Foto: N. Mežiņš © AFI
Interesanti, ka amatpersona, pieķerta, piemēram, nesamērīgi lepna limuzīna iegādē, neskaidro, kāpēc šāds limuzīns nepieciešams, bet gan pastāv, ka likums to atļauj vai ka viņš nav pakļauts Ministru kabineta mašīnu iegādes noteikumiem.
Mēs esam neapmierināti ar pašreizējo haosu valstī – korupciju, amatpersonu bezatbildību, nodokļu neiekasēšanu, sociālās atbalsta sistēmas sabrukumu, prokuratūras selektīvo nespēju atrast “nozieguma pazīmes” rupjos likuma pārkāpumos, tiesu sistēmas nekompetenci un pakļautību politiskam un finansiālam spiedienam. Partijas ir solījušas šo trūkumu novēršanu, bieži it kā tikai ar labu gribu, pavicinot Ministru prezidenta burvju zizli vai uzšujot ielāpus esošai sistēmai. Bet mums jāsaprot, ka šie ir tikai simptomi slimībai, un labs ārsts ārstē slimību, nevis simptomus. Bet kas tad ir Latvijas slimība? Ja pārlasām pēdējo piecu, sešu gadu Eiropas Savienības (ES) un citu valstu ekspertu izvērtējumus, tad redzam, ka slimība ir efektīvas valsts pārvaldes sistēmas trūkums.
Valsts pārvaldes sistēma sastāv no Satversmes, likumiem, citiem normatīviem aktiem un struktūrām, kas atbildīgas par šo dokumentu izstrādi, ieviešanu un izpildi. Tā sastāv ne tikai no izpildvaras – valdības un tai pakļautām vai pārraudzībā esošām institūcijām, bet arī no Prezidenta kancelejas, Saeimas ar tai pakļautām vai pārraudzībā esošām institūcijām, kā arī no tiesu sistēmas. Neefektivitāte vienā padara visu valsts pārvaldes sistēmu neefektīvu.
Nav pārspīlēti teikt, ka mums nav pat divdesmitā gadsimta valsts pārvaldes – Latvijā būtībā ir vecā cara laiku sistēma ar mapēm, diegiem sašūtiem dokumentiem, verdzisku klanīšanos, iespaidīgiem zīmogiem, neskaidriem likumiem, miglainām pakļautībām un padomju laika tieslietu sistēmu. Prokuratūras personālsastāvs būtībā nav mainījies kopš “vecajiem, labajiem” laikiem, un ar nelielām izmaiņām spēkā ir vecais padomju Kriminālprocesa likums, kurš tagad jau sešus gadus “tiek” pārstrādāts Tieslietu ministrijā. Ar Krimināllikumu ir vēl bēdīgāk, jo tur saglabāti pirmās neatkarības laiku anahroniskie noziegumi un sodi. Skandāls par “nepatiesu” Saeimas deputātu kandidātu apvainošanu ir tikai vēl viens simptoms pārvaldes putrai – anahroniskā prokuratūra uz anahronisku likumu pamata ne tikai apcietina, bet tur cietumā cilvēkus un krata to dzīvokļus par “iespējamiem” pārkāpumiem, par kuriem Rietumu demokrātijās publika tikai pasmietos. Ja šādu pieeju piemērotu ASV, tad 95% no iedzīvotājiem kaut kad savas dzīves laikā būtu sēdējuši cietumā. Interesanti, ka amatpersonas, pieķertas, piemēram, nesamērīgi lepna limuzīna iegādē, neskaidro, kāpēc šāds limuzīns nepieciešams, bet gan pastāv, ka likums to atļauj vai ka viņš nav pakļauts Ministru kabineta mašīnu iegādes noteikumiem. Ieviešot kārtību valsts pārvaldes sistēmā, gandrīz visas šīs minētās problēmas atrisināsies, bet bez pārmaiņām sistēmā ikviena jaunā labu gribošā valdība tikai skraidīs pa pludmali ar slotām, bezcerīgi mēģinot atsevišķos viļņus aizslaucīt atpakaļ jūrā.
Mēs nevaram iedomāties futbola spēli bez skaidriem spēles noteikumiem, komandas sadarbības mērķa sasniegšanai un tiesnešiem, kas nodrošina taisnīgu spēli, bet naivi domājam, ka valsts darbībai tas viss nav nepieciešams.
Kur sākt valsts pārvaldes reformu? Sāksim ar Satversmi, kuras 7.pants noteic reprezentatīvu Saeimu, taču pašreizējā interpretācijā tas reāli nenotiek, jo apgabali pēc vēlēšanām nezina, kurš viņus pārstāv Saeimā. Turpināsim ar likumiem – jau pirms septiņiem gadiem pieņemtā Nacionālās drošības koncepcija iezīmēja likumu trūkumu kā nopietnu valsts apdraudējumu un pieprasīja izstrādāt vissteidzīgāk vajadzīgo likumu sarakstu un to pilnveidot. Bet saraksta joprojām nav, un likumi tiek izstrādāti haotiski bez reālām prioritātēm.
Nacionālā drošības koncepcija normālās valstīs ir pēc Satversmes vissvarīgākais valsts dokuments, jo tas nosaka valsts ilgtermiņa mērķus un prioritātes, balstoties uz kuriem, katra jaunā valdība izstrādā savu darbības plānu. Tur ir pašlaik iekļauti visi valsts ilgtermiņa mērķi saistībā ar vidi, tieslietām, ekonomiku, korupciju, ārpolitiku, iekšpolitiku u.c. Līdz šim iepriekšējās valdības ir ignorējušas pašu apstiprināto dokumentu, un katra jaunā valdība ir ne tikai ignorējusi noteiktos valsts mērķus, bet arī iepriekšējās valdības padarīto un no jauna izgudrojusi ratu, tā bieži nosakot diametrāli pretēju darbības virzienu. Jebkura biznesa struktūra ātri bankrotētu, ja tā nepildītu noteiktos ilgtermiņa mērķus un katra jaunā valde izstrādātu sev jaunas prioritātes pretējā virzienā, bet tieši tas notiek Latvijā. Septiņi gadi, divi prezidenti, ap desmit valdību, bet visas augstākās valsts amatpersonas ignorē pašu pieņemto koncepciju un likumu. Lai jaunā valdība nesāktu darbu kā Nacionālās drošības likuma pārkāpēja, tai ir neizbēgami jāizstrādā tās politiskais darbības plāns uz Saeimā pieņemtās drošības koncepcijas pamata.
Īsi pieskarsimies tiesu sistēmai. To kritizējot, mums jābūt taisnīgiem, jo, ja kāds prokurors nepakļautos politiskam vai ekonomiskam spiedienam, viņš ne tikai pazaudētu amatu, bet arī iespēju nākotnē strādāt valsts sistēmā, neizslēdzot arī iespējamās konsekvences veselībai un dzīvībai. Lai arī tiesu sistēmā trūkst pieredzes, prestiža, izglītības un nopietna atalgojuma, varbūt vissvarīgākais trūkums ir tās pašapmierinātība, ka viss ir kārtībā, kaut gan ap 45% no ieslodzīto sastāva ir tie, kuri ilgi gaida tiesu par bieži sīkumainiem pārkāpumiem, ko varētu risināt pilnīgi citā līmenī.