sadarbošanos ar citām NVO un pašvaldībām. NVO tiek mudinātas arī uz sadarbību starptautiskā līmenī.

A.Aukmanis: Aptaujās var redzēt diezgan lielu plaisu starp valsts varas pārstāvjiem un pārējo sabiedrību. Mūsdienās pilsoniskā sabiedrība ir tā, kas tuvina cilvēkus, kuriem pieder valsts vara, un pārējos cilvēkus. Tā mazina atsvešinātību, veicina uzticēšanos. Mēs Latvijā gribam stipru pilsonisku sabiedrību, lai izveidotos sarunu un konsultāciju mehānismi starp varu un iedzīvotājiem. Starp citu, Briselē jau ir izveidotas NVO platformas un ir mehānismi, kā ES institūcijas konsultējas ar pilsonisko sabiedrību.

Kā Jūs izlemjat, kādus darba virzienus finansēt un kādus nē?

S.Bērziņa: Viens no mūsu fonda galvenajiem uzdevumiem ir sabiedrības izglītošana vides jomā, tas ir mūsu lielākais, smagākais punkts. VAF vadlīnijas jau ir tradicionālas – vides aizsardzība, vides izglītība, gaisa un ūdens aizsardzība, vides sanācijas projekti. Izvērtējam arī aktualitātes un attiecīgi sadalām finansējumu. VAF finansē ļoti daudzus projektus pašvaldību teritorijā, sadarbība starp NVO un pašvaldībām tiek visnotaļ atbalstīta.

I.Morica: BAPP virsmērķis ir aktīvi iedzīvotāji un attīstīts NVO sektors. Mēs šī mērķa sasniegšanai strādājam trijos līmeņos. Pirmkārt, mēs vēlamies, lai būtu sakārtota vide, kurā darbojas NVO. Konkrēti – likumdošanas, filantropijas vide. Rezultāti jau ir – tagad ir pieņemts likums par biedrībām un nodibinājumiem un likums par sabiedriskā labuma organizācijām. Nākamais līmenis – mēs piešķiram administratīvos grantus NVO, lai palīdzētu tām nostiprināties institucionāli, organizatoriski, lai tās varētu darboties savā jomā. Trešais līmenis – mēs veicinām sadarbību starp NVO, starp NVO un pašvaldībām, uzņēmējiem un iedzīvotājiem.

Mums ir deviņu cilvēku ekspertu komisija, kas izstrādā divu gadu stratēģiju, ar ko mēs konkretizējam, kā gribam sasniegt savu vīziju. Stratēģija paredz konkrētas programmas, kurām tiek izsludināti projektu konkursi. Vīzija nemainās, bet var mainīties metodes, jo mēs reaģējam uz aktualitātēm.

Pašlaik mūsu uzdevums ir NVO ārējās vides sakārtošana. Tas ir NVO likumdošanas projekts. NVO institucionālās attīstības jomā mēs konkursa kārtībā piešķiram administratīvo finansējumu dažādām interešu aizstāvības nevalstiskajām organizācijām. Sadarbības veicināšanai mums ir atšķirīgas programmas ar pašvaldību līdzfinansējumu, atbalsts filantropijas un pilsoniskās līdzdalības iniciatīvām.

A.Aukmanis: Mums mērķis ir mūžīgs – atvērtā sabiedrība. Trīs mūsu darbības jomas ir nemainīgas –tiesiskās valsts veidošana, pilsoniskās sabiedrības attīstība un tolerance, sabiedriskā saskaņa. Ir citas jomas, kas laika gaitā ir mainījušās. 90.gadu vidū mums bija ļoti lielas izglītības programmas, taču šogad tās ir pabeigtas. Divas pēdējās lielās programmas bija saistītas ar bilingvālo izglītību un sociālajām zinībām skolās.

Mainījies ir arī tas, ko mēs atbalstām. Sākumā mēs atbalstījām indivīdus, 90.gadu vidū – organizācijas, taču 90.gadu beigās mēs sākām nodarboties ar sabiedriskās domas attīstīšanu. Tas nozīmē celt kapacitāti un sapratni par sabiedrisko politiku. Tagad mēs skatāmies uz interešu un vērtību aizstāvības organizācijām.

S.Rieksta: SIF ir trīs finanšu avoti – valsts budžets, ES Phare finansējums un Eiropas sociālais fonds. Katrā no tiem vadlīnijas mazliet atšķiras. Tomēr, ņemot vērā to, ka situācija attīstās, katram projektu konkursam vadlīnijas gatavojam no jauna. Galvenais mērķis – sabiedrības integrācija – saglabājas, mēs varam precizēt prioritātes. Šogad mēs ņēmām vērā īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta noteiktās prioritātes. Atsevišķos projektu konkursos izveidojām speciālu konsultatīvo padomi, kurā ir gan ministriju, gan nevalstisko organizāciju, gan pašvaldību pārstāvji. Tie nāk kopā, diskutē par konkrētu jomu un izvirza savu redzējumu, kas tiek iekļauts vadlīnijās. Projektu konkursu vadlīnijas apstiprina SIF padome, kas arī ir ļoti demokrātiska institūcija, jo tajā tiek pārstāvētas gan ministrijas, gan nevalstiskās organizācijas un pašvaldības. Līdz ar to mums ir visas iespējas reaģēt uz tām aktualitātēm, kas ir saistītas ar projektu konkursiem.

I.Ernštreite: Man ir iebildums pret SIF darbu naudas sadalē – ja projektā ir kāda neprecizitāte ciparos vai datumos, tad projekts tiek atmests atpakaļ. Tas ir pilnīgi neizprotami! Nesvarīgas neprecizitātes dēļ neatbalsta projektu!

S.Rieksta: Ja ir neprecizitāte, projekts ir jāiesniedz atkārtoti, lai nodrošinātu vienlīdzīgu pieeju visiem iesniedzējiem. Varbūt to var saukt par birokrātiju, taču uzskatu, ka mūsu vērtēšanas process ir ļoti caurskatāms – vadlīnijās tiek vienmēr ļoti precīzi aprakstīti tie kritēriji, pēc kādiem projekts tiks vērtēts.

I.Ernštreite: Mēs sākumā runājām par to, kas cilvēkus atbaida. Atbaida birokrātija! Un pievelk cilvēcīgums. Onkulis no Rēzeknes atnāca pie manis raudādams, jo viņš ir bijis Labklājības ministrijā, SFL, SIF un viņam vairs nav kur iet pēc atbalsta.

A.Aukmanis: Attiecībās starp donoru un naudas saņēmēju visi ir iemācījušies – ir jāstrādā. Katrs donors nosaka savu misiju un NVO uzdevums ir iemācīties un meklēt finansējumu pareizā vietā. BAPP tagad īpaši piestrādā pie finansējuma dažādošanas, lai dotu zināšanas indivīdam un NVO, kur meklēt naudu. Viens donors strādā, lai individuāli stiprinātu NVO infrastruktūru, cits donors cenšas izveidot mehānismu, lai strādātu organizāciju tīkls. Katram ir jāmēģina atrast naudu pareizā vietā.

Man šķiet, ka ir ieguldīts ļoti liels darbs, lai organizācijas saprastu, kas ir to mērķi. 90.gadu vidū daudzo organizāciju cilvēkiem sirds bija pareizā vietā, bet mērķi bieži vien nebija skaidri. Viņiem bija jāiemācās saprast, kā darboties kopīgi un kā nodefinēt savu misiju. Un tad tapa skaidrs, kā uzrakstīt projektu un pateikt, ko tā īsti vēlas. Donori ļoti labi zina, ka jāpasaka kritēriji, pēc kuriem projektus vērtē, lai projektu iesniedzējiem būtu skaidri spēles noteikumi.

Ir novērots, ka NVO, rakstot projektus, bieži vien mēģina „palīst” zem finansētāju piedāvātajām vadlīnijām, jo tā ir vienīgā iespēja, kā iegūt naudu. Kā jūs cenšaties noskaidrot NVO vajadzības? Kā panākt, lai fondu vadlīnijas un NVO vajadzības sakristu?

