Iespēja mācīties dzimtajā valodā, kā arī pilnvērtīgi apgūt savas tautas kultūru – tā visbiežāk ir privilēģija, ko bauda Krievijas Federācijas subjektu pamatnācijas. Jo mazāks tautības „īpatsvars” un tās politiskā ietekme, jo vairāk nacionālā izglītība stūrē etnogrāfijas un muzeju pedagoģijas virzienā.

Starptautiskie eksperti ir atzinuši 1992. gadā Borisa Jeļcina parakstīto Krievijas Izglītības likumu par vienu no visliberālākajiem un visdemokrātiskākajiem pasaulē. Sadaļā par mazākumtautību izglītību likuma autori acīmredzot vadījušies no Jeļcina tēzes, kas rezultātā kļuva par spārnotu: “Ņemiet tik daudz suverenitātes, cik vien spējat nest”.

Starp citu, jautājumu par apmācības valodu, kas kļuvis par klupšanas akmeni Latvijā, likums traktē viennozīmīgi: jebkuras tautības pārstāvim ir tiesības saņemt vispārējo pamatizglītību dzimtajā valodā. Protams, tas neatceļ nepieciešamību zināt valsts valodu – krievu, vai arī konkrētās republikas – Krievijas Federācijas subjekta – valsts valodu. Tai pat laikā valstij ir uzlikts par pienākumu sagatavot skolotājus, kas prastu mācīt bioloģiju vai ķīmiju pat tādiem bērniem, kuru valodā šādu vārdu vispār nav.

Turklāt izglītības saturs Krievijas skolās dalās trīs komponentos – federālajā, reģionālajā un skolu. Federālais – tas ir zināšanu minimums, par kuru tiek izsniegts valsts apstiprināts sertifikāts. Savukārt reģionālā komponenta ietvaros (kas vidēji ir 10 – 15% no kopējās mācību slodzes) katram reģionam ir tiesības ieviest savus mācību priekšmetus. Piemēram, Sverdlovskas apgabalā skolēni apgūst „Urālu kultūru”, Ziemeļkaukāza reģionos – pamattautību kultūru un tradīcijas. Nacionālajās republikās, kā, piemēram, Tatarstānā un Baškortostānā, dzimto valodu māca jau bērnudārzos, bet vietējā izdevuma skolu mācību grāmatās sastopamas pat tādas frāzes kā „Kazaņas ieņemšana – tatāru tautas vislielākā traģēdija”.

Šeit gan jāpiezīmē, ka iespēja mācīties dzimtajā valodā, kā arī pilnvērtīgi apgūt savas tautas kultūru – tā visbiežāk ir konkrētā KF subjekta pamatnācijas privilēģija. Jo mazāks tautības „īpatsvars”, tās politiskā „patība”, jo vairāk nacionālā izglītība stūrē etnogrāfijas un muzeju pedagoģijas virzienā. Piemērs – savulaik Kolas pussalu apdzīvojušie sāmi. Tāda nācija pastāv joprojām, tikai dāsni atšķaidīta ar „sāmiem” ar nokarenām ukraiņu ūsām vai arī „tīrasiņu sāmiem” ar slāviskām fizionomijām, kas apprecējuši sāmietes cerībā uz mazām tautībām paredzētajām atlaidēm, piemēram, atlikto dienestu armijā. Nācija it kā pastāv, bet valsts tai skolotājus gatavot neies. Viss, kas palicis pāri no sāmu kultūras, ir muzejs Lovozero ciematiņā, – no betona blokiem uzbūvēta jurta. Rūgts simboliskums.

Neraugoties uz Izglītības likuma liberālajām direktīvām, mazākumtautību tiesības šai jomā it bieži tiek pārkāptas. Taču ne jau valodas, bet gan kultūras un reliģijas sfērās. Pirmām kārtām saistībā ar lomu, kādu Krievijas valstī vēlētos spēlēt Krievu pareizticīgā baznīca.

2002. gada decembrī Izglītības ministrija visām Krievijas skolām izsūtīja vēstuli ar ieteikumu iekļaut mācību programmā priekšmetu „Pareizticīgo kultūras pamati”. „Pamati” tika arī visai pamatīgi sagatavoti: tika paredzēts, ka skolēniem būs kārtīgi jāiekaļ pareizticīgo svēto dzīves apraksti, līdz pat mazpazīstamākajiem, jāprot pēc apģērba noteikt baznīcas priesteru amatus. Pie viena kurss skolēniem atgādināja, ka Kristu sita krustā ebreji, un šis grēks gulstas uz visu viņu nāciju.

Jāatzīmē, ka Krievijas izglītības sistēmai, kurā vadības metodes nav pārāk mainījušās kopš padomju laikiem, grifs „ieteicams” ir ekvivalents pavēlei „izpildīt nekavējoties”. Centīgie ierēdņi nekavējoties metās ieviest jauninājumu. Krievijas Eiropas daļā sēkla iekrita auglīgā zemē – izglītībā jau sen prasījās pēc kaut kādas audzinošas ideoloģijas padomju laiku, pionieru un komjaunatnes retorikas vietā. Sašutumu pauda tikai dažas ateistu sabiedriskās organizācijas, taču viņu runas noslīka kopīgajā uzslavu korī.