Atslēgvārdi:

Moldova zem sirpja un āmura

Moldovas Komunistu partijas apgalvojumi, ka tai nav nekāda sakara ar padomju laika komunistiem, ir patiesi. Zem padomiskā zīmola slēpjas nepotisma taustekļi.

Iesaki citiem:

Ārkārtas parlamenta vēlēšanas Moldovā vēlreiz pierāda, cik ļoti sašķelta ir šīs valsts sabiedrība. Vecā paaudze turpina ticēt komunistu solījumiem, savukārt gados jaunākie pārsvarā atbalsta opozīciju. Šo divu grupu lielums un spēks, šķiet, ir teju vienlīdzīgs. Tā var secināt, raugoties uz 29. jūlija vēlēšanu rezultātiem. Gandrīz 45% vēlētāju atdevuši balsis par Moldovas Republikas Komunistu partiju. Pārējie — par opozīcijas partijām. Taču tā nav vienīgā līnija, kas sadala moldāvus dažādās nometnēs. Nemieri šī gada aprīlī, attiecības ar kaimiņvalsti Rumāniju, Krieviju un Eiropas Savienību (ES), tāpat arī separātiskais Piedņestras reģions — tie ir jautājumi, kuri arī astoņpadsmit gadus pēc neatkarības atgūšanas neļauj Moldovas tautai būt pietiekami vienotai. Šī sadrumstalotība un nenoteiktība kombinācijā ar kontroli pār masu medijiem un daudzām uzņēmējdarbības sfērām ļauj valdošajai politiskajai kliķei ar prezidentu Vladimiru Voroņinu priekšgalā noturēties pie varas.

Ārkārtas vēlēšanas Moldovā tika izsludinātas tāpēc, ka parlamentam divas reizes neizdevās ievēlēt jaunu prezidentu. Saskaņā ar Moldovas konstitūciju prezidenta ievēlēšanai nepieciešams 3/5 deputātu atbalsts. Komunistiem par spīti uzvarai vēlēšanās šī gada aprīlī pietrūka vienas balss. Opozīcijas partijas iespītējās, saslēja ragus gaisā un atteicās ziedot vienu balsi. Opozīcija ir izprovocējusi ārkārtas vēlēšanas — tā par šo opozīcijas „kurvīti” paziņoja komunisti. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka tā arī ir. Vai tad opozīcija nevarēja mīļā miera labad ļaut ievēlēt Moldovas prezidentu? Īpaši, ja opozīcijas nīstā Vladimira Voroņina mandāts formāli beidzās jau šī gada 7. aprīlī, un prezidents sēdēja krēslā, apzinoties, ka viņa vietā jānāk kādam citam.

Taču šeit nedrīkst aizmirst, ka notikumi Moldovā attīstījās uz aprīļa vardarbīgo nemieru fona. 7. aprīlī, divas dienas pēc vēlēšanām, tūkstošiem cilvēku izgāja galvaspilsētas Kišiņevas ielās. Izcēlās sadursmes ar policiju. Dega parlaments. Viedokļi par notikušo ir ļoti atšķirīgi un pat pretrunīgi. Saskaņā ar sabiedriskās domas aptaujām puse Moldovas iedzīvotāju uzskata, ka nemieri bija valsts apvērsuma mēģinājums. 30,3% aptaujāto uzsver, ka protesti sākotnēji bijuši miermīlīgi, un tikai pēc tam pārauguši vardarbībā, savukārt ceturtā daļa cilvēku policijas rīcību protestu laikā uzskata par pārmērīgi asu. Taču tikpat daudzi gluži pretēji domā, ka policija rīkojusies ar nepietiekamu spēku. 27% nemieros vaino opozīciju, un gandrīz tikpat liels skaits moldāvu nešaubās, ka par notikušo atbildīgi ir komunisti. Šai tirādei atliek vēl pievienot valdības apgalvojumus, ka protestus organizējusi kaimiņvalsts Rumānija, lai kļūtu pilnīgi skaidrs — šāds politiskais „Molotova kokteilis” ir nāvējošs visām partiju sadarbības iespējām. Komunisti ne tikai nedabūja kāroto balsi sava prezidenta ievēlēšanai. Jūnija sākumā Komunistu partiju pameta Marians Lupu, lai kļūtu par vadītāju Demokrātu partijai, kas vēlēšanās iekļuva parlamentā. Tagad bijušais komunists noliedz iespēju, ka varētu sadarboties ar saviem kādreizējiem “komrādiem”. Viņš uzskata, ka koalīcija ar komunistiem iespējama tikai tādā gadījumā, ja tiek piesaistīts ļoti plašs politisko partiju loks.