A.Aukmanis: Donori dod naudu saviem mērķiem un, ja NVO definējušas savu vīziju, tad tām naudu jāsameklē pareizā vietā tā, lai savu misiju var izpildīt. Te ir jāmeklē sakritība starp donoru un NVO mērķiem. Mēs varam argumentēt, ka Latvijā trūkst naudas avotu. Tā ir ļoti liela patiesība. Tādēļ tagad SFL un BAPP gādā par filantropijas veicināšanu un māca saprast, ka nauda ir arī kaut kur citur. Organizācijām ļoti uzmanīgi jāpārdomā, vai tā nauda, kas tiek piedāvāta, patiešām ir vajadzīga tieši viņiem.

S.Bērziņa: VAF ir viens no retajiem, kas administrē valsts budžeta naudu. Mūsu uzdevums ir gādāt, lai dabas resursu jomā nauda tiktu izmantota tā, lai sabiedrība redzētu tās izlietojumu.

Kādi ir iemesli, kuru dēļ visbiežāk nākas noraidīt grantu pieteikumus?

I.Ernštreite: Nav mūsu joma. Vakar pie mums ienāca divi jaunieši, kuri vēlas kādā internātskolā ierīkot sanitāro mezglu. Mēs nevaram palīdzēt, jo neīstenojam projektus ārpus NVO sektora. Mēs palīdzam organizācijai tikai tajā vietā, kur tā darbojas.

S.Bērziņa: Mēs esam spiesti noraidīt projektus arī tad, ja summa, kas tā īstenošanai ir vajadzīga, vairākas reizes pārsniedz pieejamo summu. Tad tiek vērtēta projekta aktualitāte, lietderība un spēja ilgi turpināties. Protams, tiek vērtēta arī projekta kvalitāte.

S.Rieksta: Projekti tiek noraidīti tad, ja tie neatbilst definētajiem programmas mērķiem un prioritātēm. Ja nauda tiks sadrumstalota pa mazām, sīkām aktivitātēm, tad nesasniegsim savu vīziju. Tādēļ vadlīnijās vienmēr tiek definēti daži galvenie mērķi un virzieni, kādos tiek atbalstīti projekti. Vienlaikus mēs esam ieinteresēti saņemt interesantus, inovatīvus projektus. Idejās par to, kā mērķi sasniedzami, mēs gribētu redzēt lielu daudzveidību. Šajā ziņā mēs organizācijas nekādi neierobežojam un neliekam stingrus rāmjus.

Projekti tiek noraidīti arī tad, ja vienā programmā ir ļoti daudz kvalitatīvu projektu un visiem finansējums nepietiek – tad naudu iegūst tie projekti, kuri saņēmuši augstāku novērtējumu.

E.Ernštreite: Vai jums neliekas, ka papīrs un dzīve ir divas dažādas lietas? Mēs arī esam redzējuši izcili sagatavotus papīrus, bet aiz papīriem ir ..čušš. Savukārt aiz zemākas kvalitātes papīriem dažkārt ir fantastisks ikdienas darbs. Mēs vienmēr aizbraucam uz vietu un apskatāmies.

S.Bērziņa: Ja ir 30 projekti gadā, tad var aizbraukt un paskatīties, bet ja ir 500 – 600 projekti gadā, visus pieteikumu iesniedzējus apbraukāt ir neiespējami.

I.Morica: Ļoti svarīgi, lai visiem būtu skaidri spēles noteikumi un tie tiktu definēti abām spēlētāju pusēm. Protams, mēs strādājam proaktīvi ar saviem grantu saņēmējiem tad, kad projekti jau ir apstiprināti. Bet mēs nevaram tā strādāt ar 200 potenciālajiem iesniedzējiem.

Vairums NVO jau zina, kādus projektus Jūs vēlaties redzēt, kā arī to, kādām jābūt atskaitēm par finanšu izlietojumu. Cik bieži jūs esat redzējuši atskaites, kur būtu atklāti izstāstīts par grūtībām naudas apguvē?

I.Ernštreite: Ja nauda piešķirta remontam un ir līgums ar celtniecības uzņēmumu, ja ir bankas pārskaitījums konkrētām pozīcijām, ja ir visi pirkšanas un pārdošanas dokumenti, mums ir ļoti viegli konstatēt, ka lietas ir izdarītas atbilstoši prasītajam. Var būt cenu izmaiņas celtniecības un remontu laikā, bet tas ir neizbēgami.

