Atslēgvārdi:

NAP jūs padarīs bagātākus, bet ne laimīgākus 3

Izskatās, ka Nacionālajā attīstības plānā iekšēji notiek cīņa starp absolūtu produktivitāti, kas iekļauta virsmērķī, un cilvēku labklājību, kas izkliedēta tekstā.

Iesaki citiem:

Latvijas nacionālajā attīstības plānā (NAP) 2014.—2020. gadam par galveno mērķi izvirzīts panākt „tādu ekonomisko izrāvienu, kas nodrošina visas Latvijas iedzīvotāju labklājības pieaugumu, līdz 2020. gadam panākot vidējo ikgadējo IKP[ 1 ] izaugsmi vismaz 5% apjomā”. Tas liek domāt, ka labklājība ir atkarīga tikai no ekonomiskās jeb IKP izaugsmes. Šāds uzskats ir ļoti izplatīts un ne tikai Latvijā — politiķi visā pasaulē pūlas nodrošināt IKP pieaugumu, īpaši jau tagad — ekonomiskās stagnācijas laikā. Ekonomiskā izaugsme globāli ir kļuvusi par pašmērķi, neskatoties uz tās sniegtajiem ieguvumiem un zaudējumiem.

Cilvēki pēdējo gadsimtu laikā ir kļuvuši daudz bagātāki, dzīvo ilgāku mūžu. Tajā pašā laikā arī arvien vairāk lieto fosilo enerģiju, vairāk pārvietojas, uzņem vairāk kaloriju. Kad vien vēlamies, varam nopirkt jebko, un vairs neesam atkarīgi no dabas ritmiem. Un tomēr — laimīgi tā arī neesam kļuvuši.

Tāpat kā cilvēki privāti mēdz maldīgi iedomāties, ka dzīvos mūžīgi, esam diezgan stipri pieķērušies domai, ka arī ekonomiskā izaugsme var būt bezgalīga. Taču tā nav, jo mēs dzīvojam uz planētas ar ierobežotiem resursiem un arī efektivitātei un produktivitātei ir savas robežas[ 2 ]. Ekonomiskā izaugsme nozīmē arī dabas kapitāla degradāciju. Neviena valsts pasaulē vēl ilgtermiņā nav spējusi atsaistīt ekonomisko izaugsmi no dabas resursu patēriņa un piesārņojuma. Formula „attīstīsim ekonomiku un tad parūpēsimies par dabu” nedarbojas. Tā ir vienkārši aizbildināšanās un laika novilcināšana.

Diemžēl ekonomiskā izaugsme ne tikai neatgriezeniski samazina mūsu kopējos dabas resursus, bet arī nav palielinājusi mūsu apmierinātību ar dzīvi. Cilvēki daudz vairāk šķiras vai dzīvo neapmierinātu kopdzīvi, ir neapmierināti ar dzīvesvietu vai darbu. Pēdējā gadsimta laikā ir palielinājies to cilvēku skaits, kas sirgst ar depresiju. Tas gan nenozīmē, ka visu šo problēmu iemesls ir tas, ka esam kļuvuši bagātāki, bet parāda to, ka ekonomiskā izaugsme nepalīdz būt laimīgiem.


Laimes ekonomika

Senāk par laimi interesējās tikai budistu mūki un hipiji, bet mūsdienās tas kļūst arvien populārāks jautājums gan ekonomistiem un sociologiem, gan „zaļajiem” un pat politiķiem. Laime un apmierinātība ar dzīvi kļūst par nopietnu vērtēšanas kritēriju attīstībai dažādās sociālajās un ekonomiskajās jomās, ne tikai privātajā dzīvē, bet laimes ekonomika kļūst arvien nozīmīgāka zinātnes un pētniecības joma. Es nepretendēju uz laimes ekonomikas temata apskatu, taču domāju, ka ir vērts pieskarties galvenajām idejām un argumentiem, jo tie paver citu skatījumu arī uz mūsu apspriežamo NAP.

