Atslēgvārdi:

Mūra abas malas 1

Austrumvācijas robežu dabā sameklēt ir gandrīz neiespējami. Tomēr Vācijā aiz jaunās labklājības fasādes dzīvo sabiedrība, kurai politiski vēl labs ceļa gabals ejams.

Iesaki citiem:

“Ko nu tu tur muldi. Labāk nāc brokastīs!” esot noteikusi Stasi pulkveža Haralda Jēgera (Harald Jäger) sieva, kad viņš, pārnācis mājās no nakts maiņas Berlīnes robežkontroles punktā Bornholmer Straße, viņai stāstīja, ka esot atvēris robežu uz Rietumberlīni. Izrādās, Berlīnes mūra krišana 1989.gadā naktī tieši no 9. uz 10.novembri ir pilnīga vēsturiska nejaušība, ko neviļus “nokārtoja” trīs nesaistīti, VDR politiskajai sistēmai līdz pēdējam brīdim lojāli “partijas kadri”. To pierāda pamatīgs žurnālistisks pētījums, kuru vēsturiskajai jubilejai par godu veica vācu žurnāls Der Spiegel sadarbībā ar Ziemeļvācijas radio un televīziju (NDR)[1].

Ne tikai Jēgera kundze šo nakti bija pavadījusi dziļā un saldā miegā. Tieši tāpat netika traucēts Mihaila Gorbačova naktsmiers viņa Maskavas rezidencē, un ikdienišķi tumši logi bija arī VDR politbiroja ciematā Berlīnes nomalē, bet VFR kanclers Helmūts Kols (Helmut Kohl) šo nakti pavadīja pilnīgā neziņā par VDR lēmumiem Polijas valdības viesu namā Varšavā. Tas gan nebija šķērslis Kolam un Gorbačovam pavisam drīz kļūt par Vācijas atkalpavienošanās “tēviem”.

Beigas — negaidītas

Vēl 1989.gada oktobrī VDR bija pilnīgi totalitāra valsts. Tās vadītājs Ērihs Honekers (Erich Honecker) bija pārliecināts staļinists, kurš bez pārrāvumiem (lasi — dažādiem politiskiem “pavasariem”) valsti vadīja jau kopš septiņdesmitajiem gadiem, pārņemot un izkopjot sava priekšteča, VDR dibinātāja Valtera Ulbrihta (Walter Ulbricht) tradīcijas. Ja Ulbrihts formāli bija atbildīgs par Berlīnes mūra celšanu 1961.gadā, tad Honekers bija tas īstais darītājs. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka par PSRS jau pirms trim gadiem aizsākto pārkārtošanos un vārda brīvības attīstību VDR iedzīvotāji uzzināja vietējo komunistisko mediju cenzūras mērcē vai arī nelegāli skatoties rietumvācu televīziju. Kuriozi, ka vēl 1988.gadā Vācijas Sociālistiskā vienotības partija (SED) paspēja aizliegt VDR teritorijā piegādāt padomju žurnālu Sputnik.

Tomēr faktu, ka Polijā jau jūnijā pie varas nāca pirmā nekomunistiskā valdība Taduša Macovicka (Tadeusz Mazowiecki) vadībā, noslēpt vairs nebija iespējams. Vēl svarīgāka ziņa VDR pilsoņiem nāca no Ungārijas, kura vasaras sākumā bija pārtraukusi militarizēto robežas kontroli ar Austriju. Tūkstošiem austrumvācu atpūtnieku ar bērniem un ģimenēm meklēja un atrada iespējas cauri Ungārijas mežiem nonākt Austrijā. Septembrī Ungārijas valdība atļāva legālu austrumvāciešu izceļošanu uz Rietumiem, un šo iespēju izmantoja vairāk kā 20 000 VDR pilsoņu. Uz to SED reaģēja Staļina-Ulbrihta-Honekera garā un bailēs no valsts sabrukšanas, profesionāli kvalificētākajiem pilsoņiem bēgot, aizliedza VDR pilsoņu izceļošanu nu jau arī uz Ungāriju.

