Neaizskart neaizskaramo!? 11

Satversmes 30. pants jāsvītro, jo tā pastāvēšana ir pretrunā ar demokrātiskas tiesiskas valsts principu, mūsdienīgu deputāta neaizskaramības institūta izpratni un nepamatoti pārkāpj vienlīdzības principu, kā arī veicina neveselīgas politiskas vides nostiprināšanos.

Iesaki citiem:

Saeima 20. novembrī nepiekrita Zaļo un zemnieku savienības un parlamenta priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres administratīvai sodīšanai pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175. panta – par balsoja 27 deputāti, pret bija 12, atturējās 49. Pamatojot šādu lēmumu, tiek norādīts uz Saeimas ekskluzīvajām tiesībām lemt par deputāta saukšanu pie kriminālatbildības un administratīvās atbildības. Turklāt šāda Saeimas tiesība ietverta Satversmē, ko paši esam nodēvējuši teju vai par svētu. Taču tas nenozīmē, ka šāda Saeimas tiesība nebūtu pakļaujama pārskatīšanai līdzīgi kā daudzi citi neskaidri un novecojuši mūsu pamatlikuma noteikumi.

Šajā rakstā noskaidrosim deputāta neaizskaramības mērķi, vēsturisko un juridisko nepieciešamību, kā arī to, vai ierobežojums deputātus saukt pie administratīvās atbildības ir pamatots un demokrātiskā sabiedrībā nepieciešams.

Savulaik valststiesību teorētiķis Kārlis Dišlers rakstīja, ka pēc vispāratzītas konstitucionālas teorijas ieskatiem viens no priekšnoteikumiem parlamenta sekmīgai uzdevumu izpildei ir kvalificēta deputātu personas neaizskaramība un neatbildība savas darbības robežās. To mēdz apzīmēt par tautas priekšstāvja imunitāti.[1]

Deputāta neaizskaramības institūts (Satversmes 29. un 30.p. noteiktais aizliegums ierobežot deputāta brīvību, saukt pie kriminālatbildības vai administratīvās atbildības bez Saeimas piekrišanas) savas vēsturiskās attīstībās periodā ne vienmēr ir bijis skaidri nošķirams no otras deputāta imunitātes svarīgākās sastāvdaļas – neatbildības (Satversmes 28.p.aizliegums Saeimas locekli saukt pie atbildības par, amatu pildot, izteiktām domām), un tā vēsture iet roku rokā ar paša parlamenta vēsturi.

Deputāta imunitātes institūts attīstījās un nostiprinājās Anglijā brīvības cīņu laikmetā un tā vēsturiskās saknes iesniedzas kārtu monarhijas laikmetā, kad karalim nereti bija vajadzīga kārtu priekšstāvju līdzdalība. Lai kārtu priekšstāvji no attālām vietām, dodoties bīstamā ceļojumā, pilnā skaitā sanāktu uz sapulci, karaļi tiem piešķīra sevišķu aizsardzību, piemēram, šinī laikā garantējot brīvību no saukšanas pie atbildības vai arestēšanas, privātām sūdzībām, parādu prasībām u.tml.[2]

Savā attīstības gaitā parlaments pārstāja būt tikai kārtu pārstāvju sapulce un sāka pretendēt uz monarha varas daļu, parlaments pretnostatījās monarham. Tādējādi deputāta imunitāte no karaļa dāvātas aizsardzības pret citām personām pārvērtās par deputātu aizsardzību pret pašu karali un jebkuru citu ārpus parlamenta stāvošu spēku – sākotnēji kā neatbildība, bet vēlāk - neaizskaramība.

Tieši Francijā 18. gadsimta beigās Lielās franču revolūcijas laikā deputāta neaizskaramības institūts ieguva mūsdienās tam raksturīgo veidolu.[3] Šādas privilēģijas rašanās skaidrojama ar to, ka 18. gadsimtā Francijā nepastāvēja nekādas personiskās brīvības garantijas, savukārt administrācijas patvaļa bija visspēcīga, kas radīja nepieciešamību nodrošināt Nacionālās sapulces uzdevumu netraucētu veikšanu.[4]

Deputātu neaizskaramībai pamatā ir divi mērķi:


  • nodrošināt parlamenta pareizu un netraucētu funkcionēšanu;

  • pasargāt parlamenta locekli pret nepamatotām un politiski motivētām apsūdzībām, kas pret to vērstas no izpildvaras puses.



