Atslēgvārdi:

Nācijas, valstis un etnicitāte Centrālajā un Austrumeiropā

Referāta tēzes seminārā Šķēršļi sabiedrības integrācijai: rašanās cēloņi un pārvarēšanas iespējas

Iesaki citiem:

  1. Eiropas indivīds ir ticis atšķelts no paplašinātās ģimenes, tādējādi viņš konstruē plašāku, seklāku kopienu, tādu, kas sakrīt ar valsti, etnicitāti un pilsoniskajām identitātēm.

  2. Apgaismības mantojums – ticība universālajam prātam, universālā emancipācija un universālā cilvēciskā identitāte – radījis dinamisku spriedzi starp universālisma un partikulārisma idejām.

  3. Šī kolektīvisma forma, daļēji tādēļ, ka tai trūkst ģimenes kā institūcijas autoritātes, nepieciešami iegūst neslēptu politisku varu un tai ir nepieciešama politiska regulēšana. Kolektivitātes autoritāti, daudz vairāk kā ģimenes autoritāti, aizvien apdraud tā spriedze, kas pastāv starp racionālo indivīdu un specifiskās kopienas normām, dažādu un vienlīdzīgu subjektu konflikti.

  4. Ja kolektivitāte vēlas justies droši par sevi un savu kultūru, tad politiskās varas atzīšana un piekļūšana tai kļūst par galveno moderno kolektīva-indivīda attiecību iezīmi.

  5. Modernitāte pastiprina nestabilitāti un līdz ar to cīņu par kultūras reprodukciju un it sevišķi par tās atzīšanu, tā liek katrai kolektivitātei kļūt modernai, iedibināt un atražot pašai savu modernitāti. Kā minimums tam ir nepieciešams augsts kultūras līmenis, augstas kultūras valoda un vēsture.

  6. Tur kur politisko telpu (valsti) apdzīvo vairāk kā viena kolektivitāte, katra no tām iesaistās cīņā par politisko varu un saredz šo cīņu kā spēli, kurā iespējams tikai uzvarēt vai zaudēt (zero-sum game) un kuras rezultāts ir polarizācija.

  7. Par abu grupu uzdevumu kļūst tādu mijiedarbības formu konstruēšana, kas radītu vienlīdzīgas iespējas to kultūras izpausmēm. Tam eksistē dažādas tehnikas:
    (a) paralēlās sabiedrības, elites vienprātība, vienošanās par varas sadali;
    (b) ģeogrāfiskais sadalījums, federālisms;
    (c) vairuma hegemonija par mazākumu, politiskās varas (var būt arī ļaunprātīga) izmantošana, ekonomiskie ieguvumi, juridiskā sistēma, kas diskriminē minoritāti. Šādu situāciju risinājums var būt arbitrāža, un neatkarīgi tiesvedība ir situācijas uzlabošanas obligāts priekšnoteikums;
    (d) liberāla pilsoniska sabiedrība, kas vērtē valsts (konstitucionālo) patriotismu augstāk par etnisko piederību – to ir ļoti grūti realizēt tad, ja vairākums nepievērš pastāvīgu uzmanību minoritātes vajadzībām.


  8. Latvijas gadījums

  9. Šis gadījums aptver agrāk dominējušu minoritāti, agrāk dominēto vairākumu, kā arī agresīvu kaimiņvalsti. Šāda situācija ir Latvijā. Tās rezultāts ir gan vairākuma, gan minoritātes augsts nedrošības līmenis – psiholoģiski tās abas jūtas kā minoritātes. Pati situācija, kur katra no grupām ar vislielākajām iespējamām aizdomām uztver otras iniciatīvas, zems uzticības līmenis politiskajām institūcijām, katra grupa centrējas pati uz sevi. Jautājumi tiek uztverti vēl saasinātāk, jo minoritāte uztver sevi kā vēsturisku minoritāti (kāda tā arī ir, bet tikai daļēji), kamēr vairākums uzskata to par imigrantiem un kolonizētājiem. Tas, ka pilsētas apdzīvo minoritāte kavē modernitātei raksturīgo urbāno modeļu konstruēšanu, kuros dominē majoritāte. (Minoritātei jāsaprot, ka viens no visspilgtākajiem vairākuma neapmierinātības simptomiem ir ļoti augsts emigrācijas līmenis.) Vai ir iespējams atrast kādu izeju? Pakāpeniska savstarpējās uzticēšanās veidošana, kas ir gan vairākuma, gan minoritātes atbildība. Simboliski žesti, kas apliecina uzticību Latvijas valstij, Krievijas iejaukšanās noraidīšana, tā faktora atzīšana, ka vairākumam piemīt minoritātes psiholoģija.



Minoritātes aizsardzības stratēģijas veidošanas mēģinājumi neizbēgami būs lemti neveiksmei, jo Latvijā tās ir divas minoritātes, kas cīnās par savas kultūras pastāvēšanu, tādējādi ir jāmeklē kāds cits ceļš. Nevajadzētu gaidīt pārāk daudz no Eiropas Padomes vai Eiropas Savienības. Eiropas Padomei nav nedz pietiekamas varas, nedz spējas pārliecināt, kā tas redzams Francijas gadījumā; Eiropas Savienība ir ļoti nepieredzējusi minoritāšu jautājumos un patiesībā nemaz nevēlas neko mainīt – vairumam dalībvalstu pašām ir kādas problēmas ar minoritātēm, ko tās nebūt negribētu apspriest. Līdztekus tam krievvalodīgue atrodas dīvainā situācijā – pa daļai viņi ir imigranti, pa daļai kolonisti un pa daļai vēsturiskā minoritāte.

Kā iespējamu jaunu stratēģiju var minēt pastāvēšanu uz pēc iespējas stingrāku likumdošanu un maksimāli neatkarīgu tiesu sistēmu; minoritātei jābūt gatavai cīnīties pret korupciju un atbalstīt striktu likumu ievērošanu. Tas neapdraud nevienu no grupām. Divu pilsonisku sabiedrību veidošana pati par sevi nav problemātiska, taču tām ir jāiedibina saites, kas ir nemitīgi jāuztur. Nākamajā pakāpē minoritātes pārstāvjiem būtu aktīvi jāpiedalās Latvijas politiskajās partijās un jāpārstāv Latvija, ar to apliecinot savu iesaistīšanos Latvijas valsts pilsoniskajā dimensijā.

Ilgtermiņa stratēģija būtu nonākt pie līdzvērtīga novērtējuma vairākuma acīs un tad to piedāvāt minoritātei. Tas nozīmē apzināti kultivēt krievu kultūras identitāti Baltijā, īpaši tur, kur ir runa par politiku un politisko apziņu. Tas ir nepieciešams jebkurā gadījumā, lai radītu jēgu tādas Latvijas kontekstā, kas aizvien attālinās no Krievijas. Ļoti svarīga būtu vairīties no jebkāda upura diskursa, kas ir principā neauglīgs, kas ieslēdz kopienu pagātnē un sagrauj rīkoties spēju.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Skumjs

Klusuma skaņas 4 Autors:Anda Rožukalne