Foto: G. Dieziņš © AFI
Politika pēc definīcijas ir publiska lieta, un viss, kas skar publiskās intereses, ir pārāk svarīgs, lai vienai personai – kaut vai Ministru prezidentam - varētu piederēt ekskluzīvas interpretācijas tiesības. Vismaz tā ir tiesiskajās valstīs.
Vārdu “liberālisms” Latvijas politikā parasti lieto, kad runā par progresīva nodokļa kaitīgumu uzņēmējdarbībai vai par ārvalstu investoriem. Tajā pašā laikā liberālisma klasiskā nozīme, kura ietver sevī indivīda neaizskaramības prioritāti, likumdevējvaras, izpildvaras un tiesu varas neatkarību un “minimālo” valsti, it kā pieder pie lietām, par kurām runāt nav pieņemts. Pirmkārt, gan Latvijas ierēdņiem, gan vairumam iedzīvotāju “minimālās valsts” ideja ar tai raksturīgajām negatīvajām tiesībām ir sveša. Otrkārt, tā taču ir tikai filozofija, un jebkurā gadījumā starptautiskās organizācijas atgādinās, ja kaut kas neatbildīs liberālās demokrātijas normām.
Taču, kad runa ir par tik iekšpolitisku jautājumu kā Ministru prezidenta pilnvaras, cerības uz starptautisko organizāciju atgādinājumu diemžēl ir tikai daļēji attaisnojamas. Tomēr iespaids par neatbilstību liberālās demokrātijas normām paliek. Man tas radās, kad kļuva zināms Jaunā Laika ierosināto Valsts civildienesta likuma grozījumu projekts, kas dotu Ministru prezidentam tiesības pārcelt zemākā amatā jebkuru ierēdni uz aizdomu pamata, kā arī bez pamatojuma norādīšanas atlaist ministriju valsts sekretārus, Valsts kancelejas, Valsts ieņēmumu dienesta, Valsts civildienesta pārvaldes un Valsts policijas vadītājus, kas zaudējuši valdības vadītāja uzticību. Turklāt, Ministru prezidenta lēmums būtu “politisks, kas nav pārsūdzams tiesā”.
Būtu saprotams, ja grozījumu projekta autori argumentētu, ka lēmumu pieņemšanas līmenis ir tīri administratīvs un tāpēc nav pārsūdzams. Varētu, protams, šaubīties, vai tāda līmeņa valsts amatpersonu patvaļīga atlaišana var būt nepolitiska. Bet, ja politiskais aspekts ir atzīts, rodas iespaids, ka tiek piedāvāts kaut kas pavisam jauns mūsdienu demokrātiskās valsts politikas teorijā un praksē. Politika pēc definīcijas ir publiska lieta. Un viss, kas skar publiskās intereses, ir pārāk svarīgs, lai vienai personai šeit varētu piederēt ekskluzīvas interpretācijas tiesības. Arī Ministru prezidentam kā jebkuram cilvēkam var rasties neobjektīvs iespaids par kāda konkrēta ierēdņa rīcību, un arī valsts dienestā strādājošiem cilvēkiem ir tiesības uz objektivitāti, kad runa ir par lēmumiem, kas būtiski skar viņu darbu un tālāko karjeru. Vismaz tā ir tiesiskajās valstīs. Un tiesiskās valstīs pēdējās interpretācijas tiesības strīda gadījumos pieder tiesai.
Kaut gan var uz šo projektu paskatīties no citas perspektīvas. Laikā, kad liberālisma tēvs Džons Loks rakstīja par valsti, kas pati sevi maksimāli ierobežotu, lai neaizskartu indivīda tiesības, franču teologs Bosjuē, strādājot Luija XIV galma apstākļos, formulēja citu priekšstatu par valsts tiesiskumu: “Indivīda vienīgam aizsegam pret valsts varu ir jābūt viņa nevainībai.” Varbūt tiešām likumu grozījumu projektu autoriem turpmāk vajadzētu ņemt šo domu par pamatu. Bosjuē valsts koncepcija ir daudz vienkāršāka un nenoliedzami paaugstinātu izpildvaras darbības ātrumu un efektivitāti. Atšķirībā no liberālisma sarežģītas, darbietilpīgas valsts struktūras ar visiem checks and balances tai ir tikai viens trūkums. Profesionālās prasības Ministru prezidenta amata kandidātam arī būtu pavisam vienkāršas. Nekad nekļūdīties. Jo viņš taču, citējot Bosjuē, “apvieno sevī visas tautas gribu”.
"Jaunā laika" ierosinātie grozījumi Valsts civildienesta likumā un Publisko aģentūru likumā