Foto: Badabum
Ir jāsaprot: simtiem tūkstošu nepilsoņu nekad nenaturalizēsies un nekur neaizbrauks. Jāmeklē iespējas, kā veidot attiecības ar šiem cilvēkiem. Balsstiesību piešķiršana nepilsoņiem pašvaldību līmenī būtu viena šāda iespēja.
Ļaut nepilsoņiem vēlēt pašvaldību vēlēšanās? Tas taču būtu bīstami. Turklāt vēlētāji to nesaprastu. Bet – vai tiešām? Nesen veiktais pētījums[1] pievērsās šiem jautājumiem tieši pirms pašvaldību vēlēšanām 2009.gada 6. jūnijā.
Sabiedriskā doma: par vai pret
Pirmais pētījuma secinājums ir šāds: sabiedriskā doma nav šķērslis balsstiesību piešķiršanai nepilsoņiem pašvaldību līmenī. Šo soli pozitīvi novērtētu 40% aptaujāto respondentu – Latvijas pilsoņu, neitrāli – 21% un negatīvi – 31%. Tas nozīmē, ka kopumā vēlētāju attieksme būtu drīzāk pozitīva, nekā negatīva. Šādu iespēju nenoliedz arī tie Latvijas Republikas pilsoņi, kas ir latvieši. Kaut arī latviešu respondenti biežāk šādu iespēju vērtē negatīvi (43%), tikpat liela daļa uz to skatās pozitīvi (27%) vai neitrāli (24%). Tātad, nav pamata runāt par konsolidētu negatīvu nostāju starp latviešu vēlētājiem pret balsstiesību piešķiršanu nepilsoņiem pašvaldību līmenī. Ir jēga šo jautājumu apspriest nopietni.
Pētījuma ietvaros veiktais tiesiskās situācijas apskats[2] liecina, ka balsstiesību piešķiršana pašvaldību līmenī Latvijas nepilsoņiem ne tikai būtu saskaņā ar starptautisko organizāciju rekomendācijām, bet arī nebūtu nekas jauns; tas tikai atkārtotu Igaunijas pieredzi, kur nepilsoņiem jau sen ir tiesības balsot pašvaldību vēlēšanās. Mūsmāju diskusijā par šo tēmu vairākas reizes izskanēja tēze, ka, lūk, igauņu pašvaldību kompetence esot “mazāk politiska”, tāpēc Latvijā, pirms ļaut nepilsoņiem vēlēt pašvaldībās, pašvaldību kompetences būtu jāapcērp, lai nepilsoņi netiktu pie teikšanas politiskajos jautājumos, piemēram, izglītības jomā utt. Tā nav taisnība: Igaunijas pašvaldību funkcijas ir līdzīgas pašvaldību funkcijām Latvijā, dažas no tām ir politiski nozīmīgas (piem. atbildība par skolām) un, kā zināms, kaimiņvalstī nepilsoņi tiekot pie teikšanas arī šajos jautājumos.
“Latviskāki” nepilsoņi
Viens no argumentiem pret igauņu pieredzes pārņemšanu ir šāds: ja ļausim nepilsoņiem balsot pašvaldību vēlēšanās, zudīs vēl viens stimuls naturalizācijai – iespēja piedalīties demokrātiskajā pārvaldes procesā. Tas ir pašapmāns. Naturalizācijas process ir iegājis strupceļā: nepilsoņi nebalso, bet arī nenaturalizējas. Kopš 1995. gada naturalizācijas kārtībā Latvijas Republikas pilsonībā ir uzņemti 132 tukstoši cilvēku, taču uz šī gada sākumu paliek vēl 358 tūkstoši nepilsoņu.[3] Kopš 2005. gada naturalizācijas temps ir krities dramatiski, pēdējos gados un, visticamāk arī šogad, naturalizējoties ap 3 tūkstošiem gadā.[4] Naturalizācija ir sevi izsmēlusi kā politiskās integrācijas instruments. Jāmeklē citi.
Taču kāpēc Latvijas pilsoņiem – un latviešiem – vajadzētu gribēt aktīvāku nepilsoņu politisko līdzdalību? Kāda vaina pašreizējai nostājai “laipni lūdzam piedalīties – iepriekš naturalizējoties”? Šī nostāja būtu saprotama, ja nepilsonība būtu tikai pašu nepilsoņu problēma. Patiesībā tā ir izkropļojusi – un turpina kropļot – Latvijas politiku un sabiedrību: etnopolitiskā demagoģija, reālas politiskās konkurences prombūtne un liberāla piedāvājuma trūkums – visas šīs politiskās sistēmas
īpatnības ir saistītas ar plaisu, kas izveidojās starp divām etniskajām grupām tajā brīdī, kad daži kļuva par pilnvērtīgiem pilsoņiem atjaunotajā valstī, bet citi – ne. Nepilsonība vienos atražo aizvainojuma sajūtu, citos – bailes. Kad latviešu un nelatviešu vēsturiskās nesaskaņas pēkšņi izrādās dziļas un asas, jāatceras, ka lielā mērā “nesavienojamās” vēsturiskās identitātes izveidojās un kļuva aktuālas uz mūsdienu etnopolitisko konfliktu fona. Nepilsonības dēļ Latvijas iedzīvotāji ir iemācījušies lolot un izcelt to, kas viņus šķeļ, nevis to, kas viņus vieno. Bet ir jāsaprot: simtiem tūkstošu nepilsoņu nekad nenaturalizēsies un nekur neaizbrauks. Jāmeklē iespējas, kā veidot attiecības ar šiem cilvēkiem. Balsstiesību piešķiršana nepilsoņiem pašvaldību līmeni būtu viena šāda iespēja.
