Atslēgvārdi:

Nacionālās drošības likums – ‘priekš kaķiem’ nevis amatpersonām

Kādēļ Latvijā no visu varu puses tiek akceptēts, ka valsts amatpersonas un institūcijas var atļauties nepildīt likumus un par to neatbildēt? Īpaši šokējošs fakts, ka tas notiek arī nacionālās drošības jomā.

Pamatā runa ir par Nacionālās drošības likuma 27.pantu, kurā noteikts:

„27.pants. Nacionālās drošības koncepcija
(1) Nacionālās drošības koncepcija ir uz Valsts apdraudējuma analīzes pamata sagatavots dokuments, kurā noteikti valsts apdraudējuma novēršanas stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi.
(2) Nacionālās drošības koncepciju:
1) sagatavo Ministru kabinets;
2) izskata Nacionālās drošības padome;
3) apstiprina Saeima ne retāk kā reizi katrā sasaukumā līdz sava pirmā darbības gada 1.oktobrim.

Iesaki citiem:

Nacionālās drošības likums ir viens no svarīgākajiem likumiem nacionālās drošības jomā, kas cita starpā uzliek par pienākumu Ministru kabinetam sagatavot Nacionālās drošības koncepciju, kuras pamatā ir valsts apdraudējuma analīze un kurā tiek noteikti valsts apdraudējuma novēršanas stratēģiskie pamatprincipi, prioritātes un pasākumi. Sagatavoto Nacionālās drošības koncepciju jāizskata Nacionālās drošības padomei un jāapstiprina Saeimai ne retāk kā reizi katrā sasaukumā līdz sava pirmā darbības gada 1.oktobrim. Turklāt šis likums uzdod Ministru prezidentam vadīt valsts apdraudējuma situāciju novēršanas un pārvarēšanas pasākumus un sniegt Saeimai gadskārtējo ziņojumu par nacionālo drošību. Premjera pienākumos arī ietilpst saskaņot ministru darbību nacionālās drošības jomā un organizēt nacionālās drošības, valsts aizsardzības un tautsaimniecības mobilizācijas koncepciju un plānu izstrādi un izpildi.

Ir pienācis 2012.gada 1.oktobris, bet par nacionālo drošību atbildīgās valsts institūcijas un amatpersonas kārtējo reizi nav izpildījušas likumā noteiktos pamatpienākumus: līdz pat šim brīdim premjers nav sniedzis Saeimai ziņojumu par nacionālo drošību, arī Nacionālās drošības koncepcijas un plāna sagatavošana un izskatīšana ir izpalikusi. Tas liek domāt, ka mūsdienu mainīgajā un ne pārāk drošajā pasaulē Latvijai nacionālā drošība nav prioritāte un atbildīgajām valsts amatpersonām likumos noteiktie pienākumi nav saistoši.

Kas tad ir tie, kuriem likuma normas paredz konkrētus un nepārprotamus pienākumus, kas diemžēl tiek ignorēti? Varbūt beidzot ir pienācis laiks nosaukt to vārdus un atbildības jomas:
- Valsts drošības iestādes (Satversmes aizsardzības birojs, Militārās izlūkošanas un drošības dienests, Drošības policija) ir atbildīgas par Valsts apdraudējuma analīzes sagatavošanu;
- Ministru kabinets (Ministru prezidents, ministri) ir atbildīgi par Nacionālās drošības koncepcijas sagatavošanu un iesniegšanu izskatīšanai Nacionālās drošības padomē un apstiprināšanai Saeimā, par Nacionālā drošības plāna sagatavošanu, apstiprināšanu un iesniegšanu izskatīšanai Nacionālās drošības padomē un Saeimas Nacionālās drošības komisijā, kā arī par Ministru prezidenta gadskārtējā ziņojuma par nacionālo drošību sniegšanu Saeimā;
- Saeima (Nacionālās drošības komisija, Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija) ir atbildīga par parlamentārās un civilās kontroles veikšanu.

Diemžēl nākas konstatēt, ka līdz šim nav izpildīts neviens no augstāk uzskaitītajiem pienākumiem. Tiesa, par valsts drošības iestāžu (ne)paveikto nevar runāt apgalvojuma formā, jo Valsts apdraudējuma analīze ir valsts noslēpuma objekts. Patiesības labad arī jāpiemin, ka 2012.gadā divas no drošības politikas sastāvdaļām - aizsardzības (militārā) politika un ārpolitika - ir izstrādātas: Saeimā apstiprināta Valsts aizsardzības koncepcija un ārlietu ministrs Saeimai ir sniedzis ikgadējo ziņojumu par paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un par paveikto un iecerēto turpmāko darbību Eiropas Savienības jautājumos. Taču jāsaprot, ka drošības politika nevar tikt veidota un īstenota šauri nozares ietvaros, tai jābūt visaptverošai, mērķtiecīgai, konsekventai un vienlaikus elastīgai.

Gribot negribot rodas secinājums, ka amatpersonu attieksme pret likuma ievērošanu un nacionālo drošību ir nožēlojama, it īpaši ja atsaucam atmiņā iepriekšējo Nacionālās drošības koncepciju un Nacionālās drošības plānu „kvalitāti”, nemaz nerunājot par to īstenošanu. Atgādināšu, ka pēdējo Nacionālās drošības koncepciju Saeima apstiprināja pagājušajā sasaukumā un tai tika veltīta nopietna kritika gan no pašas Saeimas deputātu, gan ekspertu, gan sabiedrības puses. Tiesa, šo koncepciju un plānu nebija iespējams izpildīt pilnā apmērā sakarā ar Saeimas ārkārtas vēlēšanām.

Tā vietā, lai sagatavotu jaunu un kvalitatīvu Nacionālās drošības koncepciju un plānu, pašreizējais Ministru kabinets 2012.gada 21.augusta sēdes slēgtajā daļā skatīja informatīvo ziņojumu „Par Nacionālās drošības plānā doto uzdevumu izpildi”. Runa ir par iepriekšējās Saeimas apstiprināto un iepriekšējās valdības izstrādāto Nacionālās drošības koncepciju un plānu, jo esošajai Saeimai un valdībai tādu vispār nav.

Pieļauju, ka lasītāji spēj iedomāties, kas notiktu normālā Eiropas Savienības un Ziemeļatlantijas līguma organizācijas dalībvalstī, kā reaģētu politiķi, analītiķi un sabiedrība kopumā, ja atbildīgās valsts institūcijas un amatpersonas šādi attiektos pret saviem pienākumiem nacionālās drošības un drošības politikas jomā, neskatoties uz to, kas ierakstīts partiju programmās, dodoties uz vēlēšanām. Vai varat iedomāties situāciju, ka Amerikas Savienoto Valstu prezidents vai Lielbritānijas premjerministrs gadu pēc ievēlēšanas sabiedrībai nav likuši priekšā Nacionālās drošības stratēģiju?

Attiecībā pret indivīdu, sabiedrību, valsti un ārvalstu partneriem nav pieņemama un akceptējama šāda valsts institūciju un amatpersonu vieglprātīga un pat noziedzīga attieksme pret drošības jautājumiem. Sauksim lietas īstajos vārdos – tā ir atbildīgo iestāžu un amatpersonu absolūta impotence izstrādāt vienotu, sistēmisku valsts varu un pārvaldi realizējošo institūciju nacionālās drošības politiku un saskaņoti un mērķtiecīgi visos valsts pārvaldes līmeņos izpildīt tās noteiktos tiesiskos, ekonomiskos, sociālos, militāros, drošības un citus pasākumus, kā arī nodrošināt efektīvu vadību valsts apdraudējuma situāciju pārvarēšanai.

Apsteidzot paredzamo taisnošanos un atrunas, jāuzsver, ka atbildīgās amatpersonas jau 2011.gadā tika informētas par nacionālās drošības un krīzes vadības sistēmas, kompetences un funkcionalitātes problēmām, un tika izteikti priekšlikumi par to risināšanas variantiem, tostarp par Nacionālās drošības koncepcijas izstrādes nepieciešamību un veidu.

Kādēļ netiek pildīts likums, vismaz kā ierasts formāli? Nolaidības, vienaldzības, stulbuma, nekompetences, finansējuma problēmu, zināšanu, laika trūkuma vai kāda cita iemesla dēļ? Kādas iespējamas sekas un konsekvences varētu rasties pie noteiktiem apstākļiem, ja sabiedrība un amatpersonas pieļauj likumu normu sistemātisku neievērošanu?

Analizējot pašreizējo situāciju, secinājums ir visai skaudrs – galvenais drauds Latvijas nacionālajai drošībai šobrīd esam mēs paši, galvenokārt atbildīgās institūcijas un amatpersonas. Par to liecina attieksme pret valsti un pret likumos noteiktajiem pienākumiem. Globālie izaicinājumi, ārējie riski un apdraudējumi no sabiedrības viedokļa ir sekundāri un to novēršanā dominējošo lomu spēlē un politiku nosaka starptautiskās organizācijas, bet tas nenozīmē, ka Latvijai tie nav saistoši un nav jāpiedalās to risināšanā.

Ja gadījumā atbildīgajām institūcijām un amatpersonām kādreiz labpatiks ievērot likumu, vai kāds, piemēram, Valsts prezidents, piespiedīs tās to darīt, es, pirmkārt, aicinātu nekavējoties izstrādāt un īstenot nacionālās drošības sektora reformu, kas paredzētu saprotamas, elastīgas, kompaktas un funkcionēt spējīgas nacionālās drošības sistēmas izveidi ar mērķi nodrošināt labu pārvaldību, precīzi noteikt katras valsts varu un pārvaldi realizējošās institūcijas kompetenci un radīt drošības politikas attīstībai labvēlīgu vidi. Kā mēdz teikt - vispirms sakārtosim savu māju - nacionālās drošības sektoru, un tas jau būs būtisks ieguldījums ne tikai nacionālajā, bet arī reģionālajā un globālajā drošībā. Turklāt šāda reforma būtu jāuzsāk no augšas uz leju, jo zivs pūst no galvas, bet galva ir pamatīgi iepuvusi.

Tas būtu tikai viens no Nacionālās drošības koncepcijā izvirzāmajiem mērķa virzieniem, bet arī kopumā Nacionālās drošības stratēģija (koncepcija) būtu sagatavojama pēc pilnīgi citādiem principiem. Nacionālās drošības politikas pamatprincipiem būtu jābūt efektīvai savstarpējās sadarbības koordinācijai, vienotai izpratnei par kopējiem drošības mērķiem un atbildībai par šo mērķu sasnigšanas rezultātiem.

Taču vispirms būtu jārod atbilde uz visai vienkāršu jautājumu - vai par likuma normu nepildīšanu un nekompetenci kādam nebūtu jāatbild?

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi