Nezināšanas nepanesamais vieglums 1

Kāpēc ir jāzina par Lisabonas līgumu? Kaut vai tāpēc, lai tajā mirklī, kad atkal dzirdam par Briseli, kas ir iznīcinājusi cukura nozari vai gatavojas mūs iesaukt Eiropas armijā, mēs spētu izsvērt, cik daudz šādos apgalvojumos ir patiesības.

Iesaki citiem:
Ausis ciet 255x203
Foto:Salomonrbc

2009.gada 1.janvāris Latvijas iedzīvotājiem paliks atmiņā kā radikālu ekonomisko reformu sākums. Bet šis datums varēja kļūt arī par Lisabonas līguma spēkā stāšanās dienu, par ko diez vai zina lielākā daļa Latvijas sabiedrības.

Lisabonas līguma spēkā stāšanās diena, protams, nav saistīta ar Latvijas ekonomiskajām problēmām. Optimistisku cerību pabeigt Lisabonas līguma ratifikāciju līdz 2008.gada beigām pauda Eiropas Savienības (ES) valstu un valdību vadītāji 2007.gada 18.oktobrī Lisabonā, parakstot ES pamatlīgumus grozošo Lisabonas līgumu. Šīs cerības izplēnēja pēc 2008.gada 12.jūnija Īrijas referenduma, kurā šīs valsts pilsoņi nobalsoja pret Lisabonas līgumu. Čehijas eiroskeptiskās vadības dēļ Lisabonas līguma ratifikācija ir ievilkusies arī Čehijā. Ratifikācijas procedūra pilnībā nav pabeigta arī Vācijā, kas gaida Konstitucionālās tiesas spriedumu, un Polijā, kur līguma ratifikācija vēl jāapstiprina Valsts prezidentam. Latvijas Republikas Saeima Lisabonas līgumu ratificēja pagājušā gada 8.maijā, tomēr arī Latvijā vēl gaidāms Satversmes tiesas spriedums par Jauno demokrātu pārstāvju iesniegto prasību. Par spīti tam, ka Lisabonas līguma spēkā stāšanās ir aizkavējusies, valstis turpina līguma ratifikāciju, un ir cerība, ka to varētu pabeigt jau šogad.


Nezinu vai negribu zināt?

Lisabonas līgums nav mazsvarīgs dokuments, un debates par to ir normāla demokrātiska procesa sastāvdaļa, tāpēc ir interesanti pakavēties pie fenomena, kāpēc Latvijas sabiedrība pret to ir tik vienaldzīga. Mūsdienās moderni būtu teikt, ka ir bijis par maz komunikācijas un sabiedrībai ir par maz skaidrots Lisabonas līgums. Iespējams, ka jā, jo jebkuru jautājumu vienmēr var skaidrot vairāk. Tomēr atļaušos apgalvot, ka publiskajā telpā informācijas par Lisabonas līgumu bijis pietiekoši, lai gūtu informētu priekšstatu par šo dokumentu, un tā tur bija atrodama daudz ilgstošāk nekā informācija par valdības iniciētajām reformām, ar kurām Latvijas iedzīvotāji sastapās 2009.gada sākumā.

Līdz ar to atbilstošāk būtu uzdot jautājumu nevis par pieejamās informācijas daudzumu, bet gan par to, cik daudz un cik detalizēti sabiedrībai Lisabonas līgums interesē. Šeit būtu jāatgādina, ka debates par ES reformu līgumu norisinās jau vismaz astoņus gadus. Lisabonas līguma priekštecis ir Līgums par Konstitūciju Eiropai, kura izstrādei mandātu deva 2001.gada decembra Eiropadomes pieņemtā Lākenas deklarācija. Lai arī Līgumu par Konstitūciju Eiropai neratificēja, Lisabonas līgumu lasījušie nevarēs noliegt, ka tas satur daudzus elementus, kas bija paredzēti jau Līgumā par Konstitūciju Eiropai. Te var minēt gan pilsoņu iniciatīvu un nacionālo parlamentu lielāku iesaisti ES likumdošanas procesā, gan „samazinātu” Eiropas Komisiju, Eiropadomes priekšsēdētāja un ES pārstāvja ārlietās amatus[1], gan jaunu balsošanas mehānismu. Tāpēc paradoksāli, ka pēc tik daudzus gadus ilgām Eiropas publiskajā telpā izskanējušajām debatēm, kurās kopš 2004.gada maija kā pilntiesīga ES dalībvalsts piedalās arī Latvija, atsevišķiem deleģētās varas pārstāvjiem vēl īsi pirms balsojuma parlamentā vārdu salikums „Lisabonas līgums” neko daudz neizteica.[2]

