Mūsu valoda – Latvijas vai ES identitātes daļa?

"Lauku Avīze", 11.10.2004.
Rubrika: Valoda (10. lpp.)

raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīva
www.news.lv

Iesaki citiem:
Logo lavize

2002. gadā starp vairākām ES vecajām un jaunajām dalībvalstīm tika veikts "Eurobarometer" pētījums par identitātes elementu nozīmīgumu. Aptaujas tika veiktas Lielbritānijā, Ungārijā, Austrijā, Itālijā, Spānijā, Čehijā, Polijā, Grieķijā, kā arī divās Vācijas daļās – Austrumvācijā un Rietumvācijā atsevišķi.

Starp nozīmīgākajiem nacionālās identitātes elementiem visu 10 aptaujāto valstu iedzīvotāji minēja valodu. Astoņu valstu pārstāvji, izņemot Rietumvāciju un Grieķiju, valodu minēja pirmajā vietā, pirms citiem identitātes elementiem kā kultūra, kopīga izcelsme, vēsture, simboli, tiesību sistēma, robežas, nacionālais lepnums. Ko teiktu mēs, ja līdzīga aptauja notiktu Latvijā?

Latviešu valoda ir latviešu etnosa valoda – indoeiropiešu valodu saimes baltu valodu grupas valoda, kas konsolidējusies 10. – 12. gadsimtā, 5. – 7. gadsimtā senlatviešu ciltīm nodaloties no senlietuviešu ciltīm. Kopš tā laika varam runāt par latviešu lingvistisko identitāti, kura pašlaik ir viena no apmēram septiņiem tūkstošiem identitāšu mūsdienu pasaulē.

Latviešu valoda ir 1, 5 miljonu cilvēku dzimtā valoda, to kā otro valodu vēl prot apmēram pusmiljons. Latviešu valoda kopš 1988. gada atkal ir valsts valodas statusā savā zemē un nu tā ir viena no divdesmit oficiālajām valodām Eiropas Savienībā. To par savu dzimto valodu 2000. gada tautskaitē atzinuši 96% latviešu. Pieminēšu gan, ka pretēji mūsu priekšstatiem nevaram simtprocentīgi apgalvot, ka valoda ir galvenais latvietības elements. Pirms dažiem gadiem, uzdodot šādu jautājumu sociolingvistiskā aptaujā, bijām visai pārsteigti, kad vairāk respondentu par noteicošo latvietības, tātad latviskās identitātes, elementu nosauca mentalitāti. Tomēr latviešu valoda ir stabils latviešu etnosa identitātes elements un straujas pārmaiņas šai ziņā nav prognozējamas.

Latviešu valoda kā Latvijas identitātes elements saistās ar valsts valodas statusu. Kā pamatoti raksta Ilmārs Mežs, "valsts valodas statuss nozīmē arī to, ka latviešu valoda nepieder vairs tikai latviešiem vien".

Latvijas sabiedrības integrācijas programmas pamatnostādnes noteic, ka latviešu valoda ir Latvijas sabiedrības vienotības pamats un latviešu valodas apguvei valsts, starptautiskā sabiedrība un nevalstiskās organizācijas veltījušas ievērojamus materiālos un garīgos resursus. Kopš neatkarības atjaunošanas latviešu valodas kā otrās valodas pratēju skaits ir jūtami pieaudzis – no 23% minoritāšu pārstāvju 1989. gadā līdz 53% 2000. gadā. Procentuālais pieaugums ir liels, bet faktiskā situācija nav normāla. Augstāka latviešu valodas prasme ir lietuviešiem (86%), igauņiem (77%), čigāniem (66%), bet krievu, baltkrievu, ukraiņu valodas prasme svārstās ap 50%. Puse minoritāšu pārstāvju latviešu valodu joprojām – 16 gadus pēc valsts valodas statusa pasludināšanas – neprot vai prot vāji. Latvija turklāt ir piemērs visai reti sastopamai situācijai, kad valodas prasme, valodas lietojums un lingvistiskā attieksme neatrodas savstarpējā korelācijā. Tātad pagaidām latviešu valoda vēl nav kļuvusi par visu Latvijas iedzīvotāju identitātes elementu papildus minoritāšu lingvistiskajai identitātei.

Runājot par Eiropas Savienības lingvistisko identitāti, vienmēr tiek uzsvērts tās multilingvālais raksturs. Filozofiskās vadlīnijas Eiropas Savienības valodas politikā attieksmē pret daudzvalodību un valodu saglabāšanas iespējām ir skaidras: valodas ir vērtība, Eiropas bagātība, nacionālās un arī eiropeiskās identitātes pamats. Kā atzīts t. s. Vīnes vadlīnijās, "daudzi Eiropas kultūras sasniegumi ir cieši saistīti ar noteiktām valodām un intelektuālajām tradīcijām. Ja šīs valodas vairs netiktu lietotas, Eiropas kultūru daudzveidība tiktu noplicināta un apdraudēta. Eiropas pilsoņi atbalstīs integrētās Eiropas ideju tikai tad, ja to valoda un kultūras mantojums ir un būs šīs Eiropas daļa".

Eiropas Savienības valodu daudzveidības saglabāšana kā konceptuāls mērķis pirmo reizi minēts ES Pamattiesību hartā. ("Eiropas valodas ir vienlīdz vērtīgas un cienījamas un veido neatņemamu Eiropas kultūras un civilizācijas daļu"). Eiropas Savienības moto "Vienoti daudzveidībā" ietver stratēģisku pamatnostādni, kas detalizēti iestrādājama likumdošanas aktos un programmās, piemēram, 2003. gada jūlijā Eiropas Komisijas pieņemtajā darbības plānā "Valodu apguves un lingvistiskās dažādības veicināšana (2004 – 2006)".

Latviešu valoda kā viena no ES oficiālajām valodām skan Eiropas Parlamentā, tajā ir pieejami Eiropas Savienības oficiālie dokumenti, tā ir iegājusi Eiropas apritē, līdz ar to atzīstama par perspektīvu Eiropas Savienības lingvistiskās identitātes elementu.

Tātad redzam, ka latviešu valoda tagadnē ir stabils latviešu identitātes elements, tā kļūst par neatņemamu Eiropas Savienības lingvistiskās identitātes daļu, bet pagaidām vēl nepietiekami veic Latvijas sabiedrības vienotājas funkciju. Kā būs nākotnē? Vai vispār iespējams prognozēt un ietekmēt valodas likteni?

Saskaņā ar 21. gadsimta domāšanas ievirzi valodu un kultūru dažādība ir cilvēces un civilizācijas bagātība. Valodas vairs netiek uztvertas tikai kā saziņas kods, bet gan kā kultūras tradīciju depozitārijs, nacionālās identitātes pamats. Tādēļ jebkurai valodai ir vieta humāno vērtību sistēmā un ikviena valoda tiek atzīta par saudzējamu vērtību neatkarīgi no tās runātāju skaita un ekonomiskās vērtības. Te varam vilkt paralēles ar augu sugām: pārtikā visā pasaulē tiek izmantoti ap 7000 augu, bet tikai 150 sugām ir komerciāla vērtība, un trīs sugas – rīsi, kvieši un kukurūza – dod ap 60% kaloriju. Vai tāpēc pārējās valodas un sugas būtu pakļaujamas iznīcībai?

Tomēr valodas mūsdienu pasaulē izzūd, un izzūd pat ātrāk par augu un dzīvnieku sugām. Pašlaik par apdraudētām uzskata 24% augu sugu, 20% putnu sugu, 41% zīdītāju sugu, bet pat ap 50% – 90% pasaules valodu. Valodu pasaule atrodas nepārtrauktā dinamikā, bet valodu kolektīvu pāreja uz politiski un ekonomiski dominējošām valodām ir nenovēršama globalizācijas un integrācijas pavadone.

Dažkārt izteiktas visai pesimistiskas prognozes par latviešu etnosa pastāvēšanu nelabvēlīgo demogrāfisko tendenču dēļ. Protams, runātāju kolektīva eksistence ir priekšnoteikums valodas eksistencei. Tomēr, pirmkārt, demogrāfijai ir tendence stabilizēties, otrkārt, nepieciešamais runātāju skaits valodas pašpietiekamības uzturēšanai ir pat relatīvi neliels – ap 10 000. Par neapdraudētām saskaņā ar jaunākajām teorijām tiek uzskatītas valodas, kuru runātāju skaits pārsniedz vienu miljonu. Saskaitīts, ka pasaulē šādu valodu nav vairāk par 250. Kā redzams, latviešu valoda, kuru kā pirmo valodu runā 1,4 miljoni, pieder pie šīs lielo valodu grupas. Tomēr šīs valodas būtu neapdraudētas pilnīgā izolācijā no citām valodām. Jāņem vērā, ka lielo valodu grupas ietvaros pastāv īpaša apakšgrupa – ļoti lielās valodas. To skaits gan ir tikai 0,1 – 0,15% no visām pasaules valodām, bet tajās kopumā runā 51% zemeslodes iedzīvotāju. Latviešu valodas spēcīgākās konkurentes – krievu un angļu valoda – pieder pie šīs ļoti lielo valodu grupas, kam piemīt objektīvs asimilatorisks spēks, un šo valodu runātāju kolektīvi parasti bauda lingvistisko pašpietiekamību.

