Neticīgā, bet ziņkārīgā integrējamā piezīmes par integrāciju

"Lauka avīze", 20.08.2003.

raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīva
www.news.lv

Iesaki citiem:
Logo lavize

Valdība ir iecēlusi īpašu uzdevumu ministru sabiedrības integrācijas lietās, kaut gan valdības deklarācijā ir noteikts, ka būtu jāieceļ tāda politiski atbildīga amatpersona, kas atbildētu par etnopolitikas īstenošanu valstī. Taču, tā kā etnopolitika ir integrācijas politikas sastāvdaļa, nebūsim sīkumaini un nekavēsimies pie šīm interesantajām politiskajām niansēm. Tomēr tas, ka valdības deklarācijā uzsvars tiek likts uz etnopolitiku, domāju, uzliek ministram lielāku atbildību. Un, ja tas ir tā, tad galvenais jaunizveidojamā īpašu uzdevumu ministra integrācijas lietās sekretariāta darbības virziens ir etnopolitika. Savukārt, lai sekmētu kvalitatīvu etnopolitikas īstenošanu, nepieciešams specifiski kvalificēts darbinieku kontingents. Taču šobrīd izveidotajā sekretariātā nav neviena, kas varētu adaptēt etnoloģijas, etnometodoloģijas, citu etnozinātņu un sociālo zinātņu atziņas un likt tās mūsu etnopolitikas pamatā. Bet, kā zināms, etnozinātņu un sociālo zinātņu kopums ir tas, kas notur etnopolitikas veidotājus zināmas objektivitātes robežās. Ar tām ir jārēķinās pat tad, ja šīs atziņas ir nepatīkamas. Un kaut vai tāpēc vien, manuprāt, jaunizveidotais sekretariāts savu uzdevumu pietiekami kvalitatīvi veikt nevarēs. Turpretī citus integrācijas politikas aspektus sekretariāts ir atstājis Finanšu un Labklājības ministrijas pārziņā ("Jaunā Avīze", 15. –- 21. augusts).

Tāpēc interesanti ir uzdot sev jautājumu — kāda ir sekretariāta struktūra un kādi ir sekretariāta plāni? Tas varbūt beidzot atsegtu sekretariāta darbības virzienus. Šobrīd tajā ir jau trīs departamenti — Mazākumtautību lietu, Integrācijas (vai tad iznāk, ka uz mazākumtautībām integrācija neattiecas?) un Administratīvais departaments. Nākotnē iecerēts pievienot vēl Repatriācijas centru, Naturalizācijas pārvaldi (Nila Muižnieka padomnieks A. Brandavs ir izteicies, ka sekretariātam ir iecere kontrolēt naturalizācijas procesu ("Čas", 2003. gada 28. jūnijs), laikam jau Saeimas Pilsonības likuma izpildes komisija vairs nebūs nepieciešama), Reliģisko lietu pārvaldi, Pilsonības un migrācijas pārvaldi un varbūt vēl ko citu. Tātad, pirmkārt, šobrīd notiek ar integrācijas jautājumiem saistīto esošo institūciju administratīvās varas koncentrēšana ministra rokās. Otrkārt, lai piedod man Nils Muižnieks, izskatās, ka tiek nodrošināti paredzamie darba rezultāti, jo nākotnē, dodot pārskatu par savu darbu, varēs dot pārskatu par šo institūciju darbu (šķiet, konkrētais pienesums būtu galvenokārt "dialogi"). Treškārt, sekretariāts ar vārdu "koordinēšana" acīmredzot saprot visu ar integrāciju saistīto institūciju apvienošanu zem viena jumta, taču tas nozīmē, ka vai nu jāapvieno visas ar integrāciju lietām saistītās struktūras (arī pārņemot kaut ko no Labklājības, Finanšu un citām ministrijām), vai arī jāpaliek tikai par koordinējošu struktūru ar nelielu cilvēku skaitu, kā tas bija iecerēts "Jaunā laika" darba grupas izstrādātajā variantā. No valsts labas pārvaldes viedokļa, no finanšu taupības viedokļa, no veselā saprāta viedokļa tas būtu vislabākais risinājums. Īpaši tāpēc, ka Latvijā jau ir nodibinātas visas struktūras, kas nepieciešamas integrācijas jautājumu risināšanai.