Efekts bija gluži pretējs. Lielai daļai šaubīgo radās iespaids, ka mazā, beidzot pavērusies durvju spraudziņa uz Rietumiem varētu tūlīt pat aizkrist pavisam. Tāpēc septembrī un oktobrī desmitiem tūkstošu VDR pilsoņu lūdza patvērumu Rietumvācijas vēstniecību teritorijā Prāgā un Varšavā. Tā VDR bija ne tikai absolūta starptautiska blamāža. Humanitārā krīze, ko šie lēmumi izraisīja, izpaudās TV sižetos par mazuļiem bērnu ratiņos Ungārijas mežos ceļā uz Austriju vai arī rudens aukstumā nakšņojot zem klajas debess rietumvācu vēstniecību pagalmos. Tas, protams, likvidēja pēdējo SED leģitimitāti arī savu pilsoņu acīs. Honekers 18.oktobrī “lūdza” SED centrālo komiteju atbrīvot viņu no visiem amatiem “veselības stāvokļa dēļ”. Bet šis solis VDR glābšanai nāca par vēlu. Viņa pēctecis Egons Krencs (Egon Krenz) jau kļuva vairs tikai par VDR kapraci.

Pēdējie salmiņi

Izklausās pēc tāda ātrvārīšanas katliņa, kuram sabojājies ventilis — pirmās politiskās pārmaiņas VDR sākās pat mazāk nekā gadu pirms šīs valsts pilnīgas izzušanas no pasaules kartes! Disidentu kustība Austrumvācijā līdz 1989.gada rudenim pamatā aprobežojās ar pagrīdes politisko darbu un (diezgan šauriem) baznīcu mūriem. Tikai septembrī pēc austrumvācu inteliģences iniciatīvas nodibinājās pirmā formālā opozicionārā kustība Jaunais forums (Neues Forum), kā arī ar pirmajiem protestiem Leipcigā aizsākās “pirmdienu demonstrāciju” kustība, kas strauji izplatījās visā valstī. Lielākie VDR “miermīlīgās revolūcijas” masu protesti ir iegrāmatojami 4.novembra manifestācijā Berlīnē, kur pulcējās aptuveni pusmiljons dalībnieku. Un tad jau bija klāt vēsturiskais 9.novembris, kad krita mūris. Pēc nepilna pusgada, 1990.gada martā, Austrumvācijā notika pirmās brīvās parlamenta vēlēšanas, un vēl pēc pusgada, 3.oktobrī, VDR iestājās VFR. Nekā no lēnām augušajām Baltijas tautas kustībām, nekā no ilggadējās Leha Valensas (Lech Wałęsa) cīņas vai Gorbačova perestroikas pirmsākumiem ar atturības kampaņām.

Iemesli tam ir vairāki. VDR bija faktiski bankrotējusi valsts. Par katru jaunu robežpunktu ar VFR, par katru atvieglojumu rietumberlīniešiem un pie katras citas izdevības tā no Rietumvācijas plēsa deviņas ādas brīvi konvertējamajās vācu markās. Par spīti tam režīmam bija arvien lielākas grūtības nodrošināt iedzīvotājus ar elementārām ikdienas precēm. Rūpniecība balstījās tikpat brutālā dabas iznīcināšanā kā pie lielā brāļa austrumos. PSRS izraisītās politiskās pārmaiņas visā sociālistiskajā blokā ievērojami samazināja ekonomisko atbalstu VDR režīmam. SED turēšanās staļinistiskās pozīcijās valsti pilnībā izolēja ārpolitiski gan rietumu, gan austrumu virzienā. Desmitiem tūkstošu augsti kvalificēta darbaspēka straujā bēgšana no valsts vēl vairāk saasināja režīma grūtības. Īsi pirms mūra krišanas Austrumberlīnes slimnīcās mediķi bija spiesti strādāt virsstundas, jo vairāki tūkstoši kolēģu bija devušies uz Rietumiem, lai neatgrieztos.

To zināja un juta Stasi virsnieks Jēgers. NDR un Der Spiegel dokumentālajā filmā viņš stāsta, kā pēc paša dotās pavēles pacelt robežbarjeru esot meklējis vietu, kur vientulīgi paraudāt. Nekas no tā neesot sanācis, jo bijis jāmierina divi citi virsnieki, kas jau pirms viņa bija paspējuši izplūst asarās. Trijatā viņi esot secinājuši, ka “ar VDR nu gan ir cauri”, lai gan savu dienestu šajā pašā dienā Jēgers vēl esot uzsācis ar apziņu, ka “šis robežkontroles postenis ir manas dzīves saturs un uzdevums”. Un arī pavēli pacelt barjeru viņš nedeva aiz slēptas disidentiskas cilvēkmīlestības vai demokrātiskas pārliecības. Iemesls esot bijis “sajūta, ka partijas vadība mūs šeit ir pametusi vienus un mums netic”.

Tā arī bija. Kā Vācijas pirmās televīzijas reportāžā par Čīles trimdā dzīvojošo Honekera sievu Margotu [2] (Margot Honecker) stāsta ģimenes kalpone Ulrika Haimke (Ulrike Heimke), VDR vadītājs vēl pēc 7.oktobra parādes par godu valsts dibināšanas četrdesmitgadei esot sajūsminājies par tautas izrādīto prieku un atbalstu SED darbībai. Vācijas komunistu vadība uzturēja fasādi un neredzēja valsts eroziju. Sabiedrības un ārvalstu spiediena rezultātā partija bija sagatavojusi VDR Ceļošanas likuma grozījumu projektu, kuru “nodeva sabiedrībai apspriešanai” vēl tikai divas dienas pirms mūra krišanas. Taču šis priekšlikums negāja pietiekami tālu, lai salabotu salūzušo ventili uzkarsušajā katliņā.

To zināja drošības struktūru darbinieki un zemākā nomenklatūra. Kā pierādīja NDR un Der Spiegel žurnālisti, tieši pēc četru Stasi un Iekšlietu ministrijas ierēdņu priekšlikuma tapa alternatīvs projekts. Tā izstrādi vadīja iekšlietu ministrijas pasu daļas vadītājs Gerhards Lauters (Gerhard Lauter). Projekts paredzēja iespējas VDR pilsoņiem brīvi pamest valsti un atgriezties tajā. Ierēdņi domāja, ka šāda iespēja apmierinātu pilsoņu brīvības kāri, vienlaikus nespiežot viņus izvēlēties pilnībā pamest VDR. Lēmumu bija jāpublisko tikai 10.novembrī no rīta, lai VDR pilsoņi vienkāršotā procedūrā varētu reģistrēties izbraukšanai un saņemt atbilstošas atļaujas no VDR policijas. Šādu projektu Lauters iesniedza SED centrālajā komitejā, kas to bez labošanas apstiprināja.

Taču plāna vājākais posms jau atkal izrādījās “partijas augstākie ešeloni”. Par preses informēšanu atbildīgais politbiroja loceklis Ginters Šabovskis (Günther Schabowski) lēmuma izskatīšanas laikā neatradās telpā. Viņš nebija iepazinies ar pašu lēmumu līdz pat centrālkomitejas īpaši starptautiskajai presei sasauktajai preses konferencei un par to pat aizmirsa. Par izceļošanas problēmu viņam atgādināja kāds itāļu žurnālists, jautājot, vai centrālkomiteja nedomā, ka SED sagatavotais likumprojekts par ceļošanas atvieglošanu tomēr nav kļūda un vai nevajadzētu reaģēt plašāk. Šajā brīdī Šabovskis pat tikai ar grūtībām atrada attiecīgo lēmumu, kuru prezentēja, lasot “pa diagonāli” un neieskatoties dokumenta otrajā lapā, kur bija aizliegums to publiskot līdz nākamās dienas rītam. Viņš partijas kadra cietpaurībā tiešraidē vairākās valodās atkārtoja savu kļūdaino izpratni par centrālkomitejas lēmumu, kas pilnīgi noteikti neparedzēja mūra nojaukšanu. Bet šis misēklis sāka dzīvot savu dzīvi un radīja mediālu eksploziju visā pasaulē. Vēlākais pēc katram vācietim atmiņā esošajiem Vācijas sabiedriskās TV nakts ziņu raidījuma Tagesthemen diktora Hansa Joahima Frīdrihsa (Hanns Joachim Friedrichs) vārdiem “vārti mūrī ir plaši atvērti” šī ziņa sāka dzīvot pilnīgi savu, visai Vācijai jaunu dzīvi [3]. Arī pulkvedis Jēgers to saprata un deva patvaļīgu pavēli brīvi ļaut šķērsot robežu tiem tūkstošiem austrumvāciešu, kas jauno ziņu iespaidā un lielās cerībās bija sapulcējušies pie viņa vadītā robežkontroles punkta Berlīnes iekšpilsētā.

Solidārā palīdzība

Pēc divdesmit gadiem rezultāts ir divējādi pārsteidzošs. No vienas puses Austrumvācijas robežu dabā sameklēt ir gandrīz neiespējami. Nav runa tikai par kopā saaugušo Berlīni. Robeža ir pazudusi gan ziemeļos pie Baltijas jūras, gan starp Saksiju un Bavāriju. Atlikušās atšķirības nav lielākas kā Vācijai kopumā raksturīgā etnogrāfiskā un valodas dažādība, kā arī lielai valstij atbilstoša atšķirīga reģionāla ekonomiskā attīstība un specializācija. Dzīves līmenis bijušajiem VDR pilsoņiem ir nodrošināts tādā līmenī, uz kādu ne Baltijā, ne citur Austrumu bloka valstīs vidusmēra postpadomju cilvēks savos saldākajos sapņos nevarētu cerēt. Ir pagājuši tikai 20 gadi, bet IKP uz vienu iedzīvotāju Austrumvācijā sastāda 70% no Rietumvācijas rādītājiem [4], bet pārticības līmenis jau deviņdesmito gadu vidū sasniedza 90%. Viena austrumu “koka marka” (lai arī noteiktu limitu ietvaros) privātpersonām pat tika mainīta viens pret vienu pret tik vērtīgo un stabilo rietumu marku. Tas nozīmē, ka liela daļa komunistiskās nomenklatūras un priviliģētā loka iepretim, piemēram, Baltijas valstu pilsoņiem varēja “paņemt līdzi” savus ietaupījumus uz jauno saimnieciski politisko iekārtu. Un VFR, protams, joprojām maksā izdienas pensijas kā VDR disidentiem, tā Honekera sievai Margotai viņas vecumdienu nodrošināšanai Čīlē.

Aprēķini par Austrumvācijā ieguldīto summu variē starp 650 miljardiem un 1,6 biljoniem eiro[5]. Katrā gadījumā tās ir milzīgas subsīdijas, kas pēdējos divus gadu desmitus vilkušas uz leju vienotās Vācijas makroekonomiskos indikatorus [6]. Sagaidot mūra krišanas 20 gadadienu, rietumvācu pašvaldību un zemju vadītāji ir aizsākuši diskusiju par to, vai uz austrumiem pumpētās naudas dēļ līdzīgi nebūs jāglābj arī rietumi, kur nu jau brūkot ceļi, skolas, slimnīcas. Vienlaikus Austrumvācijā ir ievērojami augstāks bezdarbs, tur faktiski nav neviena vadoša vācu uzņēmuma galvenā sēdekļa vai rūpnīcu, bet puse Berlīnes dzīvo no valsts sociālajiem maksājumiem. Savukārt algas Austrumvācijā ir par 15-20% zemākas nekā Rietumvācijā. Taču jāpatur prātā, ka līdzīgas atšķirības pastāv arī starp Vācijas ziemeļiem un dienvidiem, kā arī vienā vai otrā depresīvā rietumu reģionā. Tāpat ir skaidrs, ka vēl vismaz desmit gadus katrs nodokļu maksātājs visā Vācijā turpinās maksāt tā saukto solidaritātes nodokli (Solidaritätszuschlag), kas rēķināms kā 5,5% no ienākumu vai peļņas nodokļa. Šis nodoklis tika ieviests pamatā ar mērķi finansēt atkalapvienošanās izdevumus un ir kļuvis par sava veida simbolu rietumu un austrumu vāciešu savstarpējiem kašķiem un kašķīšiem. Tas viss kopā varētu būt izskaidrojums, kāpēc Helmūta Kola 1990.gadā saviem vecajiem un jaunajiem pavalstniekiem dotais solījums pārvērst Austrumvāciju “ziedošās ainavās jau tuvākajos trijos četros gados” ir folklorizējies vācu sabiedrībā ar negatīvu pieskaņu.

Politiskie fenomeni

Ar skatu no Latvijas, jūtot visu padomju mantojuma smagumu, kas jānes bez liela un spēcīga pleca atbalsta un solidaritātes, minētais šķiet ļoti, ļoti dīvaini, un ir pamats otram politiska rakstura pārsteigumam. Augstāk pieminētā organizētā demokrātiskā kustība Jaunais Forums drīz vien apvienojās ar vēl dažām VDR opozīcijas kustībām organizācijā Bündnis 90 (Apvienībā '90), vēlāk pievienojoties liberāli kreisajai Vācijas Zaļo partijai. Taču šī politiskā organizācija, kas apvienoja Austrumvācijas progresīvos politiskos spēkus, tā arī nekad nekļuva par austrumvāciešu ruporu apvienotajā Vācijā. Atlikušie progresīvie politiķi izšķīda trīs pārējās rietumu vadošajās politiskajās partijās — Sociāldemokrātos (SPD), konsvervatīvajos Kristīgajos demokrātos (CDU) un liberālajos Brīvajos demokrātos (FDP). Par lielas daļas “mūžīgi vakarējo” austrumvāciešu pārstāvi federālajā politikā izveidojās SED pēctece Demokrātiskā sociālisma partija (PDS). 2004.gada Brandenburgas zemes landtāga vēlēšanās SPD guva savu labāko rezultātu — 28% balsu. Vairāku transformāciju rezultātā, atbirstot galēji kreisā flanga komunistiem, apvienībai ir izdevies noņemt no sevis VDR ēnu un veiksmīgi startēt arī Rietumvācijā. Šoruden vēlētajā Bundestāgā ar jauno nosaukumu Die Linke (Kreisais flangs) ir pārstāvēti 76 deputāti no kopskaitā 622 tautas vēlētajiem pārstābjiem. Tas ir par 8 vairāk nekā vienotajam Apvienības '90 un Zaļo partijas sarakstam [7].

SED pēcteču atbildību par noziegumiem, tajā skaitā — arī par 872 uz abu Vāciju robežas zaudētajām dzīvībām — gan joprojām atgādina arvien no jauna uzsāktās diskusijas SPD rindās par to, vai ir iespējama koalīciju veidošana ar ideoloģiski visādā ziņā tuvo politisko spēku. Tikmēr 49% austrumvāciešu joprojām uzskata, ka VDR bija “vairāk labā nekā sliktā”. Tāpat viņi ne pārāk augstu vērtē savu ieguldījumu VDR izjukšanā — tikai 21% domā, ka to sagrāva masu protesti, bet 37% kā svarīgāko vērtē valsts saimniecisko sabrukumu. Savukārt rietumvācieši ir vēl skeptiskāki — tikai 17% domā, ka masām bija izšķiroša nozīme [8].

Trešais Austrumvācijas fenomens ir 1964.gadā Rietumvācijā dibinātās neonacistiskās Vācijas Nacionāldemokrātiskās partijas (NPD) panākumi. Ja federālā līmenī ar 4,3% balsu 1969.gada Bundestāga vēlēšanās un zemju līmenī ar 9,8% balsu 1968.gada Bādenes-Virtembergas landtāga vēlēšanās NPD sasniedza savu labāko rādītāju un tad ilgus gadus veģetēja pagājībā, tad Vācijas apvienošanās tai deva jaunu sparu. Federālajā līmenī NPD joprojām ir nenozīmīgs spēks (maksimāli 1,6% 2005.gada Bundestāga vēlēšanās), bet Austrumvācijas landtāgos tā nav — 2006.gadā NPD tika 7,3% balsu Meklenburgā-Priekšpomerānijā un šovasar — 5,6% Saksijas landtāgā. No skaidrās „divi + divi” partiju sistēmas “pirms mūra” nu Vācijā ir seši vērā ņemami spēlētāji. Tas nozīmē, ka gan vecajiem ulbrihtiešiem, gan neonacistiem var pienākt brīdis, kad viņi var kļūt par vērā ņemamu sarunu partneri valdības koalīcijas veidošanai vismaz zemju līmenī. Kamēr pastāvēja mūris, rietumvāciešiem šķita, ka tas nekad vairs nebūs iespējams.

Attiecīgi vienā lietā Kolam tiešām izrādījās taisnība — partiju ainava Vācijā pēc apvienošanās ir pamatīgi saziedējusi. Tas atbilst jaunās Vācijas sabiedrības dažādībai. Totalitāru politisku spēku klātbūtne parāda, ka aiz jaunās labklājības fasādes dzīvo sabiedrība, kurai vēl politiski labs ceļa gabals ejams. Tāpat kā viņu likteņa kaimiņiem Austrumos.
__________________________


[1] Die Nacht als die Mauer fiel, NDR, http://www.ndr.de/grenzenlos/filme/schabowskiszettel100.html

[2] Besuch bei Margot Honecker, http://mediathek.daserste.de/...

[3] Ein paar Meter neben der Revolution, ARD, http://www.tagesschau.de/inland/mauerfall180.html

[4] Statistische Amter, http://ims.destatis.de/indikatoren/Default.aspx

[5] FAZ.net, http://www.faz.net/s/...

[6] Statistisches Bundesamt Deutschland, http://www.destatis.de/..

[7] Deutscher Bundestag, http://www.bundestag.de/bundestag/index.jsp

[8] Zeit Online, http://www.zeit.de/online/2009/27/ddr-bild-positiv-2

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Roberts 165x152

Man ir bail 24 Autors:Roberts Putnis