Par virspusēju interesi liecina arī tas, ka publiskajā diskursā Lisabonas līgums reti tiek sasaistīts ar ES integrācijas procesu kopumā. Lisabonas līgums ir turpinājums 1958.gada Romas jeb Eiropas Kopienu dibināšanas līgumam un 1993.gada Māstrihtas līgumam jeb Līgumam par ES.[3] Tāpat kā 1999.gada Amsterdamas vai 2003.gada Nicas līgums, Lisabonas līgums tikai groza iepriekš minētos ES pamatlīgumus. Tieši tāpat kā jebkurā likumā tiek veikti grozījumi, jo likums neizbēgami noveco, arī ES pamatlīgumiem ir nepieciešami grozījumi, ja tie vairs nespēj pilnībā reaģēt uz aktuāliem izaicinājumiem. Protams, Latvija šo līgumu grozīšanā pilntiesīgi piedalās tikai kopš 2004.gada. Tomēr, lai sabiedrībā nerastos maldīgs priekšstats, ka pēkšņi ir izstrādāts liela apjoma dokuments, par kuru tā ir maz informēta, ir svarīgi izprast, ka Lisabonas līguma lielāko daļu sastāda jau šobrīd spēkā esošas normas.


Par ko „vainot” Lisabonas līgumu

Ir skaidrs, ka politiskajā kultūrā, kurā par ES atceras tad, kad nepieciešams atrast vainīgo visās nebūšanās, Lisabonas līgums varētu nešķist pietiekami interesanta diskusijas tēma. Tāpat ir skaidrs, ka valstī, kurā absolūtais vairākums iedzīvotāju neuzticas valdībai (79%), Saeimai (86%) un politiskajām partijām (91%)[4], jebkuri valsts varas mēģinājumi runāt par Lisabonas līguma pozitīvo devumu tiks uztverti aizdomīgi. Šādā situācijā vienīgais risinājums ir uzņemties iniciatīvu pašam un mēģināt izprast, kas tad īsti ir Lisabonas līgums. Kāpēc šāda izpratne ir vajadzīga? Kaut vai tāpēc, lai mirklī, kad atkal dzirdam par Briseli, kas ir iznīcinājusi cukura nozari vai gatavojas mūs iesaukt „Eiropas armijā”[5], mēs spētu izsvērt, cik daudz šādos apgalvojumos ir patiesības, cik — vēlme manipulēt ar sabiedrības noskaņojumu. Plašākā mērogā izpratne būtu vajadzīga tāpēc, ka Latvija ir daļa no ES un ES ir Latvijas ikdiena. Tāpēc, jo vairāk mēs par ES zināsim, jo vairāk palielināsies arī mūsu ietekmes sviras.

Mēģinot izprast Lisabonas līgumu, vispirms ir jāapzinās, ka normas par vienotu tirgu, brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla un darbaspēka kustību, godīgu konkurenci, varas dalījumu starp ES institūcijām, balsošanas kārtību pastāvēja jau pirms Lisabonas līguma. Tās ir attīstījušās kopš 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem, pakāpeniski pielāgojot ES līgumtiesisko ietvaru sabiedrībā, Eiropā un pasaulē notiekošajām pārmaiņām. Lisabonas līgums turpina pielāgošanās procesu, ieviešot izmaiņas ar mērķi arī turpmāk nodrošināt ES iedzīvotājiem to, ko tā noteiktai kontinenta daļai piedāvājusi jau piecdesmit gadus: mieru, drošību un labklājību.