Otrs, kas man nav saprotams, kādu integrācijas politiku ministrs īsteno — savu vai valsts. Piemēram.

1. Nils Muižnieks apšauba etniskā sastāva būtisko lomu sabiedrības integrācijā. Kā zināms, Latvijā tas ir visbūtiskākais etnopolitikas komponents, ko atzīst visi, kas ar integrācijas lietām vairāk vai mazāk ir nodarbojušies un kas tiek pienācīgi novērtēti pat pieņemtajā valsts integrācijas programmā. Turpretī Nils Muižnieks uz jautājumu "Kā var integrēt krievus, ja lielākajās Latvijas pilsētās tie nav minoritāte, bet gan majoritāte?" atbild: "Tas ir integrācijas jēdziena interpretācijas jautājums. Kā jau sākumā (intervijas sākumā. — Dz. H.) traktēju, ka galvenais ir sadarbība un līdzdalība. No tā izriet, ka etniskais sastāvs nav būtiskākais."("Jaunā Avīze", 2003. gada 15. –- 21. augusts) Tas sasaucas ar A. Brandava atziņu, ka "Valsts — tas ir indivīdu kopums, kura vārdā valsts rīkojas" ("Čas", 2003. gada 21. jūnijs). Interesanti, vai tautai arī vēl ir (būs) kāda loma integrācijas procesā?

2. Jaunais ministrs savu darbu uzsācis ar konfrontāciju gan ar Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociāciju, kuras pienesums Latvijas neatkarības atgūšanā un sabiedrības saliedētībā ir nenovērtējams, gan ar valodniekiem, kuri jau vairākkārt ir atgādinājuši sabiedrībai, ka Latvijas valodas situācija pagaidām neļauj ratificēt Vispārējo nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju. Valoda ir visjutīgākais nacionālās politikas jautājums jebkurā sabiedrībā, bet īpaši jau mūsu. Valodas jautājums Latvijā jārisina lēni, uzmanīgi, bet konsekventi un soli pa solim. Tā ir mūsu valodas politikas ābece! Un šobrīd, kad sabiedrībā valda zināms satraukums par 2004. gada izglītības reformas uzsākšanu un kvalitatīvu īstenošanu, īpašu uzdevumu ministrs integrācijas lietās vēlas uzsākt diskusiju par konvenciju, kas vēl vairāk satrauks sabiedrību. Tā ir politiska bezatbildība. Šobrīd vissvarīgākais ideoloģiskais solis nacionālas valsts atjaunošanā (un, starp citu, arī integrācijā — tieši tā !) ir paredzētās izglītības reformas īstenošana. Visām valsts struktūrām, bet īpaši Ministru kabinetam jādara viss, lai šo reformu uzsāktu, lai to veiktu kvalitatīvi, lai izglītības reformas dalībnieki justu valdības visdziļāko ieinteresētību un rūpi. Turklāt tā nav tikai Izglītības un zinātnes ministrijas lieta, tā ir visas sabiedrības lieta.

Tajā pašā sakarā gribu pievērst sabiedrības uzmanību vēl vienam būtiskam politiskam aspektam ministra darbā. Mēs visi labi zinām, cik grūti un kādā sabiedrības sasprindzinājumā tapa Valsts valodas likums un tam pakārtotie tiesību akti. Šobrīd, kad sabiedrība daļēji jau ir nomierinājusies, īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās atkal grib runāt par valodas un izglītības jautājumu, atkal grib konfrontēt sabiedrību. Ka tā nav nejaušība, apliecina arī intervija ar A. Brandavu, kas neslēpj, ka konvencijas ratificēšana būtu saistīta ar izmaiņām dažādos pakārtotajos tiesību aktos ("Čas"), respektīvi, protams, valodas un izglītības tiesību aktos. Tāpēc šajā ministra rīcībā es saskatu politiskas provokācijas pazīmes.