Neatkarīgi no tā, cik pamatotas šķiet nepilsoņu prasības un attieksmes, tas, ka viens no sešiem šīs valsts iedzīvotājiem nezina, vai neatceras, ko dzīvē nozīmē paust savu politisko gribu caur vēlēšanām, ir riska faktors sabiedrībai un valstij. Iespēja baudīt vēlēšanu procedūru vietējās demokrātijas ietvaros ļautu nepilsoņiem izjust, ka par savām interesēm var cīnīties demokrātisku institūciju ietvaros, nevis lolojot aizvainojuma sajūtu mājā. Ka daudz ko var panākt uzrunājot sabiedrību šeit Latvijā, nevis ar spēku vai piesaucot kaimiņvalstu palīdzību. Caur stiprāku piederības sajūtu savai dzīvesvietai ar laiku izveidotos arī piederības sajūta Latvijai. Demokrātiskas tiesības veicina demokrātisku identitāti; demokrātiskas tiesības, kas ir saistītas ar Latvijas valsti, veicina “latviskāku” politisku identitāti.
Nepilsoņu iesaistīšana vietējā līmeņa politikā būtu arī simbolisks solis attiecībās ar nepilsoņiem un krievvalodīgajiem iedzīvotājiem kopumā. Tas mazinātu vienu no kairinošajiem faktoriem Latvijas politikā. Risinājumi varētu būt dažādi – no vienkāršas igauņu pieredzes atkārtošanas līdz kompromisa variantiem. Viens kompromisa veids būtu ļaut balsot tikai nepilsoņiem, bet ne citu valstu pilsoņiem (izņemot ES valstu pilsoņus, kam šādas tiesības ir jau tagad). Tas, starp citu, mazinātu arī Krievijas pilsonības pievilcīgumu nepilsoņiem, jo, atšķirībā no pašreizējās situācijas, tas nozīmētu izvēli starp šo pilsonību un iespēju ietekmēt vietējos pārvaldes procesus.
Politiskās bailes
Bet kā balsotu nepilsoņi, ja varētu? Pētījuma rezultāti liek domāt, balsstiesību piešķiršana nenāktu automātiski par labu t.s. “krievvalodīgo partijām”. Ja nepilsoņiem tiktu dota iespēja balsot pašvaldību vēlēšanās, vairākums izmantotu šo iespēju – šādu atbildi sniedza 77% respondentu. Bet tagad pārsteigums: tikai trešdaļa (35%) aptaujāto teica, ka balsotu par partijām, kas aktīvi aizstāv krievvalodīgo intereses (SC unPCTVL). Pārējie apsvērtu iespēju balsot par partijām, kas “sola ņemt vērā krievvalodīgo intereses” (18%), “nav naidīgi noskaņotas pret viņiem” (24%) vai “vispār neņemtu vērā partiju attieksmes pret krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem” (17%). Protams, ja nepilsoņi piedalītos vēlēšanās šodien, rezultāts būtu daudz stiprāk tendēts uz “krievu” partijām – SC un PCTVL pārāk ilgi ir bijuši vienīgie, kam interesēja šis krievvalodīgais vēlētājs. Taču arī šis potenciālais vēlētājs nav “lemts” kādiem konkrētiem politiskajiem spēkiem, bet ir gatavs racionāli apsvērt dažādus politiskus piedāvājumus. Jebkurš nopietns politisks spēks varētu “nebūt naidīgi noskaņots pret krievvalodīgajiem” vēlētājiem. Un jebkuram nopietnam politiskam spēkam būtu jāprot to ieskaidrot krievvalodīgajiem vēlētājiem.
Būtu lieki cerēt, ka, t.s. “latviskās” partijas, cēlu nodomu pārņemtas, aktīvi iestāsies par šādām izmaiņām. Taču kopš šī gada pašvaldību vēlēšanām pat neapķērīgākajiem ir skaidrs, ka krievvalodīgais vēlētājs ir jauns potenciālo balsu avots, un nepilsoņi ir svarīgs faktors cīņā par šo vēlētāju. Ir pienācis laiks politiskajiem spēkiem veidot attiecības ar vairāk kā trīssimt tūkstošiem Latvijas nepilsoņiem. Ja krievvalodīgie vēlētāji vairs nebūs dažu “specializēto” partiju “pārziņā”, bet redzēs, ka viņiem ir izvēle un ietekme, tad pamazām pie diskusijām par siltumapgādi un atkritumu izgāztuvēm atsāksies arī Latvijas virzība uz integrētāku – un pilsoniskāku – sabiedrību.
_________________________
[1] Pētījums “Latvijas nepilsoņi un balsstiesības: kompromisi un risinājumi”. Pētījumu ar Sorosa fonda – Latvija atbalstu veica politikas centrs „EuroCivitas”. Autori – Viktors Makarovs un Aleksejs Dimitrovs. Pētījuma datu vākšanu un apstrādi veica tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS.
[2] Autors – Aleksejs Dimitrovs.
[3] “Naturalizācijas gaita līdz 2009.gada 31.maijam”. Naturalizācijas pārvalde. http://www.np.gov.lv/?id=418&sa=418&top=440
[4] “Latvijas iedzīvotāju sadalījums pēc dzimšanas gada un valstiskās piederības”. Iedzīvotāju reģistrs. http://www.pmlp.gov.lv/lv/statistika/dokuments/ISVG_Latvija_pec_DZGada_VPD.pdf.
Latvijas nepilsoņi un balstiesības: kompromisi un risinājumi