A.Aukmanis: Ja ir projekts nopirkt datoru, tad tas ir viegli novērtējams. Taču, ja projekts ir celt sabiedrības apziņu, tad to ir ļoti grūti izvērtēt. Man šķiet, šajā ziņā jāsaglabā veselīgs saprāts.

S.Bērziņa: Ļoti bieži mēs sekojam līdzi finanšu plūsmai, taču izvērtēt, vai ar naudu ir sasniegts mērķis, ir diezgan grūti. Tādēļ mēs pašlaik meklējam jaunus variantus un mēģinām izstrādāt jaunas atskaites formas.

I.Morica: Protams, donoru un naudas saņēmēju attiecības tomēr ir balstītas uz uzticību un labdarību un apziņu, ka abas puses strādā godprātīgi. NVO jāapzinās, ka to labā slava ir tas, kas palīdzēs izdzīvot. Var jau sabojāt attiecības vienā konkrētā projektā, bet sliktā slava no mutes mutē aizies tālāk, un to neviens negrib. Mēs kā donori arī esam ieinteresēti, lai attiecības būtu caurspīdīgas, pārskatāmas.

S.Bērziņa: Mēs arī pievēršam tam uzmanību, lai mūsu attiecības ar naudas saņēmējiem jau no paša sākuma būtu pozitīvas, lai mēs uz viņiem neskatītos kā uz naudas izšķērdētājiem.

Viena no būtiskākajām NVO vajadzībām ir nepieciešamība pienācīgi atalgot savus darbiniekus. Joprojām izplatītas ir projektu pieteikumu vērtētāju aizdomas, ka atalgojums veido pārāk lielu daļu no NVO projektu budžeta. Kā risināt šo problēmu?

S.Rieksta: SIF gadījumā tā nav problēma, jo visi izdevumi, kas ir nepieciešami projekta īstenošanai, tiek finansēti. Vienīgais, ko mēs uzstājam, lai pieprasītais atalgojums atbilstu parastajām likmēm. Algas, nodokļi un pat atvaļinājuma nauda ir atbilstošas izmaksas projekta īstenošanai.

A.Aukmanis: Man arī šķiet, ka šajā gadījumā vienlaikus ir un nav problēma. Organizācijas ir sapratušas, kā savas administratīvās izmaksas sadalīt pa projektiem. Taču problēmas sagādā nedrošība. Cilvēki Latvijā nelabprāt strādā projektos, viņi vairāk priecājas, ja ir konkrēts darbs, varbūt ar mazāku algu, bet tas dod drošību. Taču Rietumeiropā daudzi cilvēki strādā vairākos projektos, bieži maina darbu. Ja NVO iztiek tikai no donoru dotās naudas un nesniedz nekādus pakalpojumus, tad to darbiniekiem ikdiena patiešām var būt grūta. Man gan šķiet, ka organizācijas tiek ar to galā. Visgrūtāk interešu un vērtību aizstāvības organizācijām būs nodrošināties, jo tās strādā ar tādām lietām, kurās visgrūtāk dabūt vietējo finansējumu.

I.Morica: BAPP ir viens no retajiem donoriem, kas finansē arī administratīvos izdevumus, lai nodrošinātu organizāciju darbību – šiem izdevumiem nav jābūt saistītiem ar konkrētiem projektiem. Algas ir ļoti svarīgas un vienreiz jāpārkāpj pāri uzskatam, ka strādāt NVO ir brīvprātīgo darbs. Tā tas nav. Tas ir darbs, kas prasa ļoti lielus resursus, kas prasa profesionalitāti un kapacitāti, un kādam par to ir jāmaksā.

Taču ir grūti runāt par atalgojuma apmēriem, jo nav nekādu likmju. Mēs vadāmies pēc organizāciju piedāvājumiem, kā tās redz savu atalgojumu. Mēs tikai lūdzam projektu pieteikumos norādīt, uz cik lielu slodzi tiek pieņemts darbā cilvēks.

