Atslēgvārdi:

Miers un Bērziņš 1

Prezidentūras pirmā gada laikā Andri Bērziņu raksturoja tieši spēja neiejaukties situācijās, kur viņa priekšgājēji, vienalga, lieluma mānijas vai mazvērtības kompleksu mākti, visdrīzāk būtu metušies politiskā cīniņā ar neprognozējamām sekām.

Iesaki citiem:
5785939392 53fd8b0e0a
Foto:Saeima

Latvijas Republikas Satversmē var izlasīt daudzas interesantas lietas. Piemēram, par kara tiesām, spīdzināšanu un atvaļinājumiem. Taču vienu lietu gan tur nevar izlasīt. Proti, Satversmē nekur nav atrodams pants, kurš noteiktu, ka Valsts Prezidentam ir jāspēj radīt saviem pilsoņiem taureņus vēderā. Jūs par šādu apgalvojumu varbūt nicīgi saviebsieties. Taču patiesībā te nav ko vīpsnāt: līdz šim mēs pārsvarā esam dzīvojuši tā, it kā Satversmē tiešām šāds pants būtu atrodams. Turklāt tā ir dzīvojuši ne tikai iedzīvotāji, bet arī paši prezidenti, uzņemoties vai vismaz cenšoties uzņemties ne tikai politiskas funkcijas, bet arī dziļi emocionālu morālas autoritātes lomu. Visietekmīgākā atjaunotās republikas prezidente Vaira Vīķe–Freiberga taureņu sajūtu patiešām spēja radīt daudziem, un tādēļ viņai arī daudz kas tika piedots. Viņas pēctecis amatā Valdis Zatlers turpretī taureņu sajūtu nespēja radīt teju vai nevienam, taču pats to ļoti smagi pārdzīvoja un izmisīgi centās līdz pat pēdējam.

Ar pirms gada ievēlēto Valsts prezidentu Andri Bērziņu Latvija ir ieguvusi prezidentu, kurš tiek galā ar savām Satversmē ierakstītajām funkcijām, taču taureņu sajūtu nerada un pats to arī nemaz nepārdzīvo. Tas daudziem varētu likties nepietiekami. Kopš neseniem notikumiem Valsts prezidenta figūra daudziem ir kļuvusi par tādu kā Zevu Pērkoņgrāvēju, kurš ātri sadala visus labajos un ļaunajos, lai pēc tam vērstu savas taisnīgās dusmas pret tautas ienaidniekiem. Tomēr patiesībā Latvija ir republika. Valsts prezidents šeit ir valsts galva, kuram līdzās reprezentatīvai lomai gan ir šādas tādas politiskas funkcijas, taču daudzināt Valsts prezidentu kā visu tautas gaišo ilgu iemiesojumu nav īsti pareizi. Viņš ir viens pilsonis starp daudziem pilsoņiem, viena nomaināma amatpersona starp daudzām citām nomaināmām amatpersonām; turklāt Satversmes tēvi diezgan apzināti vēlējās izvairīties no jebkādiem populistiska monarhisma recidīviem.

Ir grūti teikt, vai Andris Bērziņš tiešām redz savu prezidenta funkciju šādā stingri republikāniskā un konstitucionālā garā. Nav izslēgts, ka arī viņam kādubrīd var uznākt vēlme paspēlēt saulvežos — amats ir pateicīgs, un publikas pieprasījums ir diezgan liels. Tomēr prezidentūras pirmā gada laikā Andri Bērziņu raksturoja tieši spēja neiejaukties situācijās, kur viņa priekšgājēji, vienalga, lieluma mānijas vai mazvērtības kompleksu mākti, visdrīzāk būtu metušies politiskā cīniņā ar neprognozējamām sekām. Gads kopš Bērziņa ievēlēšanas ir bijis viens no trauksmainākajiem atjaunotās republikas vēsturē, un jaunā prezidenta lielākais nopelns ir bijusi izvairīšanās no papildus nestabilitātes radīšanas jau tā gana nestabilajā politiskajā vidē. Kas attiecas uz viņa pozitīvo programmu, par to pagaidām vēl ir pāragri spriest. Šādas tādas iniciatīvas ir pieteiktas gan pārvaldes reformas, gan tautsaimniecības attīstības jomā; no tām realizēts pagaidām ir vēl maz kas.

Kas attiecas uz prezidenta konstitucionālo funkciju īstenošanu, tad šeit ir grūti kaut ko principiāli iebilst — iespējams tādēļ, ka līdz šim nav radušās vajadzības kaut ko lemt “šaurās vietās”. Interregnum periodā, kad mēs pēc Saeimas atlaišanas dažus mēnešus faktiski dzīvojām prezidentālā republikā, Bērziņš konsekventi atteicās iekļaut Saeimas dienaskārtībā virkni populistisku likumprojektu. Pie pašsaprotamās Dombrovska izvēles Ministru prezidenta amatam Bērziņš nekautrējās komentēt atsevišķus ministrus. Prezidents caurmērā seko līdzi likumdošanai un šo to, kā grozījumus Valsts robežas likumā, arī aizsūta atpakaļ Saeimai. Īsi sakot, šeit nekādas šķības notis saklausīt nevaram. Viņa publiskie uznācieni gan reizēm rada pretrunīgus viedokļus, taču tas, kā liekas, pašu prezidentu īpaši nesatrauc un naktsmieru viņam laupīt nespēj. Īsi sakot, Bērziņa personā mums ir darīšana ar politiķi. Labāku vai sliktāku, bet tomēr politiķi.


Procedūrējs

Prezidenta amats pirmo reizi kļuva problemātisks 2007. gadā, kad uz Andra Šķēles burvju mājienu šajā amatā tika ievēlēts (vai, pareizāk sakot, iecelts) traumatologs Valdis Zatlers. Kalvīša koalīcijas “lielie akcionāri” tobrīd bija nākuši pie pārliecības, ka Latvijas attīstība ir jau tik droša, ka valsts vadību, kā to vēlējās jau Ļeņins, patiesi var uzticēt ķēkšai. Taču ātri vien pienāca 2008. gada krīze ar visām tās politiskajām konsekvencēm; tā nu butaforijai negaidot nācās pildīt reālas politiskas funkcijas. Šis skumjais stāsts vēl joprojām nav īsti beidzies, tādēļ labāk nekaitināsim ar to lasītāju.

Interesantāka ir kāda cita tendence. 2007. gadā, īsi pirms Zatlera ievēlēšanas, tika pieņemts Valsts prezidenta ievēlēšanas likums, kurš reglamentēja kandidātu izvirzīšanas kārtību un termiņus — tādējādi, lai vēlēšanu gaitā nebūtu iespējama pēkšņa jaunu kandidātu izvirzīšana, kāda bija visai ierasta prakse līdz pat 2003. gadam. Saskaņā ar jauno procedūru tika ievēlēts gan Zatlers, gan Bērziņš — abi pirmajā kārtā. Likuma autori, paredzot laika atstarpi starp izvirzīšanu un vēlēšanām, kā arī starp vēlēšanu kārtām, gribēja panākt “caurspīdīgāku procedūru”. Vienkāršā valodā tas nozīmē: pārnest daļu atbildības no politiķiem uz sabiedrisko domu, kurai tagad ir iespēja ilgāku laiku dažādi apstrādāt jaunos kandidātus un to izvirzītājus. Kādu iespaidu uz lēmumu pieņemšanu atstāj šāds regulējums? Tas ne tikai pakļauj kandidātus un deputātus sabiedriskās domas spiedienam. Tas vienlaikus arī rada viņiem savdabīgu “ceitnotu” — spiedienu ātrāk tikt ar šo procedūru galā, lai beidzot varētu saukt habeus papam un doties vasaras brīvdienās.

Ja deputātiem būtu bijusi iespēja turpat uz vietas noraidīt abus kandidātus, prezidenta krēslā šodien visdrīzāk sēdētu kāds cits cilvēks.



Tieši šim efektam, iespējams, Andris Bērziņš var pateikties par savu ievēlēšanu. Vispirms, pagājušā gada jūnijā vairums politiķu patiesībā gaidīja otro vēlēšanu kārtu, kuru tā arī nesagaidīja. Turklāt pats Bērziņš tobrīd noteikti neizskatījās pēc cilvēka, kurš visu mūžu ir ilgojies iesēsties šajā krēslā. Viņš bija patīkams, nodrošināts cilvēks ar plašiem sakariem un ciešamu reputāciju, kuram 67 gadu vecumā vairs sev nekas nav jāpierāda. Lato Lapsa savā Bērziņam veltītajā grāmatā “Latvietis parastais” izsaka varbūtību, ka Bērziņš par savu kandidatūru ir izlēmis pēc Zatlera izmisīgajiem mēģinājumiem “ielobēt” Bērziņam savu pārvēlēšanu: “ar ko gan lai es būtu sliktāks par šo?” Šim stāstam ir iespējams noticēt: te var būt runa par spontānu lēmumu un nejaušību virkni, nevis kādu mērķtiecīgu, saskaņotu darbību Bērziņa ievēlēšanai. Ja deputātiem būtu bijusi iespēja turpat uz vietas noraidīt abus kandidātus, izvirzīt un ievēlēt nākamajā kārtā citus, prezidenta krēslā šodien visdrīzāk sēdētu kāds cits cilvēks. Taču, ņemot vērā, ka pie jaunā regulējuma šī procedūra vilktos vismaz divas skandāliem un intrigām bagātas nedēļas, kādēļ gan nenobalsot par daudz maz pazīstamu un prognozējamu Andri Bērziņu?

Nav jau nekāds jaunums, ka jaunas procedūras mēdz atspēlēties daudzos negaidītos veidos. Tā tikai tāda neliela remarka visiem tiem atklātības un caurspīdīguma piekritējiem mūsu Saeimā, kuriem pēdējā laikā piemīt tieksme labot lietas, kuras nemaz nav salūzušas.


No abām pusēm

Kā jau prezidentam un publiskai personai, Andrim Bērziņam nav izdevies izvairīties no pozīcijas ieņemšanas dažos kutelīgos jautājumos — par valodas referendumu, Visaginu un Satversmes negrozāmajiem pantiem, kuri ļoti drošībiskotajā Latvijas politikā ir jāuztver ļoti nopietni. Viens neuzmanīgs vārds par etniskām tēmām vai enerģētisko drošību mūsu ierakumos var maksāt reputāciju. Te tad arī gadījās situācijas, kurās Andris Bērziņš savu viedokli bija spiests mainīt, par ko izpelnījās nopēlumu no visām pusēm.

Uz šīm lietām ir vērts palūkoties mazliet tuvāk. Vispirms, Bērziņš nebūt nav pirmais Latvijas prezidents, kurš pēc nonākšanas amatā maina savu viedokli etniskos jautājumos, no liberālas pozīcijas toņa ievēlēšanas laikā vēlāk aizdreifējot stingrās līnijas virzienā. Visspilgtāk to darīja Vaira Vīķe–Freiberga, kura savu karjeru sabiedrības integrācijas jomā sāka ar solījumiem mācīties krievu valodu un beidza ar apzināti aizskarošiem tekstiem par vodku, voblām un častuškām. Arī Valdis Zatlers, kurš savas prezidentūras sākumā izrunājās par “pasaules labākajiem krieviem”, vēlāk aizslīdēja stipri pa labi. Bērziņa gadījumā uzmanību pievērš tieši spējais kontrasts starp diviem viedokļiem, kurš liek vaicāt: ko tad prezidents patiešām domā? Spriežot pēc viedokļa maiņas 18. februāra referenduma sakarā, Bērziņa kā prezidenta pozīcija ir bijusi visai slidena. Faktiski šis referendums, protams, nebija nekāda tautas gribas apoteoze, bet gan nožēlojama ekstrēmistu provokācija nolūkā celt reitingus avantūristu saujiņām abās pusēs frontes līnijai. Šķiet, ka Bērziņš to labi saprata. Taču, kad nu vienmēr uzmanības alkstošā latviešu inteliģence cēlās uz “svēto karu” pret neģēļiem okupantiem, prezidents vairs nespēja ieturēt neitrālu pozīciju, vienlaikus pats neriskēdams iekļūt “tautas nodevēju” rindās. Šāds risks varbūt būtu attaisnojams pilsonim Andrim Bērziņam, bet nav attaisnojams Latvijas Valsts prezidentam.

Kad nu vienmēr uzmanības alkstošā latviešu inteliģence cēlās uz “svēto karu” pret neģēļiem okupantiem, prezidents vairs nespēja ieturēt neitrālu pozīciju.



Tomēr, kā liekas, prezidentam integrācijas jautājumos ir sava dienaskārtība, kura nepakļaujas bara instinktiem. Viņa iniciētais Labas gribas manifests, būtībā teoloģiski inspirēts dokuments, tomēr pēc intonācijas diezgan būtiski atšķiras no tiem “asiņu izliešanas” un “senču atriebšanas” uzsaukumiem, kurus referenduma sakarā producēja dažs no mūsu mēnessērdzīgajiem. Protams, nedz šis manifests, nedz mēģinājumi satuvināt abu pušu veterānus nepelnī Bērziņam pozitīvus punktus “profesionālo latviešu” acīs, kuri jau sen ir privatizējuši sarkanbaltsarkano karogu savām vajadzībām. Turklāt ne mazāk sāpīgi sitieni nāk no otras ekstrēmistu nometnes, kurai labpatika Bērziņa diezgan piesardzīgos izteikumus 16. martā pasludināt par “fašistu un esesiešu glorifikāciju”. Īsi sakot, ir ļoti grūti integrēt tos, kas paši negrib integrēties. Tad nākas saņemt sitienus no abām pusēm, kurām “fašistu” un “okupantu” savstarpējie kariņi joprojām veido dzīves jēgu. Taču mēģināt šajā jomā kaut ko darīt var, un to, kas notiks ar šīm iniciatīvām turpmāk, rādīs laiks. Pagaidām runāt par jebkādiem panākumiem nav pamata, taču sākums nebūt nav bezcerīgs.


Res Publica

Šajā vietā droši vien tīri labi iederētos pārspriedums par prezidenta komandu, kura, kā zināms, “spēlē karali”. Diemžēl tādu sniegt šoreiz nav iespējams: galma intrigas šo rindu autoram ir svešas, savukārt spriedelēt uz baumu pamata liekas diezgan neauglīgi. Vienalga, vai cars šajā gadījumā ir labs un bajāri slikti, vai otrādi — prezidentūra tomēr ir viens veselums. Arī par Bērziņa skapja skeletiem lasītājs var Lato Lapsas grāmatā uzzināt gana daudz, lai par to šeit nespekulētu. Karjera kompartijā, līdzdalība ”Unibankas” privatizācijā, piederība t.s. Valmieras grupējumam kopā ar Grūtupu un Šķēli — šīs lietas ir interesantas kā antropoloģisks komentārs prezidenta portretam. Taču pieņemt, ka tās noteikti izskaidros viņa rīcību prezidenta amatā, ir visai pārsteidzīgi. Cilvēks var būt labs ārsts un vienlaikus deģeneratīvs politiķis; lietas, kuras ir pievilcīgas privātajā dzīvē, publiski var parādīties pavisam citā gaismā.

Ir ļoti slikti, ja valstsvīrs ir kā iestudēta lelle, kura uz pieprasījumu spēj reproducēt pareizus tekstus. Taču īsti nav labi arī tad, ja valstsvīrs no augstas tribīnes runā kā ar saviem lauku kaimiņiem vai medību biedriem.



Liekas, ka Andra Bērziņa gadījumā tieši ar publiskā un privātā nošķīrumu arī saistās zināmas grūtības. Viņu kā labi pazīstamo “banku Bērziņu” liels daudzums mūsu elites cilvēku ciena privātā saskarsmē — to apliecina ne tikai Solvita Āboltiņa un Ainārs Latkovskis, bet pat Lato Lapsa. Šīs privātās pazīšanās nepārprotami sekmēja arī viņa ievēlēšanu. Taču Bērziņa publiskā figūra pašlaik, maigi izsakoties, prasa zināmas korekcijas. Bērziņš labi spēj runāt saviem vārdiem, nevis samācītās frāzēs; viņš nebaidās teikt, ko domā. Tomēr vairums prezidenta publisko uzstāšanos rada iespaidu, it kā viņš runātu triju četru pazīstamu cilvēku lokam, nevis plašai, lielākoties anonīmai Latvijas tautai. Tomēr tie ir divi atšķirīgi žanri, un katram no tiem ir savi noteikumi. Lai pārliecinoši reprezentētu valsti, ir svarīgi būt jaukam cilvēkam un kompānijas dvēselei. Taču ar to vien nepietiek — ir vajadzīgas arī zināmas publiskas prasmes (starp citu, ko šodien dara Antonija Apele ?). Ir ļoti slikti, ja valstsvīrs ir kā iestudēta lelle, kura uz pieprasījumu spēj reproducēt pareizus tekstus. Taču īsti nav labi arī tad, ja valstsvīrs no augstas tribīnes runā kā ar saviem lauku kaimiņiem vai medību biedriem. Tās tomēr ir nošķiramas situācijas; katra no tām prasa savu īpašu pieeju — un pārvaldīt abas ir laba politiķa prestiža jautājums. Mēdz stāstīt, ka Čērčils, teikdams savu bezgala iedvesmojošo runu par Lielbritānijas iesaistīšanos Otrajā Pasaules karā (“Mēs cīnīsimies pludmalēs, mēs nemūžam nepadosimies” utt.), teikumu starplaikā esot iečukstējis savam palīgam: “Jā, un metīsim pa vāciešiem ar zeltera pudelēm, jo šaujamo jau mums nav.” Lūk, ko nozīmē klase publiskā politikā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
ANDRIS Tertats

Dikti analitisks, reize pasironisks un sabiedriski kritisks saturs. Ivars ir gan profesionals, gan diezgan objektivs savos izteikumos. To apliecina autora speja uztvert sabiedribu kopuma, atseviskas pazimes sabiedriba - neirotizacija,kartejie integracijas jautajumi, u.c.,kuri ir vaji un blavi sajutami, saskatami procesi,un Ivars tos prasmigi izcel un aktualize. Man ka ciganu parstavim ir svarigi dzirdet LNT eksperta, autora viedokli, tadel,ka uzzinu politiskas TOP norises. Vispar,politologi un socialie antropologi, ir augsti profesionali.. tomer,prezidents Berzins man loti simpatize..TV ekranos var sajust labestibu,vienkarsibu in tuvu saikni ar tautu..prot pateikt savu viedokli..nebaidas kritiski izteikties..biezi sarunas vedina uz saliedetibu sabiedriba, atbalsta attieksme jauniem censoniem..

Saistītie raksti
Dzirnavas

Uz jauno krastu? 0 Autors:Jānis Pleps

Mieru

Mieru, tikai mieru 22 Autors:Ivars Ījabs

Uzmini prezidentu

Uzmini prezidentu! 13 Autors:Ivars Ījabs

Nerotiska integracija

Neirotiskā integrācija 28 Autors:Ivars Ījabs

Ijabs 255x203(1)

VVF zīmē 29 Autors:Ivars Ījabs

Sejas%20veidosana 255x203

Cits Zatlers 2 Autors:Dmitrijs Petrenko

Ziedi2 255x203

Ar savu dienaskārtību 15 Autors:Ivars Ījabs

Sekosana 255x203

Uzspiestais patēvs 13 Autors:Veiko Spolītis

Citi autora darbi
12727110013 5c69a8acc9 z

Daudzveidīgās un mainīgās Latvijas identitātes 13 Autors:Ivars Ījabs, Toms Rostoks et al

Vraks

Vai nesodītais nav blēdis? 8 Autors:Ivars Ījabs, Skaidrīte Lasmane

Puks

Bet rūgtumiņš palika 2 Autors:Ivars Ījabs

Laiva

Pēc pirmā simta 1 Autors:Ivars Ījabs