Atslēgvārdi:

Neiespējamā integrācija 22

Pēdējā Integrācijas pamatnostādņu versija ir nekas vairāk kā atražotu baiļu un hierarhiskās piederības hronikas dokuments.

Iesaki citiem:
Neiesp%20integt
Foto:yeraze

Vācu etnopētnieks Timofejs Agarins (Agarin) ievadā rakstu krājumam Minoritāšu integrācija Centrālajā un Austrumeiropā lietoja jēdzienu „atkārtotas sarunas” (renegotiation), lai raksturotu demokrātiskai sabiedrībai piemītošu īpašību — minoritāšu esamību. Pētnieks analizēja dažādus veidus, kā vairākuma grupas spēj izveidot situāciju, kad mazākumtautību pozīcija šādās sarunās jeb konsensa meklēšanā par sabiedrībai svarīgām pamatnostādnēm nav līdzvērtīga, bet mazākumgrupām ir atvēlēta jaunākā brāļa pozīcija.[ 1 ]

Tas pats autors savā rakstā par Latvijas sabiedrības integrācijas programmu ir konstatējis līdzīgu nevienlīdzīgu minoritāšu pozīciju diskursā par to, kādai jābūt integrētai Latvijas sabiedrībai. Agarins atļāvās konstatēt to, ko Latvijā publiski neuzdrīkstas artikulēt gandrīz neviens, baidoties pēc tam saņemt kritiku par necieņu pret latviešu kultūru un mantojumu, proti — Agarins konstatēja, ka programmā nav kritiski jautāts, vai koncepts „viena kultūra, viena nācija, viena valsts” ir efektīvs.[ 2 ]

Nemēģinot pārspēt kolēģi Timofeju programmas kritiskajā analīzē, ko viņš prezentēja arī starptautiskajā seminārā Minorities in the Baltic States: Context of Politics of Recognition[ 3 ], tomēr gribētu pievienot viņa, manuprāt, detalizētajai un sabalansētajai kritikai dažas savas tēzes un novērojumus. Drīz apritēs desmit gadi, kopš dažādos statusos esmu iesaistīts integrācijas politikas procesā — kā pētnieks, kā pasniedzējs multietniskā universitātē, kā valsts ierēdnis.

Vēl viens būtisks impulss šim tekstam ir Latvijas politikas plānošanas dokumentu aizkavējies embrijs, kas nekādi nespēj nākt pasaulē, — Tieslietu ministrijas paspārnē tapušās Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes, kuru projekta pēdējo pieejamo versiju arī analizēšu šajā tekstā, kā atskaites punktu izmantojot mazākumtautību un etniskā vairākuma diskursīvi veidoto attiecību līdzšinējo modeli.



Politiskā ne-griba

Pirmā tēze ir saistīta ar analizējamā teksta apjomu, kas tuvojas 80 lappusēm. Apzinos, ka īsu un kodolīgu dokumentu laiks valsts pārvaldē ir pagājis līdz ar neveiksmīgiem mēģinājumiem nepabeigto reformu laikā ieviest uz klientu orientēto darbības principu, tātad — kodolīgumu, īsumu un politikas objektam — iedzīvotājam — saprotamu rīcības politiku. Jākonstatē, ka dokumenta ievaddaļa atgādina slinka studenta mēģinājumu aizpildīt tukšumu ar apjomu. It sevišķi ciniski skan teikums par Integrācijas sekretariāta reorganizāciju. Pakavēsimies pie šī punkta, restaurējot valsts politikas atkarības vēsturi no politiskās ne-gribas uzliesmojumiem.

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (jeb tautā sauktā Integrācijas ministrija) dibināšana bija ES struktūru un diplomātijas mēģinājums veicināt Latvijā kultūru dialogu un etniski Citādā pieņemšanu. Šis projekts, kas īsu brīdi Latvijas Pirmajai partijai (LPP) kalpoja arī par politisko resursu augsni, bija īslaicīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka sekretariāta uzstādījumi, it sevišķi pirmajā posmā ministra Nila Muižnieka „laikos”, bija pret un ārpus politiskās elites priekšstatiem par to, kas Latvijā ir etniski Citādais.

Ja vairākuma etnicitāte tiek pasludināta par vienīgo kopdzīves kritēriju, tad piederība jau no paša sākuma nevar būt līdzvērtīga, tā ir un būs lemta hierarhiskai integrācijai.



Līdz šim brīdim Latvijas politisko ideju spektrā dominē monoetniskās valsts koncepcija, kas nosaka, ka latvieši ir dominējošais politiskais kolektīvs, valsts nācija. Nācijas saikne ar bioloģiskās piedzimšanas un radniecības faktu indivīda biogrāfijā ir viens no mūsdienās dominējošajiem konceptiem, ko saucam par etnisko nāciju. Šis koncepts, kas dominē Latvijā, nosaka piederību nevis kā izvēli, bet kā likteņa spēli, pēc būtības bioetnisku nejaušību. Pavadot sešus gadus Integrācijas sekretariātā, esmu bijis biežs viesis Saeimas Cilvēktiesību komisijā dažādos tās sastāvos. Pēc apmeklējumiem, kad man kā ierēdnim bija jāskaidro valsts politikas rīcībplāns, sapratu, ka Saeimas deputāti nesaprata, ka dzīvo valstī, kurā vēsture — vēl viena ģeogrāfiski politiska nejaušību kombinācija — ir veidojusi Latvijas sabiedrību kā multietnisku kopumu, un tādēļ latviešu nācijas attīstība vienmēr norisināsies kopā ar etniski Citādo. Ja vairākuma etnicitāte tiek pasludināta par vienīgo kopdzīves kritēriju, tad piederība jau no paša sākuma nevar būt līdzvērtīga, tā ir un būs lemta hierarhiskai integrācijai. Tāda tā Latvijas integrācijas politikā ir bijusi līdz šim, kad jau divus gadus integrācijas politika piedzīvo institucionālu, finanšu un cilvēkresursu paralīzi un banalizāciju.

Kastēna diletantiskās integrācijas politikas pagrimuma laikā tika faktiski apturēta valsts programma iecietības veicināšanai.



Līdz 2010. gadam Latvijas integrācijas politikai ir atņemti vairāki būtiski instrumenti. Vēl ministra Oskara Kastēna (LPP) diletantiskās integrācijas politikas pagrimuma laikā tika faktiski apturēta valsts programma iecietības veicināšanai un tās vietā notika darbības simulācija ar debatēm par cieņpilnu attieksmi. Tas aizvietoja rīcībpolitiku, kas bija izpelnījusies baznīcu līderu kritiku. Arī Valsts programma mazākumtautību atbalstam tika ielikta dziļā šūplādē uz neatgriešanos. Vairāku gadu darbs, lai iegūtu nevalstisko organizāciju (NVO) uzticību un izaudzinātu tās par aktīvām partnerēm politikas procesos, ir zaudēts.



Integrācijas politikas barjeras

Tiek turpināts vecais etniskās nācijas princips — nācija aicina iekļauties tās sastāvā, nevis sabiedrība kopumā tiek rosināta iekļauties jaunā formācijā.



Jaunajās pamatnostādnēs nacionālās valsts princips regulāri pavīd kombinācijā ar politkorektu simulakru „cieņpilna attieksme”, „demokrātiskās nacionālās Latvijas valsts konstitucionālie pamati un ilgtermiņa attīstības mērķi”, taču diemžēl redzams, ka Bodrijāra teorija par tukšuma aizvietošanas zīmēm ir pilnīgi attiecināma uz Latvijas etnopolitiku. Kā lasītājs uzzina no tālākā teksta, integrācijas politikas galvenās mērķa grupas ir mazākumtautības. Tātad tiek turpināts vecais etniskās nācijas princips — nācija aicina iekļauties tās sastāvā, nevis sabiedrība kopumā tiek rosināta iekļauties jaunā formācijā, kas spēj atspoguļot visu grupu intereses, ieviest starpetniskās komunikācijas horizontālos mehānismus un izvairīties no etniskās dominantes izpausmēm publiskajā telpā — medijos, svētku un simbolisku datumu svinēšanā, kultūrpolitikas veidošanā. Visi šie komponenti, it sevišķi sabiedriskā radio un televīzijas saturs un producēšanas mehānismi, ir segregācijas elementi, jo latviešu mediju lokā etniskā dažādība ir vai nu izklaides un eksotikas līmenī, vai Citādā demonizācijas formās.

Pamatnostādņu teksta preambula ir integrācijas politikas ieilgušās pamatkļūdas ilustrācija — programmas mērķa grupa ir nevis vairākums un mazākumtautības, kā patlaban, bet gan Latvijas nācija jeb, cienot konstitucionālās vērtības, Latvijas tauta tās etniskajā dažādībā. Kamēr integrācijas politika veidos un atražos barjeras, pāri kurām kādam kaut kur ar lielām mokām jātiek, tikmēr Latvijā valsts politika būs etniskās hierarhijas atražojums.

Valsts pienākums ir atrast iekļaušanas formu arī tam, kas ir un paliks Citādais.



Etnicitāte mūsdienās ir tāds pats politisks un simbolisks konstrukts kā nāciju bērnības posmā 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā. Nācija kā konstruēta kopiena — tēze, ar ko B. Andersons iemantoja pētnieka autoritāti, — nav, kā varētu likties, aizvainojoša dedzīgam nacionālistam. Nācija kā jebkurš ticības objekts ir jāciena, bet visiem nav tam jātic līdz ar ticīgajiem. Nācija Latvijā vēl nav visu Latvijas iedzīvotāju kopdarbs, bet ir ļoti pretrunīgs elements, un to atspoguļo pašreizējā pamatnostādņu versija. Autoru kolektīvs ir apmaldījies politkorektu frāžu lokos, piesaucot dažādības kopšanu, starpkultūru dialoga attīstību, bet ignorējot vienu — paliekot par Citādo, indivīdam nedz politiskā, nedz valsts pārvaldes līmenī, nedz izglītības procesā vai mediju saturā nav radīta piederības telpa. Jirgens Hābermass raksta, ka nepiederība arī ir daļa no sabiedrības un, saglabājot savu dažādību, cilvēks var piederēt, un valsts pienākums ir atrast iekļaušanas formu arī tam, kas ir un paliks Citādais.

Arī pašreizējam ārlietu ministram starpkultūru kompetences (vai tomēr pieklājības?) kurss ir ārkārtīgi nepieciešams.



Latvijā situācija ir citādāka — Satversme ir abstrakta atsauce, nevis iekļaušanās pamatdokuments, parlaments ir nepārtrauktu kolektīvu baiļu un naida runu arēna, bet sabiedrības vairākums bez etniskām robežām ir pakļauts ilgstošai ekonomiskas eksistences cīņai, kas iznīcina postmateriālo virsslāni sevis, pasaules un Citādā uztverē. Tas viss norisinās uz galvu reibinošas valodu, darba vietu, mediju, dzīves stilu globalizācijas fona, kas vēl nav skāris Latvijas politiskās „elites” pasaules uztveri. Steidzīgi par mērķa grupu jāpasludina tieši Latvijas politiķi un Saeimas deputāti, arī pašreizējam ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim (Vienotība) starpkultūru kompetences (vai tomēr pieklājības?) kurss ir ārkārtīgi nepieciešams.



Represīvais mehānisms

Integrācijas pamatnostādņu sadaļa Valstiskās identitātes stiprināšana ir vēl viens piemērs tam, ka dokuments ir politiskās realitātes ignorēšanas piemērs. Nācija ir minēta, bet nav minēti tā paša vairākuma pienākumi līdzdarboties nācijas veidošanā, kas spētu nāciju pasludināt par visu valsts iedzīvotāju piederības telpu. Manuprāt, latviešu nācijai ir steidzami jākļūst par Latvijas nāciju, iekļaujot kā līdzīgu visu nozīmju līmeņos Citādo.

Ir iespējams saglabāt Citādību — to prasa identitātes veidošanas un ilgtspējas procesi. Vienlaicīgi Citādo var iekļaut latviešu nācijā. Ir jāsniedz piederības apliecinājumi simboliskajā politikā, kurā lingvistiskais piederības artefakts — jēdziens „latvietis” — ir attiecināms uz visiem, kas ar piederības izvēles apliecinājumu — pilsonību, vēlmi prast un lietot latviešu valodu, piedalīties demokrātiskās vēlēšanās — saka „jā” piederībai. Nācijai jāpiedāvā visi tās rīcībā esošie piederības „bonusi”, nevis jāpatur ekskluzīvā „pakete” savējiem.

Etniski centrēta nācija nespēs radīt efektīvu integrācijas modeli, jo tieši etniskā vairākuma nācijai ir raksturīga norobežojošo un izslēdzošo mehānismu veidošana.



Radikāls pārrāvums sabiedrības integrācijā ir nepieciešams arī cita iemesla dēļ — etniski centrēta nācija nespēs radīt efektīvu integrācijas modeli, jo tieši etniskā vairākuma nācijai ir imanenti raksturīga norobežojošo un izslēdzošo mehānismu veidošana. Tādā gadījumā, kā redzam no līdzšinējās integrācijas politikas, politiskā elite, kas veido valsts pārvaldes darbu, spēj tikai aicināt iekļauties latviešu nacionālās kultūras un mantojuma telpā, bet tālāk par aicinājumu visiem lietot latviešu valodu nespēj iet, jo nezina, ko darīt ar tiem, kas tomēr kādreiz iemācīsies un lietos latviešu valodu un zinās latviešu folkloru un literatūras klasiku. Un kas tālāk? Vai šiem jaunpienācējiem būs tiesības aktīvi līdzdarboties jauniegūtajā kultūras telpā? Šaubos, jo tas būtu pretrunā ar etniskās nācijas būtību veidot robežas un kopienas pēc asins radniecības.

Tādēļ, manuprāt, latviešu nācijas ekonomiskā, politiski ģeogrāfiskā situācija, ieilgusī un aizvien dziļākā sabiedrības pasivitāte un neuzticība politiķiem un ilgstošā nabadzība diktēs citu — alternatīvu — sabiedrības mobilizācijas formu. Tā būs politiskā nācija, kas, saglabājot etniskās izcelsmes un etniskās kultūras nozīmi, atstāj to indivīda vai kopienu privātajā telpā, bet par integrācijas būtību pasludina valsti kā kopīgu telpu sabiedrības kopīgai līdzdalībai un tiesībām to īstenot, saglabājot savu Citādību.