Latvijā deputāta neaizskaramības institūts ir ietverts divos Satversmes pantos – 29.pants aizliedz Saeimas loceklim ierobežot brīvību un 30. pants noteic, ka “pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas”.

Kā secinājusi Spānijas konstitucionālā tiesa, neaizskaramība ir formālas dabas prerogatīva, kura sargā priekšstāvju personīgo brīvību pret aizturēšanu un tiesas procesiem, kas var novest pie brīvības ierobežošanas. Šādi tiek novērsta iespēja, ka politisku manipulāciju rezultātā parlamentārietis nespētu apmeklēt parlamenta sanāksmes, kā rezultātā nelikumīgi izmainītos parlamenta sastāvs un darbība.[5] Pie līdzīga secinājuma ir nonākusi arī Rumānijas konstitucionālā tiesa.[6] Ar atsevišķu parlamenta deputātu aizkavēšanu pildīt tā pienākumus mainās ne tikai tautas noteiktais vairākuma samērs. Aizturētais deputāts parlamenta darbībā nevar arī izmantot savas īpašās zināšanas (Sachkompetenz), pieredzi, pārliecību, kā arī viņa vēlētāju intereses. Tādējādi tiek kaitēts parlamenta gribas veidošanai, kuras uzdevums ir izlīdzināt valdošās sociālās pretrunas.[7] Pie tam, deputātu neaizskaramība ir parlamenta, nevis deputāta prerogatīva,[8] tādēļ parlamenta piekrišana neaizskaramības atņemšanai ir nepieciešama pat gadījumā, ja pats deputāts piekrīt apcietināšanai, kratīšanai vai citām darbībām, kam Satversme pieprasa Saeimas akceptu.

Jau ievērojamais pirmskara jurists Arveds Bergs Satversmes Sapulcē debatēs par Satversmes 29. pantu (tagadējo 30. pantu) norādīja, ka tas nav saistāms ar neaizskaramības ideju: “Še daudzi runāja par to, ka deputātu neaizskaramība nav privilēģija. Bez šaubām, viņa tāda nav, bet viņu par tādu arī nevajag pataisīt. Privilēģija būtu, ja deputātiem tiesas priekšā faktiski nav jāatbild, jo tas ir pamata likums, ka tiesas priekšā visi ir vienlīdzīgi. Es saprotu, ka deputātu nevar apcietināt uz tiesas sprieduma pamata bez Saeimas atļaujas, kā to nosaka 28. pants; tur jārunā līdzi Saeimai, jo līdz ar apcietināšanu deputāts faktiski zaudē iespēju izpildīt savu amatu. Cietuma priekšā jāapstājas. Šai ziņā deputāts lai ir neaizskarams. Bet iet tālāk un atraut deputātu arī no tiesas, tā, lūk, ir privilēģija, kura nestāv nekādā sakarā ar deputāta pienākumiem.”[9]

Tādējādi mūsdienās deputāta neaizskaramības attaisnojums ir parlamenta netraucētas darbības nodrošināšana, ne tik daudz aizsardzība no politiskām apsūdzībām. No tā izriet loģisks secinājums, ka būtiskākais ir deputāta brīvības ierobežošanas aizliegums, nevis kriminālvajāšanas uzsākšana vai saukšana pie administratīvās atbildības.

Pēc mūsu domām Satversmes 30. pants jāsvītro, tādējādi panākot sekojošo:

1) pret deputātu varētu sākt kriminālvajāšanu, proti, uzsākt visas kriminālprocesuālās darbības, kuras nebūtu pretrunā ar Satversmes 29. pantu (neierobežotu deputāta brīvību, tātad arī netraucētu viņu veikt savus pienākumus);

2) deputātam bez Saeimas piekrišanas iestātos administratīvā atbildība par administratīvajiem pārkāpumiem, ko viņš veicis. Deputātam nevarētu piemērot tikai administratīvo arestu, jo tas būtu pretrunā ar Satversmes 29. pantu.

Vai šādi pārgrozījumi mazinātu deputāta neaizskaramības institūta svarīgumu, noniecinātu tā mērķus? Diez vai.

Pirmkārt, teorija un ārvalstu prakse liecina, ka deputāta neaizskaramības robežas ir sašaurināmas. Veids, kā to izdarīt Latvijā, proti, svītrojot Satversmes 30. pantu, ir atbilstošs teorijas un prakses pamatnostādnēm.

Otrkārt, izvērtējot katru ierobežojumu deputāta neaizskaramībai, jāatbild uz jautājumu, vai šāds ierobežojums nonāktu pretrunā ar neaizskaramības mērķiem? Ļaujot deputātus administratīvi sodīt, neaizskaramības mērķis netiktu skarts, jo atbildība par saviem nodarījumiem, piemēram, ātruma pārsniegšanu, diez vai uzskatāma par šā institūta mērķa noniecināšanu. Satversmes prasība, lai Saeima piekrīt deputāta administratīvai sodīšanai, pilnīgi nav saistīta ar neaizskaramības institūta mērķi un uzdevumu. Proti, ir maz ticams, ka deputātu varētu politiski vajāt, sodot, piemēram, par braukšanas ātruma pārsniegšanu, bet pats svarīgākais – nav saprotams, kā šāda sodīšana spētu ietekmēt parlamenta pareizu funkcionēšanu. Šīs Satversmes normas vienīgā praktiskā izpausme līdz šim ir bijusi atsevišķiem parlamenta locekļiem radītā iespējā izvairīties no pelnīta soda, tādējādi apšaubot konstitucionālo pamatprincipu – viens likums, viena taisnība visiem.

Tendence samazināt deputātu neaizskaramību ir atzīta teorijā, proti, deputāta neaizskaramība esot anahroniska, pretēja moderno konstitucionālo tiesību principiem.[10] Izskan pat šāds arguments – ja likumdevēji nepakļaujas likumiem, kurus paši rada, tas grauj likuma varu un sistēmas demokrātisko pamatu.[11] (Šādu kritiku, savukārt, apstrīd tie, kuri joprojām saskata imunitātes pamatu modernajās konstitūcijās.[12]) Vācu tiesībzinātnieks profesors Pauls Bokelmans norāda: kopš pārejas no konstitucionālas monarhijas uz parlamentāru demokrātiju imunitātes vēsturiskais mērķis ir izzudis. Ņemot vērā faktu, ka valdība, tai skaitā tieslietu un iekšlietu ministri, ir atkarīgi no parlamenta uzticības, izpildvaras veiktu tendenciozu prāvu briesmas ir maz ticamas.[13]

Teorija iet roku rokā ar praksi. Deputātu neaizskaramības institūtam ir ievērojama loma valstīs ar neattīstītu demokrātiju un tiesiskumu, bet demokrātiskās un tiesiskās valstīs deputātu neaizskaramības robežas aizvien sašaurinās. Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem ir acīm redzama tendence Eiropas Savienības dalībvalstīs sašaurināt neaizskaramības institūta “redzesloku”, visbiežāk tas nozīmē, ka vairs nevajag parlamenta piekrišanu kriminālprocesuālu darbību uzsākšanai, bet vienīgi, lai pakļautu parlamenta deputātu noteiktiem aktiem.[14] Piemēram, Francijā 1995. gada 4. augusta konstitucionālais likums ir nopietni izmainījis deputātu neaizskaramības institūtu. Ar šiem grozījumiem vienīgi arestam, apcietināšanai vai citādām darbībām, kas ierobežo brīvību, ir nepieciešama tās palātas piekrišana, pie kuras pieder deputāts. Itālija ar 1993. gada konstitucionālo likumu nr.3 atteicās no parlamenta piekrišanas kriminālvajāšanas uzsākšanai. Imunitāte ir samazināta līdz aizliegumam arestēt, pārmeklēt vai veikt citas personas brīvību ierobežojošas darbības pret parlamenta locekli, kā arī izdarīt tā korespondences pārbaudi. Līdzīgi deputātu neaizskaramība pēdējā laikā ir sašaurināta arī Beļģijā un Austrijā,[15] un par to tiek debatēts arī citu valstu parlamentos.

Simts gaišajiem prātiem būtu laiks apsvērt Satversmes 30. panta svītrošanu pilnībā vai vismaz daļā par administratīvo atbildību. Šāda panta pastāvēšana ir pretrunā ar demokrātiskas tiesiskas valsts principu, mūsdienīgu deputāta neaizskaramības institūta izpratni un nepamatoti pārkāpj vienlīdzības principu, kā arī veicina neveselīgas politiskas vides nostiprināšanos. Ja deputāti baidās, ka, atceļot šo pantu, viņi kļūs neaizsargātāki, tad ieteikums var būt tikai viens – stiprināt tiesu varu, tādējādi rūpējoties par tiesiskumu visiem, ne tikai labumu sev.

__________________________________

[1] K. Dišlers. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati (Ievads konstitucionālās tiesībās). Rīga, A. Gulbis, 120. lpp.

[2] K. Dišlers. Permanenta likumdošanas iestāde un deputātu imunitāte // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.1, 1922, 10. lpp.

[3] Шалландъ Л. А. Иммунитеть Народных Представителей.Юридическое Изследованiе, Томъ I. Юръевъ: Типографія К. Маттисена, 1911, с.4

[4] Ugrjūmovs A. Jautājumā par deputātu imunitāti // Jurists, 1928, nr.5, 139. sl.

[5] Spānijas konstitucionālās tiesas 1990. gada 18. janvāra spriedums nr.0009/1990. http://www.der.uva.es/constitucional/verdugo/stc9_1985.html

[6] Sk. Rumānijas konstitucionālās tiesas 1997. gada 2. aprīļa spriedumu nr.63 http://www.ccr.ro/DecPdf/Engleza/1997/D063_1997.pdf

[7] Sk. Wurbs, Regelungsprobleme der Immunität und der Indemnität in der parlamentarischen Praxis, 1988, S. 24-27.; Citēts pēc Vācijas konstitucionālās tiesas 2001. gada 17. decembra sprieduma nr.2 BvE 2/00. http://www.oefre.unibe.ch/law/dfr/bv095335.html

[8] Cita starpā skatīt Spānijas konstitucionālās tiesas 2001. gada 4. jūnija spriedumu lietā nr. STC 123/2001. http://www.tribunalconstitucional.es/Stc2001/STC2001-123.htm

[9] Satversmes sapulces IV sesijas 14.sēdes (1921.gada 25.oktobris) stenogramma. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas. 18.burtnīca. Rīga: Satversmes Sapulce, 1921, 1691.lpp.

[10] Simon McGee. Rules on Parliamentary Immunity in the European Parliament and the Member States of the European Union. Brussels , Dick Toornstra ECPRD, 2001., p.5.

[11] Sk. Harold H. Bruff, That the Laws Shall Bind Equally on All: Congressional And Executive Roles in Applying Laws to Congress, Arkansas Law Review 48 (1994), p.105.; Citēts pēc R. Bartkute. The Imprisonment and Impeachment of Members of Parliament: the Case of Lithuania. http://venus.ci.uw.edu.pl/~rubikon/forum/rasaleg.htm

[12] Simon McGee. Rules on Parliamentary Immunity in the European Parliament and the Member States of the European Union. Brussels , Dick Toornstra ECPRD, 2001., p.5.

[13] Bockelmann, Die Unverfolgbarkeit der deutschen Abgeordneten nach deutschem Immunitätsrecht, 1951, S. 110 Citēts pēc Vācijas konstitucionālās tiesas 2001. gada 17. decembra sprieduma nr.2 BvE 2/00. http://www.oefre.unibe.ch/law/dfr/bv095335.html

[14] European Parliament, "Parliamentary immunity in the European Union Member States and in the European Parliament", DG Studies, Legal Affairs Series, W/8rev., 1999, p.143.; Citēts pēc Codes of conduct for parlamentarians. Sk. http://www.iidemocracy.coe.int/Codes%20of%20conduct.pdf

[15] R. Myttenaere. The immunity of Members of Parliament.
http://www.ipu.org/ASGP-e/Myttenaere.pdf

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (11) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
crew zer

mxf converter free download to convert HD camcorder files. avchd converter convert avchd video files to avi, mp4, wmv, mov mts to avi mp4 mov mkv iMovie, FCP/FCE with mts converter, so to convert mts files for your PC and mobiles. mod converter wef

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Armands Stendzenieks 30.05.2004 02:52
Jūs visi esat dulni palikuši!!!!! Nekad un ne pie kādiem apstākļiem vara nedrīkst palikt komiska. 1998 gada vasarā pie manis atbrauca Ukrainas politiķi un es viņus aizvedu uz Dziesmu svētkiem - sēdējām vienā sektorā ar Ulmanīti. Ukraiņi prasa, kas tas tāds. Atbildu mūsu prezidents. Šie rēc pilnā balsī - kas tas par prezidentu, kurš sēž kopā ar tautu bez apsardzes un drošības zonām. Latvijā policisti aptur deputātu vadītās automašīnas un uzdrošinās saukāt deputātus nievājoši par deputātiņiem. Kas tas sūda policists tāds ir, ka var uzdrošināties lekties pret valsts likumdevējvaras pārstāvjiem. Dzīvojot Vācijā prasīju parastam pašvaldības ierēdnim, kā tad ir ar soda punktu sistēmu par satiksmes noteikumu pārkāpšanu - tas ņirdz, jo visi soda punkti, kurus nopelnījuši valsts ierēdņi automātiski datorā tiek dzēsti. Ja persona pieder pie likumdevāj vai izpildvaras, tad tā ir tiesīga braukt kur grib un kā grib - atbildība iestājas tikai tad, ja ir nodarīts fizisks kaitējums personai. Latvijas politiķi spēlē stulbu demokrātijas farsu, tā vietā, lai nodrošinātu valsts varas cieņas un autoritātes apliecināšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

edis 24.12.2003 13:40
Nellijai Ločmelei- Nekādā gadījumā nebiju pat domās pieļāvis ka kāds no pieminētajiem politiķiem būtu Jūs, Nellij, izsaucis pie sevis lai norādītu par ko un kā rakstīt. Domāju ka ne šiem ne citiem politiķiem nekas nesanāktu. Jūsu vērtējumu neatkarību un drosmi izteikumos augstu vērtēju un reizēm pat apbrīnoju. Atvainojos, ja aizkāru Jūs personiski.

Tomēr pie tēmas , deputāts(ti) pakrāpj likumu(us), un katrs indivīds to uztver un grib reaģēt pēc tiem kritērijiem pēc kuriem viņš iedomājas „šīs padarīšanas” esības nepieciešamību.

Lielākai daļa ļaužu deputātu vērtē ( lai nesarežģītu) līdzīgi (iespējams ka pat identiski) tam kā tas notiek TV realitātes šovos Fabrika, Bārs, Ekspedīcija un līdzīgos, tamdēļ ir saprotama kāre izbalsot.

Būtu naivi cerēt ka viena no varām (izpildu) necentīsies izmantot to savā labā, pie tam tās priekšgalā mums ir (vai to iemieso) izteikts nekļūdīga vadonisma iemiesojums. Arī pēc būtības izpildvara ir vairāk personificējama.

Man saeima ir sistēma kurai pašai jātiek galā ar šīs sistēmas kļūdām nekādā veidā nepieļaujot citas varas iespēju pat domās pieļaut kaut kādā veidā ietekmēt kopuma vai 1/100 daļas funkcionēšanu.

Kāda ir Jūsu, Nellij, izpratne(nepieciešamība) par šīs sistēmas(iekārtas) atbilstību Jums kā indivīdam, man nav zināma, bet būtu interesanti uzzināt (iespējams kādā man nezināmā Jūsu publikācijā tā ir izklāstīta).

Māka izmantot sava labā radušos iespēju ir viena no eksistences (jebkuras tās formas) turpinājuma pamat izpausmēm. Tas ka vēlme „uzlabot” var sakrist dažādām saeimas pakalpojumu lietotāju grupām nebūtu nav kas neparasts vai nosodāms, tik mērķi var būt dažādi un kurš ir gatavs atbildēt par sekām

PS. Atvainojiet par novēlotu izskaidrošanos, līdz tuvākajam www 30 km. Jūsu vēstījums man ir saistošs savā saturā, tamdēļ tiklīdz izbrīvēšu dažas stundas laika ar patiku pievērsīšos tā izpratnei.

Visu labu vēlot , īstajā vārda Eduards.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunārs Blūms 19.12.2003 19:47
Domāju, ka viennozīmīgas vienlīdzības princips ir tikai abstrakcija. Nekur dabā tas nedarbojas un nevar darboties, - jo nekas nav tikai absolūts. Uz neadekvātiem principiem nevar balstīt demokrātiju. Dabā viss balstās uz savstarpēju atbilstību, - tas, kam šīs atbilstības nav, iet bojā. Par demokrātiju, kas balstās uz savstarpējas atbilstības principu, esmu izteicies rakstā "Brīvību Sabilstībai", kuru kļūdas dēļ esmu ievietojis "diskusijās".

Domāju, ka Saeimu vajag cienīt un nav pamata apšaubīt tās kompetenci lemt par saviem locekļiem. Ja tomēr mūsu uzskati atšķiras no Saeimas uzskatiem un nav iespēju tos paust un plaši diskutēt, var taču rīkot nevardarbīgu pretošanos. Bez aktīvas un tiešas visas tautas līdzdalības politikā demokrātija nav demokrātija. Ja tauta nav gatava demokrātijai, nevienu citu par to vainot neklājas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

redakcija 16.12.2003 20:22
Labdien, Edi!

Jums ir pilnīga taisnība - raksts par deputātu imunitāti patiešām IR pasūtījums. Tikai ne Einaram Repšem, ne Mārim Gulbim, ne kādiem citiem politiķiem nav ar to nekāda sakara, jo šo pasūtījumu izdarīja portāla politika.lv redakcija, vēršoties pie Satversmes tiesas tiesneša ar lūgumu sniegt analīzi par deputātu imunitātes mērķiem, regulējumu citur Eiropā un Latvijas Satversmes 30.panta atbilstību musdienīgai izpratnei par parlamentāriešu neaizskaramību. Redakcija uzskatīja, ka jau vairākkārtējā pieredze ar Saeimas lēmumiem nepiekrist deputātu administratīvai sodīšanai ir problēma, kas prasa nopietnu izvērtēšanu un diskusiju par šādas normas lietderību. Tāda arī sākusies, par ko esam gandarīti!

Ar cieņu,

Nellija Ločmele,

galvenā redaktore

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

edis 15.12.2003 11:42
jau 10. dec. neiesaistījos komentāros jo :

raksts ir pretrunu un neloģismu pārpilns,
princips ir saglabājams , ja parlaments (saeima) kā institūcija (nevis šā brīža grupējumu(partiju) shodka) ir VARA – likumdevējs.
tomēr uzrakstīju jo :

TV Panorāmā 14.dec. intervija ar šiem puikiņām mani pārliecināja ( + otrreizējas rūpīgākas izlasīšanas) ka šis ir PASŪTĪJUMA RAKSTS
TV Panorāmā šāda tipa sižeti bez pasūtījuma(atļaujas) neparādās
Var jau diskutēt par tēmu, labāk atklāti, ja atsauksmes aizies desmitos tad būs vērts.

Kur tad meklēt šīs vēlmes pirmavotu - Repše, vai ….. M. Gulbis , abi kopā , diez vai, tomēr loģiskāk Gulbis , jo ja mērķis ir vara (ilglaicīga, kontrolējama) es rīkotos tāpat. Šis gājiens jau nav pret opozīciju, bet lai savaldītu koalīciju un nepaklausīgos savējos.

PS. "Būtu tik cilvēks(deputāts ) likums uz viņu atradīsies", kurš ir teicis šos vārdus???

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Garuda 11.12.2003 14:52
Manuprāt garām. Imunitāte ir garantija deputātiem pret nepamatotu izrēķināšanos no konkurentu puses. Deputāts, pirmkārt, ir tautas vēlēts priekšstāvis. Un viņam savas funkcijas arī ir jāveic. Saeimas balsojums ir sava veida filtrs un tikai. Satversmes 1.pants pats par sevi jau ierobežo deputātu bezizmēra imunitātes piemērošanu. Problēma slēpjas kur citur - tajā, kā šīs iespējas tiek izmantotas. Un tas jau ir politiskās kultūras un tiesiskās apziņas jautājums. Nav jāmaina tiesību normas, ja no situācijas var mierīgi iziet ar interpretācijas palīdzību. Vēl jo vairāk, mainot likumu dažu neapzinīgu deputātu dēļ.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Billijs 10.12.2003 11:30
Tiesu vara pieminēta pašās beigās. Pie visa,ko autori teikuši, gribu piebilst, ka ir vēl kāds ""fundamentāls aspekts"".Un tas ir vecais labais varas dalīšanas princips. Mīlīši, priekš kam mums Tiesu vara? Un te nu atkal esam pie tā paša- dažas(viena)vara ir vienlīdzīgāka par pārējām! Satversmes tiesa (tiesu vara) var revidēt saeimas(likumdevēja vara)nolēmumus, bet viena atsevišķa deputāta nolēmumu- ""es šodien braukšu ar auto piedzēries"", nevar revidēt cits tās pašas tiesu varas atzars??? Absurds.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pifs 10.12.2003 09:41
Laba tēma ko vajadzētu atrisināt, jo vienlīdzība likuma priekšā ir demokrātijas garantija, cerams , ka deputāti spēs par to vienoties .

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Ciktāl deputātam būt imūnam? Autors:Andris Kaņeps, Edgars Pastars