Ortodoksāliem ekonomistiem ir samērā vienkārša laimes formula: ja tu nopērc auto, tad auto pats par sevi ir tas, kas padara tevi laimīgu. Taču daudzi ekonomisti un sociologi mūsdienās to sākuši apšaubīt un arvien vairāk aplūko laimi kā novērojamu un definējamu vērtību. ASV sociologa Ričarda Īsterlina (Richard Easterlin) 70. gadu pētījumi parādīja, ka cilvēki ar augstiem ienākumiem jūtas laimīgāki. Taču laimes saistība ar ienākumiem ir spēkā tikai līdz zināmai robežai — 10 000-15 000 dolāru uz vienu iedzīvotāju gadā. Starptautiskajā salīdzinājumā valstīs, kas spēj nodrošināt savu iedzīvotāju pamatvajadzību apmierināšanu, laimes sajūta vairs nav atkarīga tikai no ienākumiem, bet, ienākumiem palielinoties, laimes sajūta var pat samazināties.

Laimes saistība ar ienākumiem ir spēkā tikai līdz zināmai robežai — 10 000-15 000 dolāru uz vienu iedzīvotāju gadā.



Bartolini, Bilancini un Pugno (Stefano Bartolini & Ennio Bilancini & Maurizio Pugno) Īsterlina paradoksu skaidro ar augošiem ienākumiem, pieaugošu vajadzību pēc sociālā statusa (salīdzināšanas) un ar sociālo interakciju un uzticības samazināšanos. Visi šie faktori darbojas arī Latvijā. Daudzas sabiedrības grupas, it sevišķi tās, kuras gūst lielāko ieguvumu no izaugsmes, jau bauda salīdzinoši lielus ienākumus. Pētījumi rāda, ka iedzīvotājos dominē tādas vērtības kā dzīves baudīšana, sabiedriskais prestižs un bagātība, bet tajā pašā laikā arī rūpes par tuviniekiem un dabu, drošība un tradīcijas[ 3 ]. Bet sabiedrības uzticības krīze jau ir dziļi iesakņojusies ne tikai attiecībā pret politiķiem, bet ikvienu sabiedrības locekli. Diemžēl IKP pieaugums šīs problēmas nerisinās.


Attīstības mēraukla

Mūsu NAP centrālais mērķis ir IKP izaugsme. IKP ir kļuvis par vienu no galvenajiem ekonomiskās attīstības rādītājiem. Un pat vēl vairāk — IKP ir gandrīz vienīgais rādītājs, pēc kā tiek mērīta attīstība. Pēdējā laikā IKP svārstības Latvijā ir bijušas ļoti krasas: 2007. gadā IKP pieaugums bija par nepilniem 10%, bet 2009. gadā piedzīvojām IKP kritumu par 17,7%.

IKP jau sākotnēji netika veidots kā labklājības rādītājs. IKP parāda preču un pakalpojumu aprites ātrumu ekonomikā[ 4 ]. Viena no galvenajām IKP nepilnībām ir tā, ka tas mēra darbības, nevis ieguvumus. Visas ekonomiskās darbības — vai tie ir ieguvumi vai izmaksas — aprēķinos tiek uzskaitītas kā vienādas, līdz ar to neizšķir, vai tās sabiedrības labklājību veicina vai arī mazina. IKP arī neatspoguļo izmaiņas sociālajā un dabas kapitālā. IKP kritizē gan starptautiskās organizācijas, piemēram, Eiropas Savienība (ES) un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), gan arī daudzi ekonomisti. Piemēram, Eiropas Komisija uzsāka iniciatīvu „Viņpus IKP”[ 5 ], bet Francijas prezidents Nobela prēmijas laureātam ekonomikā Jozefam Stiglicam (Joseph E. Stiglitz) pasūtīja pētījumu[ 6 ]par jaunām pieejām ekonomiskās attīstības un sociālā progresa vērtēšanai.

Bagātākajās valstīs, kuras arī atstāj lielāko ietekmi uz vidi, cilvēki parasti ir neapmierināti ar dzīvi. Laimīgākie un ar mazāko ietekmi uz vidi ir mazo salu valstu iedzīvotāji.



