Atslēgvārdi:

NATO Krievijas valdzinājuma varā

Ja ir iespējams sarunāties, bet nav iespējams gandrīz neko sarunāt, tad varbūt izvirzīto mērķu sasniegšanai jāmeklē cita pieeja.

Iesaki citiem:

Pēc aukstā kara NATO centusies veidot draudzīgas attiecības ar Krieviju, tomēr kopumā tās ir vērtējamas kā vēsas. Pašreizējie un sagaidāmie sarežģījumi raisa jautājumus par pārlieku draudzīgu attiecību uzturēšanas efektivitāti un līdzšinējā sadarbības modeļa turpināšanu.



Pieticīgie sadarbības ieguvumi

Šobrīd NATO un Krievijas sadarbības centrālais elements ir NATO-Krievijas padome, kas tika izveidota 2002.gadā, kļūstot par ietvaru abu pušu praktiskajai sadarbībai un par forumu, kurā apspriest dažādus jautājumus — gan tādus, kuros valda savstarpēja sapratne, gan tādus, kuros pastāv atšķirīgi viedokļi. Nav pārsteidzoši, ka pēdējo ir bijis ievērojami vairāk un vienotu padomes pozīciju izdevies panākt tikai relatīvi maznozīmīgos jautājumos, piemēram, par robežkontroli Balkānos vai aizsardzības reformu Bosnijā un Hercegovinā. Par jauninājumiem, ko nesušas diskusijas sadarbības laikā, tiek minētas idejas un to īstenošana par Vidusāzijas un Afganistānas drošības spēku apmācībām pretnarkotiku jomā un Eiroatlantiskā Katastrofu reaģēšanas koordinācijas centra (EADRCC) izveide.

Viena no redzamākajām praktiskās sadarbības formām bijusi Krievijas dalība NATO vadītajās miera uzturēšanas operācijās, kurās šīs valsts miera uzturētāji vairākus gadus veidoja lielāko kontingentu starp tām valstīm, kas nav NATO dalībvalstis, un pārsniedza ne vienas vien NATO dalībvalsts devumu attiecīgajās misijās. Tomēr jānorāda, ka Krievijas dalība miera uzturēšanas operācijās Balkānos, it sevišķi Kosovā, saistīta arī ar Krievijas interesēm reģionā un tās sevišķajām attiecībām ar toreizējo Dienvidslāviju.

Kā būtiska jāvērtē Krievijas loma NATO vadītās ISAF misijas Afganistānā kontekstā, ņemot vērā Krievijas ģeogrāfisko tuvumu Afganistānai un tās ietekmi Vidusāzijas reģionā. To sevišķi demonstrēja, ļoti iespējams, Krievijas ietekmē Kirgizstānas pieņemtais lēmums par ASV karabāzes slēgšanu šajā valstī. Pozitīvā veidā Krievija rīkojusies, dodot atļauju NATO atbalsta kravu tranzītam caur tās teritoriju uz Afganistānu, kā rezultātā alianse iegūst vairākas reizes lētāku apgādes ceļu salīdzinājumā ar gaisa transportu un daudz drošāku apgādes ceļu salīdzinājumā ar maršrutu, kas ved cauri Pakistānai, savukārt Krievija gūst ienākumus no tranzīta nodrošināšanas.

Praktiskā sadarbība notikusi arī pretterorisma jomā, kas visredzamāk izpaudusies kā Krievijas karakuģu piedalīšanās NATO operācijā Active Endeavour Vidusjūrā, Krievijai vienlaikus pozicionējot savas militārās spējas plašākā ģeogrāfiskā areālā un, iespējams, šādā veidā pilnveidojot savas spējas saistībā ar iespējamo jūras kara spēku bāzes izveidi Vidusjūras krastos. Bez jau minētā sadarbība notikusi vēl virknē jomu: masu iznīcināšanas ieroču neizplatīšanā, konvencionālo ieroču kontroles jautājumā, sadarbībā pretraķešu aizsardzībā, gaisa telpas novērošanā un starpmilitārajā sadarbībā, kā arī glābšanā un krīžu vadībā, zinātniskajā un tehnoloģiskajā sadarbība, aizsardzības reformās un kodolieroču jautājumos. Lai arī daļā šo jomu sadarbība bijusi aktīva un rezultatīva, pašlaik tajos ir grūti saskatīt NATO nozīmīgus ieguvumus, kas vienlaikus dotu būtisku ieguldījumu ilgstoša un ietveroša miera nodrošināšanā Eiroatlantiskajā telpā.



Ne tikai Gruzija

Viens no pirmajiem lielajiem strīdiem starp Krieviju un NATO pēc aukstā kara bija 1999.gada NATO operācija Allied Force, kas bija vērsta pret Dienvidslāvijas rīcību Kosovā. Krievija bija ļoti neapmierināta ar NATO rīcību un uz vairākiem mēnešiem apturēja dalību NATO-Krievijas pastāvīgajā apvienotajā padomē, kas bija NATO-Krievijas padomes priekštece. Vēlāk gan Krievija iesaistījās miera uzturēšanas operācijā KFOR Kosovā.

Sevišķi nepieņemama Krievijai bijusi NATO paplašināšanās austrumu virzienā. Ja mazāk sāpīga bija pirmā paplašināšanās kārta, kurā par dalībvalstīm kļuva Čehija, Polija un Ungārija, tad 2004.gadā notikusī paplašināšanās jau ietvēra trīs bijušās PSRS republikas — Latviju, Lietuvu un Igauniju. Lai arī tas bija uzskatāms par būtisku zaudējumu, to nevarētu salīdzināt ar iespējamo Gruzijas un Ukrainas kļūšanu par dalībvalstīm, kas nozīmētu vēl dziļāku alianses iespiešanos bijušās Padomju Savienības teritorijā un Krievijas ietekmes samazināšanos reģionā laikā, kad Krievija ir atguvusi savu pašapziņu un pastiprināti cenšas atjaunot ietekmi „zaudētajās teritorijās”.

Vēl viens savstarpējās nesaticības moments ir bruņojuma izvietojums Eiropā — gan ASV plānotā pretraķešu sistēmas elementu izvietošana Polijā un Čehijā, gan konvencionālo ieroču kontrole, it sevišķi Krievijas dalības apturēšana Līgumā par parastajiem bruņotajiem spēkiem Eiropā (CFE). Bruņojuma kontrole ir viens no būtiskākajiem jautājumiem Eiroatlantiskās telpas drošības uzturēšanā. Tomēr, ņemot vērā pastāvošās domstarpības, šobrīd nav vērojamas pazīmes, kas liecinātu, ka tuvākajā laikā šajā jautājumā NATO un Krievijas konsultācijas un diskusijas varētu novest pie abpusēja bruņojuma kontroles režīma ievērošanas.

Pēdējā lielā abu pušu nesaprašanās ir bijusi Krievijas — Gruzijas bruņotais konflikts. Lai arī sākotnēji NATO reakcija bija mērena, tā kļuva uzstājīgāka un vismaz vārdos pakāpeniski pauda aizvien skaļāku nosodījumu Krievijas rīcībai, spēka pielietojumu pret Gruziju dēvējot par neproporcionālu un nosodot Dienvidosetijas un Abhāzijas neatkarības atzīšanu, kā arī pārtraucot sadarbību NATO-Krievijas Padomē un daļā praktiskās sadarbības jomu.



Problēmu mazāk nepaliks

Pēc Krievijas — Gruzijas bruņotā konflikta Gruzija vismaz formāli ir tuvinājusies NATO. Balstoties uz pagājušā gada aprīlī Bukarestes samitā doto divdomīgo solījumu, ka šī valsts tāpat kā Ukraina kļūs par alianses dalībvalsti, drīz pēc augusta notikumiem tika izveidota NATO-Gruzijas komisija, abu pušu attiecības paceļot augstākā līmenī. Komisijas izveidošanas dokumentā paredzēts, ka tā padziļinās politisko dialogu, palīdzēs Gruzijai atgūties pēc konflikta, palīdzēs tai veikt politiskās, ekonomiskās un aizsardzības reformas, kā arī uzraudzīs Bukarestes samitā uzsākto procesu.

Pagājušā gada decembrī tika nolemts sadarbības ietvaros izveidot ikgadējo nacionālo programmu (ANP) un NATO Sakaru biroju Tbilisi, bet šī gada maijā/jūnijā NATO plāno organizēt kopīgas dalībvalstu un partnervalstu mācības netālu no Tbilisi, par ko neapmierinātību pauž Krievija. Tomēr veiksmīgas reformas un progress jebkurā no iekšpolitikas elementiem nebūs izšķirošs attiecībā uz Gruzijas iespējamo uzņemšanu NATO. Kamēr Gruzijas jautājums netiks atrisināts, grūti sagaidīt labas attiecības starp Krieviju un NATO, jo Gruziju stingri aizstāv vairākas alianses dalībvalstis. Lai arī lielākā daļa dalībvalstu pret Gruziju nav noskaņotas tik pozitīvi kā, piemēram, Baltijas valstis, kopējais NATO tonis šajā jautājumā vismaz vārdos ir stingrs — aprīlī notikušā NATO Strasbūras/Kēlas samita deklarācijā tika norādīts, ka alianse no Krievijas sagaida ar Eiropas Savienības palīdzību panāktās vienošanās pilnīgu izpildi. Tāpat netiek aizmirsts aicinājums atsaukt Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu un tiek izteiktas bažas par Krievijas militārās klātbūtnes nostiprināšanu Abhāzijā un Dienvidosetijā.

Lai arī formāli gan Gruzijas, gan Ukrainas pozīcijas ceļā uz NATO ir vienādas, Ukrainas dalību aliansē par mazāk ticamu padara Ukrainas sabiedrības vairākuma atbalsta trūkums, kā arī ciešās ekonomiskās saiknes ar Krieviju, kas padara Ukrainu par viegli ietekmējamu no Krievijas puses. Tomēr, kamēr Ukrainā pie varas būs politiķi, kas atbalsta Ukrainas dalību NATO, spriedze attiecībās ar Krieviju saglabāsies, un Krievija, ļoti iespējams, centīsies vairāk nekā nepieciešams, lai nepieļautu tālāku Ukrainas tuvināšanos NATO.

Pamazām problēmjautājumu lokam tuvojas arī cīņa par Ziemeļu ledus okeānu, kura ledus kārta pamazām sarūk. Ziemeļu ledus okeāna krastos atrodas četras NATO dalībvalstis — ASV, Kanāda, Norvēģija un Dānija (tai piederošā Grenlandes sala) — un Krievija. Lai arī strīdi gaidāmi starp pašām NATO dalībvalstīm, nopietnākās nesaskaņas varētu izvērsties starp minētajām dalībvalstīm un Krieviju un ne jau tikai par zivju resursiem, īsākiem ūdens ceļiem uz Āziju, bet gan par potenciālajām naftas un gāzes atradnēm. Tieši Krievija ir aktīvi iezīmējusi savu interesi reģionā, ko simbolizēja šīs valsts karoga novietošana zem ledus kārtas Ziemeļpolā. NATO jau ir šim jautājumam pievērsusi uzmanību un tuvākajā nākotnē tai būs precīzi jāformulē sava loma, kas viennozīmīgi būs saistīta ar attiecībām ar Krieviju. Pieaugoša NATO saskarsme ar Krieviju gaidāma arī tādās aktualitāti gūstošās problemātiskās jomās kā enerģētikas drošība un kiberaizsardzība.



Nepieciešams kritisks izvērtējums

Lai arī NATO ieguvumi no sadarbības ar Krieviju ir bijuši diezgan pieticīgi uz sākotnēji uzstādīto mērķu fona, alianse nav atmetusi cerības draudzību padziļināt, bieži vien asai Krievijas retorikai liekot pretī samiernieciskus izteikumus par draudzību un nepieciešamību turpināt sarunāties un sadarboties. Lai arī Krievijas — Gruzijas konflikts NATO attiecības ar Krieviju „atvēsināja”, jau pagājušā gada decembrī NATO ārlietu ministri lēma, ka attiecības ar Krieviju pakāpeniski jāatsāk politiskajā līmenī. Strasbūrā/Kēlā alianses valstu un valdību vadītāji norādīja, ka partnerība starp NATO un Krieviju joprojām ir stratēģisks elements Eiroatlantiskās telpas drošības veicināšanā, tāpēc alianse esot gatava strādāt ar Krieviju, lai risinātu kopējos izaicinājumus un cīnītos ar kopējiem draudiem. Tā kā viss NATO-Krievijas padomes potenciāls vēl neesot izmantots, NATO ir gatava izvērtēt iespējas padarīt padomi par vēl efektīvāku un vērtīgāku instrumentu politiskajam dialogam un praktiskajai sadarbībai.

To, vai izvēlētais attiecību modelis būs produktīvs, rādīs laiks, tomēr varbūt NATO vajadzētu kritiski izvērtēt līdzšinējo sadarbību ar Krieviju un alianses ieguvumus no šīs sadarbības — vai tie patiešām ir bijuši ieguldīto pūļu vērti. Tāpat būtu nepieciešams izveidot skaidru tālāko divpusējo attiecību attīstības stratēģiju, kas būtu vērsta uz rezultatīvu Eiroatlantiskās telpas drošības uzlabošanu un ilgstoša miera nodrošināšanu. Ja ir iespējams sarunāties, bet nav iespējams gandrīz neko sarunāt, tad varbūt izvirzīto mērķu sasniegšanai jāmeklē cita pieeja.

Viena no pieejām būtu novilkt skaidru dalījuma līniju starp partnervalstīm, atdalot valstis, kas ciena vērtības, uz kurām balstās 1949.gada Vašingtonas līgums, no valstīm, kurām šīs vērtības ir pieņemamas tikai vārdos vai citādā interpretācijā. Ciešāka sadarbība būtu jāveido ar tām valstīm, kuras vērtību ziņā atrodas tuvāk NATO, jo pretējā gadījumā palielinās risks, ka tās var novērsties no šīm vērtībām. Veidojot ciešāku sadarbību ar šādām valstīm, miera un drošības uzlabošana reģionā varētu būt efektīvāka, nekā šo valstu atsvešināšanās un nerezultatīvu partnerību uzturēšana.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi