Murgi aiz viensētas žoga 16

Jaunā Rīgas teātra izrāde Vectēvs, šķiet, ir pirmais centiens bezbailīgi likt vārdos nācijas zemapziņā mītošās pretrunīgās tieksmes.

Iesaki citiem:

Portāla politika.lv redakcija man palūdza izvērtēt diskursu, kas skan Jaunā Rīgas teātra (JRT) izrādē Vectēvs, proti, viena personāža antisemītisko, fašistisko runu. Klausoties negantās tirādes klātienē, tiešām jāpiekrīt, ka prāta sapņi rada briesmoņus. Kādi varētu būt valodas producēšanas mehānismi, kas ir iedarbināti triādē personāžs—aktieris—skatītājs?


Turēties pie mātes brunčiem

Ar Māras Zālītes vieglu roku 1988. gadā latvieši kļuva par „bāreņu tautu”. „Jo mums nav mātes,” — tāds bija dzejnieces arguments. Lai gan īstenībā ar tēvu ir lielāka problēma. Literatūrā un kino dominē stingrās mātes. Ja tēvs ir blakus, tad labākajā gadījumā viņš neprot „ne naglu iesist, ne mašīnu apturēt”. JRT izrāde Vectēvs pavērusi vēl nebijušu lapaspusi pašrefleksijā — aktieris meklē kara laikā bez vēsts pazudušo vectēvu. Gluži dabiski skatītājam tas liek iejusties psihoanalītiķa lomā, skaidrojot zemapziņas sūtīto vēstījumu.

Tēvs, māte un dēls ir trīs stūri Edipa kompleksam, kura atrisināšanas ķīla ir tēva vārda, t.i. tēva aizlieguma palikt kopā ar māti pieņemšana. Mātei ir jāpaliek tēvam piederīgai, bet dēlam smeldzīgā tieksme „pēc kaut kā cēla un nezināma” ir jāapmierina citviet sociālajā pasaulē. Piekļāvies mātes krūtīm, dēls dzīvo iedomātajā pilnvērtības ilūzijas pasaulē. Lai iekļautos realitātē, viņam ir jātiek pie tēva valodas, kas ļauj izteikt jaunu tieksmi un censties pēc šīs skaidri nosauktā mērķa īstenošanas.

Latvieši definē sevi kā valodas nāciju, un tas identitātes pētnieku arvien vairāk rosina ķerties pie Edipa problemātikas. Likumsakarīgi, ka starp pirmajiem neatkarībā paveiktajiem darbiem bija tēva nogalināšana ar lingvista rokām. Valodnieks Ojārs Bušs pauda gandarījumu, ka ir atcelta no krievu valodas aizgūtā tēva vārda ierakstīšana personas dokumentos: „Tautas apziņā tēva vārda lietošana stingri vien saistās ar pārdzīvoto tēvvārda varmācīgo uzspiešanu”[1]. Valodas psihoanalītiķis Žaks Lakāns apgalvo, ka problēmas sākas tad, ja bērns neakceptē uzspiesto Tēva vārdu, jo tādējādi nevar pārraut nabas saiti, atdalīties no mātes, lai iegūtu autonomiju, patstāvību. Brīvība nāk, akceptējot tēva uzspiesto aizliegumu. Noraidot to, dēls nogalina tēvu un rezultātā nespēj piekļūt pie Likuma, kas regulē cilvēku savstarpējās attiecības sabiedrībā. Tāpēc Ministru kabineta sēžu zālē atrodamā senču freska „Viens likums, viena taisnība visiem” paliek tikai par ezotēriskās apjūsmošanas objektu. JRT aktieris Vilis Daudziņš meklē Tēva vārdu, lai izprastu maģisko ķeburu jēgu un tulkotu to Likuma valodā, kas trim dažādiem personāžiem piešķirtu vienādas tiesības saukties par latviešiem.


Trīs kopienas modeļi

Izrādē Vectēvs trīs personāži — sarkanarmietis, leģionārs un abās pusēs karojušais —uzvārdā Savickis iemieso trīs Edipa kompleksa risināšanas posmus. Savickis leģionārs neatlaidīgi turpina nogalināt visuvareno tēvu, ko personificē „pasauli pārvaldošais žīds”. Leģionārs ir visnelaimīgākais vīrs — par spīti tam, ka „viņa lieta” ir uzvarējusi un Latvija ir brīva, viņš turpina ienīst citus un vajāšanas mānijā grauj savu personību. Sarkanais Savickis ir interiorizējis tēva varu un pats to īsteno sociālajā laukā — būdams drošībnieks, ar centību ievieš sociālo kārtību padomju Latvijā. Pretēji viensētniekam leģionāram komunists ir sociāli orientēts — to apliecina vārdu krājums un izstāstāmās tēmas. Tā nu gadījies, ka trešais Savickis ir pakarojis gan nacistu, gan komunistu pusē. Viņa stāstījums liecina, ka viņš ir iestrēdzis latentajā posmā — brāļu kopienā, kas tēvu ir nogalinājuši, bet vēl ietur pauzi, pirms akceptēt likumu. Savickim cilvēki frontes pretējā pusē ir kā brāļi vienaudži, kuros viņš nešauj nogalināšanas dēļ. Izskatās cēli, bet Freids uzskata, ka šāds cilvēku kopums ir drūms, nestabils un bīstams, jo brāļi ir tikai ceļā uz tēva simboliskā ekvivalenta iegūšanu. Šis Savickis ir nonāvējis abus bargos tēvus — sākumā „to utaino”, un tad „zilpelēko”, un paliek bez ētiskajām vadlīnijām. Kā dzīvot tālāk? Katram gadījumam viņš patur gan SS uniformu, gan OSOAVIAHIM apliecību, kas ļaus apliecināt lojalitāti jebkurai varai, — par vērtībām taču nejautā.

Kuri tad ir lojalitātes mērītāji šodien, ja Ministru prezidents iztiek bez sirdsapziņas, Valsts prezidenta rīcību vada normatīvie akti, bet ne ētika, savukārt Saeimas priekšsēdētājam pasaule ir aprakstīta Satversmē un ar savu smadzeņu sasprindzināšanu viņš sevi neapgrūtina? Ar „latvisko” pragmatismu un zemnieka viltību, bet bez vērtībām un jelkādiem dzīves principiem pilsoņi brāļojas ar visām partijām reizē un tiek pie kārotās labklājības, vajadzības gadījumā uzmetot brāli atkritēju.


Bēg no personiskas atbildības

Visus trīs izrādes varoņus vieno burtiska tuvība mātei Zemei. Sarkanā latvieša mājās uz palodzes aug tomāti — būs ar ko māsu uzcienāt. No Amerikas atgriezies leģionārs kopj ziedus — acīmredzot tirgos 8.martā. Trešā Savicka podos aug ārstniecības augi — paša stiprumam un kaimiņu veselībai. Māte Zeme ir pēdējā mītnes vieta radiem, kaimiņiem ebrejiem, un tur var paslēpt arī savu mantu. Māte Zeme sargā karavīrus, kas ierakušies tranšejās. Māte Zeme ir rīcības attaisnojums: praktiskie latvieši savā nodabā vien kopj zemīti un, tikai svešo varu piespiesti, iet karot. Taču, būdami praktiski pēc dabas, izgudro dažādus knifus, piemēram, kā ergonomiskāk ar durkli nonāvēt naidnieku. Bet citādi latvietis dzīvo mierīgu dzīvi, pirmsedipālā ideālismā saplūstot ar māti Zemi. Vienīgā reize, kad aktierim acīs parādījās asaras, — kad viņa personāžs stāstīja par „sava mazā stūrīša” atņemšanu. Pēkšņi mierpilnajās attiecībās ielaužas Realitāte un prasa ieņemt kādu attieksmi, diferencēt sevi no iepriekšējā stāvokļa un uzņemties atbildību par turpmāko rīcību attiecībā uz šo draudīgo Realitāti.

Tomēr tas nav iespējams, ja indivīds nav atbildējis uz nomācošo jautājumu „kas es esmu?” Un attiecīgi — kādas man ir attiecības ar kaimiņu šucmani, ar kaimiņu ebreju? Pasaku varoņi iedomājas, ka ir cēlušies no kāda zvēra, mantojumā iegūstot kādu pārcilvēcisku īpašību. Lāčplēsis droši zināja tikai to, ka viņa māte ir lācene. Visu eposu viņu mocīja vīrieša funkcijas noslēpums — kas jādara ar sievieti un kā rodas bērni? Nedroša par savu izcelsmi Latvijas Republikas politiskā elite pat prezidentu izvēlas zoodārzā, un arī — tādu, kura šaubīgā reputācija neļauj viņam pašam skaidri definēt attieksmi pret „labējiem” un „kreisajiem”, liberāļiem un konservatīvajiem, oligarhiem un bezdarbniekiem, vēlētajiem un Saeimu. Jo viņš nezina, kādā vērtību ietvarā bija noticis prezidenta ieņemšanas akts un kuras republikas tradīciju turpinātājs viņš ir.


Vārdi un darbi

Akceptēt tēva vārdu nozīmē pieņemt savu izcelsmi. Trīs „vectēvi” rāda, ka tā ir gana raiba. Tomēr latviešiem patīk kārtība visās lietās — arī tēva tēlam ir jāatbilst kanonam. Politiskajai konjunktūrai nederīgie tiek „nogalināti”, bet viņu rīcība tiek pārrakstīta jaunajā vēstures grāmatā, noņemot personisko atbildību par padarīto. Mēs vienkārši rušināmies pa zemīti, audzējam tomātus, puķes un ārstnieciskos augus, mūs piespieda rīkoties ļauni, un mums nebija brīv’ atteikties darīt to, kas neatbilst šodien deklarētajai vērtību sistēmai.

Latvietis vēlas, lai svešinieks par viņa vērtībām spriež nevis pēc faktiski paveiktajiem darbiem, bet pēc sirdī apslēptās pārliecības un ticības. Tās ir apslēptas tik dziļi, ka gandrīz vai nespēj izpausties. Izrādei bez saturiskā ir arī diskursīvais plāns — tas ir veids, kādā aktieris un režisors reflektē par tēvu problēmu. Skatuviski priekšnesums ir vienmuļi garlaicīgs — aktieris praktiski neko nedara uz skatuves, reti neverbāli izrāda emocijas. Skatītājs nevar nojaust, kas notiek, — ir jāklausās. Gluži kā pacients uz „Freida dīvāna”, iekārtojies krēslā, aktieris ļaujas monoloģiskai valodas plūsmai.

Problēma patiešām ir valodā. Nevis valsts valodas inspekcijas sargātajā „valodiņā”, bet neprasmē lietot šo valodu smeldzīgas iekšējās sāpes izteikšanai. Uz skatuves stāstītājs taupa emocijas, jo zina, ka klausītājs ir tikai etnogrāfs, kurš meklē savdabīgu, ar ezoteriskiem simboliem pārsātinātu tekstu, nevis cenšas iejusties cita pieredzē. Jo iejusties nozīmē saprast un pieņemt, taču nav norādes, kurš stāsts būtu konjunktūras kanonam atbilstīgs. Humanitāro zinātņu aprakstoši etnogrāfiskā tradīcija prasa tikai savākt un inventarizēt šajā teritorijā atrastās „gara mantas”, lai pēc tam no Dainu skapja varētu izvilkt gadalaikam piemērotu dainu, no pidžamas kabatas — vēlēšanu rezultātiem atbilstošu partijas biedra karti, un starp bibliotēkas brīvpieejas plauktiem uz depozitāriju pārvietot dažādas vēstures grāmatas. Iedomājoties vienu pareizo „statisko latvietību”, daudzveidīgie dinamiskie ierindas latvieši nevar iekļaut savu neatkārtojamo pieredzi savas nācijas kontekstā. Ieraudzīdami teātrī visus trīs stāstus reizē, skatītāji, spriežot pēc kritikas un atsauksmēm internetā, top dziļi pārsteigti. Mani savukārt pārsteidza viņu sirsnīgais patiesums atziņā, ka viņi tikai tagad ir uzzinājuši par savu nacionālo dažādību.

Aktiera nevēlēšanās vai neprasme izmantot spēles telpu un neverbālos izteiksmes līdzekļus iedragā stāstītā patiesumu, jo emocijas neapliecina attieksmi pret vārdos sacīto. Monoizrādē aktieris dzīvo publiskās vientulības apstākļos, un nav pārliecības, ka dzirdētie stāstījumi būs saklausīti vai klusējošajam sarunas biedram veidosies jelkāda attieksme pret tiem. Monologa izvēle liek domāt, ka režisors nemaz necer uz auditorijas atsaucību, bet tā savukārt nesaņem nepārprotamas norādes, kā reaģēt uz dzirdēto. Taču dzirdētais ir gana baiss, lai atbildes reakcija veidotos nekavējoties.

Stāstījumos iemiesojas murgainie sapņi, kurus neparedz LR MK normatīvie akti: „žīdu sazvērestība”, „kāškrusts”, „čeka”, „troikas”, „Hitlers”, „Berija”.

Psihoanalīze lauž metaforas un diskrētu murgu tēlus iekļauj vienotā naratīvā, lai padarītu redzamus īstās problēmas simptomus. Ar profesionālo rietumu pieredzi nepietika, lai analītiķis distancētos no analizējamā. Lai arī psiholoģe Vaira Vīķe—Freiberga vēlējusies nest tautai terapeitiskos vārdus[2], Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga Brīvības pieminekļa pakājē jauca murgainos sapņus ar realitāti, vārdos iedzīvinot pūķus, mošķus, čūskas: „Īstenā dzīvē, ne tikai pasakās, mums nemitīgi uzmācas tie paši daudzgalvainie pūķi, tie paši velni un mošķi, kas barojas no mūsu kopības ļaunām domām, vārdiem un darbiem. Un jā — tiklīdz pūķim vienu galvu nocērt, tā trīs ataug vietā”[3].


Pasaki, ko tu gribi. Un ieklausies citā

Analīzei ir vajadzīga metavaloda, kas, izjaucot ierastās metaforas, liktu pārvērtēt vārdu sākotnējo nozīmi. Pagaidām tikai svešvalodā izdodas formulēt sarunas partnera smeldzīgo tieksmi. Finanšu ministrs Atis Slakteris nemācēja atbildēt uz žurnālistes jautājumu, cik liela finansiāla palīdzība Latvijai nepieciešama no ES un SVF.

Slakteris: „Tas vēl nav izlemts. Aaaa. Mēs šobrīd veicam pārrunas…”

Žurnāliste: „Daži cilvēki runā, ka summa varētu būt ap 2,1 miljardu dolāru. Vai jums personīgi šķiet, ka ar to vajadzētu pietikt??”
Slakteris: „Ja mēs skatāmies reālajā situācijā par situāciju ekonomikā pasaulē un Latvijā, un es domāju, am.. a... es domāju, ka tas ir iespējams skaitlis, bet m..m..mans viedoklis ir, Latvija būs gatava lūgt nedaudz vairāk. Ha-ha. 2 miljardus eiro vai 2,5 līdz 3. Bet ... bet ... ne jau tāpēc, ka mums nauda ir nepieciešama tieši tagad, bet lai ekonomika turpinātu darboties.”[4]

Pasakās ķildīgs karalis varoni sūta „tur, nezin’, kur”, lai viņš atvestu „to, nezin’, ko”. Tā arī premjera Ivara Godmaņa ministrs prasa kaut ko, pats nezinādams, ko vajag. Bet viņam ir skaidrs, ka tagad prasītais nemaz nav nepieciešams. Tad, saprotot, ka pretī nav mātes, kuras pienākumos būtu vēlmi uzminēt, viņš labo kļūdu, sakot, ka tomēr gaida kredīta naudu atnākam „as soon as possible”. Slakteris labi zina pasaku par zelta zivtiņu — ir nepatīkami, ka biji pieprasījis mazāk, nekā tev varēja iedot, un tikai tu viens pats esi atbildīgs par to, ka prasīji maz.

Latviešu zemnieki draudēja pie Saeimas ierasties ar „mietiem”, izgāzt „sūdus” un izliet „vircu”, mītiņotāji 13.janvārī skandēja „atlaist Saeimu!” Kad „huligāni” īstenoja metaforas praktiskajā rīcībā, izsitot parlamenta ēkas logus, atskanēja cita prasība: „Kāpēc policija neapspieda mūsu zemapziņas izvirdumu?” Aigars Kalvītis, premjers būdams, ar baudu spēlēja tēva — „stabilitātes garanta” — lomu, bet, kolīdz nolaidīgie „bērni” pajautāja: „Kāpēc tu neapturēji mūsu kreditēšanos?”, šis aizlaidās kalnos.

Daudzus gadus latvieši atbalstīja labējo politiku, bet, tiklīdz tirgus attiecības ienāca valsts iestādēs, patriotiski noskaņotās amatpersonas momentā pagriezās pa kreisi — viņi nevēlas, lai konkurence noskaidrotu, kurš prot strādāt efektīvāk un drīkst palikt konkrētajā amatā. Gluži otrādi — samazinoties algām, viņi samazināja darba apjomu. Jo stingrāks Edipa komplekss, jo lielāka varbūtība, ka zemapziņa runās svešvalodā. Iekšlietu ministra Dzintara Jaundžeikara metaforu „arī vecas tantiņas lies uz praidistiem verdošu ūdeni”[5] kāda „krievu sekta” saprata kā ministra vēlmi pašam iet un sist. Pēc īstenotā uzbrukuma Rīgas praida dalībniekiem ministrs sabijās no zemapziņā mītošajām tieksmēm un pirmais nosodīja „krievu sazvērestību”[6].

JRT izrāde Vectēvs, šķiet, ir pirmais centiens bezbailīgi likt vārdos nācijas zemapziņā mītošās pretrunīgās tieksmes. Vēl ir nepieciešams, lai monologam būtu kāds liecinieks, kurš dzird, klausās un pārformulē metaforu plūsmu realitātes fenomenu valodā. Lai tas, kurš bez apstājas runā, neļaujot sevi pārtraukt, vēlētos savu runu dzirdēt „tulkojumā”. Visbeidzot — nākamajā uzstāšanās reizē iegūto saziņas pieredzi būtu jāprot integrēt jaunajā tekstā, lai paskatītos arī „pāri savas sētas žogam”.

___________________________

[1] Bušs, O. (1992) “5. maiju gaidot”, Diena 18. marts.

[2] Vīķe-Freiberga, V. (1999) “Latviskumam jābūt mūsdienīgam”, Diena 3. jūl.

[3] LR Valsts prezidentes V.Vīķes-Freibergas uzruna nācijai 2006. gada 18. novembrī.

[4] LR Finanšu ministra A.Slaktera intervija biznesa ziņu kanālam „Bloomberg TV”, 2008. gada novembra beigās.

[5] Vanzovičs, S. un A. Leijējs (2006) “Geju gājienā paredz lielas nekārtības”, NRA 13. jūl.

[6] Михайлова, М. и В. Мараховский (2006) “Латышские ультранационалисты побрались с голубыми. Виноваты – русские”, Час 24 июля.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (16) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
josephu share

I have not abundant time to go to several websites. however nowadays I found this web site accidently. I explored abundant info that is beneficial to my life. Thanks! Kunjungi Website

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


kate 26.05.2009 15:54
Mes esam tādi kādi esam,neba nu citas tautas ir labākas.Riebjas ,ka latviešus kā tautu visu laiku analizē un šausta. Īpaši šodien.Kā ir bijis tā bijis ,bet mūsu tautai ir jādzīvo tālāk.Kā priekšā tik mūs analizējot nepataisa vainīgus,īpaši jau krievu un ebreju,kas bieži vien ir viens un tas pats. Istenībā šiem analizētājiem vienkārši nepatīk, apziņā vai zemapziņā,ka latviešiem ir pašiem sava valsts. Vienmēr ar interesi izlasu cien.S.Kruka rakstus,pēc kuru izlasīšanas nepamet sajūta,ka Kruka kungam nu nepatīk latvieši.Nu nepatīk.Kruka kunga acīs,mēs vienmēr būsim ebreju šāvēji.Daudzi Latvijā dzīvojoši ebreji izrāda šo nepatiku.Es to citādi nespēju izskaidrot,kā ar visiem zināmiem notikumiem kara laikā. Varbūt pārmaiņas pēc paanalizējiet sevi,savus kompleksus mūsdienu Latvijā,ar interesi palasīšu,palasīs arī naivā Vija no komentētājiem. Varbūt,ka izrādīsies,mēs neesam vienīgie'' murgotāji aiz žoga''.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

q 18.05.2009 18:09
ieinteres;eja un jabūsiesp;ejas izrādi skatīšos

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

agd 30.03.2009 18:04
Pilnīgi tukšs raksts, kur savārstītas dažādas teorijas, viss salikts tādā postmodernā "diskursā", bet galu galā nav pateikts nekas. Vismaz autoram, šķiet, pašam prieks.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vija 26.02.2009 12:58
Kruk, kāpēc Jūs tik maz rakstāt - es gribu vēl un vēl. Šis raksts ir SUPER!!!!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ineta Sūna 23.02.2009 20:30
Cien. S. Kruks nevēlās apmeklēt Valmieras Drāmas teātri? Es sen jau vairs neeju uz JRT, braucu tikai uz Valmieru un Liepāju. Piem. VDT jēdzīgi ieliek vienā izrādē to, kas mums uz sirds pirmā plauktiņa. Kāpēc Kruka kungs nevarētu izteikties par jauno O. Kroder " "Kiršu dārzu" ? Es gribētu dzirdēt viņa viedokli, nevis kritiķu emociju vārsmojumus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Signe M 20.02.2009 10:47
Komenteju tapec, ka likas loti interesants skatijums. Isteniba tacu ne no malas. Jo neesam jau mes neviens nekadi tiradni etniskie latviesi. Jebkura gadijuma man dazas vietas likas izcilas - par problemu ar mati un teviem, ka ari komentari par valsts vaditajiem. Patiesak vairs nevar but. Tomer es nejauktu saja psihoterapijas latvietibas analize ieksa teatra kritiku. Lai gan tas, ka skatitajs jutas neuzrunats, jo nav nekas interaktivs vai acij saistoss, ir svarigi. Nevaru spriest objektivi, jo izradi neesmu redzejusi un neredzesu, tapec vel jo vairak priecajos par rakstu un analizi.

Ar sveicieniem no Briseles

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


lauķis 08.02.2009 14:51
Pārdomas bez filozofijas.Kas tas latvietis tāds par fruktu? Kas tik šeit nav gājis pāri !? Zviedri ,poļi,vācieši,krievi pat turki un franči mazliet ķēruši.Katrs tak vietējo bāleliņu nokāva un savu sēklu atstāja.Ja filtrētu rūpīgi ,diez vai pirmbaltu asins pile atrastos.Gēnu pētnieki,kaut kur esmu lasījis,latviešos atraduši ar igauņiem vairāk lidzīgu pazīmju,kā ar broļukām leišiem. Tad vēl lielā tautu staigāšana Eiropas areālā 6...9 .gs.

Katrs kungs,kas šeit valdīja ,atstāja savus tikumus un likumus,rūpīgi iznīdēdams ieziemiešu tikumus un likumus.Tātad mēs sevi varam saukt par ko vēlamies,bet patiesībā nemaz nezinam ,kas esam. Vai mums ir stingras un noteiktas,no tēvu tēvu laikiem ,tradīcijas ?Nav taču ! Katrs ,kas uzdodas par pētnieku ,līdzīgi Matīsas kundzei politoloģijā,cenšas mums iegalvot kaut kādas sagrābstītas muļķības no svešu valstu pieredzēm.Bet īsti vietējie (aborigēni)patrioti var izaugt vien stingri ievērojot savas trad'īcijas un pieredzi.

Piekrītu gan,ka pāri savas sētas žogam jāskatās un rūpīgi,lai sevi pilnveidotu arī ar citu pieredzi,bet nezaudējot savu identitāti un arī nenoliedzot citus. Bet gribu uzsvērt, nedodot citam (svešajam)lielākas tiesības lemt,kas mums ir ,nav derīgāks.Mūsu,latviešu,traģēdija ir tieši svešo varu ar spēku uspiestā ideoloģija ,tikumi ,likumi......

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vanda 05.02.2009 16:04
Ak, šausmas, kas tas par murgu, jāaizliedz šādi arksti un izrādes, ja nav ar ko tautu pievilināt, tad nevajag. Ārprāts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jaņdžs - Sergejs Kruks 04.02.2009 14:50
Interesanta analīze. Jāpiekrīt daudz kam no teiktā, jo pašam nāk līdzīgas domas. Pa piemēram, kāpēc zinu tik daudz par savu senču dzīves posmiem, bet neko par viņu emocionālo dzīvi? Tur valda mēmums. Laikam visi viens otram tik tuvu, ka nevēlās atklāt par sevi neko. Mēs mīlam mammu, bet tēvs (varbūt Īkšķītis, re viena maza valsts, un nez kas cits kas mazs) mums neļauj izteikt savas jūtas, jo kāds tūlīt klāt teikt, ka tā runāt, rakstīt, domāt, just nedrīkst. Piekrītu, ka tēva vārda atmešanai ir bijusi liela nozīme zemapziņas formēšanā, bet es tēva vārda vietā lieku latviešu tautas tēvu Jāni. Saprotams to mēs tikai atceramies pavisam pavirši, kad esam piedzērušies Jāņu vakarā, un tad kāds atcerās uzdziedāt dziesmiņu, kur tiek minēti "Jāņu bērni". Tā tad, māte piekļāvusies ne dēlam, ne tēvam, bet citam svaidītājam.

Mana izpratne seko Sofokļa lugā ierakstītam stāstam, bet ar vēl traģiskākām sekām. Oedips/Jānis Jāņa dēls savas nespējas dēļ panāk desmit citu, bet tomēr savējo cilvēku galu. http://esoschronicles.blogspot.com/

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Kili 03.02.2009 23:12
Loti skaista pasaazha. Pilniga Baha fuuga par temu: latviesi. Ar nepacietibu gaidu nakamo rakstu. Bet sii ir pardomata analize, filozofiskas pardomas...tadus tekstus jau ta teikt neuzbliezisi ka vienkarsu e-mailu....rakstiet, rakstiet vel!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kokers 29.01.2009 17:11
Nu viltīgi Kruks sameistaroja Edipu kompleksu ar latviešiem un tēviem. Būtu vēl jauki, ka šo varētu nopublicēt Lauķenē, tad nu gan Kruku nolinčotu, hehe... Man būtu interesanti zināt Kruka viedokli, kāpēc latviešiem pietrūkst paškritikas?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija 28.01.2009 17:30
Sākumā gribēju iebilst pret Kruka kunga tiražēto apgalvojumu, ka latviešu kultūrā ir pieņemts cerēt, ka par tevi spriedis nevis pēc darbiem, bet pēc tavām iekšējām subjektīvām kvalitātēm. Tad izlasiju Feldmaņa kunga komentāru par to pašu izrādi, un man jau liekas ka vismaz daļai Latvijas vēsturnieku tāda tieksme tiešam piemīt. Feldmaņa kungam nav svarīgi, ko politiski atbalstīja leģions, svarīgāks - ko viņi subjektīvi gribēja. Manuprāt veiksmīgāks arguments būtu, ka cilvēkus iesauca nevis viņi paši iestājās, un ne visi pēc tam kļūva par tās ideoloģijas atbalstītājiem, kuras dēļ viņus iesauca. Tas arguments par subjektīvu gribēšanu neiztur kritiku un ir smieklīgs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


labvelis 28.01.2009 13:42
autors pointu ta ari neatrada, lai gan izskatas meklejis esam..

pamatigi pa virsu un vienos nepamatotos stereotipos, lai gan autora plaso visparejo izglitibas limeni, ko raksts demonstre, ari nenoliegt.

tacu tiesi tapec beigas tads nachitannijs teksts, kur pasa autora atzinas pamato pasu autoru, kurs paslepjas aiz visparejam gudribam.

ko tad isti kruks doma par izradi ka teatra makslau un ko kruks doma par makslnieka robezliniju testu, ta ari neuzzinajam.

bet butu bijisi interesanti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Antra 27.01.2009 20:11
Man autora viedoklis likās gan interesants, gan pamatots. No malas labāk redzams, kādi esam patiesībā. Vārdi ir daiļrunīgāki, nekā to gribētos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 27.01.2009 19:01
>>> Latvieši definē sevi kā valodas nāciju, un tas identitātes pētnieku arvien vairāk rosina ķerties pie Edipa problemātikas. Likumsakarīgi, ka starp pirmajiem neatkarībā paveiktajiem darbiem bija tēva nogalināšana ar lingvista rokām. Valodnieks Ojārs Bušs pauda gandarījumu, ka ir atcelta no krievu valodas aizgūtā tēva vārda ierakstīšana personas dokumentos ....Māte Zeme ir rīcības attaisnojums: praktiskie latvieši savā nodabā vien kopj zemīti un, tikai svešo varu piespiesti, iet karot. ... Bet citādi latvietis dzīvo mierīgu dzīvi, pirmsedipālā ideālismā saplūstot ar māti Zemi. ... Tomēr latviešiem patīk kārtība visās lietās — arī tēva tēlam ir jāatbilst kanonam. ... Latvietis vēlas, lai svešinieks par viņa vērtībām spriež nevis pēc faktiski paveiktajiem darbiem, bet pēc sirdī apslēptās pārliecības un ticības. ... Daudzus gadus latvieši atbalstīja labējo politiku, bet, tiklīdz tirgus attiecības ienāca valsts iestādēs, patriotiski noskaņotās amatpersonas momentā pagriezās pa kreisi — viņi nevēlas, lai konkurence noskaidrotu, kurš prot strādāt efektīvāk un drīkst palikt konkrētajā amatā.
=====
Kamēr autors nodarbojas ar teātra kritiku, viss ir labi ;) Bet tiklīdz sāk izteikt vispārinošus spriedumus par latviešiem kopumā - tad jāatzīst, ka viņam par šo tēmu nav lielas jēgas. Autora spriedumi par latviešiem satur dažas amizantas absurdības (piemēram, Edipa kompleksa saistīšana ar atteikšanos no tēvavārdu rakstīšanu dokumentos). Vairumā gadījumu tas ir parastie sadzīves rasistu stereotipi. Šāda stereotipa klasiski piemēri: "Nu viņi ir nēģeri - tādēļ ir slinki strādāt, toties labi spēlē basketbolu."; "Viņi ir latvieši - tādēļ viņi ir apslēpti fašisti."

Saistītie raksti

Ekspertu viedokļi politika.lv

Citi autora darbi
Kastes 255x203(2)

One more try* 10 Autors:Sergejs Kruks

Ciriki 255x203

Daudzes čuriki 6 Autors:Sergejs Kruks

Zabaks 255x203

„Garāža” — 2 4 Autors:Sergejs Kruks