Nekārtīgā demokrātija 8

Visbīstamākais tieši krīzes laikā būtu pārspīlēt drošības aspektu un attiecīgi ierobežot demokrātiskās tiesības un brīvības. Sākot šādu ceļu, mēs ātri vien varam nonākt tādā stāvoklī, kādā bija Paragvaja 60. un 70. gados.

Iesaki citiem:

Galvenais ir atrast un sodīt nelikumīgu demonstrāciju organizatorus un tos, kuri aicina uz jaunām protesta akcijām. Savukārt tiem, kuri domā caur “ielas parlamentu” panākt politiskas pārmaiņas, jāapzinās, ka no šādām aktivitātēm naudas budžetā vairāk nekļūst. Tāds bija varas vēstījums Latvijas iedzīvotājiem pēc Bauskā notikušajiem protestiem pret slimnīcas slēgšanu un internetā izplatīto aicinājumu uz demonstrāciju 13. novembrī. “Vienīgais cilvēks, kurš valdībā runā skaidru valodu, izrādās iekšlietu ministre, kura sola bargi vērsties pret nemieru cēlājiem. Tukšpauraina vara, kas māk vienīgi draudēt,” tā vienā no saviem komentāriem konstatē žurnālists Māris Zanders.[1] Šāda varas nostāja robežojas ar absolūtu tiesisko pozitīvismu un rada nopietnus šķēršļus turpmākai demokrātijas attīstībai Latvijā. Turklāt tas liek vaicāt, vai mūsu politiķi vispār saprot un atzīst, ka iedzīvotājiem ir gan morālas, gan juridiskas tiesības attiecībā pret valsti.

Lai gan vienai daļai cilvēku tā šķiet (un daļa to pat uzskatītu par kaut ko labu un vēlamu), demokrātija nebūt nav tas pats, kas perfekta kārtība un totāla pilsoņu paklausība visiem valstī pieņemtajiem likumdošanas aktiem. Šī politiskā sistēma sevī vienmēr ietvers zināmu nesakārtotības devu. Pārmērīga lietu organizēšana, pakļaujot indivīdus universālai kārtībai, rada “priekšnoteikumus verdzībai, nevis brīvībai”.[2] Vai vispār ir jāatgādina, pie kā šāds “kārtībnieciskums” divās versijās noveda 20. gadsimtā? Tāpat demokrātija nav arī nekāds ķeblis, uz kuru var tā vienkārši parādīt ar pirkstu un pateikt — lūk, šeit tas ir, apskatiet un aptaustiet! Filozofs Žaks Deridā (Jacques Derrida), runājot par demokrātijas ideālu, lieto terminu la démocratie á venir. Taču ar to Deridā neapzīmē kādu noteiktu politisku režīmu. Runa ir par demokrātijas spēju analizēt un vērtēt pašai sevi, un attiecīgi atkal un atkal uzlabot sevi.[3] Tāpat kā Rīga, arī demokrātija nekad nav gatava. Izņemot to mirkli, kad tā jau ir mirusi.

“Šeit nu gan nav redzama pat vismazākā problēma!” te noteikti labprāt piebilstu tiesiskā pozitīvisma apoloģēti. Jo, viņuprāt, cilvēki ievēl savus pārstāvjus parlamentā, un tie savukārt pieņem jaunus likumus un veic izmaiņas esošajā likumdošanā. Šī tad arī ir iespēja pilsoņiem mainīt sev netīkamos likumus. Minētais un pirmajā acu uzmetienā korektais un pat taisnīgais skatījums neņem vērā divas nopietnas problēmas. Pirmkārt, ar ievēlētu pārstāvju palīdzību ir iespējams atcelt pašu demokrātiju vai vismaz būtiskus demokrātijas aspektus. Otrkārt, šāds skatījums pieļauj vairākuma tirāniju pret mazākumu bez jebkādiem ierobežojumiem. No šādiem riska momentiem vajadzētu vismaz censties izvairīties! Šajā kontekstā ir vērts jautāt, kāda ir aktīvu pilsoņu loma demokrātijas procesā. Vai pilsoņiem ir tiesības jelkad pārkāpt likumu? Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav un nemaz nevar būt. Taču tā vietā, lai censtos atrast atbildi, varam mēģināt padomāt par to, kāpēc šāds jautājums vispār rodas.


