Minoritāšu konvencija: atrunas rūpīgi jāapsver 8

Izdarot atrunas, kas ierobežotu Mazākumtautību konvencijas darbību, valstij visdrīzāk jārēķinās ar Eiropas Padomes institūciju kritiku. Tikai Beļģija un Šveice uzņēmusies šādu risku Latvijai aktuālajā jautājumā par mazākumtautību valodas lietošanu saziņai ar iestādēm.

Iesaki citiem:

“Konvencijas piemērošana Latvijas etnodemogrāfiskajos apstākļos radītu draudus Latvijas valstiskumam un latviešu nācijas labklājībai un attīstībai”[1]. “..ja tā netraucē, tad kādēļ gan to nepieņemt? Mums nav nekādu problēmu šajā jautājumā..”[2]. Šie un līdzīgi pretrunīgi izteikumi no valdošās koalīcijas pārstāvjiem izskanējuši par Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Nila Muižnieka februāra vidū izteikto iespēju šā gada laikā ratificēt Eiropas Padomes Vispārējās nacionālo minoritāšu aizsardzības konvenciju. Vairākas valdošās koalīcijas un opozīcijas partijas jau pirms vēlēšanām izteica atbalstu konvencijas ratifikācijai, uzsverot nepieciešamību pievienot virkni atrunu attiecībā uz vairākiem pantiem, īpaši par valodu lietošanu. Izņēmums ir TB/LNNK, kura konsekventi iebilst pret konvencijas ratifikāciju un politiskā apvienība PCTVL, kura atbalsta ratifikāciju bez jebkādām atrunām (domājams, šo nostāju saglabās arī Tautas saskaņas partijas frakcija). Šajā rakstā vēlos izteikt dažas pārdomas par to vai, ratificējot konvenciju, nepieciešams izdarīt atrunas un kā tās, ņemot vērā citu valstu praksi, varētu vērtēt Eiropas Padomes Parlamentārā Asambleja (EPPA) un konvencijas darbību uzraugošā Konsultatīvā komiteja.

Patreiz deklarācijas un atrunas ir formulējušas divas no septiņām valstīm, kuras konvenciju ir parakstījušas, un četrpadsmit no trīsdesmit piecām valstīm, kuras konvenciju jau ratificējušas. Atrunu absolūtais vairākums attiecas uz nacionālās minoritātes jēdzienu, nosakot personu loku, uz kuru šīs valstis attiecina konvencijas normas. Lai gan nav vienprātības par to, vai dalībvalstu formulētās deklarācijas ir pielīdzināmas atrunām, EPPA ir paziņojusi, ka tā negatīvi vērtē atrunu un deklarāciju veikšanu un aicinājusi valstis konvenciju ratificēt bez tām, bet konvenciju jau ratificējušās valstis tās atsaukt[3]. Savukārt Konsultatīvā komiteja nav tik kategoriska, taču tās viedokļi attiecībā uz patreizējo konvencijas dalībvalstu praksi ļauj secināt, ka tā negatīvi vērtē valstu deklarācijas, kas ietver ierobežotu mazākumtautību definīciju un patvaļīgi sašaurina to personu loku, uz kuru attiektos konvencija.

Tikai divas valstis - Beļģija un Šveice ir formulējušas atrunu un deklarāciju attiecībā uz tām konvencijas normām, kas saistās ar mazākumtautību valodu lietošanu[4]. Konsultatīvās komitejas viedoklis attiecībā uz šīm valstīm pagaidām nav zināms, jo Beļģija konvenciju nav ratificējusi, bet Šveice vēl nav sniegusi komitejai ziņojumu par konvencijas izpildi. Turklāt arī faktiskā un vēsturiskā situācija mazākumtautībām šajās valstīs ir veidojusies atšķirīgi, un tādēļ to prakse ne vienmēr būs piemērota Latvijai.

Negribētu gan piekrist viedoklim, ka jebkāda deklarāciju un/vai atrunu izdarīšana būtu pretrunā ar konvencijas objektu un mērķi un tādejādi nebūtu jāņem vērā no starptautisko tiesību viedokļa[5]. Taču Konsultatīvā komiteja visdrīzāk izteiktu tieši tādu vērtējumu, ja Latvija pieņemtu ierobežotu minoritātes definīciju un izdarītu atrunas attiecībā uz vairumu patreiz strīdīgo konvencijas normu.