Lai tik asos konkurences apstākļos saglabātu valodu, vajadzīgas gan zināšanas, gan organizētība, gan nauda. Nu jau pusgadsimtu ilgajā sociolingvistikas attīstības periodā skaidri iezīmēti pamatnosacījumi, no kā atkarīga valodu saglabāšanās. Galvenais atzinums pie valodas jautājumu poetizēšanas pieradušajiem latviešiem var šķist cinisks – valodas liktenis nav atkarīgs no tās bagātības, izkoptības, pareizības. Izšķirīga nozīme mūsdienu demokrātiskās valstīs ir juridiskajai valodu aizsardzības sistēmai, kā arī ekonomiskiem faktoriem, kas lielā mērā rada motivāciju konkrētas valodas lietošanai valodas eksistencei svarīgākajās sociolingvistiskajās funkcijās. Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kam jāuzņemas atbildība par tādu valodas politiku, kas nodrošina latviešu valodas konkurētspēju. Latvijā pašlaik ir radīts pārdomāts valodas politikas institūciju tīkls – Valsts valodas komisija prezidentes paspārnē, Valsts valodas centrs, ļoti nozīmīga ir nesen dibinātā Valsts valodas aģentūra. Ir izstrādāta latviešu valodas attīstības programmas koncepcija. Valsts budžeta finansējums, cerams, kļūs vēl nozīmīgāks, bet minimāli nepieciešamā summa latviešu valodas attīstīšanai mūsu rīcībā ir jau tagad.

Protams, smaga nasta mūsu valstij ir pārmantotie padomju šovinistiskie stereotipi un Krievijas propagandas mašinērijas centieni minoritāšu tiesību aizsegā vērsties pret Latvijas valstiskuma simbola – latviešu valodas reālu nostiprināšanos sabiedrības integrācijas valodas funkcijā. Tas būtu augsta līmeņa starpvalstu politiskā konferencē izskatāms jautājums.

Pievērsīšos šķērslim, kas jāpārvar mums pašiem. Tā ir latviešu lingvistiskā uzvedība.

Sešpadsmit gadus pēc valsts valodas statusa atjaunošanas joprojām vērojama neatbilstība starp latviešu valodas nominālo un reālo statusu. Tās raksturīgākā iezīme ir valsts valodas nelietošana latviešu un minoritāšu pārstāvju savstarpējā saziņā. Šo faktu vairs nedrīkstam vienkāršoti skaidrot ar ieilgušu pārejas periodu.

LU Latviešu valodas institūta sociolingvistiskajās aptaujās latviešiem regulāri tiek uzdots jautājums "Vai jūs ar cittautiešiem, kas prot latviešu valodu, runājat latviski?" Iestādēs un organizācijās (tātad vietās, kur klienta latvieša tiesības aizsargā arī likums) latviešu valodā vienmēr runā tikai 58% respondentu, sadzīvē – tikai 46%. Intervijās šādas rīcības iemeslus respondenti pamato ar pieradumu, pieklājību, ērtībām; tipiski ir arī šādi izteikumi kā "man tā ir vieglāk", "gribu, lai mani saprot", "negribu aizmirst krievu valodu", "negribu, lai viņi iemācās", "es neiešu gaidīt, kamēr viņš lauzīsies", "es šādi jūtos pārāks", "gribu un runāju". Jāatzīmē, ka intervijās tieši jautājums par latviešu valodas nelietošanu latviešu respondentos ļoti bieži izraisa agresīvu reakciju. Raksturīgi, ka šie paši respondenti iestājas par daudz stingrāku lingvistisko likumdošanu, tātad pilnā mērā atbildību par valodas vidi deleģē valstij.

Pēc 2000. gada tautskaites datiem, 75,3% latviešu prot krievu valodu. Nav pamata nereti izteiktajai atziņai, ka jaunā latviešu paaudze krievu valodu nepratīs un līdz ar to aplūkojamā problēma izzudīs pati no sevis. Krievu valodu prot 18,7% septiņgadīgu latviešu bērnu, šis procents pakāpeniski palielinās, sasniedzot 81% deviņpadsmitgadīgu latviešu vidū. Nepārpratīsim – ikvienas valodas zināšanas ir liela bagātība. Pārfrāzējot Vitgenšteinu – manu apgūto valodu (ne tikai manas dzimtās valodas!) robežas ir manas pasaules robežas. Runa ir par konkrētas valodas lietošanu konkrētos apstākļos.

Indivīda līmenī valodas izvēli varētu uzskatīt par privātu lietu, ja nepastāvētu nesaraujama saikne starp katra valodas kolektīva locekļa rīcību un valodas noturību. Vienmēr būs cilvēki, kas valodu vērtēs tikai no pragmatiskā viedokļa – kādu sociālo un ekonomisko labumu daudzumu ar šīs valodas palīdzību varēs iegūt. Indivīdam ir tiesības uz brīvprātīgu lingvistisko asimilāciju gluži tāpat kā kosmopolītisku pārliecību, un sabiedrībai nav tiesību viņam pārmest. Tomēr pašreizējā situācijā latviešu valodas lietošana būtu atzīstama ne tikai par latvieša tiesībām, bet pat par pienākumu – lai palīdzētu citiem apgūt sabiedrības integrācijas valodu un nodrošinātu latviešu valodas pastāvēšanu.

Tas ir nopietni. Zema etnolingvistiskā vitalitāte pašā runātāju kolektīvā var pārvilkt svītru gan nacionālo, gan starptautisko institūciju centieniem saglabāt pasaules valodu daudzveidību. Te atliek citēt Kārli Mīlenbahu: "Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas".

Pašlaik, 21. gadsimta sākumā supranacionāli veidojumi, brīva preču, pakalpojumu un darbaspēka plūsma, migrācija, plašsaziņas līdzekļi, internets zināmā mērā apdraud valodu kā identitātes stūrakmeni. Starp daudzām indivīda identitātēm visai reti tiek minēta viena – ekonomiskās labklājības identitāte vai, tieši izsakoties, identificēšanās ar bagātajiem, veiksmīgajiem, dzīvei piemērotajiem, perspektīvajiem vai gluži pretēji. Valodas jomu tas skar tieši un konkrēti. Šķiet, ka taisnība būs R. Filipsonam: "Angļu valodu varētu uzskatīt par lingvistisku dzeguzi, kas pārņem citu valodu vēsturiskās ligzdošanas vietas un piespiež citu valodu runātājus pārņemt angļu valodu un uzvedību."

Cilvēkiem, kas sevi identificē ar tādas valodas runātāju kolektīvu, kurai nav īpaši augsta ekonomiskā vērtība, nākas vismaz dažās sociolingvistiskajās jomās izmantot valodu ar augstāku ekonomisko vērtību. Ja globālā mērogā ekonomisko labklājību uzskatām par augstāko mērķi, mazo un vidēji lielo tautu valodu perspektīva nav spoža, it īpaši oficiālās jeb L2 valodas statusā. Kā teicis Uldis Bērziņš, "šo džentlmeni – brīvo tirgu – vēl varam iežēlināt ar bāreņu asarām, bet ar mazo tautu valodu likteni ne". ES valstu imigrantiem nenoliedzami perspektīvāka var šķist angļu, nevis holandiešu, dāņu, somu vai latviešu valodas izmantošana. Latvijas situācija ir vēl daudzkārt sarežģītāka, jo minoritātēm valsts valodas prasme un lietošana oficiālā komunikācijā nav pašsaprotama kā citās ES valstīs.

Tomēr globalizācijas un lingvistiskā imperiālisma tendences rada arī pretēju parādību. Lavīnveidīgi pieaug organizācijas un kustības, kas aizstāv lokālo identitāti pretēji tirgus diktētajai loģikai. Šajā pretrunīgajā globālo tīklu un lokālo identitāšu jūklī valodai ir kritiska loma. Valoda tiek uztverta kā pretestības un paškontroles pēdējais bastions, ne tikai kā uzņēmējdarbības instruments.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!