Tā kā Lisabonas līgums tikai groza jau šobrīd spēkā esošās pamatlīgumu normas, arī jebkurš vērtējums par to ir piedāvājams relatīvās kategorijās. Piemēram, šobrīd ES pilsoņiem vai to tiešajiem pārstāvjiem — nacionālajiem parlamentiem — ir tikai pastarpināta pieeja ES lēmumu pieņemšanas procesam. Lisabonas līgums maina šo situāciju, nodrošinot daudz tiešākas iesaistīšanās iespējas. Pēc Lisabonas līguma stāšanās spēkā arī nacionālajiem parlamentiem būs jāsniedz atzinums, vai Eiropas Komisijas likumdošanas iniciatīvas ir nepieciešamas un vai izvirzīto mērķi labāk nevar sasniegt ar citiem līdzekļiem. Vienam miljonam vairākas ES dalībvalstis pārstāvošu pilsoņu, savukārt, tiks dota iespēja iesniegt savu likumdošanas priekšlikumu tieši Eiropas Komisijai, nevis caur nacionālajām pilsoņu pārstāvniecības iestādēm. Lai arī eiroskeptiķi varētu iebilst, ka šie jauninājumi neatrisina ES institūciju un pilsoņu atsvešinātības problēmu, šos pasākumus noteikti var vērtēt kā soli demokrātijas deficīta mazināšanas virzienā.

Tāpat Lisabonas līgums piedāvā vienlīdzīgākas ietekmes iespējas dalībvalstīm, pieņemot lēmumu ES Ministru padomē. Grozījumi paredz, ka jomās, kas neskar drošības vai ārpolitikas jautājumus, lēmums tiks pieņemts, ja par to nobalsos vismaz 55% dalībvalstu, vienlaicīgi pārstāvot 65% ES pilsoņu. Ir svarīgi uzsvērt, ka šāds kvalificēta vairākuma mehānisms pastāv jau šobrīd. Tomēr atšķirībā no šī brīža situācijas, kurā Latvijai ir 4 no 345 balsīm, Lisabonas līgums katrai dalībvalstij piešķir vienu balsi. Katrs pats var izsvērt, vai situācija, kurā Latvija iegūst vienu balsi no divdesmit septiņām, ir labvēlīgāka vai nelabvēlīgāka par esošo.

Bieži vien pretrunīgi tiek vērtēta Lisabonas līguma norma, kas paredz samazināt Eiropas Komisijas sastāvu. Spekulējot ar to, ka tādējādi Lisabonas līgums atņem dalībvalstīm ietekmes iespējas, parasti netiek minēti vairāki būtiski aspekti. Pirmkārt, šādu samazinājumu no brīža, kad ES ir 27 dalībvalstis, paredz jau šobrīd spēkā esošais Nicas līgums. Otrkārt, Eiropas Komisija ir institūcija, kurai līgumi uzliek par pienākumu abstrahēties no nacionālām interesēm un veidot visai ES atbilstošu politiku. Treškārt, ar katru jaunu komisāru palielinās birokrātiskais aparāts, kuru uztur visi ES nodokļu maksātāji. Tā kā ar katras jaunas dalībvalsts uzņemšanu komisāru pienākumi kļūst aizvien neizprotamāki, jautājums ir par to, vai ES tiešām ir nepieciešami vairāki komisāri, kuru funkcijas tiek vai nu mākslīgi veidotas vai savstarpēji pārklājas. Piemēram, vai ir vajadzīgi seši atsevišķi komisāri — konkurētspējas, tirdzniecības, uzņēmējdarbības un rūpniecības, ekonomikas un monetāro jautājumu, nodokļu politikas un muitas savienības, iekšējā tirgus un pakalpojumu —, lai regulētu pēc būtības vienu jomu — ekonomiku. Pirms atbildam uz šo jautājumu, ir jāapzinās, ka šāda sadrumstalotība ne tikai mazina Eiropas Komisijas iekšējās darbības efektivitāti, bet arī būtiski palielina to dokumentu skaitu, uz kuriem jāreaģē nacionālajām administrācijām.