Tur, kur kopienu hierarhija ir valsts kultūras un valodas politikas pamats, integrācija kļūst par represīvu mehānismu.



Integrācija Latvijā ir iespējama tikai caur līdzvērtīgu līdzdalību latviešu kultūras saglabāšanā un attīstībā. Tādēļ pēdējā Integrācijas pamatnostādņu versija ir nekas vairāk kā atražotu baiļu un hierarhiskās piederības hronikas dokuments. Tur, kur kopienu hierarhija ir valsts kultūras un valodas politikas pamats, integrācija kļūst par represīvu mehānismu, kas mazina nācijas kultūras telpas pievilcīgumu un var pārvērsties par klusu kultūras pretestību. Tādā gadījumā neviens dokuments un nekādi sodi nespēs sekmēt latviešu tautas kultūras izpratni, vēstures pieņemšanu un nesekmēs cieņu pret latviešu kolektīvajām traģēdijām, bet gan tikai veicinās pašizolāciju, agresivitāti un nicināšanu. Vai tādu mēs vēlamies redzēt kopīgo Latviju?


Kā savulaik atzīmējis angļu valodas un literatūras profesors Homi K. Bhabha (Homi K. Bhabha), minoritātes spēj veidot savu identitāti darbībā, un tās pamatā var būt ilgstošas „sarunas” par piederību.[ 4 ] Un tikai mums pašiem ir jāatbild uz jautājumu, vai šāds varētu būt Latvijas scenārijs, vai līdzšinējā integrācijas politika ir labs latviešu nācijas menedžments un vai mūsu politiķi ir labi menedžeri.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (22) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Illlzze - Elizabetei Krivcovai 17.01.2011 21:56
Esmu palaidusi garām kādu diskusiju vai avotu...

Pilnīgi piekrītu Jūs esat palaidusi garām arī šo diskusiju. Žēl. Laikam tas pētījums par to, ka neprotam lasīt, ir patiess

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Elizabete Krivcova 06.12.2010 01:01
Man raksts patīka. Pamatota kritika par pašiem būtiskākiem integrācijas politikas jautājumiem. Pati par sevi interesanta pozīcija, neatkarīgi no tā, piekrist tam vai nē. Tomēr diez vai šī diskusija ies plašumā, jo latviešu intelektualajā vidē nav pieņemts reflektēt par sevi kā valstsnāciju, izteikt vārdos, kas satver nāciju kopā, kāda ideja, kādi principi, kā tie būtu realizējami šodien, kāda attīstība ir nepieciešama, lai ietu vienā solī ar laiku. Latvijas (t.i. latviešu nācija) ir sapnis, izjūta, kura var pastāvēt tikai tās nesēju galvās, pat neuzņēmoties atbildību par tā realizāciju. Savejie sapratīs. Tomēr lai kaut ko realizētu ir nepieciešama analīze, lai sapni pārveidotu mērķos un ar līdzekļiem nodrošinātajos uzdevumos. Valstsnācijas līmenī nekas tāds nenotiek. Ir ideoloģija, ir argumentācijas formulas, bet nav dzīvas domāšanas. Integrācijas pamatnostādnes ir svarīgs indikators ne-domāšanai par valsti un par dzīļā demografiskajā krizē esošo latviešu nāciju.
Varbūt es kļūdos un esmu palaidusi garām kādu diskusiju vai avotu. Ja tā, tad dodiet ziņu, mīļie Latvijas patrioti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Man žēl... 29.11.2010 01:02
Esmu vienkāršs cilvēks un akadēmiskā stilā izteikties neprotu. Bet godājamais autors neņem vērā pašu būtiskāko lietu - latviešu mazo skaitu. Tik mazas tautas problēmas nav salīdzināmas ar integrācijas problēmām, piemēram, Vācijā vai Francijā. Mums tās ir daudzreiz - daudzreiz! - lielākas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pēc 2.pasaules kara šeit sabrauca tik neiedomājami liels skaits cittautiešu. Jebkurai integrācijai ir kritiskā masa, kad integrācija vairs nav iespējama. Paskatīsimies valsts lielāko pilsētu etnisko sastāvu. Latvieši tur ir mazākumā. Pat galvaspilsētā. Vai tas ir normāli!? Ja, piemēram, Maskavā tadžiku būtu vairāk nekā krievu - vai jūs spējat iedomāties tādu situāciju? Nē, to jūs nespējat, jo krievu vairākums Krievijas galvaspilsētā jums ir pašsaprotams un vienīgais iespējamais variants. Bet kā jūtas latvietis ik uz soļa ārpus savas mājas nospiedošā pārsvarā dzirdot citas tautas valodu? Es pateikšu - slikti. Kā svešā zemē. Un vēl - domāju, ka latviešiem pārmest tolerances trūkumu ir vienkārši nelietīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esat tik pārlieku toleranti, ka neieviešam nekādas pilsonības iegūšanas kvotas. Es jau ieminējos par kritisko masu. Cik zinu, tad tie būtu apmēram 6% cittautiešu, lai pamattauta justos komfortabli. Cik % cittautiešu dzīvo pie mums? Šķiet, ka vairāk nekā 40%. Bet tik un tā mēs esam atvērti - lūdzu, iemācieties latviešu valodu, vēstures galvenos notikumus un himnu un varat kļūt par mūsu valsts pilsoņiem ar visām no tā izrietošām sekām /vēlēšanu tiesības, ierēdņu amati utt./. Domāju, ka tas ir maz, pat pārāk maz prasīts. Es gribētu ieviest vēl divu pilsoņu galvojumu par jaunā pilsoņa lojalitāti Latvijai. Bet ja cilvēki ar sirdi un dvēseli dzīvo kaimiņvalstī /šeit - tikai ar miesu/, tad neredzu iemeslu kāpēc viņi būtu jāintegrē. Labāk taču būtu veikt saprātīgu repatriācijas politiku. Kas grib - brauc uz austrumiem, kas grib - uz rietumiem. Ja jau šeit tik ļoti riebj dzīvot, nevajag sevi mocīt - neviens šeit kā cietumā ieslodzīts netiek. Un vēl - tiešām priecājos par tiem cittautiešiem, kas saprot, ka šeit ir latviešu valsts un ciena mūsu tautu. Piemēram, dziedātāja Naumova, aktrise Plotņikova, ārsts Hosama Abu Meri, rakstnieks Dobrovenskis, mūziķis Haradžanjans, nu jau pasaules slavu ieguvušai operdziedātājs Antoņenko... Arī daudzi vienkārši, sabiedrībā plaši nezināmi cilvēki, protams. Visu cieņu viņiem! Iegūstam mēs visi - gan viņi, gan mēs! Piedodiet, ka iznāca tik gari, bet tā kā esmu ilgus gadus strādājusi apkalpojošajā sfērā, tad saskarsme ar cittautiešiem man ir bijusi ļoti intensīva, un es esmu daudz ko izjutusi "uz savas ādas". Šeit es domāju tieši etniskos pazemojumus. Diemžēl... Mums nav kur atkāpties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

a.vagalis. - xxx 28.11.2010 10:26
Krievu tautai,kā impērijas veidotājiem atlūžņiem ir jāiziet dekomunizācija,pie tam atšķirībā no vācu denacifikācijas tas jādara saviem spēkiem.Kamēr tas nenotiks,neviens pasaulē krievus neņems nopietni.Pirmajā Gulaga Arhipelāga publikācijā Solžeņicins bija aprēķinājis,ka laikā no 1918-56.gadiem padomju ITL lāģeros fiziski likvidēti 60-66 miljoni cilvēku.Ar šo skaitli pirmoreiz mani pārsteidz bbc radio cauri padomju traucējumiem un šis skaitlis tika pastiprināts ar Šostakoviča 10.simfonijas sērīgo muzikālo tēmu,kas veltīta šiem upuriem.