Drošas un nedrošas demonstrācijas

Vispirms atgriezīsimies pie nesenajiem notikumiem Bauskā. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) ir norādījusi ne tikai uz nepārprotamo, proti, ka, bloķējot tiltus un sarīkojot nepieteiktu demonstrāciju, cilvēki ir pārkāpuši likumu. Mūrniece uzskata, ka “protesta akcija Bauskā nebija demokrātijas izpausme”.[4] Šis ministres apgalvojums ir, maigi izsakoties, ļoti slidens. Un viņas atsauces uz akcijā iesaistītajiem bērniem un veciem cilvēkiem, “kas paši varēja ciest”, ja sāktos masu nekārtības, ieved argumentāciju vēl dziļākā grāvī. Izrādās, ka politiskā vara Latvijā ir piešķīrusi sev ekskluzīvas tiesības noteikt, kad pilsoņu demonstrāciju brīvība apdraud viņus pašus tik lielā mērā, ka šīs brīvības izpausmes tiek izraidītas trimdā viņpus demokrātijas galējās robežas.

Iekšlietu ministre gan nav pievērsusi uzmanību tam, ka demonstrāciju brīvībai vienmēr ir divas sejas. Viena no tām patiešām ir vairāk saistīta ar “vardarbību, nemieriem un revolucionāru rīcību”. Raugoties no drošības viedokļa, ir grūti novilkt stingru robežu starp demonstrāciju un nemieriem. Jebkura demonstrācija tādā vai citādā veidā traucē sabiedrisko kārtību. Savukārt otro demonstrācijas seju raksturo tajā paustie viedokļi un prasības.[5] Tas ir tiesa, ka tipisks pikets Latvijā izpaužas kā klusa stāvēšana ar plakātiem rokās pie Saeimas vai ministru kabineta. Labākajā gadījumā tiek teikta kāda runa, tas arī viss. Taču tas nenozīmē, ka kaut kas vairāk, aktīvāk un skaļāk par šo minimālo variantu ir kaut kas nedemokrātisks. Nav prātīgi demonizēt cilvēkus Bauskā par to, ka viņi, paužot savu viedokli konkrētā jautājumā, uz dažām stundām bloķēja tiltus. Turklāt jāņem vērā, ka Bauskas tiltu blokāde tādi ziediņi vien bija, salīdzinot ar jandāliņiem Eiropas valstīs ar daudz ilgāku demokrātijas pieredzi. Tāds stingrs iedalījums “labu”, politiski aktīvu, cilvēku miermīlīgās demonstrācijās un “ļaunu”, vardarbīgu cilvēku rīkotos grautiņos nav pamatots.[6] Joška Fišers (Joschka Fischer), kurš krietni vēlāk kļuva par Vācijas ārlietu ministru, septiņdesmitajos gados uz policistiem meta akmeņus. Politiskas pārliecības vārdā. Par to mūsu varas pārstāvjiem derētu padomāt, pirms viņ i“nedemokrātiskā” rīcībā apsūdz, iespējams, kādu nākamo Latvijas ārlietu ministru.


Netaisnīgo likumu važas

Demokrātijas izpausmes, arī demonstrāciju brīvība, tātad ne vienmēr precīzi iekļaujas likuma rāmjos. Tieši tas arī nostiprina demokrātijas spēju attīstīties un uzlabot pašai sevi un līdz ar to — arī likumdošanas aktus. Likums savā būtībā jau nekad nav pilnīga taisnīguma izpausme.[7] “Taisnīgumu nekad nevar noreducēt uz likumu, uz aprēķinošu saprātu, uz likumīgu pārdalīšanu, uz normām un noteikumiem, kuri ierobežo likumu, ko pierāda likumdošanas vēsture un tās nepārtrauktās pārmaiņas, tās pievēršanās spēkam, lai piespiestu, kā arī varai.”[8] Disonanse starp taisnīgumu un likumdošanu vistiešāk izpaužas totalitārajos un autoritārajos režīmos. Diez vai kāds apstrīdēs, ka daudzi likumi hitleriskajā Vācijā bija netaisnīgi.

Taču arī visā visumā taisnīgās sabiedrībās reizēm top netaisnīgi likumi.[9] Šādā situācijā pilsoņi tiek nostādīti izvēles priekšā. Viņi var vai nu ievērot attiecīgo likumu, lai arī tas ir netaisnīgs, vai arī to nedarīt. Tāpat viņi var mēģināt panākt likuma atcelšanu vai labošanu, arī ar demonstrāciju un protesta akciju palīdzību. Un šeit jau savukārt ir ļoti interesanti paskatīties, kā uz to reaģē vara. Kā zināms, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām[10] ļauj ierobežot tiesības rīkot miermīlīgas sapulces. Taču ierobežojumiem ir jāatbilst kritērijiem. Tiem ne tikai jābūt fiksētiem likumā, bet arī jābūt demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamiem “valsts vai sabiedriskās drošības un sabiedriskās kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai”. Runa tātad nav tikai, piemēram, par kārtību ielās. Runa būtībā ir par to, kas ir nepieciešams demokrātiskai sabiedrībai.


Tiesības pilsoņiem nepiešķir vara

Tieši no šī viedokļa nav prātīga varas pārāk asā reakcija uz tiltu blokādi Bauskā un anonīmiem aicinājumiem internetā uz miermīlīgu (!) demonstrāciju. Tas pats attiecas arī uz 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, par kuriem, cik zināms, vēlas piespriest 8—15 gadus cietumā. Vārda brīvība un demonstrāciju brīvība ir tās fundamentālās tiesības, kuras vienkārši nevar cieši iegrožot likumdošanas rāmjos. Tās ir pamatā morālas tiesības. Mēs varam diskutēt par to plašumu un konkrēto saturu, taču varas viedoklis un līdz ar to arī pieņemtie un piemērotie likumi ne vienmēr būs pareizi. Tiem, kas visos politiskajos un ekonomiskajos vējos un gadalaikos varas viedokli šo tiesību jautājumā uzskata par vienīgo pareizo, acīmredzot tuvs ir uzskats, ka “cilvēkiem ir tikai tādas morālās tiesības, kādas piešķir valdība, kas savukārt nozīmē, ka viņiem vispār nav nekādu morālu tiesību”.[11]

Visbīstamākais tieši krīzes laikā būtu pārspīlēt drošības aspektu un attiecīgi ierobežot demokrātiskās tiesības un brīvības. Sākot šādu ceļu, mēs ātri vien varam nonākt tādā stāvoklī, kādā bija Paragvaja 60. un 70. gados. Prezidents Alfredo Stresners (Alfredo Stroessner) valstī bija ieviesis ārkārtas stāvokli, jo notika cīņa pret komunismu. Paragvajas konstitūcija garantēja gan cilvēktiesības, gan demokrātisku valsts iekārtu. Taču ārkārtas stāvokļa dēļ tas viss pastāvēja tikai uz papīra — gaišajai nākotnei, kura reiz pienāks, kad brīvība būs uzvarējusi un komunisms būs pilnībā sagrauts. Latvijā arvien tipiskāka atbilde jebkuram protestam, kas kaut mazdrusciņ skar valsts budžetu (un kas gan šajās dienās neskar valsts budžetu?), ir klajš noraidījums, jo “naudas nav” un “demonstrācijās nauda nerodas”.

Šķiet, mūsu valstsvīri nav pat dzirdējuši par Amartjas Sena tēzi, ka nevienā funckionējošā demokrātijā, kas ietver arī tādas politiskās tiesības kā vārda brīvība un demonstrāciju brīvība, nekad nav bijis bads... Tikpat labi mēs varētu klausīties Džārvisa Kokera dziesmu Cunts Are Still Running the World: “And if you don’t like it? Then leave. Or use your right to protest on the street, Yeah, use your rights but don’t imagine that it’s heard.”

