Atslēgvārdi:

Nebeidzamais aukstais karš 1

Rietumiem nopietni jāpārdomā sava līdzšinējā politika attiecībās ar Krieviju, jo cerības par tās demokratizāciju ir pilnīgi izgāzušās.

Iesaki citiem:
Krievijai
Foto:en-shahdi

Tieši pirms 65 gadiem, 1947. gada 12. martā, ASV prezidents Harijs Trumens paziņoja, ka viņa valsts atbalstīs brīvas tautas, kas pretojas pakļaušanai. Šis paziņojums, kas vēsturē iegājis kā „Trumena doktrīna”, kas ievadīja komunisma ekspansijas iegrožošanas taktiku ASV ārpolitikā. Uzskata, ka ar šiem vārdiem sākās ASV un PSRS pretstāve, ko pazīstam ar savdabīgo nosaukumu „aukstais karš”, kuru ģeopolitikā visuzskatāmāk raksturo termins bipolārā pasaule. Turpmāko gandrīz pusgadsimtu – līdz 1991. gada augustam – ASV un PSRS noteica globālās politikas dienaskārtību no ideoloģiski, politiski un militāri pretējām pozīcijām. Līdz ar Padomju bloka sabrukumu šī pretstāve zudusi, bet vai ir beidzies arī aukstais karš?


Kad atklājas kārtis

Vai abu pasaules lielvaru pretstāvi var uzskatīt par karu? Tiešas antagonisko pušu militārās konfrontācijas nebija, lai gan varēja būt. Vairākas kritiskas situācijas, no kurām labāk zināmā ir tā dēvētā Kubas raķešu krīze, joprojām ir pamats nebūt ne tik spekulatīviem minējumiem par tematu: kas būtu, ja būtu? Taču visas citas karam raksturīgās pazīmes šai konfrontācijai piemita – bruņošanās, militāru savienību veidošana, spiegošana, propaganda un ideoloģiskā cīņa.

Ja runājam par Trumena paziņojumu un tā iemesliem, īpaši nākas pievērsties pēdējam no minētajiem – aukstā kara ideoloģiskajam aspektam. Nesaskaņas par pēckara starptautisko kārtību starp PSRS un Rietumiem acīmredzami saasinājās jau Otrā pasaules kara beigās. PSRS rīcība, pārkāpjot virkni iepriekš nospraustu vienošanos ar sabiedrotajiem par „jaunās Eiropas” izveidi pēc kara, kas mums vislabāk zināma kā padomju karaspēka paturēšana Austrumeiropā, visai ātri lika Rietumiem izdarīt secinājumu, ka pretējā pusē ir agresīva lielvara ar pilnīgi atšķirīgu vērtību sistēmu un nodomu pēc Otrā pasaules kara turpināt centienus izplatīt komunisma ideoloģiju un virzību uz vispasaules sociālistisko revolūciju. Savienoto Valstu Prezidenta Franklina Delano Rūzvelta karalaika ilūzija par Staļina godaprātu bija acīmredzami izgāzusies. Leģendārais Savienoto Valstu prezidents par padomju līderi pat rakstīja: "Viņa raksturā ienāca kaut kas tāds, kas atbilst kristīga džentlmeņa uzvedībai."

Tiesa, pārrēķinājās arī Staļins, uzskatīdams, ka Rietumu nostāja, runājot par atturēšanos no teritoriāliem tīkojumiem, atbalstu demokrātijai un tautu brīvībai, ir tikai tukša izkārtne un ka patiesībā ietekmes sfēru pārdale pasaulē turpināsies pēc PSRS saprotamiem spēles noteikumiem, atbilstoši kuriem, kā teicis Josifs Visarionovičs, dominē spēka principi un "ikviens uzspiež savu sistēmu tik tālu, cik viņa armija var aizsniegt”. Tādējādi, kā atzīmē angļu vēsturnieks un Eiropas ārpolitikas analītiķis Tonijs Džads, Staļins Trumena paziņojumu Kongresam uzskatīja vairāk par ārišķību un sagaidīja Rietumu nometnes šķelšanos, amerikāņiem „piesavinoties” britu saistības Vidusjūras austrumos.

Nepieciešama PSRS ekspansijas tieksmju stingra un ilgstoša ierobežošana.



Jau 1946. gada 5. martā Fultonā (ASV) tolaik jau bijušais Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils, uzrādot pretrunas starp bijušajiem kara sabiedrotajiem, saka runu, kurā paziņo, ka starp PSRS un tās neokupēto Eiropas daļu ir nolaidies "dzelzs priekškars". Taču to, ka ASV nāksies iesaistīties konfrontācijā ar Padomju Savienību un tās nenovēršamība slēpjas demokrātijas un totalitārisma krasi atšķirīgajās vērtību sistēmās, pirmā lika saprast tā dēvētā garā telegramma, ko 1946. gada 22. februārī uz Savienotajām Valstīm nosūtīja to pārstāvis Maskavā Džordžs Frosts Kenans – bieži vien nepelnīti piemirsts amerikāņu diplomāts, kuru pamatoti uzskata par iegrožošanas politikas tēvu. Minētajā dokumentā Kenans izklāsta PSRS ekspansionistiskās tieksmes un norāda, ka tās var apturēt vienīgi pienācīgs pretspars, nevis piekāpšanās. Padomju vadītājiem ir jāizturas pret ārējo pasauli kā pret naidīgu, lai attaisnotu "diktatūru, bez kuras tie nezinātu, kā valdīt, pastrādātās nežēlības, (..) upurus, ko tie izjūt par vajadzīgu pieprasīt,” rakstīja Kenans. Savā vēstījumā viņš norādīja: nepieciešama PSRS ekspansijas tieksmju stingra un ilgstoša ierobežošana. PSRS stratēģijā nenotiks izmaiņas, līdz tā nebūs sastapusies ar pietiekami ilgu neveiksmju virkni. Šo neveiksmju materializēšana, saprotams, gulstas uz ASV pleciem.

"Ko amerikāņi vēlējās pēc kara? Neapšaubāmi, arī drošību, taču pretstatā Staļinam viņi bija daudz mazāk pārliecināti par to, kas jādara, lai to sasniegtu. Iemesls tam bija dilemma, ko Otrais pasaules karš bija radījis viņiem – Amerikas Savienotās Valstis nevarēja turpmāk kalpot par modeli pārējai pasaulei, pašas palikdamas savrup no šīs pasaules,” raksta pazīstamais aukstā kara analītiķis Džons Lūiss Gediss. Rūzvelta plānos, paļaujoties uz karalaika sabiedroto spējām un nodomiem, bija pasaulē īstenot "četru policistu" principu. Taču realitāte izrādījās cita – pēc tam, kad briti darīja zināmu, ka nespēj sniegt palīdzību komunisma apdraudētajām Grieķijai un Turcijai, jau 1947. gada martā prezidents Trumens pasludināja ASV palīdzības plānu abām Vidusjūras reģiona valstīm. Turpmāk minētie ASV principi, kas ietverti Trumena doktrīnā, izvirzījās par ASV ārpolitikas ikdienu.


Vēstures beigas vai ilūziju gals?

Vai 1991. gada augustā, sabrūkot PSRS un tās vietā nākot demokrātiskai Krievijai, kā visi tolaik domāja, beidzās arī aukstais karš? Zināmu laiku šādai pārliecībai bija pamats. Amerikas politikas zinātnes smagsvars Frensiss Fukujama toreiz paguva paziņot, ka līdz ar komunisma sabrukumu ir iestājušās vēstures beigas un liberālā demokrātija svin globālu uzvaru kā vienīgā turpmākā alternatīva starptautiskajai kārtībai pasaulē.

Diemžēl teorijas un prakses neatbilstība drīz vien lika saprast, ka fasādes uzlabojumi nespēj aizstāt kapitālā remonta nepieciešamību postpadomju ēkas pamatos. Topošajai demokrātijai pietrūka atbilstošu vērtību funadamenta gan Krievijas varas vertikālē, gan sabiedrībā kopumā.

Jautājot par aukstā kara beigām, ja atbildi meklējam tā cēloņos, iespējams, to sniedz sekojošās rindas: „Viens dzīvesveids balstās uz vairākuma gribu, un to raksturo brīvas institūcijas, (..) brīvas vēlēšanas, (..) vārda, ticības un politisko uzskatu brīvība. Otrs dzīvesveids balstās uz mazākuma gribu, kas ar spēku tiek uzspiests vairākumam. Tas paļaujas uz iebiedēšanu un apspiešanu, kontrolētu presi un radio, viltotiem vēlēšanu rezultātiem un personisko brīvību apspiešanu.” Vai šeit teiktais ir mūsdienu Medvedeva-Putina Krievijas raksturojums? Tiem, kas, vērtējot mediju ziņas, atbildētu apstiprinoši, droši vien nebūtu iemesla domāt citādi. Sevišķi, ja runa būtu par pēdējo priekšvēlēšanu notikumiem. Taču noteikti nekļūdītos tie, kas šajā citātā atpazītu Trumena 12. marta runas fragmentu, izskanējušu jau pirms 65 gadiem.

Vai Krievijas līderiem, tāpat kā Padomju vadītājiem, kā rakstīja Kenans, joprojām ir jāizturas pret ārējo pasauli kā pret naidīgu, lai attaisnotu "diktatūru, bez kuras tie nezinātu, kā valdīt”? Postapadomju Krievijā, kā to labi zina jau politoloģijas pirmā kursa studenti, iekšpolitiskā spiediena novadīšana caur ārējā ienaidnieka uzrādīšanas ventili ir iegājusies tehnoloģija, jo sevišķi priekšvēlēšanu retorikā. Izņēmums nebija arī nupat aizvadītā prezidenta vēlēšanu kampaņa un Valsts domes priekšvēlēšanas pērn decembrī. Galvenā nedrauga lomā – joprojām ASV.

Vai Krievijas līderiem joprojām ir jāizturas pret ārējo pasauli kā pret naidīgu, lai attaisnotu diktatūru, bez kuras tie nezinātu, kā valdīt?



Ideoloģiskā cīņa, spiegošana, propaganda, militāro muskuļu demonstrēšana, lai arī atšķirīgās proporcijās un intonācijās, joprojām ir abu aukstā kara galveno pretinieču savstarpējo attiecību pavadoņi. Toties viedokļu atšķirības par risinājumiem tā dēvētā arābu pavasara un patlaban Sīrijas notikumos jau iezīmē tādu rietumvalstu un Krievijas konfrontāciju, kas gribot negribot liek atcerēties ASV un PSRS attiecības savulaik Korejā, Vjetnamā vai Afganistānā. Savienoto Valstu un Krievijas attiecību restartēšanas centieni prezidenta Baraka Obamas termiņa sākumposmā tā arī palikuši neīstenojušās ilūzijas līmenī.

Vai Rietumi atkal ļāvušies ilūzijām un ārējā ienaidnieka tēla uzturēšana Krievijā ir uzlūkojama tikai kā retorika? "Jaunais aukstais karš". Ar šādu nosaukumu 2008. gadā iznāca Baltijas jautājumiem lielu vērību veltījušā britu laikraksta "The Economist" Austrumeiropas korespondenta Edvarda Lūkasa grāmata, kuras apakšnosaukums vēsta: „Kremļa radītie draudi Krievijai un Rietumiem”[ 1 ]. Pēc autora domām, jēdziens "Jaunais aukstais karš" precīzi raksturo Krievijas ārpolitiku kā Rietumos, tā Austrumos – gan Gruzijas izlūklidmašīnas notriekšanu[ 2 ], gan ārvalstu amatpersonu uzpirkšana, gan Krievijas manipulācijas ar energoresursiem, gan pārspīlētās rūpes par tautiešiem ārzemēs. Lūkass atzīmēja, ka grāmatu sarakstījis, nespējot samierināties ar Rietumeiropas nevēlēšanos saskatīt briesmas, ko Putina vadītā valsts rada pasaulei. Rietumiem esot nopietni jāpārdomā sava līdzšinējā politika attiecībās ar Krieviju, jo cerības par tās demokratizāciju ir pilnīgi izgāzušās.




Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti

Truman Doctrine yale.edu

Harry S.Truman whitehouse.gov

Citi autora darbi
630534184 e8737c178b

Daugavas racēji 11 Autors:Guntars Laganovskis