Nepilsoņi Latvijā: nostiprinājusies vai izzūdoša tradīcija? 4

13% iedzīvotāju nav maz, un jebkurai sabiedrībai nav vēlama tik liela nepilsoņu - no valsts un pilsoniskās līdzdalības noteiktā veidā nošķirtas grupas,- pastāvēšana.

Iesaki citiem:

Daugavpilī viens no nepilsoņiem Latvijas situāciju diskusijā raksturoja šādi: „Ir jau izveidojusies tradīcija. Cilvēki ir pieraduši dzīvot tā, kā ir. Nepilsoņi ir pieraduši, pilsoņi ir pieraduši. Tie, kas zina latviešu valodu – ir pieraduši. Tie, kas nezina latviešu valodu, – arī ir pieraduši dzīvot Latvijā. Visi mēs esam pieraduši pie tās situācijas, kas ir izveidojusies. Tā jau ir tradīcija”.


Nepilsoņa statuss - labi vai slikti?

Nepilsoņa statuss nosaka vairākus ierobežojumus (strādāt noteiktās profesijās, piedalīties Saeimas un pašvaldību vēlēšanās), bet tam ir arī savas priekšrocības (ceļojot uz Krieviju). Lielam vairumam Latvijas nepilsoņu šis statuss ir pietiekami ērts, lai neko nemainītu. Pagaidām. Kādas ir nepilsoņu naturalizācijas un integrācijas tendences, un vai ir arī kādi risinājumi un ieteikumi? Atbilžu meklēšanai uz šo jautājumu ir veltīts nodibinājuma „Baltic Institute of Social Sciences” īstenotais projekts „Latvijas nepilsoņu integrācijas procesa analīze: IZPĒTE, PROGNOZES, RISINĀJUMI UN DIALOGS” .

Nepilsoņu jautājums Latvijā ir aktuāls kopš 1994.gada, kad tika pieņemts Pilsonības likums. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) statistisko informāciju 2014.gada sākumā no visiem Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem Latvijas nepilsoņi bija 13% jeb 282 876 cilvēku. Salīdzinot ar 1995.gadu, kad nepilsoņu bija 735 000 un veidoja 29% no iedzīvotāju kopskaita, nepilsoņu skaits un arī proporcija attiecībā pret Latvijas iedzīvotāju skaitu ir būtiski samazinājusies. Katru gadu nepilsoņu skaits Latvijā samazinās ievērojami straujāk nekā pilsoņu skaits. Tomēr joprojām nepilsoņu skaits ir Latvijas mērogiem liels. 13% iedzīvotāju nav maza sabiedrības daļa, un jebkurai sabiedrībai nav vēlama tik lielas nepilsoņu, no valsts un pilsoniskās līdzdalības noteiktā veidā nošķirtas grupas, pastāvēšana.

Kopš 1996.gada pilsonību naturalizējoties ir ieguvuši 141 618 nepilsoņi. Lielāka ietekme uz nepilsoņu skaita samazināšanos ir dzimstības – mirstības faktoriem. Latvijas pilsonību ieguvuši arī 14 288 šo personu nepilngadīgie bērni, kas ir 10% no naturalizācijas kārtībā pilsonībā uzņemto kopskaita.

Latvijas iedzīvotāju vecuma struktūras analīze saistībā ar pilsonības statusu parāda, ka nepilsoņu vidū ir salīdzinoši maz bērnu un jauniešu, piemēram:
- vecuma grupā 0-14 gadi ir 3% (pilsoņu vidū – 16%);
- vecumgrupā 15-29 gadi ir 8% nepilsoņu (pilsoņu vidū – 20%),
- bet vecuma grupā 45-59 gadi ir 30% nepilsoņu (pilsoņu vidū – 19%),
- vecuma grupā 60 gadi un vecāki – 41% nepilsoņu (21% pilsoņu pret kopējo pilsoņu skaitu).

Katru gadu vairāki tūkstoši nepilsoņu atsakās no nepilsoņa statusa, lai iegūtu Krievijas pilsonību, biežāk tās ir sievietes, kas sasniegušas 55 gadu vecumu.

Projekta mērķis ir veidot dialogu starp pētniekiem, nepilsoņiem, ekspertiem un valsts un pašvaldību institūciju pārstāvjiem. Šī mērķa īstenošanai 2014.gada pavasarī organizējām četrus diskusiju apļus ar nepilsoņu, kā arī valsts un pašvaldību iestāžu pārstāvju tiešu līdzdalību. Diskusiju apļi notika Latvijas pilsētās, kurās dzīvo lielākais nepilsoņu skaits – Rīgā, Daugavpilī, Liepājā un Jelgavā (Rīgā dzīvo 51% no visiem Latvijas nepilsoņiem, Daugavpilī – 6%, Liepājā – 5% un Jelgavā – 3%). Kādas ir galvenās atziņas un secinājumi par to, kā veicināt Latvijas nepilsoņu naturalizēšanos un integrāciju Latvijas sabiedrībā?


Latvijas pilsonība - pievilcīga gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem

Latvijas pilsonība ir jāpadara pievilcīga gan Latvijas pilsoņu, gan Latvijas nepilsoņu vidū – tas ir valsts un sabiedrības ilgtermiņa uzdevums. Tikai tā var samazināt emigrācijas procesus, veicināt emigrantu atgriešanos Latvijā, kā arī – motivēt Latvijas nepilsoņus kļūt par Latvijas pilsoņiem. Tomēr tas ir ļoti vispārīgs aicinājums, kas gan arī izskanēja diskusijās, bet uz to vismaz vārdos ir vērsta gan Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija, gan Nacionālais attīstības plāns.

Jādomā gan par ekonomisko izaugsmi, gan sociālo nodrošināšanu, gan par to, kā mazināt politiskajām partijām un medijiem ērto, bet sabiedrībai kopumā nevēlamo latviešu un krievu, pilsoņu un nepilsoņu pretnostatīšanu.



Te ir jādomā gan par ekonomisko izaugsmi, gan sociālo nodrošināšanu, gan par to, kā mazināt politiskajām partijām un medijiem ērto, bet sabiedrībai kopumā nevēlamo latviešu un krievu, pilsoņu un nepilsoņu pretnostatīšanu.

Var piekrist, ka arī mums katram ir jādomā, kā padarīt Latviju sev un saviem bērniem, kā arī līdzcilvēkiem pievilcīgāku. Mēs katrs varam censties mēģināt mazināt negatīvismu, tai skaitā, draudzīgi iedrošinot savus līdzcilvēkus runāt latviski, vieniem nekautrējoties no izrunas kļūdām, otriem esot iecietīgiem pret dažkārt ne tik raito valodas plūdumu. Bet ko nepilsoņu integrācijas veicināšanai var darīt institūcijas, kas tieši nodarbojas ar sabiedrības integrācijas un naturalizācijas jautājumiem?


Nepilsoņu bērni

Viens no konkrētiem ieteikumiem, kas izkristalizējās intervijās un diskusijās ar nepilsoņiem, ir vērsts tieši uz jaunāko paaudzi – bērniem un jauniešiem līdz 15 gadu vecumam, kas dzimuši Latvijā un ir tiesīgi pretendēt uz Latvijas pilsoņa statusu. 2014.gada sākumā kopumā tādi nepilsoņu bērni, kas dzimuši pēc 1991.gada un nav saņēmuši Latvijas pilsonību, bija apmēram 10 000 (pilsonību ieguvušo nepilngadīgo bērnu skaits – 14 288). Savukārt tādi bērni, kas šobrīd ir vecumā līdz 15 gadiem un, iespējams, varētu tikt reģistrēti par Latvijas pilsoņiem, ja vien pastāvīgi dzīvo Latvijā un viņu vecāki to vēlas, ir 7234.

Ieteikuma būtība ir sagatavot un izsūtīt nepilsoņu bērnu vecākiem aicinājumu reģistrēt savu bērnu par Latvijas pilsoni (tas attiecas uz bērniem, kas dzimuši Latvijā pēc 1991.gada 21.augusta un nav vēl sasnieguši 15 gadu vecumu). Konkrēto aktivitāti iespējams veikt tikai sadarbībā ar PMLP Naturalizācijas pārvaldi, un vislabāk, ja tieši Naturalizācijas pārvalde arī būtu tā, kas izsūta šos aicinājumus. Naturalizācijas pārvaldei ir pieejama gan informācija par nepilsoņu deklarēto dzīvesvietu, gan arī iespēja kontrolēt oficiāli pieejamo informāciju par atrašanos Latvijā (viena no prasībām pilsonības pretendentiem). Tomēr tas ir papildu darbs, kam nepieciešams arī papildu finansējums, tādēļ varbūt to iespējams īstenot, piesaistot ES fondu finansējumu.