Lai arī lielākā daļa Lisabonas līguma jaunievedumu skar tieši institucionālos jautājumus, līgums ievieš jauninājumus arī atsevišķās politikas jomās, piemēram, ārpolitikā. Jāatzīmē, ka tieši ārpolitiski spēcīgāku ES pēdējo gadu Eirobarometra aptaujās konsekventi ir vēlējušies redzēt ES, tajā skaitā arī Latvijas, iedzīvotāji. Lisabonas līgums paredz stiprināt ES pārstāvniecību ārvalstīs, izveidojot vienotu — Eiropas Komisiju un ES Ministru padomi pārstāvošu — Augstā pārstāvja kopējās ārējās un drošības politikas jautājumos amatu, kā arī šim pārstāvim pakļautu ārējās darbības dienestu. Tāpat Lisabonas līgumā iecerēta pastāvīga Eiropadomes priekšsēdētāja ievēlēšana ar mērķi nodot ES ārpolitiskās „sejas” funkcijas vienai personai. Šobrīd ES politiskā vadība mainās ik pēc sešiem mēnešiem dalībvalstu rotējošās prezidentūras ietvaros, un varam tikai hipotētiski minēt, kā ES pagājušā gada augustā tiktu uztverta Maskavā, ja tobrīd ES prezidējošās valsts vadītājs nebūtu bijis Francijas prezidents. Eiroskeptiskāk noskaņotajai sabiedrības daļai jautājums par aizvien jaunu kompetenču deleģēšanu ES, protams, ir nebeidzams uzbrukuma objekts. Tomēr tieši šajā ziņā Lisabonas līgums ievieš ļoti būtisku jauninājumu — ļauj noteiktas kompetences ES ne tikai nodot, bet arī atdot dalībvalstīm. Tas nozīmē, ka dalībvalstis var vienoties, ka ir iestājušies apstākļi, kas noteiktas jomas jautājumus ļauj daudz efektīvāk risināt nacionālā līmenī, tādējādi samazinot ES piešķirto kompetenču apjomu.


Iespēja, ne risinājums

Iepriekš minētie piemēri mēģina parādīt to, ka Lisabonas līgumu nevajadzētu vērtēt savstarpēji izslēdzošās kategorijās, t.i., kā labu vai sliktu dokumentu. Tomēr, pat vērtējot pragmatiski, nevajadzētu ieslīgt otrā galējībā un ticēt, ka Lisabonas līguma jaunievedumi automātiski atrisinās ES sasāpējušos jautājumus. Lisabonas līgums tomēr ir un paliek juridisks dokuments, kas veido ES līgumtiesisko ietvaru. Tas ir dokuments, kurš piedāvā iespējas, nevis galējo risinājumu. Tas, kā šīs iespējas tiks izmantotas, lielā mērā būs atkarīgs no mums pašiem — gan no valsts varas, gan no sabiedrības pārstāvjiem.

Tomēr, lai dotās iespējas veiksmīgi izmantotu, Lisabonas līgums ir jāpārzina. Piekrītu Latvijas Pilsoniskās alianses direktorei Rasmai Pīpiķei[6], ka Lisabonas līgums ir jāskaidro un vēl jo vairāk — mūsu politiķiem tas ir jāizprot. Tomēr gribētu piebilst, ka arī jebkuram sabiedrības loceklim būtu jāpārvar tā sauktais „iemācītās bezpalīdzības” sindroms[7] un nenāktu par ļaunu vairāk painteresēties, kā funkcionē ES, kurā dzīvojam nu jau gandrīz piecus gadus. Tieši tāpat kā personificējam nodokļu paaugstināšanu vai algas samazinājumu, mums vajadzētu personificēt arī ES notiekošo, ja gribam tajā ko mainīt vai ietekmēt. Protams, 200 lappušu garais Lisabonas līgums ar tam pievienotajiem 190 lappušu protokoliem un deklarācijām nav nekāda vieglā lasāmviela. Tomēr, ja gribēsim, lai mums visu uzraksta divās rindiņās un savu interesi aprobežosim ar virsrakstu pārlasīšanu daudzajās ziņu lapās, diez vai varēsim pretendēt uz to, ka esam ne tikai informēta, bet arī kritiska sabiedrība. Tā kā tuvojas pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanas, painteresēties par ES notiekošo nenāktu par ļaunu kaut vai tāpēc, lai zinātu, ko prasīt no potenciālajiem kandidātiem un kā vērtēt viņu dotos solījumus.

