Miris. Jo nenosargājām 49

Tikmēr, kamēr politiski atbildīgās amatpersonas neradīs risinājumu, lai jau preventīvi pasargātu bērnus no vardarbības, mēs atkal ik pa laikam kādu bērnu zaudēsim.

Iesaki citiem:
Dzirnavinas 255x203
Foto:Wade

Gadu un divus mēnešus vecais puisēns nomira slimnīcā, tā arī pie samaņas nenācis. Kārtējais Latvijas bērns, kas, iespējams, dzīvību zaudējis vardarbības dēļ. Tā vismaz pieļauj ārsti, kamēr vietējā bāriņtiesa gan saka — viņu redzeslokā šī ģimene nav bijusi. Jo bāriņtiesas redzeslokā nonākot tikai tās ģimenes, par kurām tai ziņo. Ja neziņo, tad acīmredzot ģimenē bērnus nesit.

Taču bērni mirst, un diemžēl arī pēc kārtējās nāves skaidrojums, kāpēc tomēr nespējam savus bērnus nosargāt, ir jau sen dzirdētais — vāja atbildīgo institūciju sadarbība. Kad būs stiprāka, tas pagaidām tikai un vienīgi atbildīgo amatpersonu un institūciju rokās, kurām gan vēl joprojām padoms, kā mums visiem kopā nosargāt mūsu bērnus, ir vājš.


Nebija institūciju uzmanības lokā

"Šis gadījums ir viens no retajiem, kas mūsu pagastā noticis. Sen, sen kas tāds nav bijis," par savu pārraugāmo "iecirkni" stāsta Daugavpils rajona Naujenes pagasta bāriņtiesas priekšsēdētaja Staņislava Locika. Viņa sargā bērnu tiesības pagastā, kurā dzīvo nomirušā puisīša māte un patēvs ar saviem bērniem. Tiesa, par mātes un bērna dzīvi šajā teritorijā pašvaldība nemaz nav bijusi informēta, jo māte pagastā nav deklarējusies. Kamēr bērns neiet bērnudārzā vai skolā, tikmēr arī par šāda bērna esamību varas iestādes neko nezina. "Mēs fiziski nespējam pārskatīt un uzraudzīt visas ģimenes un bērnus," saka S.Locika un skaidro — bāriņtiesa par problēmām uzzina tikai tad, kad ģimenē notiek kādi trači vai kādam rodas aizdomas par vardarbīgu izturēšanos pret bērnu. Un arī — tikai tad, ja bāriņtiesai vai sociālajiem darbiniekiem par to paziņo. Tomēr cilvēki ir kūtri un vairāk pieturas pie principa "ne mana cūka, ne mana druva". Arī tagad, kad bāriņtiesas vadītāja pēc zēna nāves aizgājusi aptaujāt ģimenes kaimiņus, "viņi mani aizraidīja ar trim vārdiem".

Ļoti iespējams, neapzinātās ģimenes arī ir viens no skaidrojumiem nu jau tik ierastajai frāzei, kas pēc kārtējās bērna nāves parādās presē — bāriņtiesas uzmanības lokā šī ģimene nav bijusi. Tieši tāpat ir šoreiz — bāriņtiesa par šādas ģimenes eksistenci nemaz nav zinājusi, taču pēc notikušā bāriņtiesas vadītāja apgalvo — vardarbības tur neesot bijis, jo to tagad apliecinot gan psihologa darbs ar bērniem, kas bijuši kopā ar mirušo mazuli, gan arī "ģimenes pārbaudes aktiņš, kur nevar pateikt, ka alkoholu ģimene vispār lieto."

Tiesa, Bāriņtiesu likums neparedz aktīvu bāriņtiesu darbību, preventīvi apsekojot ģimenes. "Bāriņtiesa ir lēmējinstitūcija," akcentē Bērnu un ģimenes lietu ministrijas (BĢLM) Bāriņtiesu uzraudzības un metodiskās vadības departamenta direktore Valentīna Gluščenko, skaidrojot, ka preventīvo darbu pamatā jāveic pašvaldības sociālajiem darbiniekiem, bet bāriņtiesa iesaistās tikai tad, kad jau radušās problēmas, piemēram, jālemj, vai bērnam vecāki nerada draudus un varbūt labāk viņu no ģimenes izņemt. Viss jau ir pareizi, viss pēc likuma, un tomēr — kad notikusi kārtējā nelaime un atkal jāšķiras no kāda bērna, atkal atgriežamies vienā un tajā pašā sākumpunktā — valstī īsti nav sakārtota sistēma un viens no vājākajiem punktiem ir starpinstitucionālā sadarbība, lai jau pašā saknē ģimenē nepieļautu vardarbību pret bērnu, lai to pamanītu jau pašos asnos, lai novērstu un vecākiem palīdzētu tikt galā ar dusmām un sadzīves vai attiecību problēmām, ko ļoti bieži uz savas ādas izjūt tieši bērns. Šo vājo posmu atzīst gan V.Gluščenko, gan pats galvenais politiski atbildīgais par bērnu aizsardzību — bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks (LPP/LC), taču, kā rāda līdzšinējā pieredze, šis vājums ļoti grūti padodas stiprināšanai.


Meklēs ķēdes vājos posmus

Diezgan vājš padoms ir arī pašam ministram Baštikam. Pirms mēnešiem diviem viņš politika.lv sacīja, ka primārajā profilaktiskajā darbā vājais posms ir sociālie darbinieki — tie nav ministrijas, bet gan pašvaldību pārziņā, tāpēc Baštika ministrija šīs struktūras darbu nespēj ietekmēt. Tagad, pēc kārtējā mirušā bērna, ministrs Baštiks norāda, ka no vardarbības pārsvarā cieš mazi bērni līdz trīs gadu vecumam, kas vēl nav tikuši līdz skolai vai bērnudārzam, tāpēc, viņaprāt, lai konstatētu iespējamos vardarbības riskus ģimenē, aktīvākiem ir jābūt ģimenes ārstiem, kas ģimenes pazīst un kam pēc būtības regulāri būtu jāinteresējas par mazo klientu veselību. "Man ir stipras aizdomas, ka nemaz [ģimenes ārsti] tos bērnus neapmeklē un visbiežāk ģimene arī neiet pie ārsta," domā A.Baštiks.

Viņš kopā ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju ir nolēmis meklēt vājos posmus "ziņošanas" ķēdē, un, cerams, līdz rudenim, balstoties uz bērnu namu sniegtajiem datiem, mēģinās izsekot, kas parasti par riska ģimenēm un vardarbību pret bērniem ir ziņojis, kā arī mēģinās identificēt, kā institūcijas tālāk risinājušas konstatētās vai tikai iespējamās problēmas. Piemēram, ja mediķi ziņojuši, bet bāriņtiesa nav pienācīgi noreaģējusi, tad secinās, ka problēma ir bāriņtiesā un attiecīgi arī centīšoties vai nu ar papildus mācībām vai izmaiņām likumdošanā šo problēmu risināt. Savukārt, ja konstatēs, ka mediķi ir bijuši kūtri ģimeņu apsekotāji, tad attiecīgi rosināšot izmaiņas likumdošanā, paredzot aktīvāku arī mediķu lomu ģimenes vardarbības novēršanā. A.Baštiks atgādina, ka reiz jau 2007.gadā Ārstniecības likuma grozījumos esot bijis iesniegts priekšlikums, ka arī ārstiem ir pienākums ziņot bāriņtiesai par iespējamajiem riskiem ģimenē, bet dakteri to noraidījuši, pamatojot, ka viņiem jau tā milzu birokrātija, tāpēc negribētu uzņemties vēl papildus slogu.

Bāriņtiesai jābūt aktīvākai — tā uzskata Valsts policijas prevencijas biroja 1.nodaļas priekšnieka vietniece Alla Maceiko. Viņa atgādina, ka agrāk ar likumu bāriņtiesai bijis uzlikts par pienākumu izzināt nelabvēlīgās ģimenes, lai savlaicīgi novērstu bērnu tiesību pārkāpumu. Taču, pērn pieņemot jauno Bāriņtiesu likumu, bāriņtiesām aktīvā izzināšanas funkcija noņemta un pirmo riska pazīmju konstatēšana un darbs ar ģimeni atstāts tikai uz sociālo dienestu pleciem. A.Maceiko uzsver, ka daudzi sociālie dienesti ir vāji un pamatā nodarbojas ar sociālās palīdzības sniegšanu, nevis strādā ar ģimenes atveseļošanu. "Kāpēc bāriņtiesa nevar aiziet uz skolu, uz bērnudārzu un aprunāties? Bet, redziet, visi sēž un gaida, kad kāda institūcija kādu informāciju atsūtīs. Policija iejaucas jau tad, kad dūres iet pa gaisu, un tas jau ir par vēlu,"— tā A.Maceiko.

Taču šādu atgriešanos pie bāriņtiesas aktīvākas prevencijas lomas noraida gan V.Gluščenko, uzsverot, ka šādā gadījumā bāriņtiesas un sociālo darbinieku funkcijas atkal dublētos kā pirms 2007.gada likuma grozījumiem, gan ministrs Baštiks, uzskatot, ka bāriņtiesām ir jāpaliek tikai par lēmējinstitūcijām un "tās bāriņtiesas, kam rūp bērnu un ģimeņu liktenis, nesēž un avīzi nelasa."