Daudz tiek runāts par dzīves kvalitāti kā kompleksu rādītāju, kas atspoguļotu ne tikai ekonomiskos, bet arī sociālos un vides kritērijus. Jaunās ekonomikas fonds izdeva ziņojumu[ 7 ], kurā mēģināja sarindot valstis pēc tā, cik cilvēki tajās ir apmierināti ar dzīvi un cik lielu ietekmi uz vidi tie atstāj. Šis ziņojums parādīja, ka bagātākajās valstīs, kuras arī atstāj lielāko ietekmi uz vidi, cilvēki parasti ir neapmierināti ar dzīvi. Taču laimīgākie un ar mazāko ietekmi uz vidi bija tieši mazo salu valstu iedzīvotāji. Ir arī daudzas citas iniciatīvas, piemēram, OECD ir izveidojis savu labklājības indeksu[ 8 ], Butāna, Kanāda un arī Austrālija ir izveidojušas savus labklājības indeksus un citas valstis tam seko. Arī Latvijā ir izveidots iedzīvotāju dzīves kvalitātes indekss[ 9 ]. Diemžēl šīs iniciatīvas līdz šim nav guvušas plašu atbalstu un redzamību, bet pašlaik, kad IKP nepalielinās, politiķi ir daudz atvērtāki meklēt jaunus progresa indikatorus, jo elektorātam jādemonstrē sasniegumi.


NAP kā laimes avots

Manuprāt, NAP uzdevums būtu padarīt cilvēkus Latvijā ne tikai turīgākus, bet arī laimīgākus, drošākus, vienlīdzīgākus, radošākus. Par daudziem no šiem virzieniem NAP jau tiek runāts, piemēram, cilvēku sadarbību, veselību, izglītību u.tml. Taču izskatās, ka NAP iekšēji notiek cīņa starp absolūtu produktivitāti, kas iekļauta virsmērķī, un cilvēku labklājību, kas izkliedēta tekstā.

Paši NAP autori atsaucas uz OECD labklājības definīciju, kas labklājību skaidro kā dažādu aspektu kombināciju: materiālā labklājība, nodarbinātība, veselība, sociālā drošība, izglītība, mājoklis, labas attiecības ģimenē, iekļaušanās sociālajos procesos, dabas vides kvalitāte un daudz kas cits. Taču NAP mērķis šo definīciju neatspoguļo, jo koncentrējas tikai uz vienu labklājības elementu — ekonomisko izaugsmi, kas var notikt arī uz sociālā un dabas kapitāla rēķina.

NAP koncentrējas tikai uz vienu labklājības elementu — ekonomisko izaugsmi, kas var notikt arī uz sociālā un dabas kapitāla rēķina.



Mēs nevaram ekonomisko attīstību balstīt uz dzīves kvalitātes vai vides degradācijas rēķina. Tāpēc NAP mērķiem, uzdevumiem un rādītājiem ir jābūt savstarpēji sasaistītiem un jāizvirza ne tikai ar produktivitāti (visplašākā nozīmē) veicinošus uzdevumus un rādītājus, bet arī sociālās, vides un ekonomiskās robežas, kurās attīstībai jānotiek. Bet IKP kā galveno labklājības rādītāju jāpapildina ar citiem rādītājiem, piemēram, Tautas attīstības indeksu, ekoloģisko pēdu, sabiedrības uzticības un citiem rādītājiem, kas atspoguļo dažādos labklājības elementus.
Dzīves kvalitātes uzlabošanai NAP jāiziet ārpus domāšanas tirgus ekonomikas rāmī, jo mēs neesam tikai ekonomiski subjekti. Attīstības plānam ir jāveicina ilgtspējīgs dzīvesveids un kvalitatīva brīvā laika izmantošana, kā arī publiskās telpas, kopienas, dalīšanās ekonomikas un nemonetārā darba attīstība. Daži no piemēriem, kas to varētu stimulēt:

• Nodokļu politika, kas veicina garākas brīvdienas papildus ienākumu vietā;

• Laika bankas izveide, lai stimulētu brīvprātīgo darbu un pilsoniskās sabiedrības attīstību, piešķirot papildus brīvdienas par darbu kopienas interesēs;

• Iedzīvotāju pašrades veicināšana, piemēram, izveidojot kopienas galdniecības darbnīcas vai atbalstot mazdārziņu kustību;

• Telpiskajā plānošanā īpašas uzmanības pievēršana nevis komercteritorijām, bet publiskajai telpai un iedzīvotāju iesaistei plānošanas procesā;