Būtiski uzsvērt, ka šādai vēstulei ar aicinājumu ilgtermiņā varētu būt multiplikatīvs efekts, jo vēstule, pirmkārt, informē par šo iespēju (informēšana); otrkārt, parāda, ka valstij nav vienalga un tā aicina vecākus parūpēties, lai viņu bērni saņem Latvijas pilsonību (motivēšana attiecībā uz bērniem); treškārt, daudzi nepilsoņi norāda, ka viņus naturalizēties motivē tieši tas, ka citi viņu tuvinieki, īpaši, bērni, ir pilsoņi (netieša motivēšana pieaugušajiem nepilsoņiem arī iziet naturalizācijas procedūru).

Es nesaņēmu pilsonību, jo mana mamma nezināja par šo likumu. Tā sanāca.



Gan informēšana, gan motivēšana patiešām varētu būt būtiska šajā mērķa grupā, jo pētījums atklāj, ka ir tādi jaunieši, kuru vecāki nav bijuši informēti par iespēju reģistrēt savu bērnu: „Es nesaņēmu pilsonību, jo mana mamma nezināja par šo likumu. Tā sanāca.” (Daugavpils, 18 gadi, vīrietis); „Jā, es plānoju vasarā iegūt pilsonību, jo mani vecāki nepaspēja līdz 14 gadiem vai līdz kuram tur termiņam parakstīties, lai es automātiski dabūtu pilsonību.” (Liepāja, 17 gadi, vīrietis).

Diemžēl jāatzīst, ka daudziem nepilsoņiem tā ir arī apzināta izvēle – nereģistrēt savu bērnu par Latvijas pilsoni, jo, piemēram, tad tas būtiski apgrūtinātu ceļošanu uz Krieviju. Iespējams, ar to ir jāsamierinās, nemēģinot no tā uzpūst „konflikta burbuli” un arī neapvainojoties, jo mēs zinām, ka arī latviešu vidū ir tādi, kas dažādu apsvērumu dēļ izvēlas citu valstu pilsonību.


Atbalsts latviešu valodas apguvei

Daudzi nepilsoņi atzīst, ka sliktās latviešu valodas zināšanas un latviešu valodas vides trūkums zināšanu nostiprināšanai ir galvenais iemesls, kāpēc viņi nevar iziet naturalizācijas procedūru. Tas īpaši attiecas uz nepilsoņiem, kas vecāki par 51 gadu (nepilsoņu jaunieši par to nesūdzas). Jāsecina, ka nepieciešams turpināt latviešu valodas apmācību darbu, nodrošinot latviešu valodas kursus. Tas jau sekmīgi tiek īstenots gan par valsts, gan pašvaldību līdzekļiem, piesaistot arī ES fondu finansējumu.

Daudzi atzīst, ka sliktās latviešu valodas zināšanas un latviešu valodas vides trūkums zināšanu nostiprināšanai ir galvenais iemesls, kāpēc viņi nevar iziet naturalizācijas procedūru.



Bezmaksas latviešu valodas kursi vai arī kursi par pazeminātu maksu ir tiešām ļoti pieprasīti, cilvēki piesakās uz tiem un aizpilda pieejamās vietas dienas laikā. Jāpiebilst gan, ka dažādu projektu, tai skaitā, latviešu valodas kursu projektu ietvaros, būtu vēlams organizēt arī papildu pasākumus, kas palīdzētu nostiprināt jauniegūtās valodas prasmes.

Diskusijās izskanēja ieteikumi un piemēri par labajām praksēm, kur pēc latviešu valodas kursiem vai paralēli tiem tiek organizēts diskusiju klubs, kurā cilvēki turpina tikties un runāt latviski. Labās prakses piemēri ir arī latviešu valodas apguve saistībā ar interešu izglītību, mēģinot apvienot divus vienā – gan cilvēkiem saistošas brīvā laika nodarbes, gan sarunāšanos latviski. Tāpat tika izvirzīts priekšlikums latviešu valodas apguvē iesaistīt darba devējus – uzņēmējus, motivējot darba devējus organizēt latviešu valodas kursus uzņēmumos uz vietas.

Šīs visas idejas jau konkrētos risinājumos nepieciešams iekļaut jauno ES struktūrfondu līdzekļu plānošanā, lai turpinātos labā prakse apgūt latviešu valodu kursos, kā arī tiktu pilnveidota iespēja lietot latviešu valodu ne tikai kursos, bet arī dažādos klubiņos un nodarbībās. Protams, interesei un motivācijai mācīties latviešu valodu un lietot to ikdienā ir jābūt arī pašu nepilsoņu vidū, bet lielais pieprasījums pēc kursiem parāda, ka kopumā interese ir.


Naturalizācijas procedūra un NVO

Lai gan informācija par naturalizācijas procedūru kopumā ir plaši pieejama (piemēram, PMLP mājas lapā un tās rīkotajās informācijas dienās), tomēr tāpat kā daudzos citos jautājumos, informēšanas nekad nav par daudz.

Nepilsoņu stāstītais liecina par sava veida „dezinformācijas jeb maldīgās informācijas” apli. Daudziem nepilsoņiem ir priekšstats, ka naturalizācijas eksāmens latviešu valodā ir ļoti grūts un tiek prasītas latviešu valodas zināšanas augstākajā pakāpē. Šī priekšstata dēļ ir nepilsoņi, kas nemaz nenoskaidro, cik tad patiešām viegls vai grūts ir latviešu valodas eksāmens.

Te jāsecina, ka, ja ir vēlme veicināt naturalizācijas procesu, jāturpina vien dažādas informēšanas aktivitātes, un arī to īstenošanai, iespējams, nepieciešams piesaistīt papildu ES fondu līdzekļus, kas paredzēti sabiedrības integrācijas mērķiem. Informēšanu vissekmīgāk var veikt, pirmkārt, PMLP, kur nepilsoņi vēršas gan saistībā ar jautājumiem par naturalizāciju, gan arī, lai apmainītu savas pases, beidzoties to derīguma termiņam. Otrkārt, nepieciešams turpināt atbalstīt NVO, kas aktīvi darbojas informēšanas, pozitīvas pieredzes un viedokļu apmaiņas un dažādu pasākumu organizēšanas laukā.


Diskusija kā risinājums un kolektīvā terapija

Šis projekts spilgti parāda, ka dialoga organizēšana starp latviešiem, krieviem, pilsoņiem, nepilsoņiem Latvijā ir ļoti nepieciešama un tieši diskusijas un dialogs ir tas veids, kā sadzirdēt vienam otru un rast sadarbības iespējas. To ilustrē šādi citāti no projektā notikušajām diskusijām:

„Es jūtos pateicīga, ka mani atcerējās. Man piezvanīja un uzaicināja uz interviju – ar ko viss sākās. Man bija patīkami, ka ar mani aprunājās, pajautāja, kā es te dzīvoju. Es visu atklāti stāstīju. Un tāpēc ir jābūt diskusijām.”.

Es arī mīlu šo zemi. Mēs viens otram netraucējam. Mums tikai jāiemācās kopā dzīvot.



„Mums vairāk vajag tikties vienam ar otru, redzēt un dzirdēt vienam otru. Vienkārši kā cilvēkiem. Pasākumi, kur mēs piedalāmies visi kopā un kopā kaut ko darām. Sakopjam apkārtni, vārām putru. Nākt pretī vienam otram. Es arī mīlu šo zemi. Mēs viens otram netraucējam. Mums tikai jāiemācās kopā dzīvot.”

Kādu no nepilsoņiem šīs diskusijas iedrošina runāt latviski, kāds jutās sadzirdēts, kādu varbūt tās motivē iemācīties latviešu valodu, bet visi kopā jūtas vairāk saistīti, vajadzīgi un piederīgi Latvijai, un tas ir svarīgi gan pilsoņiem, gan nepilsoņiem. Jāsecina, ka diskusija vienam ar otru patiešām var sekmēt savstarpēju izpratni. Latvijā aizvien vairāk būtu jāizmanto līdzdalības pētījuma (action research) pieejas principi, kas paredz, ka mērķa grupas aktīvi piedalās gan pašā pētījumā, gan izstrādā problēmu risinājumus.

Atgriežoties pie sākotnējā jautājuma par to, vai nepilsoņi Latvijā ir nostiprinājusies vai izzūdoša tradīcija, jāuzsver, ka nepilsoņu skaits strauji samazinās un divdesmit gadu laikā, nemainoties šī brīža tendencēm, nepilsoņu jau tikpat kā nebūs. Tomēr varētu vēlēties, lai vismaz jauniešu vidū, kas dzimuši pēc 1991.gada, nepilsoņu nebūtu jau tagad, un arī turpmāk tiktu veicināts dialogs ar nepilsoņiem, tieši uzrunājot konkrētus cilvēkus un diskutējot par pilsonības nozīmi cilvēku dzīvē.


Prezentācija:

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Vladimir Nikiforov

"tam ir arī savas priekšrocības (ceļojot uz Krieviju)" Precīzāk - viena priekšrocība, jo citu nav.

"Latvijas pilsonība ir jāpadara pievilcīga gan Latvijas pilsoņu, gan Latvijas nepilsoņu vidū – tas ir valsts un sabiedrības ilgtermiņa uzdevums" - Diemžēl valsts vara baidās no visas Latvijas tautas dalības vēlēšanās, tāpēc jau nepilsoņu kategorija bija radīta, un tai tika liegtas balsstiesības, naturalizācijas mehānisms ir neefektīvs (pašlaik mazāk par 2000 naturalizējamiem gadā), bet dubultpilsonība ar Krieviju netiek pieļauta, lai gan tieši šīs ārvalsts pilsoņu Latvijā ir visvairāk.

"Nepilsoņu jautājums Latvijā ir aktuāls kopš 1994.gada, kad tika pieņemts Pilsonības likums" - Kopš 1991. g., kad ap 800 000 cilvēku izrādījās neskaidrā tiesiskā situācijā.

"Kopš 1996.gada pilsonību naturalizējoties ir ieguvuši 141 618 nepilsoņi" Tomēr mazliet mazāk. Šis skaitlis ir ņemts no http://www.pmlp.gov.lv/lv/sakums/statistika/naturalizacija.html , bet tur runa ir par visiem naturalizētiem (arī bijušiem ārzemju pilsoņiem)

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ruta Marjaša


Šis raksts ir jāpublicē arī krievu un angļu valodā.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Mareks Niklass

Paldies par pētījumu! Piebilde par latviešu valodas zināšanām. Manu studentu veiktās aptaujas (nelieli mājasdarbi manos mācību priekšmetos) , ka daudziem nepilsoņiem (pārsvarā veciem cilvēkiem) nav elementāru latviešu valodas zināšanu. Viņi nesaprot pat vienkāršu informāciju latviešu valodā. Te nav vainīga valsts vai sabiedrība. Te ir jārunā par dažu cilvēku attieksmi un nevēlēšanos apgūt latviešu valodu. Tāpat daži uzskata, ka viņiem pienākas Latvijas pilsonība automātiski.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Anonīms

Problēma ir zvērestā. Cik daudzi dzimuši Latvijas pilsoņi būtu gatavi dod zvērestu "...Es apņemos, nežēlojot savu dzīvību, aizstāvēt Latvijas valsts neatkarību, godīgi dzīvot un strādāt, lai vairotu Latvijas valsts un tautas labklājību...."

Mēs visi zinām vēsturi, kas notika 2. pasaules kara laikā. Kā Ulmanis un viņa valdošā kliķe nebija gatava atdot dzīvību par Latvijas neatkarību. Kā toreizējā inteliģence (Skalbe, Jaunsudrabiņš, Mauriņa, Vētra, Eglīši, utt., utt., utt., utt., utt., utt.) labāk izvēlējās bēgt no Latvijas un nevis atdot dzīvību par valsts neatkarību.

Un cik no mūsdienu latviešu politiķiem vai patriotiskajiem uzņēmējiem būtu gatavi atdot dzīvību par Latvijas neatkarību vai cik no viņiem godīgi strādā un dzīvo, lai vairotu Latvijas valsts un tautas labklājību.

Ja daudzi latvieši paši nav gatavi pildīt šādu zvērestu, tad kādas tiesības tiem ir prasīt, lai kaut ko līdzīgu pilda citi cilvēki.

Runa iet par tiem, kas Latvijā iebrauca pēckara gados laikā, kad šāda iebraukšana pēc toreizējiem PSRS likumiem bija likumīga un ikdienā akceptējama prakse.

Tiem, kas Latvijā iebrauca pēc 1990. gada, tiem protams, pilsoņa zvērests būtu jādod pilnā apmērā un tas viņiem grūtības nesagādātu, ja jau reiz viņi Latviju ir izvēlējušies par savu jauno valsti.