Vāja starpinstitūciju sadarbība

To, cik ļoti valstī neapzināta ir vardarbība pret bērnu ģimenē, liecina statistikas trūkums. Kad politika.lv vēlējās policijā noskaidrot, cik pēdējā gada laikā ir uzsākti kriminālprocesi par vardarbību pret bērnu ģimenē, policija paskaidroja, ka pēc šādas pazīmes tā statistiku neapkopo. A.Maceiko stāsta, ka statistika tiek apkopota pēc Krimināllikuma 17.nodaļas — cik daudz veikti noziegumi pret ģimeni un nepilngadīgajiem. Šā gada pirmajā pusgadā pēc šīs nodaļas likuma pantiem ir uzsākti 295 kriminālprocesi, taču nav skaidrs, kāda daļa no šī skaitļa ir ģimenes vardarbība pret bērnu. A.Baštiks gan min, ka pērn uzsākti 117 kriminālprocesi par cietsirdību pret nepilngadīgajiem, taču, ja divām atbildīgajām institūcijām ir tik atšķirīgi viedokļi un skaidrojums par to, cik īsti bijuši vardarbības gadījumi pret bērnu ģimenē un kā tos uzskaita un apkopo, tas vien jau liecina, ka īsti sakārtota situācija šajā ziņā valstī nav.

Tiesa, sociālie darbinieki min vēl kādu problēmu — nereti gadoties tā, ka policija nenovērtē vardarbības draudus — aizbrauc gan uz izsaukumu, taču, konstatējot, ka tas ir ģimenes konflikts, iekšā īpaši nejaucoties un pārbaudes necenšoties sākt. Pie vainas, iespējams, esot biežā kadru mainība policijā, taču policija izmantojot jebkuru iespēju un savus darbiniekus sūtot uz mācībām. Arī tagad notiekot mācības, lai tiesībsargi varētu izpildīt Bērnu tiesību aizsardzības likuma 20.pantu, kas nosaka, ka speciālistiem, kas strādā ar bērnu tiesību aizsardzību, ir jābūt speciālām zināšanām šajā jomā. "Ir varbūt policijas vaina — iecirkņa inspektors negrib lietu rosināt, bet bieži arī pati sieviete tālāk nevēlas procesu virzīt, saka — vīrietis vienīgais ģimenē naudu pelna," stāsta A.Maceiko. Arī Sociālo darbinieku biedrības vadītāja Ieva Lāss apstiprina mūžveco patiesību, ka vardarbības upuri ir ļoti pakļauti varmākam gan psiholoģiski, gan materiāli, tāpēc arī vardarbības loks tik grūti pārraujams.

Tieši tāpēc, ka vardarbības loks ir tik stiprs un ciešs, nepieciešama šī ciešā un stiprā starpinstitūciju sadarbība, kādas Latvijā tik ļoti trūkst. Taču citās valstīs šādas sistēmas ir jau radītas un mūsu speciālisti pat ar tām ir iepazinušies. Tā, piemēram, A.Maceiko zina stāstīt, kā Dānijā notiek komandas darbs ar nelabvēlīgajām ģimenēm — tur ar ģimeni nedarbojas viens pats sociālais darbinieks, bet komanda kopā — gan skola, sociālie darbinieki, gan policija, gan ārsti un bērnu aizsardzības iestādes. Savukārt A.Baštiks min, ka Nīderlandē policijā strādājot sociālie darbinieki, kas tūlīt pēc tam, kad policija konstatē konfliktus vai nesaskaņas ģimenē, strādā ar to un ziņo tālāk saviem kolēģiem, kuri par konkrēto ģimeni ir atbildīgi. Uz jautājumu, vai A.Baštiks ir ar savu kolēģi iekšlietu ministru Mareku Segliņu (TP) apspriedis iespējas, kā pilnveidot policijas darbu, lai mazinātu ģimenes vardarbību pret bērniem, ministrs tieši neatbild. Visu laiku jau par kaut ko runājot.

Tā jau tiesa, ka viens pats bērnu ministrs Baštiks nevar izstāvēt klāt katrai ģimenei un nevar viens pats atbildēt par visu drošības sistēmu, ja vairākas drošības ķēdē iesaistītās institūcijas nav viņa pakļautībā. Tomēr tikai sadarbībā ar kolēģiem valdībā viņš var vienoties par politiskajiem lēmumiem, lai beidzot stiprinātu vājās vietas bērnu aizsardzībā. Jo pretējā gadījumā varmākām rokas joprojām ir brīvas netraucēti izgāzt savas dusmas pār saviem vai savu laulāto un partneru bērniem. Un tikmēr, kamēr politiski atbildīgās amatpersonas neradīs risinājumu, lai jau preventīvi pasargātu bērnus, mēs atkal ik pa laikam kādu bērnu zaudēsim. Un atkal visi kopā brīnīsimies, kā tāda nelaime vispār varēja notikt, jo šī konkrētā ģimene līdz traģēdijai taču atbildīgo institūciju redzeslokā nav bijusi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (49) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Andris 20.07.2008 22:32
Visu cieņu ZETTOOL privātajam biznesam. Arī aptaujas par V.Zatleru ir apsveicamas - tikai kāds tām sakars ar diskusiju par vardarbību pret bērniem?

Naudiņu vajadzētu prast nopelnīt, neradot citiem ārējas izmaksas un nedegradējot Interneta vidi ar spama vēstījumiem. Portāls politika.lv ir viena no sakarīgākajām vietnēm Latvijā, kur var diskutēt par sabiedriskiem jautājumiem - lūdzu cieniet redakciju un lasītājus, un likumīgi izvietojiet savus reklāmas banerus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pt - IM 18.07.2008 16:22
cilvēkiem vispār patīk vainot apstākļus, bet apstākļi ir tikai viens faktors. Izšķirošais ir tas, kā cilvēks reaģē uz apstākļiem

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 18.07.2008 15:06
Bet ja par to kā izķert noziedzniekus jau pirms nozieguma , tad nu runā tā ka vēža šūnas esot visiem , bet saslimt var tikai pie noteiktiem apstākļiem. Tā ka man liekas ka nu nevajag izķert visus kam atklāta kāda ne tāda šūna , bet uzķert un izķert vajag apstākļus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - pt 18.07.2008 14:46
Man nepatīk ziņot un man nepatīk tā ziņošanas mehānisma attīstība. Kad es kaut ko tādu uzzinu no masu informācijas līdzekļiem , tad protams ka uzdodu sev jautājumu kā tādi rodas , un varbūt ka samierinos ar ar atbildi par to sakaršanos bērnībā. Bet kad tas ko redzu televizorā notiek arī dzīvē , tepat no manis netālu , tad mani tas sāk satraukt. Tā nesen kaimiņos no ģimenes izlika kārtējo alkohola un narkotiku čupiņu , bez nekā. Bet es tak cilvēku pazinu - aprecējās , saradās arī bērneļi , bet izaudzināt nepaspēja. Kāpēc? Nu mans tāds skaidrojums ir ka ģimenē bija tiesiski galīgi beztiesīgs , naudiņu laikam pietiekami nepienesa arī kāmēr vēl nedzēra , sievai tāds nebija vajadzīgs , vēlāk jau sieva to nevajadzību iemācija arī bērniem. Rezultatā galīgi sabeigts cilvēks. Nu var jau tagad teikt ka tas cilvēkam tā no bērnības ierakstīts , bet nu es tam neticu , tā ir tikai aizbildināšanās lai neredzētu vai nebūtu jāredz patiesība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pt - IM 18.07.2008 14:14
Vai jautājums ir - kā izķert noziedzniekus, pirms tie par tādiem ir kļuvuši?

Nu idejas jau gaisā virmo - Spīlbergs lai filmu ir uzņēmis - minority report.

Arī jautājums, kā tādi rodas, nav nekas jauns. to uzdod katrreiz, kad kāds fricls šokē sabiedrību... Nu un viens no secinājumiem bija - bieži vien varmākas ar vardarbību ir saskārušies savā bērnībā, sapratuši, ka tas "strādā" un īstenībā sabiedrība to atbalsta, kamēr šķietami viss ir kārtībā. Vai Jūs beigsiet runāt ar kādu kolēģi, uzzinot, ka viņš sit sievu un bērnus? pārmetīsiet draugam, ja novērosiet psiholoģisko vardarbību viņa ģimenē?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


pt - Hi, Hi 18.07.2008 13:53
nu es nedomāju, ka uzreiz ir jāatņem vecāku tiesības. Tomēr ja bērns regulāri ir "nokritis pa kāpnēm", un tāpēc staigā vienos zilumos, saraujas, ja klātesošais nejauši paceļ roku, ja bērni stāsta, ka viņu draugam ir bail vai negribas iet mājās...varbūt, varbūt tomēr der painteresēties, kas un kā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - pt 18.07.2008 13:42
Nu ja , var jau lauzīt galvu kā ātri un droši izskaitļot tādus Jozefus Friclus , bet nu beidzot tak vajadzētu painteresēties arī kāpēc tādi Jozefi un citi ģimenes vardarbji rodas. Jo rodas tak aizvien vairāk , skaitļot tak vajadzēs aizvien vairāk , un skaitļotājus tak vajadzēs aizvien vairāk. Beigās neviens vairs nebūs drošs ka arī viņu kļūdas pēc vien nepieskaitļo pie kādiem apslēptiem tirāniem vai varmākām , jo izskaitļošanas mehānisms tak būs izveidots zināmiem apgriezieniem , negribēs tak tukšgaitā ar strādāt.

Sistema-dzīve tak vienmēr cenšas nolīdzsvaroties , un ja vienā vietā sāk parādīties pastiprināti tirāni un varmākas , tad droši vien ka kādā citā vietā tas tirānisms un varmacība ir labi paslēpusies. Dzīties un apkarot tikai sekas un nemeklēt seku cēloņus , nu tā jau ir tāda sabiedrības pašspīdzināšana , tā teikt neārstēt slimību , bet toties ar lielu baudu apkarot slimības sekas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hi, Hi - pt 18.07.2008 13:35
var jau panākt to ziņošanu un reakciju. Bet, ja tā būtu panākta piemēram manā bērnībā, pusaudžu gados, tad noteikti es uzaugtu kā bārenis, jo tēvs savu laik uzskatīja, ka noderīgi pa retam par kaut kādiem pārkāpumiem nopērt. Tā nu esmu pērts savas dzīves laikā laikam padsmit reizes.

Šodien, ja izdotos noorganizēt ziņošanas histēriju, trešdaļu bērnu varētu padarīt par bāreņiem, kam nebūtu klāt viena vai pat abu divu vecāku. Ja staļina laikā cilvēki mācēja pārspīlēt to, kurš ir kulaks un kurš nav, kurš ir tautas ienaidnieks, kurš nav, tad šodien mierīgi pārspīlēs nosakot kurš ir varmāka un kurš nē.

Ziņot ir viegli, galvenais, ka nevajag īpaši nopūlēties atbildēt par saviem vārdiem, izsvērt samērību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pt - Hi, hi 18.07.2008 13:13
vispār arī tas, kā mēs rīkojamies afekta stāvoklī, ir iemācīts. Nav jau gluži tā, ka visi dusmās metas sist bērnus un nenosisti paliek tikai tie bērni, kas savus vecākus nekad nav izveduši no pacietības.

Runa šai rakstā ir par upuriem - kā pasargāt tos. Panākt sabiedrības izpratni ir svarīgi tāpēc, lai gadījumos, kad bērni tiek sisti vai kā savādāk mocīti, kāds paziņotu. ir jau taisnība, ka nav iespējams (un vajadzīgs) kontrolēt visus, bet draugi, draugu vecāki, kaimiņi, skolotāji nereti pamana kaut ko aizdomīgu, un tad ir jautājums, vai labāk ir izturēties - na mana cūka, ne mana druva, vai tomēr ziņot.

Pārdomām var palasīt gadījumu par austrieti Jozefu Friclu - visnotaļ godājamo ģimenes galvu, kurš par daļu no savas ģimenes 'rūpējās', tos turot pagrabā. Viens no komentāriem bija, ka vispār nevar teikt, ka atklājās būvnieka divas sejas, jo īstenībā viņa audzināšanas metodes un "disciplīna ģimenē" apkārtējiem nebija īpašs noslēpums. To, ka viņš savus bērnus sita skolas biedri zināja(aprakstītas tika arī izsmalcinātākas sodīšanas (spīdzināšanas) metodes, kā nu tika ieviesta disciplīna), pēc tam meitas draugi atzina, ka vispār jau viņi zināja arī par seksuālo izmantošanu, radinieki izteicās arī par attieksmi pret sievu un bērniem, viņu tiesībām paust savu viedokli (laba disciplīna taču, ja jau neviens no ģimenes locekļiem pat neinteresējas, kas notiek viņu pagrabā ) u.t.t. Bet neviens īpaši nesaspringa - nu ko nu, katrs audzina, kā māk un vispār jau disciplīna ir laba lieta un ģimenes galvam būs klausīt visās lietās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hi, Hi - pt 18.07.2008 07:58
Manuprāt "kritiskā masa" (te protams derētu paskaidrot ko tas nozīmē, piemēram, to, ka tas sastāda varbūt 90% no iedzīvotājiem, jebšu, kā kodolfizikā noteikta koncentrācija vienā vietā, pie kuras sākas neatgriezeniska ķēdes reakcija) to pilnībā izprot. Domāju liela daļa bērnu pērēju, pērienu izmanto kā vienu no līdzekļiem.

Arī tas cilvēks, kas nosita zīdaini, nez vai iedomājās, ka tādā veidā šis bērnu audzina. Tas drīzāk bija izmisuma solis (te daudzi smiesies). Es domāju, ka šim cilvēks vienkārši tajā brīdī nezināja, kā tikt galā ar problēmsituāciju, smadzenes atteicās strādāt, negatīvās emocijas ņēma virsroku, tik šoreiz trauku vietā pagadījās bērns. Es domāju, ka daudzi tā saucamie sitēji savā garīgajā attīstībā atrodas 3 gadu vecumā, atbilstoši savam garīgajam vecumam arī risina problēmas, tikai fiziskie spēciņi tiem ir daudzkārt lielāki.

Ir protams arī tādi sitēji, kas paši dzīvē ir baudījuši daudz sitienus, un vienkārši domā, ka spēka pielietošana ir viens no instrumentiem, kā risināt problēmas. Taču šie cilvēki manuprāt visai vēsi aprēķina nepieciešamo vardarbības daudzumu, lai atrisinātu problēmu sev pierastā veidā, ka tur parasti nav letāla iznākuma. Manuprāt šie ir tie cilvēki, kurus visvieglāk būtu apmācāmi kā risināt lietas nevardarbīgā veidā, ja tiem parādītu kā tas ir darāms. Šiem cilvēkiem var vēl iedot rokā citu instrumentu un rīkoties ar to.

Ar emocionālajiem sitējiem ir grūtāk. Emociju brīdī šie ir vairāk līdzīgi pērtiķiem. Ja tie arī lieto instrumentus, tak tikai tā, kā to diktē emocijas.

Tie, kas te apelē pie cilvēka saprāta utml. Aizejiet vienreiz pie tā tirāna, sitēja, parunājiet, noskaidrojiet, kāpēc šis palaiž rokas, tiranizē, un mēģiniet šim iestāstīt savu pareizo dzīves uzskatu, modeli. Baidos, ka Jūs paši zināt, ka rezultāts būs tuvs nullei, vai pat ar mīnus zīmi. Tamdēļ Jūs arī mēģināt ķerties pie spēka, t.i., policija, cietumi, iebaidīšana, no otras puses patvērumi tiem, kas cieš.

Tas it kā risina problēmu, taču cilvēki no tā nepaliek labāki. Un protams tas maksā, iebaidīšanas PR kampaņas, speciālu mājas lapu izveide un uzturēšana tīmeklī, policijas štatu palielināšana, apmācīšana, cietumnieku barošana, patvērumu apsaimniekošana, patvēruma meklētāju barošana (tie ar ne vienmēr ir īpaši produktīvi ļaudis, kas var paši parūpēties par sevi), psihologi šo upuru pašapziņas stutēšanai (nez kāpēc vardarbīgajai pusei neviens netaisās dot par brīvu psihologu. Bet varbūt vajadzētu pat vairāk nekā upurim, kuram līdzi just ir daudz vieglāk).

tā ka tā veidojas vesela visai neproduktīva mašinērija, kas grib, lai to sabiedrība pabaro, taču neizveseļojot nevienu pašu sabiedrības locekli.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pt - Hi hi 17.07.2008 22:50
ar emocijām, agresiju ir līdzīgi kā ar nepareizu ēšanu. Ne visu var labot ar to, ka vienkārši zini, bet zināmas prasmes un iemaņas palīdz. Par pasākumiem - svarīgi, lai kāda kritiskā masa izprot, ka bērna sišana nav audzināšana.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - pt 17.07.2008 21:52
Nu tad vispirms izstāsti kur tu tos tirānus te rāvi , jo es jau ar netaisos te speciāli uzpūstu migliņu kliedēt. Kurš ta te ir tas tirāns. Tas tēvs kas nosit pats savu bērnu vai? Vai varbūt es tas tirāns ka te ne pareizos komentārus rakstu. Vai vīrs kas kaut kādu iemeslu dēļ savu sievu sit ir tirāns? Nu varmāka vēl varētu būt, bet tirāns tak ne.Kurš te tiem kas domā taisās galviņas apcirst ar nesapratu. Un kur tas tā pierādīts ka upurim vieglāk kļūt par tirānu , vai tik atkal nebūs kāds nodrāzts teiciens vien. Ar tik nekonkrētu un miglainu rakstīšanu jau manuprāt var tikai zombēt cilvēkus , nevis diskutēt vai strīdēties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Andris 17.07.2008 21:41
Manuprāt, vardarbību samazināt var nostiprināt moderns konservatīvisms - kur vīrieši uzņemas savu tiesu ģimenes rūpju, dodot sev iespēju iepazīt savus bērnus, un savām sievietēm - iespēju uz brīdi atpūsties. Pērn manas meitas klases audzinātāja (sakarīga skolotāja, starp citu) vecāku sapulcē ieminējās par to, ka skolā mācību stundas laikā ciemošoties "Papardes zieds". Visas mammas klusēja kā ūdeni mutē ieņēmušas, bet es kopā ar vēl vienu tēti šo jautājumu mierīgi pāradresējām direktores vietniecei. Sak, kā tad tā - skolā nemāca to, kas ir standartā paredzēts, utt. Panācām, ka sarunāto pasākumu pārcēla uz citu laiku - pēc mācību stundām. Vīrietim skolas sieviešu vidē ir vieglāk panākt, ka viņu uzklausa. Visi nez kāpēc domā, ka šādi tēti pret bērnu audzināšanu izturas baigi atbildīgi ;) Īstenībā man tāpat ir slinkums, vienalga un normāla vēlme vakaros atpūsties. Bet draudzene grib lai es turp eju, jo viņai sapulces liekas bezjēdzīgas un nogurdinošas. Es to pat par kompromisu nesauktu - reizēm ir tā, ka jāpiekāpjas vienā punktā, lai pabīdītu lietas uz priekšu kādā citā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Hi, Hi - pt 17.07.2008 21:38
nav tur ko daudz argumentus bārstīt.

Jautājums ir cik tas maksās, cik ilgā laikā, un kas maksās, kas darīs, vai darītājiem ir vajadzīgās kompetences. Kāds ir plāns.

Ja uz to nav atbildes, tad tas viss ir tukša salmu kulšana. Kristieši jau 2000 gadus kulsta mēli un nekāda progresa. Tas pats ir ar mūsdienu humānisma reliģijas piekopējiem. Kulstīs mēli, kamēr pašiem būs ko ēst, citus pabarot tiem būs par īsu, uz zemes resursi nav bezgalīgi, un liela daļa no tiem neatjaunojas, tā, ka nāksies vien aiz savām svētā smaidā savilktajām lūpiņām paslēptos zobiņus atiezt un par savu daļu pacīnīties.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hi, Hi - pt 17.07.2008 21:29
Es savā ne visai garajā dzīvē pārliecinājos, ka cilvēks ir vairāk emocionāla būtne nekā saprātīga. Bez tam tās emocijas biežāk izpaužas dusmu veidā, pozitīvās emocijas gan cilvēki diezgan labi māk kontrolēt ar prātu. Tā ka es neloloju ilūzijas, ka tur varētu īpaši uz saprātu spiest, īpaši, ja zinām, ka pat inteliģenti cilvēki nevar noturēties, un palaiž rokas. Kur nu vēl tie mazāk mācītie.

