Atslēgvārdi:

Mugabe un kaimiņi

Mugabe spējis ilgstoši noturēties pie varas, kombinēdams militāro spēku, represijas un politisko protežēšanu. Taču pēdējā laika notikumi liek domāt, ka zeme zem viņa kājām ir beidzot sākusi grīļoties.

Iesaki citiem:

Starptautiskā reakcija uz Morgana Cvangiraja (Morgan Tsvangirai) atteikšanos no līdzdalības prezidenta vēlēšanu otrajā kārtā 2008.gada 27.jūnijā var kļūt par pagrieziena punktu ieilgušajā kampaņā, kuras mērķis ir atgriešanās pie demokrātijas Zimbabvē. Nelsona Mandelas saturīgā replika par "traģisko vadības bankrotu" Zimbabvē ir viena no spilgtākajām kritisko repliku virknē, kas skanējušas no Āfrikas līderu mutes. Tā pavēra ceļu bezprecedenta balsojumam Apvienoto Nāciju Drošības padomē — vienbalsīgi atbalstītam paziņojumam, kurā nosodīta vardarbība pret Zimbabves opozīciju un teikts, ka varmācība padarījusi brīvas un godīgas vēlēšanas par neiespējamām.

Starptautiskā reakcija uz pēdējā laika brutālajiem cilvēktiesību un pilsoņa brīvību pārkāpumiem Zimbabvē ir radījusi jaunu impulsu centienos pārvarēt politisko un humanitāro krīzi valstī. Taču — vai šis būs tas brīdis, kad svaru kausi sasvērsies Robertam Mugabem un viņa režīmam par ļaunu vai tomēr jaunajam impulsam tiks pielikts punkts?



Izmaiņas rutīnā

Zimbabve ir pārāk ilgi bijusi ķīviņa objekts starptautiskajā sabiedrībā — rietumi pieprasījuši palielināt spiedienu pret Roberta Mugabes un Zanu-PF režīmu Zimbabvē, kamēr afrikāņi (un īpaši zīmīgi — Dienvidāfrika) ir pret to iebilduši. Pēdējo nedēļu notikumi liecina, ka zeme zem Mugabes kājām ir beidzot sākusi grīļoties.

Zimbabves prezidents, kurš vadījis valsti kopš tās dzimšanas 1980.gadā, ir izrādījis apbrīnojamu spēju izdzīvot paša režīma politikas izraisītās graujošās ekonomiskās krīzes un mega-inflācijas apstākļos. Viņš spējis noturēties, kombinēdams militāro spēku, mērķtiecīgas represijas un politisko protežēšanu. Šo mehānismu kombinācija ļāvusi politiski-militārajai elitei ja ne gluži zelt un plaukt, tad katrā ziņā turēties pretī jebkuram spiedienam. Būtiski ir tas, ka prezidenta un viņa kliķes projekts tika "ietīts" anti-imperiālisma un atbrīvošanās cīņu plīvurā, tādējādi nodrošinot afrikāņu atbalstu, kas augošas iekšējas krīzes apstākļos ļautu rēķināties ar kontinenta un reģiona klusēšanu.

Taču šķiet, ka vadzis ir lūzis to vidū, uz kuru pasivitāti režīms bija paļāvies visvairāk, proti, Zimbabves kaimiņos, pat Mugabes kādreizējo "cīņu biedru" rindās. Režīma vardarbīgā vēršanās pret opozīcijas partijas MDC politiķiem un atbalstītājiem un Mugabes kategoriskais paziņojums, ka viņš neatzīs sakāvi, ir piespiedis Āfrikas līderus dot mājienu, ka 84 gadus vecajam prezidentam ir pienācis laiks aiziet.

Mugabe turas pretī ar zobiem un nagiem. Zanu-PF skatījumā Mugabes ritualizētā uzvara nodrošinās prezidentam leģitimitāti, kas nepieciešama, lai ieceltu valdību un senāta locekļus, kuri palīdzēs neitralizēt MDC vairākumu nacionālajā asamblejā. Režīma aprēķins ir sekojošs — pēc šim darbībām lietas atgriezīsies ierastajās sliedēs un Mugabe varēs atsākt savu spēli "Rietumi pret Āfriku" un, arvien sarūkošajām izredzēm par spīti, mēģinās panākt režīma ekonomisko izdzīvošanu. Taču šoreiz Mugabes un viņa atbalstītāju "šaurā bezizeja" šķiet daudz nopietnāka, nekā citkārt. Jaunākie notikumi ir veicinājuši to stāvokli, kurā režīms nonācis.



Kaimiņu balsis

Pirmkārt, Zanu-PF stūrgalvība, uzzinot par neapstrīdamo zaudējumu 29.marta parlamenta vēlēšanās (un prezidenta vēlēšanu pirmajā kārtā), pārvilka svītru režīma leģitimitātei Āfrikas kontinentā. Āfrikas dienvidu valstu (Zambijas un Botsvanas) līderiem, kuri bija pārstājuši klusēt jau agrāk, tagad pievienojušies kolēģi no Kenijas, Ruandas, Ugandas, Tanzānijas un pat Angolas, aicinot Mugabi spēlēt godīgu spēli. Īpaši zīmīgi ir tas, ka acīmredzami sāk izsīkt arī Dienvidāfrikas atbalsts Mugabes režīmam. Lai gan prezidents Tabo Mbeki (Thabo Mbeki) turpina saglabāt uzticību "klusajai diplomātijai", ANC prezidents Džeikobs Zuma (Jacob Zuma) ir kļuvis par Mugabes režīma brutalitātes niknu kritiķi un apsūdzējis to Āfrikas atbrīvošanās cīņu ideālu nodevībā.

Otrkārt, Āfrikas zūdošā pacietība sākusi iegūt institucionālas aprises. Zīmīgi, ka afrikāņu kritika Mugabem arvien biežāk tiek formulēta, atsaucoties uz vēlēšanu un cilvēktiesību normām, kuras Āfrikas Savienība (AU) un Āfrikas dienvidu attīstības kopiena (SADC) ir oficiāli akceptējušas. Vēl zīmīgāk ir tas, ka tagadējais SADC priekšsēdētājs, Zambijas prezidents Levijs Mvanavasa (Levy Mwanawasa) nolēma organizācijas vārdā aicināt atlikt 27.jūnija balsojumu — par spīti tam, ka viņš šajā jautājumā bija sazinājies tikai ar četriem no četrpadsmit SADC valstu līderiem. Citiem vārdiem, Mugabe vairs nevar rēķināties ar SADC labvēlību, nemaz nerunājot par aktīvu atbalstu.

Treškārt, attieksmes maiņa Āfrikā ir iedrošinājusi rietumu valdības ierosināt stingrākus pret režīmu vērstus soļus. Agrāk rietumu nosodījums, papildināts ar "viltīgām sankcijām" pret valdošo eliti, tika Āfrikā uztverts ar aizdomām un, iespējams, izraisīja vēlamajam pretēju efektu, jo ļāva Mugabem likt lietā pret "britiem" un "imperiālistiem" vērstu retoriku. Šodien afrikāņu kritika Lielbritāniju ir tiktāl iedrošinājusi, ka tā atļāvusies ierosināt enerģijas piegādes pārtraukšanu un aicinājusi Dienvidāfriku bloķēt elektrības padevi.

Tātad — kādas ir iespējas panākt režīma maiņu? Kādēļ gan Mugabem būtu jāpiekāpjas spiediena priekšā, kuru viņš iepriekš konsekventi ignorējis? Un cik tālu Zimbabves kaimiņi ir gatavi iet, lai mazinātu viņa režīma izdzīvošanas izredzes?



Dienvidāfrikas faktors

Sākotnējās sekas ir tādas, ka Mugabes valdība riskē pamatīgi nostiprināt izstumtā statusu starptautiskajā sabiedrībā. Vēlēšanu analīze un veselais saprāts liek secināt, ka divu iepriekšējo vēlēšanu (parlamenta un prezidenta pirmās kārtas) laikā ir notikušas vērienīgas manipulācijas, lai tādā vai citādā veidā nodrošinātu iznākumu, kas ir labvēlīgs Zanu-PF. Taču Āfrikas valstu valdības bija ar mieru pievērt acis uz pārkāpumiem un atzīt oficiālos rezultātus. Šoreiz tas tā nebūs. Mugabes "uzvara" prezidenta vēlēšanās netiks bez ierunām akceptēta un viņa pretenzijas uz iekšējo leģitimitāti arī tiks apšaubītas.

Šķiet ticams, ka SADC varētu neatzīt viņa režīma likumību un AU sekos tās pēdās. Tas savukārt pavērs iespēju, ka Zimbabves dalība ANO institūcijās (bet ne pašā ANO) var tikt apturēta. Iepriekš Mugabe ir spējis izvairīties no rietumu ieviestajiem ierobežojumiem viņa starptautiskajiem braucieniem, apmeklējot tikšanās ANO, taču tagad viņš šo iespēju varētu zaudēt. Un tādā gadījumā viņa dzīvesbiedrei Greisai nekas cits neatliks kā iepirkties tukšajos veikalos Hararē.