Līdzšinējais ārvalstu finansējums Latvijai kā jaunai ES dalībvalstij sarūk. Vai līdz šim NVO sektorā izmantotā nauda ir palīdzējusi celt trešā sektora kapacitāti tā, lai tas mācētu piekļūt daudzveidīgiem finansu avotiem, tostarp arī ES naudai?

S.Bērziņa: Ir. Mums ir ļoti daudz projektu, kuros ir līdzfinansētājs. Un ir atsevišķas jomas, kurās mēs mudinām meklēt līdzfinansējumu, un vairumā gadījumu NVO spēj tos atrast.

S.Rieksta: Ar katru projektu konkursu projektu kvalitāte paaugstinās, kas mūs patīkami pārsteidz. Ir arvien vairāk NVO, kas ļoti labi prot pasniegt savu ideju.

I.Morica: Kas ir nevalstiskā sektora finansējuma avoti? Tas ir valsts un pašvaldību finansējums (valsts dotācijas vai nodokļu atlaides), dažādi fondi, biedru naudas un pakalpojumi. Pēdējie divi ir tie, kas nav pietiekami attīstīti. Darbs ar biedriem varētu dot ļoti daudz, ja ne finansiāli, tad kapacitātei noteikti. Pakalpojumi ir ļoti būtiska joma, un ir tikai dažas NVO, kas spējušas sniegt kādu pakalpojumu valstij. Tas gan ir abpusējs process – jābūt ne tikai NVO, kas gatava sniegt pakalpojumu, bet jābūt arī valsts gatavībai to pirkt. Var būt arī pakalpojumi ar nelielu biznesa pieskaņu – ar nosacījumu, ka peļņa tiek izmantota organizācijas mērķu sasniegšanai. Var izdot kartiņas, apmācīt un iegūto naudu izmantot organizācijas darbam. Ir tādas NVO, kas ar BAPP palīdzību īsteno finanšu piesaistes projektus. Piemēram, BAPP var iedot 5000 dolārus, kas tiek izmantoti ziedojumu vākšanai vai korporatīvo biedru piesaistei. Ir bijušas organizācijas, kas spējušas trīskāršot saņemto naudu.

Vai līdzekļu efektīvāka izmantošana būtu iespējama, ja Latvijas NVO finansētāji tiktos reizi pusgadā, lai pārrunātu aktualitātes un spriestu par „baltajiem plankumiem”, kurus donori Latvijā nenosedz?

A.Aukmanis: Man šķiet, ka donoru uzdevums nav segt visa nevalstiskā sektora darbības izmaksas. Jā, Latvijā trešajam sektoram ir maz naudas, ir jāpaplašina iespējas sameklēt naudu, bet es šaubos, ka donori pusgadā reizi tiksies tikai tāpēc, ka dažām NVO nav naudas.

I.Morica: Vajadzības ir neizsmeļamas, bet atbalstīsim iespējas. Katrs donors mēģina atbalstīt iespējas.

NVO finansu plūsmas un plāni atgādina saraustītus grafikus, kas ir atkarīgi no finansētāju izsludinātajiem projektu pieteikumu termiņiem. NVO sektoram trūkst prognozējamības, stabila valsts atbalsta, kamēr lielākajā daļā ES valstu NVO pamatbudžeta finansējumu saņem konkursa kārtībā no valsts budžeta. Kādas Jūs redzat iespējas nodrošināt šo stabilo valsts atbalstu?

Inese Vaivare: Vispirms, lai organizācijas spētu piesaistīt daudzveidīgus finanšu līdzekļus, tām jāpiemīt noteiktai administratīvai kapacitātei un jāatbilst finansētāju noteiktajiem kritērijiem. Lai paaugstinātos NVO spēja apgūt finansētāju piedāvātos līdzekļus un arī atskaitīties par tiem, valsts programmā ir plānotas NVO apmācības, konsultācijas un metodiskais atbalsts, kā arī atbalsts NVO resursu centru darbībai.

Nodrošinot NVO valsts finansiālo atbalstu tikai grantu veidā, var rasties tieši tāda pati atkarība no pieteikumu termiņiem, kāda ir novērojama pašreiz no privātajiem donoriem. Dažkārt valsts iestādes tiešs finansējums var ietekmēt organizācijas darbību, piemēram, projektos par interešu pārstāvniecību un aizstāvību. Līdz ar to ĪUMSILS savos jaunajos pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas dokumentos ir iekļāvis vairākus uzdevumus, kas veicinātu finanšu avotu daudzveidības palielināšanos, īpaši, sabiedriskā labuma organizācijām.

Lai veicinātu biedru naudu iemaksu attīstību, ĪUMSILS plāno veikt izmaiņas likumdošanā, kas noteiktu, ka arī biedru naudas iemaksas sabiedriskā labuma organizācijās var tikt uzskatītas par attaisnotajiem izdevumiem iedzīvotāju ienākuma nodoklim. Programmā ir iekļauti arī pasākumi labdarības tradīciju nostiprināšanai, uzņēmēju un privātpersonu ziedošanas kultūras attīstīšanai. Nozīmīga ir arī vietējo, neatkarīgo finansēšanas avotu attīstība, tāpēc programma paredz arī pasākumus nodibinājumu (fondu) veidošanās sekmēšanai.

Pastāvīgs valsts atbalsts plānots, galvenokārt, nodrošinot nodokļu atlaides, kā arī veicinot valsts pārvaldes un NVO sadarbību valsts pārvaldes funkciju deleģēšana un uzdevumu īstenošanā. Savukārt valsts programmā atbalsts plānots arī vairākām grantu shēmām, piemēram, interešu aizstāvībai, NVO inovatīvai darbībai un citām jomām, kas veicinātu kādu pilsoniskās sabiedrības stiprināšanai būtisku elementu attīstību.

Stratēģiskajā dokumentā par pilsoniskas sabiedrības stiprināšanu ĪUMSILS izvirza mērķi gādāt, lai laikā līdz 2009.gadam NVO iegūtu sabiedrības uzticību un lai sabiedrība sāk uzskatīt, ka tai ir pietiekami daudz līdzekļu NVO atbalstam. Kā jūs to panāksiet?

I.Vaivare: Pētījumi sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības monitoringa ietvaros liecina, ka pastāvošās sabiedriskās organizācijas ar jauniem biedriem papildinās lēni. Kā iemesli tam tiek minēti, ka bieži vien cilvēkiem nav informācijas un intereses iesaistīties organizāciju darbā, kā arī iedzīvotāji maz zina par sabiedriskajām organizācijām, to darbības rezultātiem un iesaistīšanās iespējām. Arī pašas organizācijas bieži nepietiekami veicina iedzīvotājus pašorganizēties un sadarboties NVO ietvaros. NVO darbiniekiem kopumā trūkst prasmes informēt par NVO darbības rezultātiem, prasmes iesaistīt iedzīvotājus, kā arī māka piesaistīt nepieciešamos līdzekļus.

Pilsoniskās sabiedrības stiprināšanas politikas dokumentos ir iekļauta virkne pasākumu, kas stiprinātu uzticēšanos sektoram un veicinātu iedzīvotāju iesaistīšanās NVO. Vispirms, iedzīvotājiem ir jājūt, ka NVO pārstāv viņu intereses – NVO darbības rezultātiem ir jābūt publiski pieejamiem un kvalitatīviem. Iedzīvotājiem jājūt, ka viņi paši, iesaistoties sabiedriskajās organizācijās, spēj risināt savas problēmas. No plānotajiem pasākumiem jāmin NVO popularizēšanas kampaņas reģionos, grantu konkurss mazaktīvo iedzīvotāju iesaistīšanai NVO, kā arī NVO darbības izvērtēšanas mehānisma izveide, atbalsts NVO informēšanā par sasniegtajiem rezultātiem un izlietotajiem līdzekļiem, kā arī iepriekš minētie pasākumi pašu NVO administratīvās kapacitātes stiprināšanai.

Palielinoties iedzīvotāju uzticībai NVO sektoram, pieaugs arī iedzīvotāju finansiālais atbalsts to aktivitātēm, tā nodrošinot daudzveidīgāku finansējumu NVO – nostiprināsies labdarības, indivīdu un uzņēmumu ziedošanas kultūra un tradīcijas.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!