Var jau būt, ka to inteliģento varētu iedīdīt būt tolerantākam, bet nu tur jāieliek nemazums laika un pūļu, tur ar plikiem aicinājumiem ir par maz. Vajadzīgs gan kaut kāds psihoterapeits, gan kādas individuālas un grupu nodarbības, mācīt risināt konfliktus, pamatot domas gan ar loģiskiem, gan emocionāliem argumentiem utml. Tur noteikti jāņemas kādu pusgadu no vietas, lai būtu noturīgs efekts. Ir daudz līdzekļu un laika jāvelta tam. Bet šim cilvēkam vēl pa starpām vajag strādāt vismaz 8 stundas dienā, lai pabarotu sevi, ģimeni, lai realizētu mantiskās vajadzības.

Bet padomā, kādas pūles būtu jāiegulda vidusmēra vieglo alkoholiķu attīstībā :) Vieglāk jau būtu laikam atšaut visus, un tad no nulles būvēt toleranto, gudro un saprātīgo pasaulīti balstoties uz mazskaitlīgo eliti. Taču elitei vajadzīgi cilvēki, kas pēc tās mēslus savāc, apslauka dupsīšus, dārzus apkopj, mājas sabūvē. Tā ka apšaut ar nav izdevīgi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


pt - IM 17.07.2008 21:25
vai nu ar tik argumentētu kritiku pastrīdēsies...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - pt 17.07.2008 21:09
Nu ar savs redzējums , bet manuprāt stipri šaurs , vienpusīgs , primitīvs un maldinošs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pt 17.07.2008 20:37
hi hi

tīri teorētiski varētu pieņemt, ka uz cilvēkiem varētu iedarboties kādā citā ceļā, ne tikai gaidīt, kad evolūcijas ceļā tumsoņas izmirs. Piemēram, saprāts un tā...

IM

tirāniem vispār ir grūta dzīve. Visu laiku jāgaida apvērsums un uzbrukums. Ka tik sieva nesāk pelnīt vairāk un ieņemt augstāku amatu. Ka tik bērni nekļūst spēcīgāki un neīsteno apvērsumu, izmantojot tās metodes, kādas nu ir apguvuši. Ka tik darbā netiek pieņemts kāds gudrelis. Tāpēc tiem, kas domā, galviņas apcirst, nu bet ar tiem, kas nedomā -nu ko ar tiem.. Tiem pietiek pateikt, ka tā ir Tradīcija un tā ir bijis Vienmēr. un jaukākais šajā ķēdē ir tas, ka "zārks jau nevar palikt tukšā". Upurim ir vieglāk kļūt par tirānu nevis par demokrātu...

Ditai

Tas ir labs jautājums, cik tālu valsts drīkst iejaukties ģimenes iekšējās lietās. Labā ziņa ir tā, ka pakāpeniski tiek nonākts pie atziņas, ka vardarbība arī ģimenē ir vardarbība. Tiesa, ne visi to vēl ir sapratuši un diemžēl to skaitā arī ne valsts varas pārstāvji - policija. Ko varētu darīt valsts - apmācīt policiju, ka uz ģimenes konfliktiem ir jāreaģē un finansēt krīzes centrus, lai ikviens zina, ka krīzes situācijā viņam/ai ir kur griezties, jo viena no problēmām ir tas, ka upura bezpalīdzība nereti ir ne tikai psiholoģisks stāvoklis, bet arī tīri objektīvi upurim, pametot varmāku, nav iztikas līdzekļu, mājvietas, drošības garantiju u.t.t. Un tur nu gan valsts var kaut ko darīt. Ja vien vēlas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Nja - IM 17.07.2008 20:25
Mans draugs vienreiz teica tā, ka sīkās lietās šis piekāpjas sievai, savukārt lielās viņam ir teikšana. Tā i viņam par sīkumiem galva nesāp, ij sieva jūtas novērtēta ij pie zināmas teikšanas. Tā ka tos kompromisus var sadalīt arī pa sfērām. Piemēram, sievai lupatu, ēdiena pirkšana, savu reizi kāds gredzens, ceļojumi, tapešu krāsas, raksta izvēle. Vīram, mājas remonti, mašīnas vai NĪ, iegāde. Savu reizi jāpasaka savs vārds bērnu audzināšanā, lai nedomā, ka šim viss vienalga.

Man kaut kā nav sanācis saskarties ar situāciju, kur kāds neparko neiet uz kompromisu, ka gatavi ar nažiem cīnīties. Parasti kāds piekāpjas. Cīniņš gan var ieilgt, t.i., pāriet uz brīdi latentā fāzē, it kā piekrišanas, bet tad no jauna uzplaiknīt.

Piemēram mana sieva visu laiku grib paņemt līzingā otru mašīnu. Es jau reizēm neizturu, saku, lai pērk, lai tik nezāģē (t.i. eju uz kompromisu :) tad šī atkal uz kādu brīdi nomierinās, piekrīt argumentiem par kredītu kaitīgumu, benzīna, uzturēšnas dārdzību. Un tad atkal no jauna. Tādi nu tie kompromisi pie mums.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Nja 17.07.2008 18:26
Kompromisi vienmēr darbojas? Nu protams ka kompromisi darbojas , tikai manuprāt ne vienmēr , bet tikai tikmēr kamēr tie darbojas. Kad tie nedarbojas tad tie nedarbojas. Un nav jau runa par tām ģimenēm kur kompromisi nepārtraukti par prieku visiem darbojas. Runa ir tieši par tām ģimenēm kur kompromisi pārstāj darboties. Jā , nu man liekas ka daudz gudrāk rīkojās agrāk , kad laikam tak bija tās ģimeņu galvas. Gudrāk tāpēc ka manuprāt labāk varēja apiet to momentu kad kompromisi nedarbojas. Tad ģimenes galva , ja viņš bija ģimenes galva pateica savu vārdu , un varbūt ka kompromisi atkal sāka darboties.

Bet nu mēs , mūsu gadsimtā jau protams ka esam gudrāki , mums neko apiet nevajag. Tikai nu es gan joprojām domāju ka tā kompromisu sistēma bez ģimenes galvas nu ir darboties spējīga tikai līdz pirmai uzkāršanās , tā teikt , reizei. Jā tā uzkāršanās reiz ir notikusi , tad ārā no tās netiek kamēr kārtīgi neizjauc visu aparātu. Ko tur pēc tam tur pēc tam no tā ģimenes aparāta izdodas salikt atpakaļ , nu šaubos vai daudz ko.

Dzīves lomas ar protams ka var mainīties. Ar gadiem , kad tā teikt bērni jau izaudzināti , nav jau ar tām lomām vairs nekādas nozīmes. Bet nu sākumā tas uzstādījums tām lomām tiek dots , un jaunatne tiek gatavota kaut kādiem uzstādījumiem , kas nu manuprāt bija tīri noderīgi sarežģītās dzīves situācijās. Tagad jau ar tas iestādīšanās process ar to iziešanu un apņemšanu jau ar tā kā saglabājas , jo nav jau nemaz nekā cita ko likt vietā. Bet nav tak vairāk nekādu uzstādījumu. Nu nezinu kādus uzstādījumus laulībai tagad māca jaunatnei? Kompromisu mākslu , parlamentārismu , vienlīdzību jeb pareizāk sakot atšķirību nonivelēšanu? Manuprāt viena liela putra ko kāds visu laiku tā kā vāra un vāra. Nu man jau tādas lielas aizdomas te krīt uz tām pašām feministēm , kas iziet pie vīra negrib , jo negrib tak tikt pakļautas. Pašas apņemt vīru ar ne , ar laikam pārāk lielas pūles. Cer sabīdīt tās lietas tā ka tie vīrieši paši kā tādas Vorobejas lipināsies klāt - vozmi menja , vozmi menja.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Hi, Hi 17.07.2008 15:24
Izskatās, ka IM dzīvo reālā pasaulē, savukārt Arāja teorētiskajā, vai šauri personīgajā pasaulē, kas lielākā vai mazākā mērā atbilst tai teorētiskajai.

Ja IM saka, ka dzīvē bērnam tiek daļa not tā ko vajadzēja saņemt mātei, tad Arāja argumentēti iebilst sak vajadzētu būt pēc taisnības tā un šitā, kā tas ir grāmatā vai viņas pareizajā dzīvē.

Šitā dialogs būs ilgs un risinājuma nebūs. Protams visiem būs interesanti. IM jutīsies uzvarējis, un gudrāks par Arāju, tāpēc, ka domā reālistiski, savukārt Arāja jutīsies uzvarējusi, un morāli pārāka tamdēļ, ka stāv pakāpi augstāk, t.i., tuvāk Dievam, un ka tās apkšā ir mēslu vaboles, kas nejēdz uzlidot augstāk pie Dieva, bet rakājas tur apakšā pa mēsliem, cīnās par teritorijām, mātītēm/tēviņiem.

IM mēģina rast sapratni, kā tās mēslu vaboles varētu padarīt par tauriņiem, un uzlidināt augstāk, evolūcijas un selekcijas ceļā pieradināt pie ziedu nektāra (iepriekš cenšoties saprast šo vabolīšu paradumus, fizioloģiju).

Arāja savukārt, pēc manas sapratnes, tikai mēģina pateikt to, ka mēslu vabolei vajadzētu pēc idejas kļūt vismaz tauriņam, vai ja ne enģelim. Ja mēs tai mēslu vabolei nolasītu lekciju par to kas ir labi un slikti, tad noteikti pārvērstos par tauriņu, sliktākajā gadījumā, mēs to varētu ieslodzīt tīrā burciņā sabērt tur puķītes, lai lieto kaut ko tīru.