Ir vietā jautājums — vai kaimiņvalstis veicinās šo procesu, samazinot enerģijas un naftas piegādes Zimbabvei? Īstermiņā tas ir mazticams, taču šādu iespēju nevar izslēgt. Strauji augošās naftas cenas droši vien jau tagad ir pārmērīgi liels smagums Zimbabves pussabrukušajai ekonomikai, jo valsts spējas norēķināties piegādātājiem ar katru dienu sarūk un arī kaimiņu gatavība pieciest parādu iet mazumā. Tikmēr naudas pārvedumi, kurus ģimenēm sūta citās valstīs strādājošie zimbabvieši (būtisks faktors gan ģimeņu izdzīvošanas nodrošināšanai, gan kā ārzemju valūtas avots), arī cieš no liela spiediena, jo inflācija ietekmē nodarbinātības līmeni un ienākumus ne tikai Zimbabvē, bet arī tuvējā reģionā.

Ņemot vērā iepriekš minēto, īpašu nozīmi iegūst pārmaiņas Dienvidāfrikā. Mbeki gan ir pelnījis uzslavu par to, ka nodrošināja tādus vēlēšanu apstākļus Zimbabvē, kas ļāva 29.martā uzvarēt MDC, taču kopumā viņa "klusās diplomātijas" politika ir bankrotējusi. ANC iekšienē arvien skaļāk atskan aicinājumi papildus retorikai likt lietā arī muskuļus. Robežas blokāde var izrādīties plaši atbalstīts risinājums, īpaši gaidot 2009.gada vēlēšanu kampaņu. Pat uzņēmēju kopiena ir sākusi aicināt ieviest sankcijas.

Taču svarīgākais ir, ka Dienvidāfriku nesen satricināja ksenofobiskas vardarbības uzplūdi, kas bija vērsti pret ārzemniekiem. Tādēļ valsti satrauc tas, ka situācijas pasliktināšanās Zimbabvē varētu izraisīt vēl lielāku bēgļu pieplūdumu. Izmaksas, ko rada robežapsardze, administrācija, policija un zimbabviešu konkurence ar vietējiem darba tirgū, jau tagad ir augstas. Savukārt izdevumi, kurus radītu masu migrācijas izraisītā politiskā un investīciju nestabilitāte, ir neprognozējami un tādēļ rada draudus. Tas, kas notiek Dienvidāfrikā, arvien biežāk atbalsojas visā reģionā — un Zimbabve reģionālajā tautsaimniecībā sāk izskatīties pēc bīstama vakuuma.

Šībrīža signāli liek domāt, ka reģions ar pieaugošu uzstājību atbalstīs Mbeki aicinājumus Mugabem un Cvangirai vienoties par Kenijas parauga "nacionālās vienotības valdību", kurai, iespējams, tiks piešķirts laika ziņā ierobežots mandāts, nozīmējot brīvu un godīgu vēlēšanu datumu pēc sešiem mēnešiem. Ja šāds variants samazina pilsoņu kara risku un rada cerības uz labāku nākotni, tad lai notiek. Taču jautājumu joprojām ir pārpārēm. Pat ja Cvangirajs piekristu uz ierobežotu laiku ieņemt amatu Mugabes vadībā, kāda ir garantija tam, ka režīms ievēros jebkādas vienošanās un atzīs brīvu vēlēšanu rezultātus? Kāda garantija tam, ka drošības spēki atzīs civilo varu?



Pirmo reizi kopā

Jebkāda uzticību pelnoša atbilde uz šiem jautājumiem būs atkarīga no tā, kā tiks likti lietā pīrāgs un pātaga. Lielas cerības tiek saistītas ar Mugabes "cieņpilnas" aiziešanas variantu, kad viņam un viņa politiski-militārajai kliķei tiek piedāvāta amnestija par iekšzemes un starptautisko likumu pārkāpumiem, sākot ar korupciju un beidzot ar genocīdu. Sekos arī aicinājumi pēc plaša apjoma starptautiskās ekonomiskās un humanitārās palīdzības, kā arī pēc tā, lai Lielbritānija atzīst vēsturisko atbildību par tagadējām jukām.

Taču, lai šāds pavērsiens būtu patiesi efektīvs, ir nepieciešams pastāvīgs un koncentrēts starptautiskais spiediens. Tam būtu jāietver rūpīga starptautiskā uzraudzība vēlēšanu procesam un, ļoti iespējams, arī būtiska afrikāņu miera spēku klātbūtne, lai neitralizētu Zimbabves armijas ietekmi.

Pagaidām nav bijis daudz pazīmju tam, ka Mbeki ieteikums veidot nacionālās vienotības valdību ir domāts nopietni, jo ir zināms, ka Mbeki vienmēr devis priekšroku reformētai (vēlams, no Mugabes brīvai) Zanu-PF, nevis MDC partijai. Taču apstākļi mainās ļoti strauji un ir jāsper soļi, lai novērstu Zimbabves vēl dziļāku ieslīgšanu muklājā. Labā ziņa ir tā, ka pirmo reizi ir parādījusies iespēja Āfrikai un rietumiem salikt galvas kopā, lai spriestu, ko iesākt ar Mugabi, un, šādi rīkojoties, pavērt cerību Zimbabves iedzīvotājiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!