Jāpiemin arī Solžeņicina brīdinājums,ka krievus gaida bargs dieva sods,ja viņi morāli neattīrīsies-lielvalsts zaudēšana.Nevar izlikties,ka nekas nav noticis,Gulagu nevar paslaucīt zemtepiķa.Vēlāk arī ķīniešus gaida līdzīgas nepatikšanas,jo Mao režims absolūtos skaitļos pārspēj,pie tam ievērojami Staļina režīmu(upuru daudzumā).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - AK 28.11.2010 01:17
>>> Ir saprotams, ka ar PSRS uzvaru daudziem ir saistītas arī negatīvas jūtas. Tas tomēr neatceļ to faktu, ka PSRS karaspēks atbrīvoja Latviju no nacisma. Vai jūsusprāt slavināt cīņu pret nacismu ir slikti?
====
No Nīderlandes (un arī no Krievijas) perspektīvas tas nav slikti, un ir pat ļoti labi. Bet no Latvijas viedokļa ne gluži - ir kaut kā jāsaprot, kas ar Latviju tika izdarīts 2.pasaules kara laikā - un, ka tas turpinājās un turpinājās - vēl daudzus gadus pēc kara.
"Atbrīvošana" ir ļoti slidens vārds šinī ziņā - neviens normāls cilvēks jau neapsūdz tos karavīrus, kuri cīnījās frontē. Bet ir svarīgi, kāds režīms bija pēc tam, un kādi noziegumi tā režīma vārdā tika darīti.

Priekšstati par vēsturi jūtami korelē ar cilvēku etnisko piederību (jo ir divas dažādas informācijas telpas), bet tas nav arī nekāds etnisks dalījums. Nav pat runa par vārdiņu "okupācija" - jo, kā visi informētie ļaudis atzīst, vārda piemērošana ir vairāk atkarīga no jēdzienu definīcijām un robežām - t.i. to var pataisīt par tīri tehnisku diskusiju. Bet lietas būtību apiet nevar, jo ir divi visai atšķirīgi priekšstati par PSRS lomu 2.pasaules karā:
(1) PSRS kā antihitleriskās koalīcijas dalībvalsts, kas deva izšķirošu ieguldījumu nacisma sagrāvē; arī atbrīvoja Latviju no nacisma.
(2) PSRS kā viena no 2.pasaules kara agresorvalstīm, kas nelikumīgi anektēja Baltijas valstis, pati vairākkārt izprovocēja militārus konfliktus kara sākumā (Polijā un Somijā), kā arī sniedza visāda veida palīdzību Trešajam Reiham un veicināja liela mēroga Eiropas militāra konflikta rašanos.

Šie abi priekšstati iespaido ne tikai tikai vēstures traktējumus (t.i. tas nav tikai akadēmisks jautājums - kuru labāk risināt profesionāliem vēsturniekiem, kā norāda N.Ušakovs - http://diena.lv/lat/politics/hot/usakovs-neesmu-vesturnieku-... ). Pirmkārt, jau ārpus akadēmiskās vēstures tie priekšstati iespaido "klasiskās" domstarpību tēmas -- naturalizācija un nepilsoņi, denacionalizācija, kolaborantisms, leģionāri, u.c. Bet ir vēl būtiskāk - šīs atšķirības traucē veidoties kaut kādai normālai pilsoniskai sabiedrībai; sociālajam kapitālam - sabiedrības locekļu savstarpējai uzticībai horizontālā līmenī - kas jau tāpat nav stipra postsociālisma zemēs, bet ko Latvijā vēl īpaši apgrūtina vēstures traktējumi.

Visām sarunām un kompromisiem turklāt būtu jābūt abpusējiem - un pat tas pie mums lāga nevar notikt - jo sociālā kapitāla ir ļoti maz. Teiksim, loģiski sanāktu - ja vieni lūdz otriem atzīt okupāciju, tad vienlaikus vajadzētu runāt arī par kaut kādām garantijām, ka šo atzīšanu nevērsīs pret konkrētiem mūsdienu cilvēkiem - it īpaši, ja viņiem ar okupācijas laika noziegumiem nav nekāda sakara. Galu galā tas ir tas pats Alises un Vienradža darījums Lūisa Kerola pasakā - "Es noticēšu tev un tu noticēsi man" (tas bija pēc tam, kad Vienradzis paziņoja, ka viņaprāt mazas meitenes dabā nemaz neeksistē, bet tās ir tikai pasakās sastopami briesmoņi).

Bet ar Saskaņas Centru jau ir problemātiski vest sarunas par šādiem būtiskiem un jūtīgiem jautājumiem - jo viņu apvienībā (atšķirībā, teiksim, no Vienotības, NA un arī no PCTVL) totāli pietrūkst iekšējas demokrātijas; - izskatās, ka neraugoties uz apjomīgajiem cilvēkresursiem tur ir tikai pāris cilvēki, kuri vēlas paust viedokli par šīm lietām, un tie paši to visticamāk saskaņo ar mums nesaprotamiem aizkulišu spēlētājiem.

Runāt par integrāciju, bet nepamanīt šo atšķirīgo attieksmi pret PSRS kā sava veida "ziloni dzīvojamā istabā", man nešķiet pareizi. Un tādēļ arī Denisa Hanova šībrīža uzstādījums šķiet tāds, kas izvairās no lietas būtības.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK - raksta autors, Kalvis 27.11.2010 23:46
raksta autors: pašreizējam ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim (Vienotība) starpkultūru kompetences (vai tomēr pieklājības?) kurss ir ārkārtīgi nepieciešams
---
Kāda tam varētu būt nozīme? Ja pieredzējis politiķis piekrīt dažādai attieksmei pret dažādu tautību pacientiem un par to informē partijas biedrus, tātad, viņš apzinās, ka ksenofobija atnes popularitāti. Lūk, kur ir pamatproblēma. Tomēr prieks, ka jūs apzinājāties daudzas lietas.

Kalvis: prominenti politiķi neatzīst Latvijas okupāciju (un no kuriem ir startējuši vēlēšanās nereformējušies komunisti a la Rubiks) - tas vienkārši nav smuki. Tas būtu tāpat kā 20 gadus pēc kara beigām Vācijā balsot par neonacistiem
---
Viena lieta, ja cilvēkiem ir dažādas lietas par to, vai 1940. gada notikumiem jāpiemēro nosaukums, kas kalpo naida kurināšanai pret visiem tiem, kurus A. Garda sauc par okupantiem, vicinot ar Saeimas deklarāciju par Latvijas okupāciju. Pavisam cita -neonacisms - diskriminācijas ideoloģija. Jūs pats to apliecināt, nespējot uzrādīt "sliktajiem" kaut ko nopietnāku par vēstures skatu atšķirībām. Ja kāds prominents Latvijas politiķis attaisnotu staļiņisma slepkavības, jūsu analoģija būtu vietā... bet tā nav.

Latvijas galvenā politiskā identitāte ir ne-PSRS
----
Integrācijas problēma rodas, kad cenšas uzspiest kādu vienu identitāti.

PSRS okupācijas karaspēku sauc par "atbrīvotājiem"
----
Ir saprotams, ka ar PSRS uzvaru daudziem ir saistītas arī negatīvas jūtas. Tas tomēr neatceļ to faktu, ka PSRS karaspēks atbrīvoja Latviju no nacisma. Vai jūsusprāt slavināt cīņu pret nacismu ir slikti?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dagmāra Beitnere - raksta autoram 27.11.2010 23:09
Paldies par atbildi, to gaidīju ar nepacietību. Man žēl, ka neatbildējāt uz svarīgo jautājumu par Jūsu darbību Integrācijas iestādēs, un tur tapušo dokumentu bez integrācijas satura būtības. Un ka arī Jūsu darbības rezultātā esam tur, kur esam.

Par Jūsu personīgo referenci. Jūs esmu uzlūkojusi kā krievu intelektuāli, kurš lieliski pārvalda latviešu valodu un esat lojāls Latvijas valstij. Jūs ierunājāties par privātu attieksmi par politiskiem procesiem Latvijā. Nav saprotama Jūsu piederības laušana, jo Jūsu viedoklis kaut kā nepatīkamā veidā atsedz to, ko gribas slēpt.

>>>Es mēģināju visu, bet ko es saņemu pēc tam, kad lauzu savu piederību par labu iekļaušanai latviešu nācijā?<<<

Vai Jūs kāds personīgi apsaukāja? Ar ko tad Jūs patiesībā identificējaties? Vai Jūs arī piedalaties 9. maija svinībās un kliedzat: Na Berlin!?

Vai esat kādrezi domājis, kā jūtas latviešu sabiedrība pēc šiem pasākumiem? Vai esat kādreiz domājis, kāpēc šeit Latvijā nav neviena intelektuāla līdera, kas varētu runāt par Latvijas krieviem kā rietumu krieviem, Baltijas krieviem utt.un veidot savas, ne tikai krievu kopienas identitāti? 1994. gadā konferencē rakstnieks Abuzovs teica, ka šī zeme ir latviešu un krieviem tajā ir jāiemācās dzīvot un sadzīvot. Bez viņa šeit nav neviena, kam būtu gara spēks runāt kā krievu intelektuālim.

Godātais Hanova kungs, par "viesiem"un "citiem".

Kad Rīgā lekcijas lasīja izcilais krievu filozofs Sergejs Averincevs un runāja par Latviju. Viņa doma bija, ka šeit atnākušiem dzīvot, ir jāzin latviešu valoda un ir jājūtas kā viesim cita zemē, tas nozīmē, jādzīvo ar pietāti pret vietējo kultūru. Ar pateicības jūtām, ka viņiem šeit ir atļauts dzīvot.

Par citādību un citiem. Te lūk ir Zigmunds Baumans, kurš saka, ka lielās Eiropas vērtības Brīvība, Brālība, Vienlīdzība ir transformējušās. Reālā dzīve pierāda, ka šodien lielās vērtības ir - Brīvība, Citādība un Tolerance. Cits un citādais ir katru dienu mūsu vidū.
Mani bērni ir citas personas, atškirībā no manis. Cits nav slikts vārds.

Vēršu Jūsu uzmanību, ka integrācijai Latvijā ir jānotiek uz latviešu valodas un kultūras bāzes. Visām citām tautām varu novēlēt labu dzīvi Latvijā. Ja kādam te ir bezcerīgi, nu tad ....
pasaule jau ir vaļā....

Jauku nedēļas nogali!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Raksta autoram 27.11.2010 19:59
Pārāk jau Jūsu uzskati nav mainījušies laika gaitā - te ir 2003.g. publikācija: http://www.delfi.lv/news/comment/comment/article.php?id=6548... . Arī tur etniskās identitātes izvirzīšana priekšplānā kritizēta kā vienpusīga. Varbūt, ka no zināma (ārpus-Latvijas) redzes punkta tā tas arī ir - bet mums tas tomēr šķiet svarīgi.

Tāpat mēs nevaram aizbraukt uz ASV un pateikt viņiem, ka viņi tur maķenīt pārspīlē - teiksim, visās anketās lūdzot norādīt rases piederību. (Atceros, kad pats mācījos ASV, mani šī paraža tracināja - ka nevienam neinteresē tas, ka es patiesībā esmu latvietis - bet gan vajadzēja izvēlēties - Caucasian/African American/Hispanic/Asian American or Pacific Islander/Native American/Other. Es vienmēr pieķeksēju aplīti "Other" - kaut apsvēru arī domu definēt sevi kā aziātu, jo tie man šķita ir vissakarīgākā rase, kas taisa vismazāk pekstiņu.) Kritizēt amerikāņus par rases lietām var, bet viņi savas atšķirīgās vēsturiskās pieredzes dēļ mūsos neklausītos. Un ja viņi savā Amerikā (no mūsu viedokļa) izskatās apsēsti ar rases piederību, tad var gadīties, ka mēs (citu valstu piederīgo acīs) izskatāmies apsēsti ar etnisko tautību. Nu un ja reiz D.Hanovs dzīvo tieši šeit nevis Amerikā, tad jau būtu laiks pierast pie mūsu vietējiem apstākļiem.

>>> Nepārtrauktus stāstus par 5 kolonnu, par to, ka drīkst velēt tikai latviešu partijas, ja esi pareizs pilsonis un vispār, viena lieta naturalizēties - tā vēl piederību neveido, jo ja neesi dzimis…
=====
Vēlēt jau drīkst par visu ko, bet saraksti, kuros prominenti politiķi neatzīst Latvijas okupāciju (un no kuriem ir startējuši vēlēšanās nereformējušies komunisti a la Rubiks) - tas vienkārši nav smuki. Tas būtu tāpat kā 20 gadus pēc kara beigām Vācijā balsot par neonacistiem.

Latvijā deboļševizācija notiek daudz grūtāk nekā Vācijā denacifikācija. "PSRS-atbrīvotāju" ideoloģijas piekritējiem ir 29% vietu Saeimā; 43.3% vietu Rīgas domē. Protams, arī t.s. "latviešu partijas" (gan saraksts PLL, gan daudzi citi) ir pastrādājuši neskaitāmas muļķības - bet viņi ilgu laiku saņēma sabiedrības uzticību, jo izskatījās kompetenti un nebija boļševiki (vai vismaz veiksmīgi izlikās par lojāliem).

Starp citu, ir normāli krievu izcelsmes publicisti - piemēram tāds Alehins. Viņš, protams, pasaka šo to strīdīgu; vēl vairāk - šo to tādu, kas etniskiem latviešiem izklausās pavisam jocīgi un ķecerīgi. Bet par Alehinu var teikt pašu galveno pozitīvo lietu - viņš nav boļševiks un arī neieredz boļševikus. Un apzinās, ka ar boļševismu ir jātiek galā - lai mēs varētu cerēt kļūt līdzīgāki, teiksim, Somijai (kurai tālā pagātnē arī bija boļševiku sērga un pat pilsoņu karš - bet tas viss sen jau sekmīgi atrisinājies).

Savukārt Deniss Hanovs reizēm izliekas it kā boļševiku problēmas nemaz nebūtu - un mēs dzīvotu kādā kultūrvēsturiski "tukšā" vietā (kaut kādā miniatūrā Kanādā vai Austrālijā, kas likteņa kaprīzes dēļ nonākusi Baltijas jūras krastos) - un te būtu uz racionāliem pamatiem un bez kādiem aizspriedumiem jānoorganizē dažādu tautību līdzāspastāvēšana. Un tad var rasties pārsteigums, ja izrādītos, ka PSRS un Trešā Reiha okupācijas dēļ te daudziem ir ļoti veci rēķini un vēsturiski jūtīgas vietas (pa kurām oponenti regulāri uzbliež) - un no labi domātās racionālas kārtības nekas nesanāk.

Man, teiksim, ļoti patīk krievu gramatika un krievu literatūra - to labi mācīja un jau skolas laikos lasīju vairāk nekā obligāti uzdoto; arī tādus autorus kā Čehovs, Cvetajeva, Bulgakovs vai Brodskis (kuru skolas programmā bija maz vai nemaz - starp citu tieši PSRS laikos mācību programmas centās latviešu bērniem radīt riebumu pret krievu literatūru, liekot studēt tādus darbus kā Ostrovska "Tā rūdījās tērauds" un Fadejeva "Jauno Gvardi"; un šaubīgākos Majakovska dzejojumus.). Normālās literatūras pasaulē - un arī ziņās par Poļitkovsku u.c. - mēs redzam, ka krievi var būt ļoti sakarīgi, apgaismoti un drosmīgi cilvēki - ka viņiem nav obligāti jābūt imperiālistiem, šovinistiem, komuņagām, čekistiem, sadistiem. No otras puses, es tomēr dzīvoju Latvijā - un Latvijas galvenā politiskā identitāte ir ne-PSRS. Mēs esam tie, kuri palīdzēja PSRS impēriju izjaukt. Un ja mūsdienu Krievijas attieksme pret PSRS mantojumu ir divdomīga - tad Latvija ir zināmā mērā arī ne-Krievija. Un lai mēs kā necienītu savus vietējos krievus (it īpaši tos, kuri ir dzimuši LR pilsoņi - un pirmskara Latvijā bija pat konsekventi antikomunisti) - mēs nevaram izmest šo savu identitāti un samierināties ar to, ka Latvijas krievu vidū daudzi piecieš Krievijas propagandu, attaisno Staļina zvērības, PSRS okupācijas karaspēku sauc par "atbrīvotājiem", utml.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

raksta autors - Dagmārai Beitnerei 27.11.2010 15:29
Cien. kolēģe, paldies par Jūsu pārsteigumu pilnu komentāru! Man žēl, ka varēju atbildēt tikai tagad un, iespējams, nespēšu sniegt Jums atbildi, kas būs detalizēta, bet tas nozīmē, ka POLITIKA.LV varētu padomāt par diskusijas/foruma veidošanu tēmai – PIEDERĪBA VAI NEPIEDERĪBA latviešu nācijai – jo par to ir mans raksts.

Par slēptām domām – šeit Jūs informēta labāk pār mani – rakstot tieši otrādi biju mēģinājis būt maksimāli atklāts, pat nedaudz pārkāpjot paša priekšstatu par to, ko drīkstu paust kā personīgas emocijas un iespaidus.

Īsumā – pēdējo 15 gadu laikā es mēģināju iekļauties, piederēt, saprast, pieņemt un pat tik tālu aizgāju, ka esmu kādu laiku izvelējies asimilēties, atteikties un tā vietā gremdēties latviešu kultūrā. Blakus pilsoniskai iekļaušanai – naturalizācijai, valodas prasmēm, līdzdalībai velēšanās (balsojot vairākus gadus par latviešu konservatīvajam partijām) utt. esmu izvelējies distanci pat no divām kultūrām, kuras ir manas identitātes daļas – krievu un vācu. Es mēģināju visu, bet ko es saņemu pēc tam, kad lauzu savu piederību par labu iekļaušanai latviešu nācijā?

Nulli. Klusumu, izņemot regulāru diskursu par okupantiem, radot ar pirkstu ne tikai uz deputātiem, bet uz mani un visiem tiem, kuru uzvārdi nav Bērziņš vai kāds cits - iņš. Ko vēl? Nepārtrauktus stāstus par 5 kolonnu, par to, ka drīkst velēt tikai latviešu partijas, ja esi pareizs pilsonis un vispār, viena lieta naturalizēties - tā vēl piederību neveido, jo ja neesi dzimis…

Un tā tālāk – publiskā telpa Latvijā nepieņem pat tos, kas vēlās piederēt, toties vesta tikai par latviešu kolektīvu traumu, it ka citi blakus nepastāvētu, neciestu, nezaudētu ģimenes.

Es sapratu, ka mani centieni ir veltīgi un nolēmu analizēt cēloņus – tādēļ tapa šis raksts.

Noslēgumā viens lūgums Jums kā latvietei un intelektuālās elites pārstāvei – teikt „viesi” 150 etniskām kopienām, teikt „viņi” tiem, kas dzīvo blakus un ir līdzvērtīgs Jums ir ceļš uz nekurieni – mēs kā sabiedrība tūlīt tajā Nekurienē būsim. Tajā šķiet valda etniskā sašķeltība, naids un simboliskā atteikšanas izprast citu. Un viss tikai tādēļ, ka kāds jūtas nedrošs, baidās un nevēlas bailes analizēt un pārkāpt. Kopš pirmā interneta lappuse latviešu valodā atvērta – latviešu valodā var runāt visā pasaulē, nav jāatkārto kā mantra teksts par to, ka Latvija ir vienīga vieta – visa pasaule ir atvērta latviešu kultūrai, ja tā atvērsies pati.

Latvija top par Bezcerības telpu, kurā mēs dzīvojam tikai pagātnē.

P.S. Paldies par Jūsu jautājumiem. Tie mudināja mani atteikties rakstīt par Latvijas politiku un it īpaši etnopolitiku. Nav jēgas. Vienkārši nav jēgas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dagmāra Beitnere - autoram 25.11.2010 16:52
god. kolēģi Deniss Hanov! paldies par garo rakstu. Lasīt sarežģīti, jo Jūsu virzītā doma labi kamuflēta. Paldies par prezentāciju Volkova seminārā, tas bija pētnieka piemērs situācijas fiksēšanai. Vai kāds no pētniekiem, kas nav latvieši kādreiz aizdomāsies, kāpēc latviešu nācija izjūt nedrošību pati savā zemē? PiedāvājuJums šo kā starta pozīciju kutoroloģiskām pārdomām.
Jūs esat ilgi darbojies pie Integrācijas iestādes, domāju arī līdzdarbojies dokumentu veidošanā, tāpēc man jautājums Jums - kāpec no pirmā Integrācijas dokumenta pazuda svarīga preambula, ka integrācijai jānorit uz latviešu valodas un kultūras bāzes.
Līdzšinēji dokumenti ir līdzīgā veidā kamuflējuši šo attieksmi un veicinājuši procesu, kuru Jūs ilustrējāt seminārā septembra beigās.
Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu tauta un latviešu valoda var pastāvēt. Punkts. Mazākumtautības, etniskās minoritātes utt. it viesi šai zemē, kuriem ir jāpieņem titulnācijas valoda un kultūra. Latvijā nevienam nav aizliegts saglabāt savu etnicitāti.
Ļoti gaidīšu Jūsu atbildi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sarma 25.11.2010 13:37
Varbūt lasīju pārāk pavirši, taču man gan liekas, ka autors runājis par to, ka "integrācija" nav sinonīms vārdam "asimilācija". Visiem nav jākļūst par latviešiem tikai tāpēc, ka viņi te dzīvo. Man interesantāki ir cilvēki ar konkrētu tautību - lietuvieši, krievi utt. (kuri, protams, runā latviski), nekā ar "globalizētiem" indivīdiem bez kultūras un bez saknēm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andža 25.11.2010 13:13
Asimilācija ir integrācijas kvalitātes rādītājs. Un nevajag asimilāciju demonizēt. Integrācija varētu būt starpposms, kuru regulē attiecīgi normatīvie akti. Tiem jānodrošina loģiska, saprotama, skaidra integrācijas procesa attīstība. Savukārt integrācijas kvalitāte ir atkarīga no tehnoloģiskā nodrošinājuma. Ar tehnoloģisko nodrošinājumu es saprotu veidu, formu, saturu, kas uzrunā, iesaista, motivē, utt. Integrācijas process nav iespējams bez masu mediju atbalsta vai iespējām. Integrācijas procesa veiksmi noteiks starpdisciplinārā pieeja, ar sociologu, psihologu, konfliktu pētnieku, antropologu, u.c.piedalīšanos. Viennozīmīgi, slīkšanas jautājums ir paša slīcēja jautājums, tādēļ integrācijas process jāiniciē, jāformē un jāvada pašiem latviešiem (ciešā kontaktā ar integrējamajiem). Mēs neprasām izrādīt cieņu Latvijai un tās vērtībām, taču iestājamies par to lai netiktu izrādīta necieņa.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KatrinP 25.11.2010 11:30
Jāsaka, ka kaut arī ar integrāciju Latvijā viss nebūt nav labākajā kārtībā, tomēr šis raksts arī noteikti neliecina ne par kulturologa toleranci un respektu pret valstiskumu un tiltulārnāciju, ne par starpkultūru kompetenci, un liek tādēļ apšaubīt izpratnes dziļumu par etnicitātes nozīmīgumu nacionālās identitātes veidošanā un nācijas pastāvēšanā.

Ir grūti saprast, kāpēc vēl joprojām tiek publicētas šādas domāšanas kļūdu un klišeju pilnas rakstu rindas, tā vietā, lai definētu problēmjautājumus un konstruktīvi diskutētu par tiem, kaut vai „ilgstoši sarunātos par piederību”.

Ir skaidrs, ka integrācija nav asimilācija. Iespējams, ka arī LV sabiedrības integrācijas pamatnostādnēs ir izmantoti slikti formulējumi, bet tas, manuprāt, nedot tiesības, apgalvot, ka "Tur, kur kopienu hierarhija ir valsts kultūras un valodas politikas pamats, integrācija kļūst par represīvu mehānismu, kas mazina nācijas kultūras telpas pievilcīgumu un var pārvērsties par klusu kultūras pretestību. Tādā gadījumā neviens dokuments un nekādi sodi nespēs sekmēt latviešu tautas kultūras izpratni, vēstures pieņemšanu un nesekmēs cieņu pret latviešu kolektīvajām traģēdijām, bet gan tikai veicinās pašizolāciju, agresivitāti un nicināšanu. Vai tādu mēs vēlamies redzēt kopīgo Latviju?" vai citā vietā: "Integrācijas pamatnostādņu sadaļa Valstiskās identitātes stiprināšana ir vēl viens piemērs tam, ka dokuments ir politiskās realitātes ignorēšanas piemērs."

Es domāju, ka šāds domāšanas veids liecina par noteiktu vēsturiski veidojušos šovinistisku priekšstatu kopumu par to, kas ir taisnīgs, un savos pamatos balstās latviešu kultūras un vēstures nicināšanā, resp. izriet no pamatattieksmes, kurā kāds cits/-i etnijs/-i ir pēc definīcijas svarīgāks nekā latvietība un kurā nav vietas interesei par Latvijas valsti, kurā šim etnijam/-iem ir lemts dzīvot, bet gan par savu tiesību uzspiešanu un neizpratni, kāpēc Latvijas integrācijas pamatnostādnes to neakceptē. Turklāt arī šāds sabiedrības integrācijas modelis ir hierarhisks!

Man nav skaidrs, kāpēc tiek runāts par sodiem, agresivitāti un nicināšanu, kura varētu būt kopīgās Latvijas iezīme? Kāpēc netiek veicināta līdzvērtības domāšana mazākuma grupās, kuras izturētos ar cieņu pret savu uzņēmējvalsti, nevis pārmestu ierobežojumus un sankcijas pret integrēties negribīgām grupām? Latvija nevienu nav šeit ieslodzījusi vai okupējusi – visi ir brīvi izvēlēties savu mītnes zemi. Par kādu agresiju mēs runājam, ja Citādais ir brīvs gan palikt, gan iet.

Atsaucoties uz Kalvja Vācijas piemēru, tad Vācijā imigranti tiek drastiskos veidos sūtīti mājās, ja tie neiekļaujas Vācijas likumdošanā - varbūt arī Latvijā vajadzētu ķerties pie Abschiebung????

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kālebs 25.11.2010 11:21
Krievi, baltkrievi un ukraiņi, lūdzu esiet toleranti un iecietīgi pret mani, runājiet ar mani latviski! Tā tad arī būs integrācija. Tad arī man būs viegli turpināt būt iecietīgam un tolerantam pret jums (kāds es jau esmu). Manuprāt, es neprasu daudz. Diemžēl, ja mēģinu Latvijā visur runāt tikai latviski, tad mani nesaprot elektriķis, automehāniķis, santehniķis, instruktors trenažieru zālē, friziere (protams, ne visi).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

KatrinP - Kalvim 25.11.2010 10:33
Paldies par jēgpilno komentāru!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Reality 25.11.2010 01:53
>>> Daudz runāts par Merkeles kritiku multikulturālismam, bet jāizlasa līdz galam, ko kanclere teica. Integrācijas nepieciešamību viņa nebūt nenoliedz.
=====
Itin precīzi - visādu "multi-kulti" programmdokumentu vietā (par kuru nepilnībām šeit sūdzas raksta autors) - vajadzīgi pavisam konkrēti pakalpojumi. Vispirmām kārtām valodas apmācībai un arī sociālajai integrācijai - lai cilvēki zinātu, ko viņi Vācijā meklē, un varētu piedalīties kā līdztiesīgi cilvēki darba tirgū.

Es tomēr ieteiktu uz atreferējumiem nepaļauties, bet iepazīt tos pašus (kristīgo demokrātu savienības vadītāja un Bavārijas ministru prezidenta) Horsta Zēhofera programmas punktus. Jo pati Merkele jau īpaši detalizēti neizteicās, bet Spiegel ziņo, ka viņa nostājusies savas partijas ideologu pozīcijās.

Punkti Spiegel'a atreferējumā ir šādi:
1. Vācija nav nekāda imigrācijas zeme. Integrācija nozīmē - "nevis dzīvot līdzās, bet dzīvot kopā" - uz kopīgiem mūsu Konstitūcijas vērtīborientācijas pamatiem un mūsu vācu dominējošās kultūras (Leitkultur), kas gūst vērtību no kristīgi-judaistiskām saknēm un no kristīgās civilizācijas, humānisma un apgaismības.
2. Prognozējamais speciālistu darbaspēka trūkums nevar būt nekāda "tiesību harta" (Freibrief) priekš iebraucējiem. Augsti kvalificēto ļaužu piesaistīšanu Zēhofers nosaucis par "pietiekami noregulētu".
3. Nedrīkst būt imigrācijas likumā ierobežojošo noteikumu mīkstinājumi, nedrīkst notikt imigrācija pēc kontingentu vai punktu sistēmu principa.
4. "Gatavība integrācijai un spēja integrēties" ir jāmin kā papildu kritēriji pretendenta kvalifikācijai.
5. Imigrantu bērnu maksimālo vecumu (Nachzugsalter) ir jāpazemina no 16 līdz 12 gadiem. Jo jaunāki ir bērni ieceļošanas brīdī, jo labāk viņi var integrēties. Zēhofers aicina izmainīt atbilstošas normas ES ietvaru likumdošanā.
6. Tiem, kuri atsakās integrēties (Integrationsverweigerer) Zēhofers piedāvā konsekventu sankciju pielietošanu "no administratīviem sodiem līdz sociālo pabalstu noņemšanai". Arī tie, kuri traucē ģimeneslocekļu integrācijai ir jāpakļauj sankcijām tāpat kā citi, kuri izvairās no integrācijas.
7. Vācu valodai ir tāpat kā arvien augsta nozīme sekmīgai integrācijai. "Tas ir pamatojums vācu valodas apguvei jau (imigrantu) izcelsmes valstī."

Latvijā arī ir kādi 335 tūkstoši nepilsoņu (un vēl dažu citu kategoriju cilvēki), kuriem varam izvirzīt savus noteikumus. Ņemot vērā to, ka latviešu valodas lietojums un latviešu dominējošā kultūra joprojām pieredz grūtības (varbūt vēl lielākas nekā Vācijā) -- arī mums ir jāņem vērā šī pieredze un jāievieš konkrēti, taustāmi integrācijas noteikumi. Katram, kurš dzīvo Latvijā, ir jāpiedāvā konkrētas lietas.

Ja mēs muļļāsimies (piedāvājot nepilsoņiem un ārzemniekiem - varbūt vēlaties piederēt tādai kopienai? varbūt šitādai? varbūt gribat mācīties latviešu valodu - vai varbūt kādu citu?) - tad mūsu valsti neviens necienīs. Tāpat kā liela daļa imigrantu neciena savas mītnes zemes Rietumeiropā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

reality 24.11.2010 23:25
>Kalvis - Domā? Divdesmit gadus daudz kas noticis bez lielas domāšanas vai pārdomām, bez jēgsaturīgas valsts politikas/stratēģijas. Daudziem daudz kas vēl būs darāms, ja tikai finansējums/resursi atrastos ? Starp citu, par finansējumu Kalvis oriģinālvalodā ko uzrakstīs ? Pašlaik spriežu pēc I.Meža rakstītā:''(.) Daudz runāts par Merkeles kritiku multikulturālismam, bet jāizlasa līdz galam, ko kanclere teica. Integrācijas nepieciešamību viņa nebūt nenoliedz. Tieši otrādi – saka, ka vajag vairāk līdzekļu, pat simtiem miljonu eiro vācu valodas apmācībai iebraucēju nevāciešu vidū. Papildus ir vēlēšanās šos cilvēkus vairāk iesaistīt valsts dienestā. Nav tā, ka integrācija Vācijā izgāzusies, bet varbūt ceļš uz vēlamo rezultātu gan nebija gluži īstais.'' Latvietis slēpj galvu smiltīs. Saruna ar ANO Starptautiskās migrācijas organizācijas Latvijas biroja vadītāju ILMĀRU MEŽU
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/redakc...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 24.11.2010 23:11
Citur pasaulē attīstās pavisam citi priekšstati par integrāciju. Sk. Angelas Merkeles runu - http://www.zeit.de/news-102010/16/HAUPTSTORY-INTEGRATION-SAM...
Un arī Horsta Zēhofera septiņu punktu plānu - http://www.spiegel.de/politik/deutschland/0,1518,723532,00.h...

Integrācija nozīmē divas vienkāršas lietas - imigrācijas kontroli (pievēršot uzmanību tam, lai iebrauktu tie cilvēki, kuri ir gatavi un spējīgi integrēties (Integrationsbereitschaft und Integrationsfähigkeit). Un, protams, dominējošās kultūras (Leitkultur) un valodas apguve. Kā esot teicis Turcijas prezidents Abdula Guls, vēršoties pie Vācijā dzīvojošajiem turkiem - vācu valodu jāiemācās tekoši un bez akcenta (Deshalb sage ich bei jeder Gelegenheit, sie sollen deutsch lernen, und zwar fließend und ohne Akzent).

Domāju, ka nav vajadzīga ministrija (ĪUMSILS), kuras vadība taisa seksa skandālus vai diskutē par pieejām, kuras ir neizdevušās/sabrukušas (gescheitert) gan Vācijā, gan pie mums. Ir toties vajadzīgi cilvēki, kuri pasniedz gan bērniem, gan pieaugušajiem latviešu valodas nodarbības. Valodas prasmju līmenis joprojām ir nepietiekams - pat Saeimas deputātu vidū. Latviešu valodas pasniedzējiem vēl ilgu laiku būs pilnas rokas darba.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

A.Vagalis. - xxx 24.11.2010 18:54
Neviena vārda par krievvalodīgajiem,par koloniālisma sekām,par faktoriem ,kuri kaitina vai izraisa stresu valsts nācijai.Kru pasaulē redzēts,ka valsts nācija atsakās no veto tiesībām vitāli svarīgos jautājumos.Piedevām Šveices lieliskā integrācija novedusi pie retoromāņu valodas bojāejas,jo attiecīgajam etnosam nav bijusi sava valsts,bet šveices valsts izturējusies vienaldzīgi.

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Luopenminded

Pārvērtējot vadonismu Latvijā 28 Autors:Gatis Krūmiņš, Valdis Tēraudkalns, Mārtiņš Mintaurs, Aivars Stranga, Valters Ščerbinskis, Vita Zelče, Deniss Hanovs

8635669808 bfebc1e94d

Par ko nemēdz runāt 11 Autors:Deniss Hanovs

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Effect of Migration on European Political Thought and Decision-making Process Autors:Artis Pabriks, Deniss Hanovs, Valdis Zagorskis, Roswitha King, Tatjana Muravska, Ivars Indāns, Elgars Felcis, Ali Gitmez, Aija Lulle, Dace Akule

Ragana 255x203

Raganu medības 13 Autors:Deniss Hanovs