IM pieeja prasa ilgu un pacietīgu darbu, iespējams, tas prasīs nevienu vien vaboļu paaudzi.

Arājas pieeja šķiet ātrākus rezultātus nesoša, bet man nezkāpēc šķiet, ka tās vabolītes tais burciņās vai nu apmirs badā, vai sagadīs, kad ziedi satrūdēs mēslos, un rakāsies, kā rakājušies.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Nja 17.07.2008 14:58
Manuprāt kompromisi vienmēr darbojas. Jautājums ir par to, kas vairāk padodas uz "kompromisu", jeb piekāpjas.

Ceru, ka Ditai ir pastāvīga otra pusīte, un par kompromisiem runā no personīgās pieredzes.

IM: "daudz vienkāršāk ir jau uzreiz sākumā noteikt kuram kurā gadījumā jāpiekāpjas"

Manuprāt tas nav produktīvi. Kurš ir kā cilvēks spēcīgāks dotajos apstākļos, tam piekāpjas. Nedrīkst tā iedibināt, ka lūk salaulājāmies, tad vienojāmies, un tā būs līdz kapa malai.

Bieži vien sanāk, ka tās lomas dzīves laikā mainās. Sākumā uz kompromisiem, t.i., piekāpjas, piemēram, sieva, laikam ejot, piemēram, sieva visādās ziņās attīstās, vecis lēnītēm paliek sievišķīgāks (vecuma, slimības u.c. apstākļu dēļ). Nu un beigās redzam, ka pēc pusmūža jau sieva regulē savu vīru, lai gan jaunībā bijis otrādi. Manuprāt tas nemaz nav slikti. Priekškam jāiedibina pašā sākumā tam būt tā un ne citādi. Dzīve, spējas, visu noliek pa vietām.

Sievietes pašas neapzināti cenšas izvēlēties sev par partneriem, vīriem pašpārliecinātus tipus, tādus, kas noteiks toni. Tām kurām tādi netiek (t.i., nepietiek), pašas spiestas uzņemties vadošo lomu, un tur savukārt tiek vīrs dancināts, vīrs iet uz tā saucamajiem kompromisiem.

Grūtāk ir tad, ja kāds iet uz kompromisu pats to negribēdams (piemēram, mīļā miera labad). Tad nu vēlāk gan atspēlējas otram par uzspiesto kompromisu, kā vien māk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Nja 17.07.2008 14:27
Man liekas, ka tie vecāki, kas sit savus bērnus apzināti, parasti tos nenosit. Nosit, jau kaut kādā dusmu uzplūdā, nez vai to var nosaukt par apzinātu sišanu. Šie cilvēki visdrīzāk savā dzīves laikā nav iemācījušies kontrolēt savas negatīvās emocijas, t.i., tās sublimēt, vai citiem līdzekļiem iedzīt zempaziņā skat. http://en.wikipedia.org/wiki/Defense_mechanism.

Var jau būt, ka par apzinātu sišanu sauc tos gadījumus, kad vainīgie atzīst, ka šie ir nosituši, un var paskaidrot kaut kādu motīvu, piemēram, bērns ar raudāšanu krita uz nerviem, jeb pēdējo divu dienu laikā sasituši 3 krūzītes, un tā šķiet speciāli par spīti, ka uzsita asini ...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Arāja 17.07.2008 12:28
Nu ar to stingrāku audzināšanu bija domāts tikai tāds pēriens audzināšanas nolūkos. Par to kāvienu ar , es nerunāju par to vai kāds pelnījis vai ne , bet to ka tas kāviens kādam konkrēti parasti ir domāts. Es ne par pelnīšanu , tikai par to domāšanu.

Nu par to piekāpšanos ir cita runa. Runa ir par to ko Jūs manuprāt mēdzat ignorēt vai parasti palaist garām. Būtībā jau to kam būtu jāpiekāpjas un jāpielāgojas tieši nosaka tas , kas pie kura iziet vai , kurš kuru apņem. Kaut kā jau ir nomainījusies vai nomainīta visa tā pārējā laulību filozofija , bet iziešana un apņemšana manuprāt notiek tā pat tradicionali. Vīrietis parasti ir tas aktīvais un pirmais uzrunā savu izredzēto , sievietei joprojām tā pati pasīvā loma , manuprāt vismaz lielā pārsvarā. Nu un ja vīrietis uzskata ka viņš ir apņēmis sievu un sieva ir izgājusi pie viņa par sievu , tad no tā jau tā loģiski izriet ka vīrietis ir tas aktīvais un būs tas kas lems , sieviete būs tā kas pielāgosies un pakļausies , jo jau paša sākumā viņa it kā ir piekritusi savai pasīvajai lomai.

Katrā ziņā es domāju ka tam kas pie kāda iziet , ir jāpdomā pie kā (viņš) viņa iziet , un jārēķinās ar to ka pamatā būs jāpielāgojas. Nu bet tas kas apņem , tas piedāvā sevi pieņemt pamatā tādu kāds viņš ir , un var pieņemt vai nepieņemt. Tā ka (par vīriešiem runājot) manuprāt te vairāk ir tāda nesaprašana nekā bailes nosevis pazemošanas. Te vairāk ir bailes ka piekāpjoties neiznāks kā vajag un tā kā būtu pareizi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arāja - IM 17.07.2008 11:09
"Nu es tā domāju ka stingrākas audzināšanas dēļ diez vai kāds bērns tiek nosists."
___________

Ko Jūs saprotat ar "stingrāku audzināšanu"? Vai tas nozīmē iekaustīšanu?
______________

"bērns vienkārši gadās ceļā un saņem to kas patiesībā ir domāts bērna mātei , un bērna māte nevar iebilst , jo ja iebildīs pret bērna sišanu tad pati saņems sev domāto pērienu."
____________________

Kāvienu nav pelnījis ne bērns, ne viņa māte. Nevienam cilvēkam nav tiesību sist otru.

Un Jūs laikam piekāpšanos saprotat kā briesmīgu sevis pazemošanu - sak, piekāpos savam partnerim, bet nu sirdī rūgtums milzīgs, bet nekas, gan jau izdevīgā brīdī atdarīšu un varbūt pat - dubultā. Manuprāt, šāda izpratne ir vienkārši bērnišķīga vai pat ļoti primitīva. Cilvēku attiecības nav akla cīņa uz dzīvību un nāvi. Ja cilvēki tiešām ir tuvi, tad vienmēr būs svarīgi izprast partnera motivāciju, kā arī zināmās reizēs pieņemt partnera viedokli. Jo mēs taču gan ģimenē, gan vienkārši draudzībā ar konkrēto cilvēku esam kopā tapēc, ka mums šis cilvēks ir svarīgs tāds, kāds viņš ir, - ar visām viņa super pozitīvajām un tāpat arī negatīvajām īpašībām. Ja mēs dzīvojam ar apziņu, ka dzīve ir viena vienīga cīņa ar otru, tad labāk dzīvot vieniem pašiem un nebojāt dzīvi partnerim un bērniem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - D.Arāja 17.07.2008 00:35
Nu es tā domāju ka stingrākas audzināšanas dēļ diez vai kāds bērns tiek nosists. Drīzāk gan ka bērns vienkārši gadās ceļā un saņem to kas patiesībā ir domāts bērna mātei , un bērna māte nevar iebilst , jo ja iebildīs pret bērna sišanu tad pati saņems sev domāto pērienu. Tā teikt , divu parlamentāriešu republikā nav zolīdi ka viens parlamentārietis klapē otro ja pa rokai ir kāds trešais ko var iekaustīt. Bet parlamentāriešu klapēšanās ir divu parlamentāriešu republikas loģisks iznākums. Jūsu ieteiktā kompromisu metode te neko nevar līdzēt , jo sieviete parlamentāriete tak vairs nevar piekāpties (pat ja gribētu) , jo tas būs nemoderni , klajā pretrunā ar pēdējām modernajām tendencēm. Vīrietim parlamentārietim savukārt ar neviens tā ar nav pateicis ka nu viņš tagad būs tas kam jāpiekāpjas. Kompromiss parlamentā - ģimenē vairs nav iepējams , jo visi priekšnoteikumi kompromisam ir nojaukti. Vai nu parlaments izjūk pirms kautiņa , vai arī sagaida kautiņu un tad izjūk. Nu un ja sagaida kautiņu tad protams ka var ciest tā teikt arī parastie , mierīgie iedzīvotāji , kā bērni piemēram.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Everite 16.07.2008 22:56
Labi, valstij ir jādara kaut kas bērnu aizsardzības jautājumu risināšanā. Bet, manuprāt, vēl lielāka atbildība ir jāuzņemas apkārtējai sabiedrībai, jo ne sociālais darbinieks, ne bārīntiesa katrai ģimenei klāt nevar izstāvēt. Rīgā, lielā pilsētā, ir citādāk, bet pagastos un mazpilsētās, nereti visi labi zin, kurā ģimenē bērnus regulāri sit. Bet neziņo un neko nedara. Arī tie paši sociālie darbinieki un bāriņtiesas bieži vien izliekas neko nezinām. Bet ja sabiedrība regulāri ziņotu, nevarētu turpināt izlikties nezinām. Bet mums jau pieņemts, ka vardabība pret bērniem 1) ir pieņemama; 2) ir. ģimenes iekšējā lieta.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

D.Arāja - IM 16.07.2008 22:51
"vienkāršāk ir jau uzreiz sākumā noteikt kuram kurā gadījumā jāpiekāpjas , un rezultatā tas kompromiss arī notiksies."
------------------------------------------------

Protams, visvienkāršāk ir jau sākumā novienoties - tu sit bērnu, bet es piekāpšos un neiebildīšu. Un rezultātā kompromisā abi varēs pastāvēt pie bērna kapiņa, ja vien viens jau nebūs aizturēts vai apcietināts.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Arāja 16.07.2008 15:55
Nespēju gan iedomāties nevienas attiecības - ne laulību, ne draudzību, kur nebūtu jāvienojas par kompromisiem.

----------------------------------------------

Spēja kaut ko iedomāties vai neiedomāties ir viens. Kas cits ir reālā dzīve. Un reālā dzīve rāda ka diezgan daudz ir tādas ģimenes kur kompromisālā pieeja nedarbojas. Nu ko tad mācīsim tām ģimenēm to kompromisu mākslu? Daži jau gribēja gan. Tikai tam nav nekādas jēgas. Kompromiss darbojas tikai tad ja vismaz viena no pusēm ir gatava piekāpties.Prakse rāda ka bieži vien neviena puse nav gatava piekāpties. Loģiski ka tāds kompromiss var tikt atrisināts vardarbības ceļā , uz ko tad parasti liek vīrieši. Sievietes loģiski ka biežāk liek uz pretinieka iesaistīšanu un nogurdināšanu dziļā kompromisu cīņā un uz vardarbības izprovocēšanu tādā veidā no pretinieka puses , līdz ar ko sevi var it kā pasludināt par uzvarētāju šajā , principā jau no sākta gala , bezkompromisu cīņā , jo lūk pretinieks neatļauti ir pārgājis pie vardarbības metodēm. Bet kāda tam visam jēga. Tad tak daudz vienkāršāk ir jau uzreiz sākumā noteikt kuram kurā gadījumā jāpiekāpjas , un rezultatā tas kompromiss arī notiksies. Nepieciešams ar likumdošanu nodrošināt bezkompromisa cīņas neiespējamību laulāto starpā un vardarbība ģimenē izpaliek , vismaz lielā vairumā gadījumu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 16.07.2008 14:53
Interesanta diskusija starp IM un D.Arāju.

Manuprāt, te ir pārstāvēti divi perspektīvi demogrāfiskās attīstības modeļi. Viens no tiem ir patriarhālisms, kur tēlaini sakot "tēvs visu zina vislabāk" - sal. http://www.newamerica.net/publications/articles/2006/the_ret... . Ņemot vērā konservatīvā islāma izplatību Eiropā - pakistāņu, alžīriešu un marokāņu kopienas Nīderlandē, Francijā un Anglijā, šis modelis ir gluži piemērots mūsdienām un nekur netaisās pazust. Phillip Longman pat uzskata, ka patriarhālistu uzkatu paudējiem ir lielākas izredzes atstāt pēcnācējus, jo tās ģimenes, kurās būs 0 vai 1 bērns ātri vien izmirs (un līdz ar to aizsaulē var aiziet arī šo cilvēku liberālie uzskati par ģimenēm un sieviešu lomu). Arī Izraēlā ortodoksālie ebreji un konservatīvie musulmaņi rada krietni vairāk pēcnācēju nekā laicīgie ebreji, kas izraisa ievērojamas demogrāfiskas izmaiņas.

No otras puses, ir arī vīriešu un sieviešu vienlīdzības modelis, kurš vairāk vai mazāk sekmīgi darbojas Norvēģijā, Somijā, Jaunzēlandē un citur. T.i. tēvs, kurš ģimenē ir "viens no komandas", kurš dara visu to pašu ko dara sievietes. Protams, šādā situācijā ir kļūst diezgan tukši strīdēties, kurš ir īstais "ģimenes galva". Un dzimstība šajās zemēs, lai arī nav gluži tik liela kā labos apstākļos nokļuvušiem patriarhālistiem, tomēr ir pavisam tuvu skaitliskās atražošanas līmenim.

Vissliktāk klājas ģimenēm tajās sabiedrībās, kuras daļēji ir modernizējušās (sievietes ir izglītotas, strādā ražošanā, tiek masveidīgi izmantota kontracepcija un tiek akceptēti ārlaulības dzimumsakari), no otras puses, ievērojama daļa sabiedrības pieturas pie novecojuša (negribu teikt "patriarhāla") dzimumu lomu dalījuma, kur vīrs pelna naudu, bet sieva IT KĀ strādā pa māju (lai gan faktiski - arī strādā algotu darbu). Šādās sabiedrībās vīriešiem ir dziļi vienaldzīga bērnudārzu pieejamība utml. strādājošu sieviešu rūpes, bet parasti šie vīrieši nespēj radīt to materiālās labklājības un drošības sajūtu sievietēm-mājsaimniecēm, ko klasiskie patriarhālisti (piemēram konservatīvie musulmaņi). Rezultātā IT KĀ konservatīvajā Itālijā, Spānijā un acīmredzot arī Latvijā sabiedrības attieksmē valda šizofrēnija - t.i. konservatīvs ģimenes ideāls ar sievieti-mājsaimnieci, kuram gan praksē ir ļoti grūti sekot. Šādās ģimenēs, acīmredzot, ir paaugstināts vardarbības risks, un arī dzimstība šādās daļēji modernizētās zemēs ir vidēji 1.2-1.4 bērni uz 1 sievieti. Sal. R.Shorto rakstu no "New York Times Magazine", kas tulkots arī latviski - http://www.ante.lv/xwiki/bin/view/Demography/NoBabies .

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Arāja - IM 16.07.2008 13:39
Nespēju gan iedomāties nevienas attiecības - ne laulību, ne draudzību, kur nebūtu jāvienojas par kompromisiem. Tikai, ja cilvēks viens pats dzīvo pasaulē, viņš var atļauties dzīvot tā, kā grib viņš pats.

Bet tur gan es Jums piekrītu, ka "kāda jēga tā akli atbalstīt nezin kādu ģimeni (ģimenes dienas)", jo pagaidām šī ģimenes svinēšana Latvijā vairāk ir ārišķīgs pasākums, bet patiesās daudzo un dažādo ģimeņu problēmas esam paslaucījuši zem gultas. Taču tās problēmas jau nekur nezudīs. Būs vien kaut kad jāķeras pie to risināšanas. Un - jo drīzāk, jo labāk.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Arāja 16.07.2008 13:27
Nu tā jau ir tā modernā saiešanās laulībai vai nu pareizāk sakot kopdzīvei. Tikai nu ar tās modernās kopdzīves arvien lielāku pārņemšanu , tās modernās kopdzīvošanas negatīvās sekas ar arvien vairāk parādās uz āru. Nu un manuprāt te ir jautājums - kāda jēga tā akli atbalstīt nezin kādu ģimeni (ģimenes dienas), ja viens virziens skaidri rāda ceļu atpakaļ uz normālu laulību ar visu iziešanu un tā , bet otrs virziens ir uz laulību institūcijas likvidēšanu kā tādu , nemaz i nepasakot kas tāds labs būs vietā , nu vismaz izņemot to lielā kompromisa māku. Tikai dzīve parasti izrādās par strauju un par īsu tai kompromisu meklēšanai , un prakse rāda cilvēks bieži vien negrib un netaisās savu dzīvi aizvadīt kompromisus meklējot , it sevišķi ja tu jūties pats pret savu gribu ievilkts visā tajā kompromisu meklēšanā. Šo to tak var arī iepriekš noregulēt tā lai vēlāk tā lielā kompromisu meklēšana izpaliek , nu vismaz to dēļ kas dzīvi grib dzīvot , nevis visu laiku vienus kopromisus meklēt. Nu es vismaz esmu par to ka dzīve laulībā ar ir jādzīvo , nevis jānokaujas ar kompromisu meklējumiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Arāja - IM 16.07.2008 13:01
Es kaut kā visu laiku esmu dzīvojusi naivā pārliecībā, ka ne sieva iziet pie vīra, ne vīrs iziet pie sievas, bet gan laulības vai kopdzīve bez laulībām ir divu cilvēku kopīgs lēmums ar vienlīdzīgām tiesībām kopīgi diskutēt ģimenei svarīgus jautājumus un par tiem arī vienoties, atrodot kompromisu starp abu "parlamentāriešu" vēlmēm.

Vai Jūs savā ģimenē esat galva?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Arāja 16.07.2008 12:49
Nu ja ģimeni taisīs kā tādu parlamentāru republiku , tad nu teikšu gan ka ģimene kā parlamentāra republika nefunkcionēs , jo pastāvīgi jau tājā tikai divi vien ir ar tādu deputāta mandātu , tāda divu parlamentāriešu republika. Un protams ka problēmas sāksies tiklīdz abi parlamentārieši nespēs par kaut ko vienoties. Ja jau laikus netiks pateikts kuram te tas izšķirošais vārds pieder , ta skaidrs ka villosies līdz nelabumam.

Manā izpratnē ģimenes galvas statusam protams ka piemērotāks ir vīrietis , nu bet ja vīrs iziet pie sievas , tad jau ģimenes galva būs sieva. Nu par lomu sadalījumu ģimenē un dzimumu vienlīdzību esmu dzirdējis ļoti daudz , bet ja ko prātīgu dzirdējis , tad atkal jāsaka ka tomēr maz.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Mare 16.07.2008 12:31
Par atbildīgo institūciju nesadarbošanos - pilnīgi piekrītu, tajās valda liela vienaldzība un papīru kārtošanas māksla. No šī aspekta es pilnīgi piekrītu autorei, ka sistēma nestrādā. Un būtu tikai normāli, ja kaut viens no ģimenes , kurā eksistē vardabības pazīmes grieztos kaut vai bāriņtiesā, lūgtu palīdzību, bet tur jau nevienu neinteresē citu nelaimes. Saku to no savas pieredzes. Ja jums mājās notiek kas tāds, ar ko paša spēkiem nevar tikt galā, tad pat, ja pārvariet savu kaunu un bailes un vēršaties pie sistēmas pārstāvjiem, tad jūs nekādu palīdzību tik un tā nesagaidīsiet. Bet normāli tas nav. Nauda šo iestāžu uzturēšanai tiek tērēta, bet jēgas nekādas.

Aleksim atkal taisnība par to, ka vardarbības cēloņus nav iestāžu spēkos novērst saknē. bet tas jau ir disputs par ko citu. Varbūt pat par izglītības sistēmu un / vai darba tirgu. Diemžēl arī pārtikušās un visādi citādi civilizētās valstīs notiek prātam netveramas lietas ģimenes ietvaros ( kaut vai nesenais gadījums, kur tēvs savu meitu turēja ieslēgtu pagrabā desmitiem gadu un viņiem vēl bija kopīgi bērni).

Tie kas sit savus bērnus, turpinās to darīt. Lai cik skumji tas nebūtu, jo viņi tā ir pieraduši, to vien redzējuši un nevar iedomāties, ka var būt savādāk. bet būtu labi, ja vismaz būtu kāda palīdzības un drošība sistēma izstrādāta - ne formāli, bet pēc būtības. tad vismaz būtu cerība, ka ir glābiņš, ka varbūt kādam tiks palīdzēts, varmākas redzētu, ka ir kāds pretspēks, ka ir kas aizstāv vājākos utml. ka nevar tā rīkoties bezgalīgi. varbūt varētu būt anonīmie kabineti, kur griezties vecākiem, kuri pamanījuši, ka kļūst agresīvi, bet vēlas ko mainīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arāja - IM 16.07.2008 12:29
Autoritāra ģimenes galvas izraudzīšana ir sākumceļš uz autoritāru režīmu. Vajag taču mums kādu stingro roku ģimenē un valstī, kas mūsu vietā lietas nokārto, mūs vada un mēs pakļaujoties sekojam, jo paši taču esam pietiekoši, atvainojos, stulbi, ka nespējam bez "galvas" pat nošķaudīties.

Un "ģimenes galva" taču Jūsu izpratnē ir vīrietis, vai ne?

Esat kaut ko dzirdējis par lomu sadalījumu ģimenē un dzimumu vienlīdzību?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Krista 16.07.2008 12:15
Varmākām nav jāveido un ar varmākām nav jāveido ģimenes. Bezgalvainas ģimenes ar nav jāveido , jo bezgalvaini radījumi nemēdz f unkcionēt , un nav jau runa par kaut kādām amēbām un tā. Runa ir par ģimeni , par sabiedrības šūniņu , uz kā pamatā turas valsts. Par ģimenes galvas nepieciešamību vajag atcerēties vēl pirms tam , pirms tādā bezgalvainā ģimenē sākas tā varmācība. Nu tādi , ne ierosinājumi , bet gan vienkārši pārdomas par to kas un kā var funkcionēt , un kas un kā nefunkcionē.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Krista > IM 16.07.2008 12:00
Tā arī nesapratu, kas ir Tavs ierosinājums problēmai, kad "ģimenes galva" vienlaikus ir arī varmāka. Ko Tu domā ar tiesisko atbalstu - atbalstu kam? Varmākam? Tā vietā, lai glābtu bērnus, būtu jādara kas? Tiesiski jāatzīst, ka varmāka ir ģimenes galva? Kam tieši no tā paliktu labāk?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM - Krista 16.07.2008 11:54
Nu manuprāt nav nemaz tādu īstu ģimeņu , jo ģimenes galvas statuss manuprāt vairs netiek ne sabiedriski kā tāds atzīts , ne arī tiesiski kaut kā atbalstīts. Nu un tad jau arī rodas tādi pašdarbnieki , kas vēlas iegūt to ģimenes galvas statusu pašrocīgi ar vardarbību un tā. Kas no tā iznāk , ar jau var bieži vien redzēt. Tikai nu laikam neviens nedomā kāpēc tas tā , bet tikai metas uz ātru roku paglābt bērnus no visa tā. Bet tas jau nav risinājums. Risinājums ir īstas ģimenes ar sabiedriski un tiesiski atzītu un atbalstītu , un sabiedrības un tiesas priekšā atbildīgu ģimenes galvu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Krista > IM 16.07.2008 11:42
Tu kaut ko esi sajaucis - cik nav vardarbības gadījumu tieši "īstās" ģimenēs, kur "ģimenes galva" izrādās pats galvenais varmāka? Par vienu tādu šeit pat nesen rakstīja Inguna Baša.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 16.07.2008 11:12
Nu manuprāt gan vardarbība ģimenēs ir tikai tāpēc ka nev nemaz īstu ģimeņu , bet gan ir tikai ģimenes locekļu partnerattiecības. Īsta ģimene ir ģimene ar ģimenes galvu , kas tad arī ir atbildīgs par to lai ģimenē nebūtu vardarbība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arāja - Aleksis 16.07.2008 10:48
"...viens no vardarbības iemesliem varētu būt dzimumu lomu asimetrija, t.sk. sieviešu pārslogotība ar darba un mājas rūpēm."

****************

Apsveicu ar progresīvām domām un izpratni par lomu sadalījumu ģimenē!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 16.07.2008 08:47
Paldies Arājai par skaidrojumu! Centieni novērst vardarbību ir atbalstāms mērķis. Lai gan, kā IM jau norāda - katrai ģimenei nevar pielikt klāt ziņotāju vai sabiedrisko audzinātāju. Ja LU zinātniece Vanaga ir piedāvājusi riskantu ģimeņu pazīmes, tas īsti nenozīmē, ka uz to pamata var iejaukties kādu cilvēku privātajā dzīvē, kamēr vien nenotiek kaut kas krimināls.

Turklāt ģimeņu vardarbībai un atsvešinājumam droši vien ir arī kādi strukturāli cēloņi. Diez vai pietiek ar to, ka amatpersonas nosauks ķēdīti, pa kuru vajag ziņot... Neesmu absolūti drošs, bet viens no vardarbības iemesliem varētu būt dzimumu lomu asimetrija, t.sk. sieviešu pārslogotība ar darba un mājas rūpēm. T.i. visi tie iemesli, kuri rada stresu gan vīriešiem, gan sievietēm. Piemēram, Vācijas Bērnu un Ģimenes lietu ministre Ursula von der Leyen, kura ar vīra aktīvu atbalstu audzina 7 bērnus, sekmīgi ierosinājusi reformu - bērnu pabalstus pilnā mērā maksāt tad, ja abi vecāki ir izmantojuši vismaz 2 mēnešu bērnu kopšanas atvaļinājumu. Sākumā šo shēmu arī daudzi kritizēja (bērnu tēviem taču ir jāstrādā algots darbs, nevis jāmaina autiņbikses), bet kaut kāda jēga no tā tomēr ir. Sal. http://www.dw-world.de/dw/article/0,2144,3005391,00.html .

Ja abi vecāki ir piedalījušies bērna kopšanā, tad var cerēt, ka viņiem vēlāk būs mazāk stresa, vieglāk pieņemt savu vecāku lomu un vieglāk izvairīties no vardarbības. T.i. vieglāk un loģiskāk šķiet palīdzēt tām ģimenēm, kuras ir ļoti jaunas; kur vēl nekāda vardarbība nav sākusies. Visur citur, diemžēl, var cīnīties ar sekām - un ja kāds pieaugušais sadomās nogalināt savu bērnu, tad neviens sabiedrības uzraugs viņu tāpat neaizkavēs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 15.07.2008 23:55
bērnu tiesību sargi jau laicīgi iesaistītos ģimenes problēmu risināšanā.
--------------------------------------------------------

Nu te jau ar tā problēma manuprāt ir aprakta. Bērnu tiesību sargi un pēkšņi risinās ģimenes problēmas. Tak nosaukums vien jau rāda kas viņus interesē. Bērnu tiesību sargus interesē bērnu tiesības , un gan jau viņi sataisīs savus testiņus un metodes lai pēc sava prāta varētu iejaukties jebkurā ģimenē , paslēpušies aiz bērna tiesībām , un bradās pa ģimenes vērtībām. Nu ko dod tā nelabvēlīgo ģimeņu uztestēšana? Vai tad kādam ir tiesības iejaukties ģimenē kamēr nekas nav noticies? Tad jau tāds fašisms jau iznāk ka sāk dalīt derīgajos un mazāk derīgajos , un attiecīgi izturēties. Tā teikt , nomēra ģimeni kā nelabvēlīgu , un bērnus bērnu namā un vecākus koncentrācijas nometnē. Likumi tak laikam attiecas vienādi uz visām ģimenēm , kā uz labvēlīgām tā uz nelabvēlīgām. Jeb varbūt ar likumu definēsim kas ir nelabvēlīga ģimene?Nu tak fašisms iznāks.

Es jau minēju. Manuprāt nekādi bērnu tiesību sargi nav vajadzīgi. Lai katra ģimene pati sargā savus bērnus. Un valsts un valsts ģimeņu tiesību sargi lai sargā ģimenes. Ja ģimenes pašas nesargās savus bērnus , tad nekādi bērnu tiesību sargi ar nekādiem testiem un metodēm ne tik tos bērnus nenosargās. Tik vien būs ka sagraus ģimenes kā tādas vispār , un kā teikt pie galīgi sasistas siles.

Bet nu ir , manuprāt ir destruktīvi spēki , kas nu par visu varu atradīs kādu it kā visai ticamu aizbildinājumu un iemeslu , lai tik dabūtu pavandīties pa svešām ģimenēm. Jo ja tu esi ģimenes tiesību sargs , tad tas nedod tiesības iejaukties iekšā ģimenē , bet gan uzliek pienākumu palīdzēt ģimenei no malas. Nu bet ja tu esi bērnu tiesību sargs , nu tad uz tā rēķina var jaukties pa to ģimeni uz nebēdu , tas ir pēc tā kā katrs uzskatīs kas bērnam nāk par labu. Kaut gan skaidrs ir tikai viens , normāla ģimene bērnam nāk par labu , par pārējo neko neviens skaidri zināt nevar , var tikai minēt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arāja - Aleksis 15.07.2008 22:29
Pareizi esat sapratis - mans pamatmērķis ir palīdzība ģimenēm, lai novērstu potenciālo vardarbību.

Bet būtu dīvaini, ja pēc tam, kad zaudēts kārtējais bērns (un kad Latvijā vai ik mēnesi vecāku sitieni nogalina pa mazulim), mēs amatpersonām neprasītu, kā viņi domā šo problēmu risināt un kā viņi domā bērnus pasargāt. Loģiski, ka vispirms prasām ministram, kas ir politiski atbildīgs par bērnu tiesību aizsardzību, un konkrētajā gadījumā tas ir Baštiks. Un šis nenozīmē, ka Baštikam ir jāstāv pie katras ģimenes un jākontrolē, kā tā izturas pret saviem bērniem. Viss, kas viņam jāizdara, - jāizveido sistēma, lai vardarbību pēc iespējas samazinātu, jo, būsim reāli, ideālas pasaules nav nekur un pavisam mēs vardarbību neizskaudīsim.

Vardarbība notiek ne tikai tā dēvētajās nelabvēlīgajās ģimenēs. Vardarbība var mājot arī ļoti inteliģentu un pat sabiedrībā cienītu un respektētu cilvēku ģimenēs. To atzīst krīžu centru darbinieki, kas ar vardarbībā cietušajiem bērniem un sievietēm strādā ikdienā. Taču LU pasniedzēja Vanaga ir pat izstrādājusi metodiku, lai atpazītu vardarbības riskus, un to vajadzētu izmantot bāriņtiesām. Aizdomas par vardarbību ģimenē pēc bērna uzvedības var rasties pedagogiem skolā un bērnudārzā, un tad viņiem ir jāzina, kā rīkoties tālāk un kurai institūcijai uzticēt savas bažas, lai bērnu tiesību sargi jau laicīgi iesaistītos ģimenes problēmu risināšanā.

Šeit nav runa par ārkārtas gadījumiem. Protams, ka tādi var notikt. Taču es neticu, ka visi bērni, kas miruši no vecāku rokas, ir uzskatāmi par ārkārtas gadījumu upuriem. Īpaši, ja ir pierādīts, ka vecāki savus mazuļus ir situši apzināti. (kaut vai atcerēsimies pirms pāris dienām nolasīto spriedumu, kad 17 gadus cietumā būs jāpavada tēvam, kas nosita savu mēnesi !!! veco mazuli. Viņš savu vainu ir atzinis).

Jūs spējat iztēloties, cik maziņš un neaizsargāts ir mēnesi vecs bērns? Un gadu vecs bērns? Un trīs gadus vecs bērns? Un vispār - bērns jebkādā vecumā. Kā vispār ir iespējams, ka vecāki pret aizstāvēties nespējīgajiem, paši pret saviem bērniem paceļ roku un sit līdz nemaņai? Jūs spējat to aptvert? Es - nē. Un te ir atbilde uz Jūsu pēdējo jautājumu - protams, ka atbildīgi ir vecāki, taču vecāki atbild konkrēti par saviem bērniem un saviem darbiem un nedarbiem. Savukārt atbildīgās amatpersonas atbild par to, lai pēc iespējas novērstu šādus gadījumus, jo tāpēc jau viņi mums ir, lai pieņemtu politiskus lēmumus, kas mazina vardarbības draudus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 15.07.2008 21:31
D.Arāja: Viss, ko autore aicina - izveidot efektīvu drošības ķēdi, lai par bērna tiesību aizsardzību atbildīgās institūcijas atpazītu vardarbības risku pazīmes un zinātu, ko darīt pašiem un kurai institūcijai ziņot tālāk, lai jau laicīgi palīdzētu ģimenei, tā nepieļaujot, ka beigu galā no vecāku vardarbības cieš bērni.
====
Šādam izklāstam piekrītu, bet tagad īsti nesaprotu, kāds ir Jūsu raksta pamatmērķis? Vai tas ir par iespējamo palīdzību riska ģimenēm un vardarbības novēršanu? Šādu mērķi saprotu un atbalstu.
Vai arī tas ir par amatpersonu atbildību, lai turpmāk netiktu noslepkavots neviens bērns? Šāds mērķis man šķiet absurds - kā atradīsim "adatu siena kaudzē"; starp tūkstošiem riska ģimeņu atpazīstot tās dažas, kur kaut kad drīzumā notiks slepkavība. Turklāt bērni tiek noslepkavoti ģimenēs, kuras pirms tam ne ar ko īpašu nav izcēlušās - sal. trīskāršo slepkavību Ziepniekkalnā - http://www.postfactum.lv/1/3/?id_news=18312 . Arī šajā rakstā citētā eksperte apgalvo to pašu - "Mēs fiziski nespējam pārskatīt un uzraudzīt visas ģimenes un bērnus," saka S.Locika un skaidro — bāriņtiesa par problēmām uzzina tikai tad, kad ģimenē notiek kādi trači vai kādam rodas aizdomas par vardarbīgu izturēšanos pret bērnu.

Vai tomēr ģimenes, kurās nenotiek trači un par kurām nav nekādu aizdomu, arī būtu jāuzrauga un "jāapzina"? Kā autore vēlāk norāda: "Ļoti iespējams, neapzinātās ģimenes arī ir viens no skaidrojumiem nu jau tik ierastajai frāzei, kas pēc kārtējās bērna nāves parādās presē — bāriņtiesas uzmanības lokā šī ģimene nav bijusi." Nu bet, protams, ka šī frāze ir "ierasta", jo tā atbilst īstenībai - pasaulē mēdz notikt lietas, ko mēs nevaram paredzēt. Vai tomēr bāriņtiesām būtu jāpieņem štatu sarakstā kāds gaišreģis, kurš paredzētu un novērstu slepkavības?

D.Arāja: Tagad, pēc kārtējā mirušā bērna, ministrs Baštiks norāda, ka no vardarbības pārsvarā cieš mazi bērni līdz trīs gadu vecumam, ...
====
Kurš tad "politiski" atbild par bērnu nogalināšanu? Vai tas ir LPP ministrs A.Baštiks, vai TP ministrs M.Segliņš? Vai tomēr par to atbild bērnu vecāki paši, kuriem gara aptumsums vai ļaunums likuši zaudēt pēdējās cilvēcības paliekas?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arāja - Aleksis 15.07.2008 20:36
Autore nepiedāvā visus vecākus uzskatīt par potenciālajiem slepkavām un viņus modri uzraudzīt. Paši bērnu tiesību aizsardzībā iesaistītie speciālisti atzīst, ka viņiem trūkst informācijas par riska ģimenēm. Nav nodrošināta sistēma, kā jau agrīnajā stadijā atpazīt, ka ģimenē iespējami vardarbības draudi. Viss, ko autore aicina - izveidot efektīvu drošības ķēdi, lai par bērna tiesību aizsardzību atbildīgās institūcijas atpazītu vardarbības risku pazīmes un zinātu, ko darīt pašiem un kurai institūcijai ziņot tālāk, lai jau laicīgi palīdzētu ģimenei, tā nepieļaujot, ka beigu galā no vecāku vardarbības cieš bērni.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


IM 15.07.2008 19:53
Valsts lai sargā savas ģimenes, ģimenes lai sargā savus bērnus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 15.07.2008 19:15
Un tikmēr, kamēr politiski atbildīgās amatpersonas neradīs risinājumu, lai jau preventīvi pasargātu bērnus, mēs atkal ik pa laikam kādu bērnu zaudēsim. Un atkal visi kopā brīnīsimies, kā tāda nelaime vispār varēja notikt, jo šī konkrētā ģimene līdz traģēdijai taču atbildīgo institūciju redzeslokā nav bijusi.
====
Kādu īsti "preventīvu pasargāšanu" autore piedāvā? Sāksim vecākus uzskatīt par potenciāliem bērnu slepkavām un modri viņus uzraudzīt? Cik resursu tam vajadzēs? Pēc kara visi ir gudri, un pēc traģēdijas visiem šķiet, ka "atbildīgās institūcijas" varēja paredzēt, ka konkrētais pieaugušais varētu sadomāt nogalināt bērnus. Tomēr paredzēt nepavisam nav viegli - sk. Predicting Random Chaos from Hindsight (Niall Ferguson) kā arī N.Taleba "melno gulbju" teoriju. Daudziem šķiet, ka arī klasesbiedru šāvējus varēja laikus atpazīt un nosūtīt ārstēties. Pēc Černobiļas katastrofas un 11.septembra uzbrukumiem atradās cilvēki, kuri atcerējās par to lasījuši Nostradamusa pareģojumos. Toties tieši pirms notikuma neviens nepieteicās un nepabrīdināja...

Ir diezgan daudzas ierastas lietas, kur neviena atbildīga institūcija nepiedāvā sakarīgu palīdzību. Piemēram:
(1) ģimenes, kurās abiem vecākiem ir jāstrādā, bet nav kur atstāt bērnus - t.i. bērnudārzu nepieejamība
(2) ļoti nevienlīdzīgas dzimumu lomas ģimenē - sieviešu beztiesība, vīriešu neiesaistīšanās bērnu kopšanā un audzināšanā
(3) bērnu, kuri neapmeklē skolu, uzskaite

Varbūt valsts iestādēm labāk iemācīties tikt galā ar ikdienišķām un tipiskām situācijām pirms mēģināt nopietni ķerties pie neparastajām un šaušalīgajām. A.Baštiks, manuprāt, diezgan daudz ko ir panācis lietas labā - ģimenes saņem bērna kopšanas pabalstu veselu gadu; ik vasaru tiek organizēti ģimeņu svētki, tēvi tiek mudināti rūpēties par ģimenēm un biežāk izmanto bērna slimības atvaļinājumus, utml. Ir jāturpina sakopt šis lauciņš un jāturpina labi ievadītais darbs.

Saistītie raksti
Laci 255x203(1)

Aizliegtā rīkste 40 Autors:Līga Ķikute

Dardedze centrsdardedze.lv

Krimināllikums likumi.lv

Bāriņtiesu likums bti.gov.lv

Citi autora darbi
Kaut kas krasains

Un atkal jauns sākums 5 Autors:Dita Arāja