Foto: N.Mežiņš © AFI

“Ar tādu izglītību krievu skolas laidīs ārā noziedzniekus un valdība aizrīsies ar asinīm!”, sākoties šim mācību gadam Uzvaras parkā 5000 mītiņotāju priekšā kliedza kāds četru bērnu tēvs, protestējot pret pāreju uz mācībām latviski vidusskolās. Tagad, kad mācību gads jau ir pusē, krievu skolu aizstāvības štābs uz kārtējo piketu sapulcināja pārsimtu piketētāju. Šķiet, kaislības ir norimušas un priekšroka dota ikdienas darbam.

Diskusijā piedalījās:

Viktors Gluhovs, Rīgas 40.vidusskolas matemātikas skolotājs
Igors Pimenovs, Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijas valdes loceklis
Jevgēnija Frolova, skolniece
Nadežda Bruja, Valmieras 2.vidusskolas padomes locekle
Ina Druviete, izglītības un zinātnes ministre

Kā reformas praktiskā pieredze pusgada garumā ir ietekmējusi krievu skolēnu, skolotāju un vecāku nostāju – tā ir kļuvusi tolerantāka vai radikalizējusies?

Ina Druviete: Es negribētu lietot vārdu „reforma”. Atcerēsimies, ka padomju gados bija divas nošķirtas skolu sistēmas – mācības latviešu un krievu valodā. Un valsts valodas zināšanas mazākumtautību cilvēku vidū bija tikai aptuveni 20% respondentu. Tādēļ jau 1989. gadā tika pieņemts lēmums par to, ka ikvienā mācību iestādē mācāma latviešu valoda. Tas bija pirmais, toreiz vēl LPSR valodu likums. No 1992. gada tika ieviesta valsts valodas atestācija. Visu valsts skolu skolotājiem tika noteikta augstākā valsts valodas nepieciešamības pakāpe. No 1995. gada Latvijā sāka ieviest bilingvālo izglītību – divus priekšmetus pamatskolā un trīs vidusskolā bija jāapgūst latviski. Tātad bilingvālā izglītība Latvijā pastāv jau gandrīz desmit gadus. Šī sistēma tika ieviesta ciešā saskaņā ar Eiropas institūcijām. Strādāja gan Latvijas, gan ārvalstu eksperti, kas atzina nepieciešamību stiprināt valsts valodas apguvi un tās sistēmu. Tika nodibināta Latviešu valodas apguves valsts programma (LVAVP), tagad aģentūra. Kopumā apmēram 10 miljoni ASV dolāru gan no valsts, gan ārvalstu līdzekļiem tika veltīti skolotāju sagatavošanai un mācību līdzekļu ieviešanai. No 1999. gada skolām bija iespēja izvēlēties tā sauktos mazākumtautības izglītības paraugus vai arī licencēt savas programmas. Tātad vārds „reforma” nebūt nav vietā. Tā ir konsekventa nošķeltās izglītības sistēmas pārvarēšana.

No 2004. gada 1. septembra vidusskolā tiek turpināta tieši tā pati sistēma, kas bija pamatskolā. Tiesa, saskaņā ar Latvijas situācijas analīzi un starptautisko ekspertu ieteikumiem ir noteiktas proporcijas, kas nav pašu skolu ziņā, kā tas ir pamatskolā, bet ir noteiktas ar likumu. Tātad divas piektdaļas mācību laika notiek mazākumtautību valodā. Šī sistēma vidusskolās darbojas jau kopš septembra un ir ļoti svarīgi izvērtēt, kāda ir šīs sistēmas ietekme. Uzreiz varu teikt, ka radikālai ietekmei uz skolēniem nebūtu vietas, jo tas nav nekas jauns.

Skolotāji uz saviem pleciem nes vislielāko ar reformu saistīto slogu. Kāds ir valsts un pašvaldību atbalsts skolotājiem, kas māca savu priekšmetu latviski mazākumtautību vidusskolās?

Viktors Gluhovs: Es varu runāt tikai par skolu, kurā strādāju. Rīgas dome atbalstīja 40. vidusskolas vēlmi būt eksperimentālās skolas statusā, pie mums šobrīd tiek īstenots eksperiments. Tā būtība ir tāda, ka likumā noteiktos 60% mācību priekšmetu, kas jāpasniedz latviski, mēs izmantojam, lai mācītu svešvalodas un svešvalodās. Tas atbilst reformas būtībai – valodu nav iespējams apgūt bez tā, ka daļa mācību priekšmeti netiktu apgūti šajā valodā. Līdz ar to mēs daļu mācību priekšmetu pasniedzam angliski, lai skolēni labāk apgūtu angļu valodu. Atlikušos 40% mācību laika izmantojam, lai pasniegtu tikai krievu valodā. Krieviski mums tiek pasniegti visi dabaszinātņu priekšmeti, izņemot bioloģiju un ģeogrāfiju. Arī vēsture un filozofija tiek pasniegta krievu valodā. Ministrija šādu izglītības programmu pieņēma un licencēja.

Aptuveni cik procenti mācību priekšmetu tiek mācīti latviski?

V.Gluhovs: Kādi 30%. Bioloģija, ģeogrāfija, kultūras vēsture, fizkultūra, ekonomikas pamati, psiholoģija, politoloģija.

Kā skolotāji un skolēni izjūt pārmaiņas?

V.Gluhovs: Rīgas 40.vidusskolā praktiski nekas nav mainījies. Kaut kādus secinājumus varēs izdarīt tikai 2007. gadā, kad tiem, kas matemātiku un fiziku ir apguvuši latviski, tiks piedāvāts eksāmenu kārtot latviešu valodā.

Nadežda Bruja: Es aprunājos ar vecāko klašu skolēniem, kas apgūst ķīmiju latviešu valodā, un viņi teica, ka iet ļoti grūti. Par spīti tam, ka latviešu valodu viņi ļoti labi zina. Mājās viņi ņem mācību grāmatas krievu valodā, lasa, mēģina aptvert mācību vielu un tad visu iztulkot latviski, lai saprastu stundā stāstīto un pierakstīto. Bērni, kas latviski mācās ģeogrāfiju, stāstīja, ka šajās stundās sāk jau domāt latviski. Gribu uzsvērt, ka krievu valoda šiem bērniem kļūst nabadzīgāka. Vecāku sapulcēs mums pārmet, ka bērni slikti zina dzimto valodu, ka nespēj veidot pareizas teikuma konstrukcijas.

Jevgēnija Frolova: Man šis pirmais pusgads bija grūts. Man patīk humanitārie mācību priekšmeti, eksaktie ne īpaši padodas. Kopš matemātika, ķīmija jāapgūst latviski, man ir kļuvis daudz grūtāk, jo mājās es strādāju ar mācību grāmatām krievu valodā, bet stundās klausos latviski. Man divas reizes ir jāuztver informācija un psiholoģiski tas nav viegli. Mūsu skolotāji latviski runā kā no mācību grāmatas, bet kaut kādus interesantus faktus neizstāsta. Laikam baidās, ka valoda nebūs pietiekami bagāta. Tā nu stundās vairs nav tik ļoti interesanti.

Kādas metodes mācību kvalitātes novērtēšanai tiek izmantotas šobrīd un kā tas varētu attīstīties nākotnē? Pēc cik ilga laika mēs varēsim spriest par to, kādas ir jaunās mācību valodu proporcijas ietekme uz skolēnu spēju apgūt mācību vielu?

I.Druviete: Izvērtēt mācību rezultātus mēs varētu tikai gadījumā, ja mums būtu salīdzināmas grupas. Ja mums būtu bērni, kas 10. klasē tepat Latvijā mācību priekšmetus apguva tikai krievu valodā. Bet tādu nav. Tātad visi pētījumi būs mazāk vai vairāk spekulatīvi.

Spriest par mācību standartu īstenošanas rezultātiem varēsim tikai pēc noteikta pārbaudes perioda. Amerikā, piemēram, bilingvālā izglītība tika ieviesta 1965.-67.gadā, bet pirmie nopietnie pētījumi par to parādījās tikai 70. gados.

Mūsu priekšrocība ir tāda, ka nav jāatklāj ritenis no jauna, mēs izmantojam pasaules pieredzi. Es pati Amerikā divus gadus esmu apguvusi bilingvālās izglītības teoriju, uzskatu, ka varu par šiem jautājumiem runāt profesionāli. Mūsu rīcībā pašlaik ir aprobētu zināšanu kopums, kas jāizmanto Latvijā. Runāt par Latvijas īpašo situāciju gribētu tikai tad, kad man kāds pierādīs, ka mūsu skolēni ir fizioloģiski vai kognitīvi atšķirīgi no amerikāņiem, vai arī, ka latviešu valodai ir tik destruktīvs spēks, ka tas skar citu valodu. Tā kā tas ir neticami un to, visticamāk, nevarēs pierādīt neviens, mēs varam uzskatīt, ka sekmīgi iekļaujamies pasaules izglītības sistēmā. Jo mācīt valodu kā priekšmetu, es atkārtoju simto reizi, ir anahronisms, pie tā mēs neatgriezīsimies. Nevienā skolā. Vai tad nu mēs būsim pirmie pasaulē, kas atgriezīsies pie arhaiskas sistēmas?

Pašlaik es savu iespēju robežās centīšos panākt, lai bilingvālās izglītības sistēma tiek ieviesta visās skolās, arī skolās ar latviešu mācību valodu. Mēs nevaram apgūt citu valodu, mācoties to tikai kā priekšmetu. To mēs varam tikai tad, ja domājam par saturu, nevis par valodu. Tādēļ varu teikt, ka Latvijā pāreja uz vienotu izglītības sistēmu norit sekmīgi. Nevar teikt, ka laikā no 2004. gada 1. septembra pieaug sabiedrības neizpratne. Aizvien vairāk cilvēku saprot, kādēļ tas ir nepieciešams. Ir pārvarēts pirmā brīža neizpratnes efekts.

Es īpaši uzsveru to, ka Latvijas valstī ir noteikts kurss uz pastiprinātu dzimtās valodas apguvi. Es nekad nepiekritīšu tam, ka cittautu skolās mācības varētu notikt tikai latviešu valodā. Gluži otrādi, es uzstāju uz to, lai pat tiem cittautu bērniem, kas mācās skolās ar latviešu mācību valodu, būtu iespēja kaut vai fakultatīvi, bet vēlams obligāti apgūt dzimto valodu. Un mums ir jānodrošina gan finansējums, gan iespējas atrast vietu stundu sarakstā.

Kā IZM gādājusi par to, lai skolotāji metodoloģiski būtu gatavi strādāt bilingvāli?

V.Gluhovs: No ministrijas puses ļoti daudz ir dzirdams par palīdzību skolotājiem. Tiek apgalvots, ka milzum daudz skolotāju ir mācījušies milzum daudz kursos, bet es neko neesmu dzirdējis par rokasgrāmatām, ko ministrija būtu izdevusi krievu skolu skolotājiem darbam latviešu valodā vai bilingvāli. Tādas rokasgrāmatas, cik es esmu dzirdējis, dažās skolās gatavo paši skolotāji. Tātad darbu, ko vajadzēja izdarīt Izglītības satura un eksaminācijas centram, uzņemas skolotāji. Slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.

Igors Pimenovs: No skolotājiem es neesmu dzirdējis neko, kas apliecinātu sagatavotas bilingvālās izglītības sistēmas esamību Latvijas Republikā.

I.Druviete: Es pati katru gadu esmu nolasījusi ap 20 lekciju kursus par bilingvālo izglītību visdažādākajās auditorijās. Tos ir organizējusi LVAVP un Sorosa fonds – Latvija. Turklāt katru gadu skolu direktoriem un mācību daļu vadītājiem ir obligātie semināri, kuros tiek dota informācija par izglītošanās iespējām. Man gan ir aizdomas, ka direktori nav šo informāciju novadījuši līdz skolotājiem. Direktoriem bija arī uzdevums informēt skolotājus par to, ko viņi šajos kursos par bilingvālo izglītību ir iemācījušies, viņiem bija jāuzņemas multiplikatora loma. Ja viņi to nav darījuši, daļa atbildības ir jāuzņemas valstij, kas nav kontrolējusi, vai direktori visu izdara kā nākas, bet es aicinu nopietni padomāt arī par direktoru atbildību.

Es visu laiku uzsveru, kas nekas nav praktiskāks par labu teoriju. Jāstāsta par to, ko vispār nozīmē šī bilingvālā izglītība. Jāstāsta par to, ka pēdējos piecos gados ir notikusi revolūcija mūsu apziņā par valodas apguvi. Pašlaik kognitīvās psiholoģijas speciālisti ir kājām gaisā apgriezuši mūsu izpratni par valodu apguvi. Ja skolotājs to nezina, ja viņam ir tikai šī virspusējā informācija, ka nu viņam mācību priekšmets ir jāmāca valsts valodā, tad lielu daļu atbildības gribētu deleģēt skolu direktoriem, kas nav bijuši uzdevuma augstumos tieši savā multiplikatora lomā. Taču situāciju vēl var labot un tas steidzīgi jādara.

Ja skolotājiem nav skaidras izpratnes par bilingvālo izglītību, ar kādām metodēm tad viņi strādā?

V.Gluhovs: Ja skolotājs nepārvalda latviešu valodu pilnīgi brīvi, viņš kļūst par reproducētāju, tikai pārstāsta skolēniem, ko izlasījis grāmatā. Protams, ka stunda nevar sekmīgi noritēt latviski, ja skolēni pilnīgi nepārvalda latviešu valodu. Mēs 40. vidusskolā pieņemam – ja daļa mācību priekšmetu ir jāpasniedz latviski, bērniem jābūt tam sagatavotiem. Ja bērniem jāapgūst bioloģija, tad jau latviešu valodas stundās ir jāiemācās tā terminoloģija, ko izmanto bioloģijas skolotājs. Tāda pieeja var vēl novest pie kaut kādiem pozitīviem rezultātiem. Ja latviešu valodas stundā bērni tam netiek sagatavoti, tad bioloģijas stunda neizbēgami izvēršas latviešu valodas stundā. Vai arī skolotājs stingri aizver kabineta durvis un novada stundu krievu valodā, jo bioloģija viņam tomēr ir jāiemāca. Nekādas īpašas bilingvālās metodes, domāju, mūsu skolās netiek izmantotas. Vai arī tikpat kā netiek izmantotas.

I.Pimenovs: Runājot par bilingvālo izglītību pamatskolās, dažkārt tā izpaudās tikai kā mehāniska vienas valodas aizstāšana ar citu. Vispār bilingvisma jēdziens ilgu laiku nav bijis definēts nevienā ministrijas dokumentā un tika interpretēts divējādi – vai nu kā metode, kur divas valodas tiek izmantotas vienas stundas ietvaros, vai divu valodu izmantošana dažādos mācību priekšmetos dažādās stundās. Īstenībā bieži, kad tika stāstīts, ka mācības notiek latviešu valodā, skolotāji vai skolu direktori maldināja gan pašvaldību, gan arī ministriju.

Kā maldināja?

I.Pimenovs: Vienkārši aiz aizslēgtām durvīm turpināja strādāt tajā valodā, kas bija ērtāka gan skolotājam, gan skolēniem. Es nevaru nosaukt konkrētas skolas, bet gribu teikt, ka informācija, kuru saņēma ministrija, nebija īsti patiesa.

Kāpēc šāda maldināšana bija nepieciešama?

I.Pimenovs: Tāpēc, ka likums prasīja skolām pakāpeniski pāriet uz bilingvālo apmācību jau sākot no 1999.gada. Katra skola mēģināja pielāgoties reformai, bet dažādās skolās tas notika dažādi. Vienā skolā tas bija konstruktīvi, citā – formāli.

V.Gluhovs: Būtiski, ka par sava mācību priekšmeta pasniegšanu latviešu valodā vai bilingvāli skolotājiem tika solītas piemaksas. Ļoti daudzi skolotāji uz papīra pasniedz latviešu valodā, jo viņiem par to piemaksā, bet patiesībā stundas norit krieviski. Bet ministrija no skolas saņem atskaites, cik procentuāli daudz stundu jau norit latviski. Šīs piemaksas bez reālas kontroles, vai stundas patiešām norit latviski, skolotājiem ir slazds, bet no valsts puses tā ir uzpirkšana.

I.Druviete: Ja skolotājs māna valsti un māna pats sevi, uzdodoties, ka māca priekšmetu valsts valodā, viņš diskreditē sistēmu un rada skolēniem nepareizu priekšstatu par bilingvālo izglītību. Tad nu jāpadomā, kas pie tā ir vainīgs. Es vēlreiz gribētu lūgt skolu direktorus un skolēnus neklusēt par grūtībām. Kādam skolotājam valsts valodas prasmes ir nepilnīgas? Tad neuzticam viņam mācīt viņa priekšmetu valsts valodā! Noteikti skolā atradīsies skolotājs, kas to prot.

Ja runā par IZM darbu ar skolotājiem, tad iesakiet vēl kādu veidu, kā izskaidrot skolotājiem bilingvālismu: ir grāmatas, ir raksti, ir semināri, ir konferences. Esmu izteikusi gatavību doties uz ikvienu skolu un runāt, runāt, runāt. Ar skolotājiem un skolēniem, stāstīt un rādīt ar attēliem. Ja stundās notiek tikai satura tulkošana, tad tā ir izkropļota bilingvālā izglītība, kas to diskreditē. Mēs nedrīkstam koncentrēties uz valodu, mums jākoncentrējas uz zināšanu saturu.

Es gribētu arī teikt, ka skolēns noteikti pārspēs savu skolotāju gan priekšmeta apguvē, gan valodas apguvē. Nevar taču būt tā, ka skolotājs pie galda iemācās latviešu valodu, iet klasē un kā robots producē perfektus tekstus.

V.Gluhovs: Es piekrītu, ka skolotājiem, kuri latviski māca formāli, jāuzņemas atbildība. Taču izglītības kvalitāte nedrīkst ciest. Par to runā visi, sākot no Valsts prezidentes un beidzot ar starptautiskiem novērotājiem. Bet mums šobrīd nav mehānisma, lai konstatētu – izglītības kvalitāte ir kļuvusi sliktāka vai labāka. Es redzu vienu iemeslu – Izglītības ministrija nav ieinteresēta izglītības kvalitātē. Nav tādas prioritātes. Spriežot pēc avīzēs rakstītā, izglītības satura reforma arī ir vērsta uz to, lai izglītības saturu noplicinātu.

I.Druviete: Kas gan cits varētu būt Izglītības ministrijas prioritāte, ja ne izglītības kvalitāte! Mums izglītības kvalitātes jēdziens jāskatās ļoti plaši gan Latvijas, gan Eiropas kontekstā un arī dziļumā. Tas ir pats pirmais un galvenais. Kā šo kvalitāti nodrošināt? Jābūt kompleksiem pasākumiem. Piemēram, mācību standarti. Tie nosaka, kas, kad un kā jāmāca. Skaidrs, ka šie standarti nedrīkst būt klintī iekalti. Tie jāmaina atkarībā no sabiedrības vajadzībām gan mūsu valstī, gan Eiropā un pasaulē. Jāpārstrādā, lai attīrītu mācību saturu no visa liekā un novecojušā. Tieši tādēļ tik tiešām ir izstrādāti jauni pamatizglītības standarti. Nepiekrītu, ka tā ir primitivizācija. Tā ir atslogošana no liekā un programmas aktualizēšana.

I.Pimenovs: Neviens nesaka, ka bilingvālā izglītība ir kaut kas slikts. Es piekrītu tam, ka valoda ir jāmācās ne tikai valodas stundās, bet arī apgūstot citus mācību priekšmetus šajā valodā. Bet jautājums ir par to, kādi mācību priekšmeti ir mācāmi citā valodā, konkrētajā gadījumā latviešu valodā. Pagaidām valsts prasa, lai skolēni mazākumtautību skolās, atklāti runājot, krievu skolās, valsts valodā mācītos ne mazāk par 40% no visiem mācību priekšmetiem. Kāpēc tieši tik daudz? Kāpēc latviski ir obligāti jāmācās tādi priekšmeti kā bioloģija, matemātika vai ekonomikas pamati? Kāpēc nevar aprobežoties tikai ar Latvijas vēsturi vai Latvijas ģeogrāfiju?

Mēs no ministrijas saņēmām centralizēto eksāmenu rezultātus un tie apliecina, ka pēdējo četru gadu laikā pasliktinās atzīmes tajos mācību priekšmetos, kas mazākumtautību skolās vairs netiek pasniegti dzimtajā valodā. Es saprotu, ka Latvijas valstij ir labs nodoms integrēt nelatviešu bērnus Latvijas sabiedrībā, iemācīt mūs runāt latviešu valodā, nostiprināt latviešu pozīcijas valstī. Es tam piekrītu. Bet es gribu, lai šīs pārmaiņas tiktu labi sagatavotas, ne tik ātrā tempā un ne uz dzimtās valodas kvalitātes rēķina.

Vēl es gribētu norādīt uz dažiem subjektīviem faktiem, kurus nevar pierādīt ne ar kādiem pētījumiem. Krievu valodas līmenis mūsu bērniem pasliktinās. Dažādu iemeslu dēļ, bet pārejai uz mācībām latviešu valodā arī ir sava loma šajā procesā. Mēs daudz runājam, cik svarīgi runāt daudzās valodās, bet nerunājam par to, cik svarīgi mazākumtautību, krievu bērniem attīstīt dzimto valodu skolās, ne tikai ģimenēs. Par viņu vecāku nodokļos maksāto naudu. Mērķis nav saglabāt nacionālo identitāti, bet izmantot skolu, lai attīstītu dzimto valodu.

I.Druviete: Kādēļ nedrīkst latviski mācīt tikai Latvijas vēsturi vai ģeogrāfiju? Šādi mēs iedzītu latviešu valodu pagātnes un etnogrāfijas dārziņā. Latviešu valoda ir mūsdienīga valoda un to lieto arī zinātņietilpīgajos mācību priekšmetos – fizikā, ķīmijā, matemātikā, bioloģijā. Šis ir princips, par ko es pastāvu ļoti stingri, jo latviešu valodā tiks apgūtas zināšanas valsts augstskolās, kurās mēs gatavojam speciālistus.

Iebilstu arī teiktajam par skolēnu zināšanu kritumu. Mūsu skolēnu zināšanu kvalitāte nepasliktinās. To mēs pierādām nevis ar diletantisku socioloģiju, bet ar starptautiskajiem salīdzinošajiem pētījumiem. Latvija kopā ar aptuveni 40 pasaules attīstītākajām valstīm piedalās tā sauktajos OECD pētījumos. Pagājušajā gadā mums bija rezultāti par matemātikas un dabaszinātņu apguvi, esam virs vidējā Eiropas līmeņa. Lai atspēkotu to, ko jūs teicāt, ka mācības latviešu valodā varētu ietekmēt mācību valodu kvalitāti, varu minēt vienu piemēru – matemātikas prasme 8. klašu skolēniem. Izrādījās, ka skolās ar krievu mācību valodu sasniegumi ir nedaudz labāki nekā skolās ar latviešu mācību valodu. Un tie ir skolēni, kuri jau ir izgājuši bilingvālās izglītības sistēmu!

Kas ir par cēloni sliktākai dzimtai valsts valodas prasmei? Par to sūdzas arī latvieši, par to sūdzas arī vācieši, angļi un franči. Tā ir datorizācija, globalizācija un pāreja uz vizuālo pasaules uztveri. Nekādā gadījumā tas nav Latvijas izglītības sistēmas defekts.

Par to, ka dzimtā valoda varētu netikt pietiekami attīstīta skolas ietvaros. Tā, lūk, ir krievu valodas un literatūras speciālistu lieta – nodrošināt, lai izglītības standarti atbilstu sabiedrības vajadzībām.

I.Pimenovs: Bet runa nav par to, ka ir slikta teorija vai sliktas metodes. Vai jūs piekristu, ministres kundze, lai skolās ar latviešu mācību valodu fiziku, ķīmiju un bioloģiju turpmāk mācītu angļu, franču vai vācu valodā?

I.Druviete: Es pat to ierosinu.

I.Pimenovs: Pagaidām mūsu skolās dzimtajā valodā jāmācās ne vairāk par 40%. Vai jūs būtu piekritusi, ka jūsu bērni savā skolā savā valodā mācītos ne vairāk par 40%? Un franču vai vācu valodā ne mazāk par 60%?

I.Druviete: Te man ir jāatgādina, ka latviešu valoda ir valsts valoda. Jebkuram minoritāšu pārstāvim pie visa valodu kopuma, ko viņš pratīs, noteikti būs latviešu valoda. Un tā ir jāprot tuvu dzimtās valodas līmenim. Un vispār es ieteiktu biežāk atcerēties to, ka Latvijā ir viena valsts valoda un valsts dara visu, lai nostiprinātu minoritāšu valodas.

I.Pimenovs: Tam es piekrītu, bet bērniem un vecākiem nerūp, ka latviešu valoda ir kāda ļoti laba, brīnišķīga valoda, kas ir valsts valoda. Arī latviešu bērniem latviešu valoda pirmām kārtām nav valsts valoda, bet viņu dzimtā valoda. Un latviešu ģimenēm rūp, lai viņu bērni lielākoties mācītos tomēr dzimtajā valodā.

I.Druviete: Pamatskolā dzimtā valoda, arī krievu valoda, ir dominējošā. Vismaz skolām ir šāda iespēja. Un vidusskolā dzimtās valodas prasme jau ir nostabilizējusies tik tālu, ka lielu lomu spēlē sabiedrība, kopiena, masu mediji, un skola tikai dod šo akcentu, kas balstīts vairāk uz valodas stilistisko nianšu izjūtu, valodas būtības izpratni. Apmēram līdz 12 gadu vecumam dzimtajai valodai ir jābūt dominējošai. Tas ir pēc jaunākajiem pētījumiem, kas Latvijā nav īpaši popularizēti. Tā kā es jums nepiekrītu, kaut arī mēs runājam par vienu un to pašu – par to, cik svarīga ir dzimtā valoda un ka arī citas valodas ir jāprot. Mūsu uzskati atšķiras tikai detaļās.

Diskusija notika 2005. gada 10. februārī, kad vairāki simti skolēnu piketēja pret izglītības reformu un dēļ ministres tikšanās ar protestētājiem politika.lv diskusijas laiks bija ierobežots, tāpēc aicinājām ministri sniegt atbildes uz vairākiem neapspriestajiem jautājumiem. Publicējam IZM sagatavotās atbildes.

Cik sistemātiski IZM vai tās padotības iestādes izmanto statistiku par dažādu etnisko grupu skolēnu eksāmenu rezultātiem? Vairākas valstis Eiropā un citur šādus rezultātus izmanto, lai noskaidrotu, vai visām sabiedrības grupām ir nodrošināta vienlīdzīga pieeja obligātajai izglītībai un kurām grupām vajadzīgs atbalsts, lai tās neatpaliek no citām. Vai ir kādi dati, kas liecinātu par kaut kādas segregācijas veidošanos izglītības kvalitātes ziņā?

Statistiku, kas skolēnu eksāmenu rezultātus saistītu ar skolēnu etnisko izcelsmi, IZM nav vākusi. IZM rīcībā ir vairāku starptautisku pētījumu rezultāti, kuros atsevišķi izdalīti skolēnu sasniegumi atkarībā no urbānā faktora (lauki, mazās pilsētas, lielās pilsētas, Rīga), skolēnu skaita klasē, skolas mācībvalodas, vecāku izglītības līmeņa un citiem faktoriem. Šie rezultāti norāda, ka urbānais faktors ir viens no nozīmīgākajiem. Tādēļ atsevišķos pētījumos konstatētie labākie rezultāti skolās ar krievu mācībvalodu (valstī kopumā) skaidrojami ar Rīgas skolēnu lielāku īpatsvaru starp krievu mācībvalodas skolēniem. Salīdzinot rezultātus Rīgas skolās ar dažādu mācību valodu, rezultāti ir praktiski vienādi.

Pētāms un risināms jautājums ir kvalitātes celšana tai izglītībai, kas tiek piedāvāta lauku skolēniem. Par iedzīvotāju grupu, kurai varētu būt nepieciešams īpašs atbalsts, iespējams, varētu nosaukt čigānus. Latvijā, salīdzinājumā ar vairākām citām Eiropas valstīm, šajā ziņā problēmas nav tik dziļas, tomēr pastāv.

Valsts politika izglītības jomā ir vērsta uz to, lai izslēgtu jebkādas segregācijas veidošanās iespēju; katra norāde uz segregācijai labvēlīgu apstākļu rašanos, ja tādi parādīsies, tiks nekavējoties analizēta.

Ministre vairākkārt ir norādījusi uz vienotas izglītības sistēmas nepieciešamību Latvijā. Ko IZM plāno darīt šādas sistēmas izveidei? Kā IZM plāno novērst skolēnu segregāciju pēc etniskā principa (kā tas bija padomju laikos, kad bija „latviešu skolas” un „krievu skolas”)?

Vienotas izglītības sistēmas izveide Latvijā nav I. Druvietes izgudrojums, pie tā mērķtiecīgi strādājušas visas Latvijas valdības pēc valsts neatkarības atjaunošanas, šādas sistēmas izveidošanu paredz gan Izglītības likums, gan citi dokumenti. IZM uzdevums ir šo politiku sekmīgi īstenot.

2004. gadā Rīgā pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas latviski mācās vairāk nekā puse skolēnu. Valstī kopumā vērojams skolēnu skaita patstāvīgs pieaugums skolās ar latviešu mācību valodu. Kādi adaptācijas mehānismi tiek izmantoti, lai atvieglotu iedzīvošanos šajās skolās bērniem, kuru dzimtā valoda nav latviešu?

Jautājums saistāms ar 5-6 gadīgo bērnu obligāto sagatavošanu skolai, šeit svarīga ir vecāku izvēle jau šajā posmā. 5-6 gadīgo bērnu obligātā sagatavošana skolai paredz bērnu adaptāciju skolas darba ritmam, dienas kārtībai, nodrošinot arī nepieciešamo valodas/valodu apguvi.

IZM daudz darījusi, lai uzlabotu skolotāju metodisko sagatavotību:

1) Latviešu valodas apguves valsts programmas (LVAVP) īstenošanas procesā jau kopš 2000. gada tiek organizēti metodikas kursi sākumskolas un pirmsskolas skolotājiem (piem., 2004. gadā šos kursus pabeidza 304 skolotāji);

2) valsts finansējumu saņem tālākizglītības kursi skolotājiem, kas strādā latviešu valodā ar bērniem, kam tā nav dzimtā valoda (Izglītības satura un eksaminācijas centra izvirzīta prioritāte kopš 2003. gada);

3) 2003. gadā pēc IZM pasūtījuma tika publicēts LU profesoru I. Druvietes un M. Gavriļinas pētījums “Minoritātes bērni latviešu mācībvalodas skolās” (latviski un krieviski);

4) IZM sadarbības ar Sorosa fondu – Latvija kopprojekts “Atvērtā skola” (no 1999. gada) no 2001. gada pievērsa īpašu uzmanību pirmsskolas skolotāju metodiskajai tālākizglītībai, t.sk. latviešu mācībvalodas jeb monolingvālajās skolās.

Ko vēl līdzās mācību valodas proporcijas izmaiņām vajadzētu izdarīt izglītībā, lai veicinātu saliedētas sabiedrības veidošanos?

Valsts valodas zināšanu uzlabošana ir tikai viens no nepieciešamajiem soļiem, kas sekmēs kopīgās vērtībās sakņotas sabiedrības veidošanu. Tieši šo vērtību ieaudzināšana ir skolas galvenais uzdevums.