Foto: coolmonfrere
Arī nedzirdīgajiem ir jādzīvo materiāli neatkarīga dzīve, jāveido karjera un jābūt pārliecinātiem par sevi, bet nekas no tā nav iespējams, ja viņiem ir liegta pieeja kvalitatīvai izglītībai.
Par to, ka Izglītības sistēmā pastāv problēmas, neviens nešaubās, bet par to, ka šajā sistēmā ir vieta arī nedzirdīgajiem bērniem un jauniešiem, netiek ne runāts, ne rakstīts. Rakstā analizēšu galvenos trūkumus, nepilnības un problēmas, kas skar nedzirdīgos jauniešus un bērnus, saskaroties ar vajadzību un vēlmi iegūt izglītību[1]. Ierobežoto iespēju dēļ, kas kavē nedzirdīgo integrēšanos Latvijas izglītības sistēmā, jāuzsver fakts, ka šie cilvēki atrodas sociālās atstumtības riska grupā, kas izpaužas kā līdzdalības trūkums, atstumtība un nošķirtība no sabiedrības. Konkrētajā gadījumā — no izglītības. Izglītība ir nemateriāla vērtība, kuras nozīme mūsdienu sabiedrībā arvien pieaug, jo izglītota indivīda karjeras izredzes un iekļaušanās iespējas mainīgajā un konkurences pilnajā ikdienas dzīvē ir daudz plašākas. Arī Pasaules deklarācija par izglītību visiem[2] postulē, ka ikvienam cilvēkam ir jābūt iespējai gūt labumu no izglītības.
Vai nedzirdīgajiem jauniešiem šāda iespēja tiek dota? Pieņemot lēmumu par kāda likuma pieņemšanu vai grozīšanu, nereti netiek ņemtas vērā to cilvēku vajadzības, kuriem ir īpašas vajadzības, šajā gadījumā — dzirdes traucējumi. Mēs, šķiet, neaizdomājamies, mūsu sabiedrībā ir arī cilvēki, kuri dzīvo klusuma pasaulē un kuriem ir nepieciešamas īpašas metodes, lai apgūtu mācību vielu un iegūtu tādu pašu izglītību, kāda pieejama dzirdīgajai sabiedrības daļai. Arī nedzirdīgajiem ir jādzīvo materiāli neatkarīga dzīve, jāiegūst darbs un jābūt pārliecinātiem par sevi, bet nekas no tā nav iespējams, ja nav pieejas vienlīdzīgai un kvalitatīvai izglītībai.
Tulki — deficīts
Latvijā oficiāli reģistrēti apmēram 2000 pilnībā nedzirdīgu cilvēku un ap 30 000 cilvēku ir dzirdes traucējumi. Ik gadu apmēram 150 bērniem tiek diagnosticēti dzirdes traucējumi. Nav zināms, kādas ir šo grupu proporcionālās attiecības mācību iestādēs, kurās izglītību iegūst nedzirdīgie — netiešs apliecinājums tam, ka Latvijā šajā jomā joprojām trūkst pētījumu.
Pamatizglītības programmu nedzirdīgie var apgūt Rīgas nedzirdīgo bērnu internātskolā, Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolā, Rēzeknes Logopēdiskajā internātskolā un Rīgas 51.vidusskolā (krievu valodā). Savukārt vidusskolas izglītības programmu nedzirdīgie jaunieši var iegūt Rīgas Raiņa 8.vakara (maiņu) vidusskolā. Profesionālās izglītības iespējas ir Alsviķu Arodapmācības un rehabilitācijas centrā, Rīgas amatniecības vidusskolā, Barkavas arodskolā un Valsts aģentūrā “Sociālās integrācijas centrs”. Jāpiebilst, ka arodskolās ir nodrošināti tikai daļēji zīmju valodas tulka pakalpojumi ar nosacījumu, ka attiecīgajā mācību iestādē tiek izveidota vismaz sešu nedzirdīgu jauniešu grupa. Ja šis nosacījums netiek izpildīts, tad diemžēl nedzirdīgajam jaunietim izglītošanās vēlme uz laiku ir jāatliek, cerot, ka varbūt nākamajā mācību gadā tiks nokomplektēts vajadzīgais skaits jauniešu, lai tiktu pie tulka. Savukārt nedzirdīgajiem jauniešiem, kuri vēlas iegūt izglītību speciāli šim nolūkam neparedzētā mācību iestādē, mācību vielu nākas apgūt paša spēkiem, piemēram, norakstot klasesbiedru vai kursabiedru pierakstus, vai arī pasniedzēju un skolotāju teikto ierakstot diktofonā un ar tuvinieku palīdzību materiālu pārrakstot un apgūstot pašmācības ceļā. Kaut arī pamatizglītības iegūšanas iespējas ir plašākas, tomēr jāpiebilst, ka attiecīgās mācību iestādes ir pieejamas tikai noteiktos reģionos un nereti ir grūti pārvarēt attālumus, kas šķir vecākus un bērnus. Attālumu sagādā psiholoģiskas, fiziskas un arī finansiālas grūtības, jo bērns ik nedēļu jānogādā mācību iestādē.
Vislielākais šķērslis ceļā uz izglītību ir zīmju valodas tulku trūkums. Zīmju valodas tulks ir galvenais speciālists, kas nodrošina to, ka nedzirdīgais jaunietis saprot pasniedzēju vai skolotāju stāstīto, taču zemā atalgojuma dēļ šis darbs piesaista ļoti maz interesentu. Patlaban Latvijā ir tikai sešpadsmit zīmju valodas tulki, kuri fiziski nespēj aizpildīt visus robus. Risinājums ir vienkāršs. Viens no darbam intervētajiem jomas ekspertiem norāda: „Augstākās izglītības iestāžu studiju programmā jāiekļauj zīmju valodas tulka specialitāte, kā tas ir gandrīz visās Eiropas valstīs, turklāt tā populāra. Igaunija un Lietuva mūs apsteidza. Tulki tagad apgūst 1. līmeņa augstāko izglītību Sociālās integrācijas centrā. Eiropā tulki mācās vidēji 5—7 gadus un kļūst par augsti kvalitatīviem tulkiem.”
Taču Latvijas likumos nav iestrādāta norma, uz kuru atsaucoties, nedzirdīgs jaunietis varētu izglītības iegūšanas procesā pieprasīt tulka pakalpojumus! Un tas, vai nedzirdīgs jaunietis tiek pieņemts izglītības iestādē, ir atkarīgs no konkrētās iestādes vadības lēmuma. Ja skolai ir interese uzņemt nedzirdīgus jauniešus, tad tā „nāk pretī” un cenšas atrisināt tulkojuma problēmu, jo tulks tiek finansēts no skolas budžeta. Jāpiebilst, ka, iegūstot arodizglītību, cerība izveidot sešu cilvēku grupu un iegūt zīmju valodas tulku, ir lielāka, bet, studējot augstskolā, zīmju valodas tulka pakalpojumi vispār nav paredzēti. Līdz ar to viss ir atkarīgs no augstskolas pretimnākšanas studentam. Vienīgā alternatīva —studentam pašam jāmeklē finansējums, lai segtu zīmju valodas tulka pakalpojumus, kas šobrīd vidēji ir septiņi lati stundā.
Vajadzīgi stimuli
Arī jauniešu motivācijas un izglītības izvēles iespēju, kā arī nepieciešamo mācību līdzekļu trūkums, nepiemērotie mācību apstākļi un mācību satura nepilnības ir šķēršļi ceļā uz izglītību. Metodikai jābūt orientētai uz vizuālajiem materiāliem un skolai vajadzētu būt pielāgotai jauniešiem, nevis otrādi. Lai tas tā notiktu, valstij būtu jāizrāda adekvāts atbalsts, arī finansiāls. Kā norāda eksperts: „Šeit varētu runāt par valsts atbildību, jo kaut arī pastāv nevalstiskās organizācijas, galvenā atbildība ir jāuzņemas valstij. Tieši tāpat kā jautājumā par jebkuru grupu ar īpašām vajadzībām un šeit ir nepieciešama vairāku atbildīgo ministriju sadarbība. Tā ir gan Labklājības ministrija, gan Izglītības un zinātnes ministrija, savs vārds noteikti būtu sakāms arī Ģimenes, Veselības ministrijai. Patiesību sakot būtu grūti nosaukt pat vienu ministriju, kas pilnībā drīkstētu norobežoties no šīs problēmas.” Liela loma ir arī pašvaldībām un pašām mācību iestādēm, kā arī jaunizveidotajam Valsts speciālās izglītības centram. Attiecīgajām iestādēm, izstrādājot un pieņemot likumus, lēmumus un direktīvas, vajadzētu aizdomāties arī par tiem skolēniem un studentiem, kas ir ārpus “vidējā aritmētiskā”.
Kā jau minēts, nedzirdīgo izglītības iestāžu teritoriālais izvietojums ir samērā nevienmērīgs, bet tajā pašā laikā Latvija ir pārāk maza un arī nedzirdīgo cilvēku īpatsvars sabiedrībā ir salīdzinoši neliels, lai varētu atļauties veidot nedzirdīgo skolas reģionos. Reģionālos centrus traucē dibināt arī nepietiekamais surdotulku un pedagogu skaits. Risinājums? Nav universāla modeļa, pēc kura varētu nedzirdīgos integrēt izglītības sistēmā, taču visoptimālākais un nedzirdīgajiem labvēlīgākais variants būtu integrācija caur nedzirdīgo klasi dzirdīgo skolā vai speciālajā skolā. Šāda sistēma ir ieviesta Rīgas Raiņa 8.vakara maiņu vidusskolā. Šajā modelī akcents tiek likts uz savstarpēju komunikāciju starp dzirdīgajiem ar nedzirdīgajiem.
Tātad, lai notiktu sekmīga nedzirdīgo jauniešu integrācija Latvijas izglītības sistēmā, ir jāsakārto likumdošana speciālās izglītības jomā. Būtiskākie aspekti, lai uzlabotu nedzirdīgo jauniešu izglītības iespējas, būtu finansiālā atbalsta palielināšana — acīmredzams ir tas, ka ar pieejamo budžetu nepietiek, lai nodrošinātu nedzirdīgajiem jauniešiem pieeju izglītībai. Arī darba tirgus jāsakārto tā, lai nedzirdīgajiem cilvēkiem pēc izglītības iegūšanas būtu vieta un niša, kur sevi realizēt. Tā vietā mēs šodien vērojam cilvēku stereotipizāciju, aizspriedumu par tiem, kuri nedzird apkārtējās pasaules skaņas, bailes un neuzdrīkstēšanos saprast, ka vienīgā atšķirība starp dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem ir tā, ka vieni dzīvo klusumā, bet otri — skaņu pasaulē.
Būtu vēlams izveidot speciālu sociālo darbinieku tīklu, kas strādātu ar darba devējiem un informētu par nedzirdības specifiku un iespējām darbā pieņemot nedzirdīgu cilvēku, un izstrādāt arī darba devēju motivācijas programmu — nodokļu atlaides darba devējiem un citas priekšrocības, kas stimulētu un ieinteresētu ņemt darbā arī nedzirdīgos cilvēkus. Ja attiecīgajai mērķgrupai netiek nodrošinātas tādas iespējas kā visiem pārējiem, tad šie cilvēki pastāvīgi atrodas sociālās atstumtības riska grupā un valstij ir nepārtraukti par viņiem jārūpējas. Iegūstot darbu, nedzirdīgais spētu sevi nodrošināt, negaidot palīdzību no valsts. Viens no virzītājspēkiem ceļā uz šo mērķi varētu būt sabiedrības sapratne un interese par līdzcilvēkiem — tiem, kuri dzīvo klusuma pasaulē un vēlas tādas pašas tiesības uz izglītību un dzīves kvalitāti, kā dzirdīgie.
____________________________
[1] Rakstam par pamatu kalpojis autores Latvijas Lauksaimniecības universitātes socioloģijas programmas maģistra darbs „Nedzirdīgo jauniešu integrācijas iespējas Latvijas izglītības sistēmā”
[2] World Declaration on Education for All, http://www.unesco.org/education/efa/ed_for_all/background/jomtien_declaration.shtml