Vēlēšanu spožums un posts

Starptautisko novērotāju misija dienu pēc vēlēšanām paziņoja, ka tās notikušas saskaņā ar daudziem starptautiskajiem standartiem, taču novērotāji arī atzina, ka valstī nepieciešamas turpmākas demokrātiskas reformas. “Mūs priecē tas, ka šīs vēlēšanas noritēja visumā profesionāli un efektīvi. Taču sāncenšu savstarpējā dziļā neuzticība kampaņas laikā norāda uz to, cik ļoti nepieciešams visas partijas iesaistīt jēgpilnā dialogā. Tādā veidā Moldova spēs pārvarēt demokrātiskā procesa blokādi un tiks galā ar daudzajiem izaicinājumiem, kuri sagaida šo valsti,” tā pēcvēlēšanu dienā paziņoja Boriss Firleks, EDSO Demokrātisko Institūciju un Cilvēktiesību biroja vēlēšanu novērotāju misijas vadītājs. Savukārt Marians Žans Marinesku, Eiropas Parlamenta delegācijas vadītājs, aicināja uz plašāku demokrātiju Moldovā, kopumā gan vēlēšanu dienu vērtējot pozitīvi.

Taču ne viss vēlēšanu procesā ir bijis tā, kā tam būtu jābūt. Uz to norāda kaut vai tas, ka starptautiskie novērotāji šoreiz atturējās lietot jau par mantru kļuvušo standartfrāzi “brīvas un taisnīgas vēlēšanas”. Moldāvu pašmāju novērotāji — Pilsoniskā koalīcija par brīvām un taisnīgām vēlēšanām — tikmēr nekautrējas paziņot: “29. jūlijā notikušās vēlēšanas nebija taisnīgas, un [...] šīs vēlēšanas nebija pilnīgi brīvas.” Īpaši skarbu kritiku Pilsoniskā koalīcija vērš masu mediju virzienā. Vēlēšanu kampaņa nav atspoguļota objektīvi, pārkāpti gan žurnālistu ētikas principi, gan arī valsts likumdošana, secina moldāvu novērotāji. Ja rūpīgi izlasa starptautisko novērotāju secinājumus, jāatzīst, ka arī šajā dokumentā kritikas masu medijiem netrūkst. Viens no galvenajiem grēkāžiem ir sabiedriskās televīzijas kanāls Moldova 1, kurš lielai daļai moldāvu ir teju vienīgais informācijas avots. Secinājumos var lasīt, piemēram, šādas rindas: “Galvenie televīzijas kanāli, ieskaitot sabiedrisko Moldova 1, nepiedāvāja objektīvu un sabalansētu informāciju savās ziņu programmās. Pārlieku liela labvēlība izrādīta Moldovas Republikas Komunistu partijai — gan ar pasniegšanas toni, gan atvēlēto laiku.” Moldova 1 komunistiem atvēlēja lielāko savu ziņu programmu daļu, turklāt piektā daļa pozitīvās un neitrālās informācijas bija par valdošo partiju. Šī visu valsts teritoriju aptverošā TV kanāla pēdās sekojuši arī vairāki privātie kanāli, atzīst novērotāji.



Negodīgā aģitācija

Bijušais moldāvu diplomāts Vlads Lupans izvirza sekojošu tēzi — tas, kurš kontrolē medijus, jau vēlēšanu kampaņas sākumā var rēķināties ar līdz pat 30% vēlētāju atbalstu. Turklāt komunistu gadījumā jāņem vērā arī apstāklis, ka tā ir valdošā partija, kas administratīvos resursus izmanto savā labā. Arī šajā ziņā starptautiskie novērotāji skaidri un gaiši norāda, ka Komunistu partija kampaņas pasākumus nav kautrējusies organizēt pat tādos lielos valsts uzņēmumos kā Valsts Dzelzceļa kompānija, Moldtelecom un Ekonomikas banka. Savukārt Veselības ministrijas sociālās palīdzības programmas darbinieki pieķerti, izplatot bezmaksas medikamentus un vienlaicīgi aģitējot zem sirpja un āmura zīmes. Par slēptu aģitāciju apsūdzēta arī valsts pasta kompānija Posta Moldovei, kura īsi pirms vēlēšanām izplatījusi reklāmu ar izceltiem vārdiem “izvēlies” un “nr. 1”. Pirmais vēlēšanu saraksts bija komunistiem, taču pasts noliedz jelkādu reklāmas saistību ar šo partiju. Galu galā Augstākā tiesa atzinusi, ka šī reklāma nav vēlēšanu kampaņas materiāls. Daudzi vēlētāji un kandidāti gan, pēc tiesas domām, laikam nav apveltīti ar attīstītu intelektu, jo viņi šīs lapiņas uztvēra tieši kā aicinājumu balsot par komunistiem. Starptautiskie novērotāji tikmēr atzīst, ka kopumā Moldovas vēlēšanu kampaņā nav ievērota EDSO prasība skaidri nodalīt politiskās partijas no valsts. Runa, protams, ir par vienu konkrētu partiju — par komunistiem.

Par komunistu partijas vadītāju un valsts prezidentu Vladimiru Voroņinu moldāvi stāsta šādu anekdoti. Vladimirs Voroņins pastaigājas ar sievu. Viņi paiet garām aptiekai. Sieva vaicā: “Vladimir Nikolajevič, kam pieder šī aptieka?” “Mūsu dēlam,” lepni atbild Voroņins. Pastaigai turpinoties, sieva ielas otrā pusē ierauga picēriju. “Un kam tā pieder, Vladimir Nikolajevič?” viņa vaicā. Uz ko Voroņins atkal lielīgi atbild: “Mūsu dēlam.” Visbeidzot pie kādas bankas prezidenta sieva uzzina, ka arī tā pieder viņu dēlam. “Ak, Vladimir Nikolajevič, mūsu dēls laikam ir vienīgais, kas Moldovā strādā,” ar dziļu apmierinājumu sejā secina prezidenta sieva.



Postpadomju komunisma celšana

Moldovas Republikas Komunistiskā partija varu atguva 2001. gada parlamenta vēlēšanās. Moldova bija pirmā no bijušajām padomju republikām, kurā cilvēki valsts vadīšanu atkal uzticēja komunistiem, turklāt varas maiņa notika demokrātiskās vēlēšanās. Daudziem tas bija pārsteigums, taču izskaidrojums tam ir samērā vienkāršs. Liela daļa strādātspējīgo moldāvu 90. gados pameta valsti (vēl šodien aptuveni miljons jeb ceturtā daļa moldāvu strādā ārzemēs), bet neapmierinātie pensionāri nobalsoja par komunistiem. Diemžēl pensionāri astoņu gadu laikā zem sirpja un āmura zīmes īpaši bagātāki nav kļuvuši, un Moldova joprojām ir Eiropas nabadzīgākā valsts. Savukārt Vladimirs Voroņins tiek uzskatīts par Moldovas bagātāko cilvēku. Viņa dēlam pieder gan aptieku, gan picēriju tīkls. Opozīcijas politiķi apgalvo, ka Voroņinu klans kontrolē teju visas ienesīgās biznesa sfēras. Savukārt Moldovas reģionos komunisti veikuši patiešām efektīvu “šleserizāciju”. Ietekmīgos amatos salikti paklausīgi savējie, kuri savukārt sev par palīgiem un vietniekiem iekārto savējos, kuri savukārt... Jūs sapratāt shēmu. Visiem šiem cilvēkiem nekas cits neatliek, kā vien balsot par komunistiem, citādi nāksies pamest savas iesildītas vietas. Vēlēšanās aprīlī daudzi šīs sistēmas cilvēki paceltās rokās demonstrēja vēlēšanu biļetenu, pirms iemest to urnā. Sak', ja komunisti vēlēšanās zaudēs, neaiztieciet mani, es savu pienākumu esmu izpildījis.

Savā ziņā Komunistu partijas politiķu apgalvojumi, ka viņiem nav nekāda sakara ar padomju laika komunistiem, ir patiesi. Sirpis un āmurs un Ļeņina krūšutēls pie partijas biroja Kišiņevā — tā ir tikai fasāde. Zem padomiskā zīmola slēpjas nepotisma taustekļi. Staigājot pa Kišiņevas ielām, mani bieži pārņēma sajūta, ka esmu atgriezies vismaz 15 gadus atpakaļ laikā. Moldova gaida, kad sastingušais laiks sāks atkal ritēt uz priekšu. Šeit palīdzēt varētu ES, un arī daudzi moldāvi cer kādu dienu “pievienoties Eiropai”. Diemžēl ES neko vairāk par 60 miljoniem eiro gadā (Moldovas politiskajā vidē tas tikai palīdz noturēties status quo) un virtuāliem burkāniem (partnerības programmām, rīcības plāniem, ceļa kartēm) nepiedāvā. Kaimiņvalsts Rumānija, šķiet, pati īsti neapzinās, ko vēlas. It kā Moldova un moldāvi ir savējie gan no vēsturiskā, gan no etniskā un kultūras viedokļa, taču paņemt savā paspārnē Eiropas nabadzīgāko valsti Rumānija arī nevēlas. Otrs ietekmīgais spēlētājs šajā reģionā ir Krievija. Kremlis jau 90. gados uzlika ķepu separātiskajai Piedņestras republikai, izdalot cilvēkiem Krievijas pases un izvietojot savus “miera uzturētājus”. Ko izvēlēsies Moldova? Pagaidām izskatās, ka moldāvi nespēj vienoties. Taču ir skaidrs, ka bez palīdzības un atbalsta no ārpuses šī demokrātija var neizdzīvot.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!