___________________________

[1] Līguma par Konstitūciju Eiropai projektā šim amatam bija dots nosaukums „ārlietu ministrs”.

[2] Skat., piemēram, 2008.gada 24.februāra raidījumu „Nekā personīga”. Pieejams interneta vietnē http://viastream.player.mtgnewmedia.se/inner.php...

[3] Doti līgumu spēkā stāšanās gadi.

[4] Izmantoti 2008.gada novembra/decembra Eurobarometer dati. Pieejami interneta vietnē http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb70/eb70_lv_nat.pdf

[5] Iesaukšana Eiropas armijā bija nopietns arguments 2008.gada 12.jūnijā Īrijā notiekošajā referendumā par Lisabonas līgumu. Aptuveni trešā daļa referendumā piedalījušos īru ticēja, ka Lisabonas līgums paredz iesaukšanu Eiropas armijā. Jāatgādina, ka Lisabonas līgums neparedz ne Eiropas armijas veidošanu, ne armijā iesaukšanu.

[6] Skat. R.Pīpiķes rakstu „Uzklausīt. Sadzirdēt. Ietekmēt.” šajā portālā 2009.gada 20.janvārī http://www.politika.lv/index.php?id=17039

[7] Raksturojot Padomju Savienības atstāto iespaidu uz indivīda apziņu, par “iemācītās bezpalīdzības” sindromu runā 1995. gadā veiktais ANO pētījums par tautas attīstību. Jēdziens tiek lietots, lai apzīmētu stāvokli, kad indivīdam ne tikai šķiet, ka viņš dzīvo slikti, bet arī nav apziņas, ka paša spēkiem – bez valsts palīdzības - varētu būt iespējams savu situāciju uzlabot.




Projekts 'Publiskās diskusijas veicināšana par Lisbaonas līguma ietekmi' tiek realizēts ar valsts aģentūras "Eiropas Savienības informācijas aģentūra" atbalstu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 25.02.2009 08:09
Nezināšanu par Lisabonas līgumu ir iespējams novērst - ratificējot šo līgumu referenduma ceļā. Šis līgums tiešā veidā attiecas uz ES pārvaldi, tas ir konstitucionāls dokuments. Ja iedzīvotāji redzētu, ka no viņu nostājas te kaut kas ir atkarīgs, tad varētu būt atbilstoša skaidrošanas kampaņa un vismaz aktīvākie iedzīvotāji pacenstos noskaidrot PAR un PRET argumentus. Īrijā, kur notika referendums, šāda kvalitatīva diskusija ir bijusi - varam būt pārliecināti, ka tur cilvēkiem ir daudz labāks priekšstats par šo līgumu.

Kamēr šādas līdzdalības nav, velti sagaidīt kaut plašu sabiedrības interesi. "No involvement - no commitment" (nevar prasīt cilvēku aktīvu līdzdalību un atbildības sajūtu par tādiem lēmumiem, kuru pieņemšanā viņi nekādi nav bijuši iesaistīti.). Protams, referendums viens pats to nenodrošina - jo Saeimas deputāti par Lisabonas līgumu balsoja, lai gan arī ne visi viņi to ir labi iepazinuši. Bet Saeimā informētība par šo līgumu ir labāka...

Saistītie raksti

Lisabonas līgums europa.eu