• Skolu, bibliotēku un citu sabiedrisko ēku un telpu atvēršana plašākam lietojumam;

• Bērniem un ģimenēm draudzīgākas teritorijas, ierobežojot privātā transporta kustību;

• Valsts pārvalde, kas ne tik daudz nodarbojas ar inflācijas, sociālo normu un informācijas kontroli, bet vairāk veicina sabiedrībā diskusiju par veselīgu un videi draudzīgu dzīvesveidu, ilgtspējīgu enerģijas un transporta sistēmu;

• Veselības aprūpe, kas koncentrēta nevis uz mūža garuma maksimālu pagarināšanu, bet gan veselīga dzīves gājuma nodrošināšanu;

• Cilvēku mūžizglītības, neformālās izglītības un jaunu prasmju apguves veicināšana dzīvei mainīgajā sabiedrībā;

• Izglītības sistēma, kas veicina skolēnu sadarbības un koprades prasmju attīstību;

• Nodokļu palielināšana neizmantotajām teritorijām, tajā skaitā neapsaimniekotām lauksaimniecības teritorijām;

• Rotaļlietu un instrumentu bibliotēkas veidošana un automašīnu koplietošanas veicināšana;

• Valsts un pašvaldībām pieejamā informācija un datu padarīšana par publiski pieejamākiem;

• Nodokļu politika, kas veicina kooperatīvu un sociālo uzņēmumu attīstību.

Šīs jomas būtiski var uzlabot cilvēku labklājību, bet nekādā ziņā neveicina IKP izaugsmi. Šādas lietas līdz šim Attīstības plānā nav novērtētas, bet tās varētu būtiski uzlabot daudzu cilvēku dzīves kvalitāti.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gatis Ozoliņš

Un beidzot pats svarīgākais. Kāds tad īsti ir un būs NAP 2020 juridiskais statuss? Vai tas būs politikas plānošanas dokuments jeb objektīvās likumsakarībās balstīta valsts pārvaldes programma? Ja pirmais, tad "ekonomiskais izrāviens" nav nekāds mērķis bet vienkārši politisks lozungs.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gatis Ozoliņš

Pētot jēdzienu IKP es atradu skaidrojumu, ka tas ir ekonomikas lielums - viss saražotais preču un pakalpojumu daudzums (tirgus cenās) kas sakrīt ar kopējo investīciju un patēriņa daudzumu (ja nav budžeta deficīta). Bet IKP nebūt nenorāda kas, ar kādiem līdzekļiem, resursiem, u.t.t. ražo un cik racionāli un efektīvi iegulda un patērē. Tātad tas parāda tikai ekonomikas kvantitatīvo ne kvalitatīvo pusi. Tas mūsu NAP veidotājiem ir jāparāda un visiem sabiedrības spēkiem jāargumentē līdz pat iziešanai ielās. Kas cits aizstāvēs sabiedrības intereses pret tehnokrātu varu ja ne pati sabiedrība. Un plašsaziņas līdzekļu uzdevums ir to organizēt.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Gatis Ozoliņš

Izrādot vislielāko cieņu pret raksta autoru kā prominentu personību savā specialitātē tomēr jāatzīmē, ka rakstā ir vairāk dots vispārzināmu problēmu pārstāsts nevis konkrētu jēdzienu un datu analīze. Ir ļoti svarīgi šajā jomā ieviest konceptuālu skaidrību un sistēmisku pieeju citādi NAP autorus pārliecināt neizdosies. Tas ir valsts attīstībai vitāli svarīgs jautājums un vienam cilvēkam to protams, neatrisināt. Piedāvāju sadarbību un būtu ļoti svarīgi veidot kādu nodibinājumu šajā lietā ar lielāku sabiedrisku rezonansi.

Saistītie raksti
4725283571 12ed395031

Lai maize un miers 2 Autors:Marciana Krauze

Latvija 2030 latvija2030.lv

NAP nap.lv

Citi autora darbi
Paparde

Lai zemei sāpes nav 0 Autors:Jānis Brizga

Janis brizga 165x152

attīstība vai izaugsme 15 Autors:Jānis Brizga

Janis brizga 165x152

Zemes stunda 5 Autors:Jānis Brizga