3. Nils Muižnieks šobrīd ir ministrs. Un viņam ir jāzina, ka arī pirms viņa integrācijas jomā Latvijā tika darīts pietiekami daudz, tāpēc, iekams uzsākt jaunas aktivitātes, tas ir jāapzina. Nedz Latvijas sabiedrība, nedz ārzemnieki nebūtu maldināmi par padarīto. Bažas izraisa Latvijas Nacionālās kultūras biedrību asociācijas priekšsēdētāja R. Haradžanjana teiktais, ka "integrācijas procesi jau notiek. 1998. gadā ir pieņemta integrācijas programma, kurā integrācija tiek veicināta ar kultūras un izglītības starpniecību. Ar integrācijas jautājumiem jāstrādā katrai ministrijai savas kompetences ietvaros, bet sekretariāta jaunie funkcionāri grib spēlēt Kolumba lomu un mums atklāt, kas tā integrācija ir, kā arī apgalvo, ka pirms viņiem nekas nav darīts" ("NRA" 2003. gada 12. augusts). Atspoguļojot ministra braucienu uz Sibīriju, presē varam lasīt, ka "līdz šim neviens folkloras, filoloģijas speciālists uz šiem latviešu ciemiem apzināt šo unikālo folkloru un valodas materiālu nav sūtīts". Pirmkārt, uz turieni savulaik bija devies A. Slapiņš ar kolēģiem un uzņēmis filmu par turienes latviešiem. Otrkārt, 1991. gadā bija sarīkota pat kompleksa valodnieku, vēsturnieku, folkloristu u. c. ekspedīcija uz Sibīriju un šīs ekspedīcijas materiāli apkopoti grāmatā "Lejas Bulāni latviešu ciems Sibīrijā". Starp citu, Valsts valodas centrs savulaik dāvinājis savus izdevumus skolotājām, kas devās uz Sibīriju mācīt latviešu valodu.

A. Brandavs stāsta, ka sekretariāta mērķis ir pazemināt valsts nodevu par naturalizācijas eksāmeniem (tas jau ir vismaz vienreiz izdarīts), vienkāršot eksāmena procedūru (tas arī ir darīts pat vairākkārt), prasīt naudu valodas mācīšanai (tas tiek darīts kopš 1988. gada). Bet kas būs tas, kas Latvijā vēl nav darīts un ko darīs N. Muižnieka sekretariāts? Tāpēc, šķiet, R. Haradžanjanam taisnība vien ir.

4. N. Muižnieka padomnieks laikrakstam "Čas" izteicis arī tādu viedokli (apņemšanos? pārliecību?) ka ".. kopš šā brīža valsts līmenī nedzirdēsim vārdu "okupants"". Vai tas nozīmē, ka mēs mēģināsim slēpt Latvijas okupācijas faktu, sabiedrības lielai daļai nepaskaidrosim šābrīža situācijas cēloni vai integrācijas vārdā slēpsim patiesību?

5. Neiedziļinoties sekretariāta un LNKBA konceptuālajās pretrunās, pievērsu uzmanību divām domām, ko izteica R. Haradžanjans, aizstāvot asociācijas intereses. Pirmā ir: ".. lai sauklis "minoritāšu kultūra ir Latvijas kultūras neatņemama sastāvdaļa" tiktu īstenots arī finansiāli administratīvajā sfērā". Un otra doma: ".. lai ar kultūras biedrībām paredzēto naudu rīkojas vienotas valsts kultūras politikas ietvaros". Nezin kāpēc man šī vienotības izpratne šķiet tuvāka integrācijas izpratnei nekā jaunizveidotā sekretariāta mēģinājums uzsvērt atšķirīgo un dialogu pārvērst vienkāršā konfrontācijā.

(Ja nu sekretariātu neapmierina LNKBA kā sabiedrisko organizāciju apvienība, kas ilglaicīgi ir veicinājusi Latvijas neatkarību un integrāciju, tad, pārejot uz modernāku frazeoloģiju, iesaku uzskatīt viņus par ilglaicīgu projektu, kas sevi jau pierādījis un varbūt tāpēc vien ir nopelnījis kaut vai nelielu finansējumu).

Bet šīs savas piezīmes par integrāciju es gribu beigt ar N. Muižnieka vārdiem: "Protams, es apzinos, ka pastāv šis rāmis — valdības deklarācija, tomēr visi zina, ka politika ir kompromisu māksla." Interesanti, ko šī frāze varētu nozīmēt?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!