Taču, pirms apspriest, vai Latvijas atrunas būtu atbilstošas konvencijai, vispirms detalizēti jāapsver, kurā gadījumā tās patiesi nepieciešams izdarīt. Kā jau minēju, tikai pāris valstis formulējušas deklarācijas un atrunas attiecībā uz tām konvencijas normām, kuras nav saistītas ar jautājumu par mazākumtautību definīciju. Tas lielā mērā izskaidrojams ar konvencijas kā ietvaru dokumenta raksturu. Konvencija pamatā nosaka mazākumtautību aizsardzības principus un mērķus, atstājot valstīm plašu, bet ne neierobežotu rīcības brīvību izvēlēties savai situācijai atbilstošākos līdzekļus konvencijas normu īstenošanai.

Kā viens no piemēriem jāmin konvencijas 10.panta 2.daļa, attiecībā uz kuru daži valdībā esošo partiju pārstāvji iepriekš pieļāvuši atrunu nepieciešamību[6]. Šī norma, pastāvot virknei kvalificējošu priekšnoteikumu, paredz mazākumtautību valodu lietošanu saziņā ar administratīvajām iestādēm vietās, kur mazākumtautības dzīvo tradicionāli vai lielā skaitā. Pretēji sabiedrībā izskanējušiem pieņēmumiem, ka tas apdraudētu iespējas saņemt atbildi valsts valodā vai ierobežotu mazākumtautību valodas nezinātāju iespējas strādāt pašvaldības iestādēs, konvencija neparedz ne vienu, ne otru. Šo Konvencijas prasību ir iespējams nodrošināt gan, legalizējot esošo praksi un atļaujot ierēdņiem, kuri pārvalda attiecīgo mazākumtautību valodu, saņemt jautājumus un sniegt atbildes arī mazākumtautību valodā, gan, nodrošinot tulkošanas iespējas gadījumos, kad tas nav iespējams. Jāpiebilst, ka tiesības vērsties valsts un pašvaldību iestādēs un saņemt atbildi latviešu valodā garantē gan Satversmes 104.pants, gan arī pašas konvencijas 20.pants, kurš paredz nacionālās likumdošanas un arī to personu tiesību, kuras pieder pie vairākuma, ievērošanu.

Diskutējams ir jautājums, cik šādu administratīvo teritoriju Latvijā varētu būt un kas atbilstoši konvencijai tiek saprasts ar terminu “lielā skaitā”. Komitejas viedokļu analīze ļauj secināt, ka tā par neatbilstošu uzskatījusi to valstu likumdošanu, kuras šīs konvencijas normas īstenošanai pieprasa, lai mazākumtautības veidotu 50 vai vairāk procentus no attiecīgās teritorijas iedzīvotāju skaita. Savukārt, pozitīvi novērtēta, piemēram, Slovākijā un Rumānijā nodrošinātā iespēja lietot minoritāšu valodu saziņai ar pašvaldību iestādēm teritorijās, kur attiecīgās minoritātes īpatsvars pārsniedz 20%. Taču paralēli diskusijai par optimālo procentu slieksni Latvijā, daudz svarīgāk apzināties, ka komiteja pirmām kārtām vērtē to, cik reāli likumā noteiktās garantijas darbojas praksē un vai tās nav tikai formālas.

Neatkarīgi no noteiktās procentu barjeras, arī Latvijas gadījumā šīs normas darbība attiektos uz vairākām administratīvajām teritorijām, īpaši lielākajām pilsētām. Rūpīgi jāapspriež, vai šajā gadījumā ir nepieciešama atruna vai arī ir šīs normas izpildi iespējams nodrošināt citā veidā. Kā jau minēts, viena no iespējām būtu atļaut pašvaldībām, kur tas jau patreiz iespējams un nepieciešams, saziņai ar iedzīvotājiem paralēli valsts valodai izmantot arī mazākumtautību valodu, paredzot īslaicīgu pārejas periodu šīs normas ieviešanai citos gadījumos. Šāds solis apliecinātu valsts gatavību konvencijas normu īstenot un radītu iespēju savlaicīgi meklēt atbilstošākos risinājumus un līdzekļus tās realizēšanai.

Izdarot atrunas, kas ierobežotu konvencijas darbību, valstij visdrīzāk jārēķinās ar Eiropas Padomes institūciju kritiku. Tā kā atsevišķas konvencijas normas paredz dažādus risinājumus tajās ietverto garantiju īstenošanai, jāizvērtē iespējas ratificēt konvenciju bez atrunām, bet tajos gadījumos, kad tas uzskatīts par neiespējamu, jāpārdomā atrunu formulējumi, ņemot vērā Konsultatīvās komitejas vērtējumus par citu valstu praksi.

Diskusijas ar mazākumtautību pārstāvjiem un valsts pozīcijas veidošana par konvencijas ratifikācijas nosacījumiem mazinātu iespēju atsevišķiem politiskajiem spēkiem interpretēt konvencijas normas atbilstoši savām interesēm un vēlmēm, kas dažkārt ir diezgan patālu no tā, ko konvencija īstenībā paredz.
____________________

[1] TB/LNNK aicina neratificēt minoritāšu konvenciju, Diena, 17.02.2003.

[2] Arī Repše atbalsta mazākumtautību Konvencijas ratificēšanu / www.delfi.lv, 13.02.2003.

[3] EP Parlamentārās Asamblejas rekomendācija 1492 (2000) / http://assembly.coe.int/Documents/Adopted Text/TA01/EREC1492.htm

[4] Beļģijas izdarīto atrunu un Šveices formulēto deklarāciju var atrast EP mājas lapā: http://conventions.coe.int/treaty/EN/DeclareList.asp?NT=157&CM=&DF=

[5] Aleksejs Dimitrovs, EP Vispārējās mazākumtautību aizsardzības konvencijas ratifikācijas jautājums cilvēktiesību skatījumā. / www.politika.lv, 20.11.2002.

[6] Skat. Polisko partiju pārstāvju atbildes priekšvēlēšanu laikā uz jautājumu par to, vai atbalstāma minoritāšu konvencijas ratifikācija. / www.politika.lv, 06.08.2002.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

repat 12.07.2004 11:52
"Lasot konvenciju, rodas dīvaina sajūta - viss konvencijas teksts ir ļoti pretrunīgs. Viens punkts pasaka vienu, otrais pilnīgi ko citu - mēģinājums apvienot to, ko bieži vien principā nav iespējams apvienot. Piemēram, "iespējas apgūt minoritātes valodu vai iegūt izglītību šajā valodā" un "nekaitējot oficiālās valodas apguvei vai izglītības iegūšanai šajā valodā". "

-----------------------------------------------------------------------------------

Lasot attiecīgo pantu angliski, šādu pretrunu nav. Tulkotājs nav zinājis angļu valodas nianses.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 01.04.2003 17:09
Cienījamā Liberāles kundze, jūsu sīkās kļūmītes nepārprotami liecina, ka jums latviešu valoda nav dzimtā, tomēr tā ir nesalīdzināmi labāka par manu angļu valodu.

Ir jau jauki spriedelēt par individuālajām un kolektīvajām tiesībām, taču, manuprāt, pat viskarstākie "tiesībnieki" vēl atcēluši pamatprincipu, proti, tiesību realizācija pieļaujama tiktāl, ciktāl tā neaizskar citu indivīdu tiesības. Lūk, tieši šis pamatprincips nepārprotami norāda krievu valodai tās vietu Latvijā, proti tā legāli var tikt izmantota tikai ģimenēs un nacionālo biedrību kultūras sarīkojumos (dievkalpojumos, svētdienas skolās utt.). Jebkurš mēģinājums paplašināt šo lietojuma sfēru momentāli un automātiski aizskar latviešu (tikpat labi visas tautas kā katra atsevišķa indivīda) tiesības, un tāpēc ir pretlikumīgs un prettiesisks.

Jā, es esmu par visu savu tautu - gan par "krējumu", gan par "bauriem". Un es ļoti lūdzu Jūs, cienījamā Liberāles kundze, vai nu pasludiniet visas pārējās Eiropas tautas par radikālām un nacionālistiskām, vai atsauciet šādu apgalvojumu attiecībā uz mani.

Un vispār, Jums mugura balta! (April, april!)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Liberāle 01.04.2003 12:43
Tas viss ir ļoti jauki, kungi, bet skaidrs, ka konvenciju ratificēs, varbūt ar dažām atrunām. Un pilnīgi pareizi - individuālās, nevis kolektīvas vai vēsturiskas tiesības ir mūsdienu Eiropas politikas pamatā. Un neatkarīgi no vēstures, katram indivīdam, ja nav pieradīts, ka tiesi viņš/viņa piedalījas represijās vai palīdzēja izsūtīt latviešus (kā arī citu tautību cilvēkus), pienākas tisības justies šeit pilntiesīgam, īpaši ja cilvēkam ir Latvijas pilsonība. Tāpēc ja tādu cilvēku, minoritātes pārstāvju, valstī ir ļoti daudz, skaidrs ka valstij simboliski jāatzīn, ka šie cilvēki arī ir vajadzīgi. Un ratifikācijai ir tīri simboliska nozīme (praktiski pašvaldību darbinieki Rīgā un Daugavpilī tik un tā atbild krieviski kundzītēm gados, kuras neizskātās pēc ļaunprātīgām valsts valodas sabotētājām). Kaut gan liekas, ka akademiskajās aprindās un valsts iestādēs vel ir daži izglītoti, pēc arēja izskāta civilizēti radikāli nacionālisti, tādi kā god. Latvja kungs, kura izcīla angļu valoda (diemžēl) liecinā, ka nu nav viņš ''baurs'', kaut gan viņam patīk tēloties ka tādam ''bauru valodas" patriotam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rems 01.04.2003 09:18
Lai mans komentārs būtu saprotamāks, uzreiz gribu piebilst, ka esmu krievs pēc izcelsmes.

Lasot konvenciju, rodas dīvaina sajūta - viss konvencijas teksts ir ļoti pretrunīgs. Viens punkts pasaka vienu, otrais pilnīgi ko citu - mēģinājums apvienot to, ko bieži vien principā nav iespējams apvienot. Piemēram, "iespējas apgūt minoritātes valodu vai iegūt izglītību šajā valodā" un "nekaitējot oficiālās valodas apguvei vai izglītības iegūšanai šajā valodā". Tiem, kam patīk strīdēties un konfrontēt - tas ir gards kumosiņš - varēs pēc tam katrs vilkt uz savu pusi. Strīdēsimies vēl vairāk. Katrs redzēs tikai to pantu, kurš viņam labāk patīk, un būs pārliecināts, ka viņam vienam ir taisnība. Šī konvencija kļūs par naida avotu. Vai tāds ir tās mērķis?

Iespējams, ka tā ir noderīga valstīm, kurās dzīvo tautas, kurām nav sava valstiskuma (sāmi, komieši, sorbi, baski, korsikāņi, utt.). Bet ne jau Latvijai, kuras problēma ir nevis "atturēties no tādiem pasākumiem, kas mainītu iedzīvotāju proporcionālo struktūru teritorijā, kuru apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālajām minoritātēm", bet gan novērst 50 gadu okupācijas sekas (tai skaitā, demogrāfisko situāciju), kas ir pilnībā pretrunā citētajam konvencijas pantam. Piemēram, es nebūt nevēlos, lai mani uzskatītu par krievu - tā ir tikai izcelsme (pagātne), bet tagadne ir tāda, ka es esmu Latvijas pilsonis, respektīvi - latvietis, un mani tad pilnībā apmierina.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Unabomber 31.03.2003 12:52
Konvenciju ratificēt nevajag. Jo Latgalē vietām tiešām krievi ir vēsturiska minoritāte, bet šodienas situācijā konvencijas izmantošana neatbildīs tās garam, jo par minoritāti 50 gadu laikā ir kļuvuši latvieši.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 26.03.2003 19:03
Kopumā piekrītu Es'am, taču nebūt neuzskatu sevi par galēju radikāli.

Konvenciju varētu ratificēt arī tagad, taču obligāti ar tādām atrunām, kuras skaidri nozīmētu sekojošo:

1) Nekādu valsts valodas statusu krievu valodai.

2) Nekādu uzrakstu krievu valodā sabiedriskās vietās.

3) Nekādas valsts finansētas izglītības krievu valodā.

4) Nekādu prasību ierēdņiem atbildēt krieviski. Ja kādam bauru mēle ir par prastu - lūdzu, lai algo tulku (kuram jābūt pieejamam saskaņā ar konvenciju) un laiž vaļā savā cildenajā Puškina valodā!

Tikai šāds konvencijas variants būtu pieņemams Latvijas valstij. Taču šāds variants diez vai būtu pa prātam pašreizējiem konvencijas virzītājiem. Tātad iznāk, ka šī konvencija īsti nevienam nav vajadzīga.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Es 26.03.2003 18:34
Nedomāju, ka tik radikāla nostāja kā latvim varētu ko līdzēt. Radikalitāte un absolūts kaut kā noliegums parasti izraisa pretēju rezultātu.

Manuprāt, konvencija nebūtu jāratificē, taču tas jāmotivē gluži vienkārši ar vēsturiskajiem apstākļiem Latvijā (ja tā tiktu ratificēta, būtu apdraudēta latviešu valodas jau tā nestabilā pozīcija; paredzams, ka pieaugtu Krievijas intereses un ietekme Latvijas valstī, kas sevišķi nevēlami būtu tādēļ, ka Krievijas parlamentā, piemēram, priekšlikums izmantot Irākas karu, lai okupētu vienu vai vairākas Baltijas valstis, nerada sašutumu). Jānorāda, ka situācija daudzās pēcpadomju valstīs, kurās padomju laikā notikusi mākslīga iedzīvotāju etniskā sastāva maiņa un aktīva pārkrievošana, nevar tikt uzskatīta par līdzīgu situācijai Rietumeiropā, jo atšķiras pēc būtības, un ir nepieciešams īpaši atbalstīt pamatnācijas valodu un kultūru (protams, respektējot arī minoritāšu kultūru īpatnības), jo vēsturiski mēģināts panākt pamatnācijas asimilāciju lielākajā no minoritātēm.

Tieši šī 50 gadus intensīvi realizētā asimilācijas politika ļauj runāt par zināmu "vēsturisko inerci" - ja kādu apstākļu rezultātā rastos situācija, ka palielinātos, piemēram, iespējas vēl plašāk lietot krievu valodu, pastāv būtisks risks, ka asimilācija turpinātos lielā mērā automātiski (Latvijā ir vairāk cilvēku, kas zina krievu valodu nekā to, kas zina latviešu valodu). Tas jo sevišķi jāņem vērā tādēļ, ka Latvija bijusi neatkarīga salīdzinoši ļoti neilgu laiku, un, piemēram, Krievija joprojām (par spīti Latvijas pieaugošajai saistībai ar rietumvalstīm) turpina uzskatīt Latviju par valsti, kas atrodas tās ietekmes zonā. Līdzīgā kārtā lielākajai daļai minoritātēm piederošu personu (kam padomju laikā bija īpašs statuss) ir grūti samierināties ar faktu, ka ne tikai zaudētas īpašās pozīcijas, bet pēkšņi sevi jāapzinās par minoritāti, kam, lai dzīvotu Latvijā, būtu vēlams apgūt tās valodu, vēsturi un kultūru. Tāpat jāmin, ka vairumā Eiropas valstu (kas arī prasa konvencijas ratificēšanu), kā arī ASV situācijas, kad kāda minoritāte nevēlas apgūt valsts valodu utt., praktiski nav.

Vārdu sakot, jārosina izvērtēt pēcpadomju valstu īpašos vēsturiskos apstākļus, kas šādas konvencijas ratificēšanu ļauj uzskatīt par nevēlamu, kā arī jānorāda uz to, ka cilvēktiesības Latvijā pārkāptas netiek, tāpēc konvencijas ratifikācija nav šādā ziņā būtiska.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 26.03.2003 09:40
Uzskatu, ka Latvijā šāda konvencija attiecināma tikai uz otru Latvijas etnosu - lībiešiem. Man nekas nebūtu pretī, ja lībiešu ciemos ielu uzraksti būtu latviešu un lībiešu valodā. Taču ir pilnīgi skaidrs, ka ne jau par lībiešiem rūpējas mūsu čaklās bitītes, cenzdamās par varas makti ratificēt šo konvenciju. Viņu mērķis ir cits, proti izmantot šo konvenciju kā šķietami likumīgu ieganstu latviešu nācijas genocīda turpināšanai (lai gan arī konvencijas burts un gars diez vai paredz okupācijas un kolonizācijas seku leģitimēšanu un padarīšanu par neatgriezeniskiem). Tieši tāpēc es uzskatu, ka visprātīgākais būtu - ne tikai nekādā gadījumā neratificēt šo konvenciju, bet pat atsaukt Latvijas parakstu zem tās. Ja jau gribam atgriezties civilizētā Eiropā, tad vai nebūtu pienācis laiks iegrožot krieviskās politmafijas patvaļu?

Saistītie raksti
Citi autora darbi