Ja valsts vara tiešām vēlas, lai pilsoņi to uztvertu nopietni un cienītu, tai tikpat nopietni jāuztver un jāciena arī tās morālās un juridiskās tiesības, kuras pilsoņiem ir attiecībā pret valsti. Pretējā gadījumā var aktualizēties filozofa Sērena Kirkegora (Søren Kierkegaard) 19. gadsimtā izteiktais apgalvojums, ka “šis laikmets” ir zem “revolucionāra stobra”. Un tas jau var beigties ne īpaši patīkami gan vienai, gan otrai pusei, jo revolūcijā par tiesībām un atbildību runāt ir grūti. Revolūcijā ir uzvarētāji un zaudētāji.

______________________

[1] Māris Zanders, Dienas apskats, Radio SWH, 2009. g. 14. septembris.

[2] George Monbiot, Manifesto for a New World Order, New York, The New Press, 2004, 115. lpp.

[3] Giovanna Borradori, Philosophy in a time of terror: dialogues with Jürgen Habermas and Jacques Derrida, Chicago and London, The University of Chicago Press, 2003, 120. – 121. lpp.

[4] DP pārbauda internetā izplatīto aicinājumu uz piketu, diena.lv, 2009. g. 7. septembris.

[5] Thomas Bull, Demonstrationsfrihetens dubbla ansikte (Janne Flyghed & Magnus Hörnqvist (red.), “Laglöst land”), Stockholm, Ordfront, 2003, 204. lpp.

[6] Tomas Bull, Demonstrationsfrihetens dubbla ansikte (Janne Flyghed & Magnus Hörnqvist (red.), “Laglöst land”), Stockholm, Ordfront, 2003, 206. lpp.

[7] Jacques Derrida, Force of Law: The “Mystical Foundation of Authority” (Jacques Derrida (ed. Gil Anidjar), “Acts of Religion”), New York, Routledge, 2002, 244. lpp.

[8] Jacques Derrida, Rogues: two essays on reason, Stanford, Stanford University Press, 2005, 149.lpp.

[9] Ronald Dworkin, Taking Rights Seriously, Harvard University Press, 1978, 186. lpp.

[10] Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, 21.pants: “Tiek atzītas tiesības rīkot miermīlīgas sapulces. Šo tiesību izmantošanā nav nekādu ierobežojumu, atskaitot tos, kas paredzēti saskaņā ar likumu un kas demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami valsts vai sabiedriskās drošības un sabiedriskās kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.”

[11] Ronald Dworkin, Taking Rights Seriously, Harvard University Press, 1978, 185. lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


doma 15.10.2009 01:25
kā zināms, ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli.

par tiesību tēmu - tas drīzāk ir filosofisks jautājums.

man, piemēram, valsts ar visām prasībām un likumdošanu vienmēr būs sekundārs jautājums, jo neuzskatu, kad esmu dzimis valstij, bet valsts pastāv manā labā.
JFK jebšu kenedija pretējais uzskats ir tikai viņa viedoklis, kurš man nav saistošs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 06.10.2009 14:50
Cēlu mērķu labā jau tika pasludināta tā Neatkarības deklarācija 1990.g.4. maijā un cēlu mērķu labā celta neatkarīgās Latvijas valsts ēka-sistēma pēc 1991.g. augusta - nu saņemam sētā/izveidotā augļus-sekas. Tas, ka ''mūsējie domā tikai un vienīgi par savām un pietuvināto kabatām.'' jau nav problēma dažam labam biznesmenim vai partijai - tā ir un būs liela problēma lielai daļai, kas nedomā un nevēlas izsprast reālo realitāti. Kas gan ir Bauskas notikumi salīdzinot ar vakar TV rādītajiem Briseles, kur Eiropas piensaimnieki pilsētas centrā dedzināja riepas, izlēja tonnām piena..utt..utml ? Tiešām jāatdzīst - šodienas politiķi atpaliek no Tečeres, kas ar ''dzelzs roku'' spēja īstenot savu politiku, tā iegūstot iesauku ''dzelzs lēdija'', taču, ak vai - ar ro ''dzelžaino'' politiku šodienas problēmas vairs neizmainīt ( tie ''dzelzs'' politiķi daudzas kļūdas izdarīja, par ko šodien maksājam šodien - viena no tām aprakstīta sociologa A.Zinovjeva rakstā, iesaku - ''Разгром СССР был ошибкой Запада'' http://zinoviev.info/wps/archives/59

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


es - Kalvis 24.09.2009 14:35
Likuma varai, pirmām un galvenām kārtām, ir jābalstās nevis uz drosmīgiem policistiem un likumpaklausīgiem pilsoņiem, bet tiesiskiem likumiem!!!

Un Latvijā tā arī ir lielākā problēma - ja likumi tiek izdoti dažu biznesmeņu vai partiju interesēs, tad nevar prasīt paklausību un policistus, to ievērošanai. Un šis ir arī jautājums par Bausku - vai tiešām ir jāslēdz tieši Bauskas slimnīca, kas ir uz ļoti nozīmīgas transporta maģistrāles? Varbūt slimnīcu slēgšana nav līdz galam loģiska un ir darīta nevis tikai cēlu mērķu vārdā, bet arī pēc partejiskā principa?

Ja mērķis ir cēls - reformēt ekonomiku - un tas tiek darīts visas sabiedrības vārda, nevis kompānijas X biznesa interesēs, tad tādam mērķim ir jāseko. Un tur Tečeri nevar salīdzināt ar nevienu no mūsu politiķiem, jo mūsējie domā tikai un vienīgi par savām un pietuvināto kabatām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 23.09.2009 14:16
Atcerēsimies, ko teica M.Tečere 1984.g., kad sākās ogļraču streiki un masu nekārtības (sk. http://www.margaretthatcher.org/speeches/displaydocument.asp... ). Tātad - par "pūļa varu" un par "likuma varu":

>>> You saw the scenes that went on in television last night. I must tell you that what we have got is an attempt to substitute the rule of the mob for the rule of law, and it must not succeed. It must not succeed. There are those who are using violence and intimidation to impose their will on others who do not want it. They are failing because of two things. First, because of the magnificent police force well trained for carrying out their duties bravely and impartially (loud cheers).

And secondly, because the overwhelming majority of people in this country are honourable, decent and law abiding and want the law to be upheld and will not be intimidated, and I pay tribute to the courage of those who have gone into work through these picket lines, to the courage of those at Ravenscraig and Scunthorpe for not going to be intimidated out of their jobs and out of their future. Ladies and Gentlemen we need the support of everyone in this battle which goes to the very heart of our society. The rule of law must prevail over the rule of the mob.

==============
Protams, britu likumi un britu valsts ir ar augstu reputāciju pateicoties viņu spēcīgajām demokrātijas tradīcijām. Bet tomēr līdzīgas lietas var attiecināt arī uz Latviju - mūsu nelaime ir nevis pārāk daudz, bet gan pārāk maz likuma varas. Un pūlis šo nelaimi novērst nevarēs. Lai sokas Lindai Mūrniecei - kurai daudzos svarīgos jautājumos ir bijusi Tečeres cienīga stāja. Tātad - likuma varai ir divi balsti - lieliski un drosmīgi policisti un cienījami, likumpaklausīgi pilsoņi.

Un atcerēsimies, kā beidzās britu valdības un ogļraču strīds: M.Tečeres valdība guva virsroku un reformēja britu ekonomiku; nerentablās ogļu šahtas slēdza, un arodbiedrību organizatora Artūra Skargila reputācijai pēc 1984.-1985.g. tika pielikts punkts. Lielbritānija bija jāmodernizē - bija jāatsakās no dažām vecām ražošanas nozarēm; un ceļa atpakaļ uz pagātni vairs nebija:

Vecais ne mūžam vairs neaugs,Tas nomirstot vien tik spēj vērsties;Veco būs noārdīt nost,Tad tikai jaunam būs ceļš. (Rainis)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Pilnīgi pikrītu autoram 23.09.2009 13:51
Valdība, kurai vajadzētu īstenot sabiedrības intereses, īsteno partiju nomenklatūras intereses, paši savu dienas kārtību. Fašistiskajā Vācijā bija tā: sākumā uzbruka komunistiem citi klusēja, jo "mēs jau neesam komunisti..." Tālā uzbruka ebrejiem, pārējie klusēja (tā paša iemesla dēļ). Tālāk uzbruka atsevišķu konfesiju kristiešiem... Utt. Shēma skaidra.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Anti-postmodernists 23.09.2009 10:27
Tad esam jau nonākuši pie Deridā citēšanas rakstā par brīvībām? Fantastiski... bet tad varbūt, ka mēs varam dekonstruēt visu demokrātijas projektu un piedevām arī cilvēktiesības? Manuprāt, autora argumentācija tikai iegūtu, ja nebalstītos uz šaubīgas kvalitātes franču postmodernistu darbiem.

Brīvība un cilvēktiesības ir svēta lieta, tomēr Joška Fišers nekad nebūs nekāds piemērs man kā brīvības aizstāvim; tieši otrādi, man šis politiķis vienmēr asociēsies ar kreiso nespēju piedalīties racionālā diskusijā un cienot citus paust savu atšķirīgo viedokli.

Interesantā kārtā Bauskas "nemiernieki" vērsās paši pret savām interesēm. Viņi protestēja pret ārkārtgi banālu lietu - labklājbas standarta pasliktināšanos, slimncas slēgšanu, utt. Un šeit man jāpiekrīt valdībai, ka protesti, kuri būtiski ierobežoja ekonomisko transakciju plūsmu, nekādā veidā neveicināja protestētāju labklājbu. Taisni otrādi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 22.09.2009 23:08
Man šitādi raksti kaut kā tomēr nepatīk. Pirmkārt kaut kāds manuprāt nepamatots satraukums par brīvību. Otrkārt nepamatots uzsvars uz nekārtībām , vai pareizāk sakot , pārāk liela pieļavība uz nekārtībām. Arī tas par ko raksta Aleksis. Un ne vārda laikam par protestētāju atbildību - ne jau varas , bet pārējās sabiedrībaas priekšā? Protestu kvalitāte? Pierasts ka pārsvarā primitīvi standarta saukļi , bieži vien grūti saprast ko tad protestētāji īsti grib panākt , bez gāšanas , atlaišanas un saņemšanas. Raksts it kā saka - ja jums ir kādas problēmas , nedomājiet kā tās atrisināt , ejiet protestēt un prasiet lai jums jūsu problēmas atrisina. Ja domāšana tiek aizvietota ar protestēšanu , tad kopā jau iznāk zombēšana.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 22.09.2009 20:11
B.Spinoza: "Brīvība ir apzināta nepieciešamība." Runājot par protestiem - vai tie, kuri visskaļāk māk protestēt, ir tie, kuriem visvairāk kaut kas pienākas? Ja demokrātija izpaužas kā logu dauzīšana, tiltu bloķēšana un citas tiešās akcijas, tad ieguvēji ir tie, kuri dzīvo tuvu maģistrāliem tiltiem, kuri nav izvēlīgi pielietojot vardarbības paņēmienus, kuriem tiešā un pārnestā nozīmē ir visskaļākās balsis. Var jau būt, ka pilnvērtīga demokrātija nozīmē tieši to - jo kāds izmanto "nekārtīgākus" paņēmienus, jo lielāku ietekmi pelna.

Tie autovadītāji, kuri vairākas stundas gaida sastrēgumā pie bloķēta tilta - tie taču ir muļķi. Viņus neviens ziņu veidotājs nopietni neuzklausīs un pie viņiem neviena amatpersona ciemos nebrauks.

Saistītie raksti
Serkoki 255x203(1)

Bauskas kliedziens 12 Autors:Ilona Kronberga

Liekas vertibas

Liekās vērtības 3 Autors:Dzintars Kalniņš

Vajs un vel vajaks

Vājš un vēl vājāks 8 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi