Foto: © AFI

Neatkarīgi no Satversmes tiesas lēmuma, valdība var apsvērt, kā mazināt uzvārda atveidošanas nelabvēlīgo ietekmi, pēc iespējas nekaitējot valsts valodai. Varbūt, kad par mūsu pamatdokumentu iekšzemē kļūs identifikācijas karte, ceļošanas dokumentā - pasē kā pamatformu varētu pieļaut uzvārda oriģinālformu.

Pirmā publiski skatāmā konstitucionālā sūdzība apstiprina Satversmes tiesas uzdevuma sarežģītību. Jutas Mencenas intereses par viņas uzvārda rakstību tādā veidā, kas būtu identisks viņas vīra uzvārdam (Mentzen) un ļautu viņu identificēt kā savas ģimenes locekli, tiesai jāspēj samērot ar valsts valodas statusu un no tā izrietošo, likumā nostiprināto prasību personvārdus atveidot saskaņā ar latviešu valodas tradīcijām un literārās valodas normām. Turklāt tiesa nevar piedāvāt optimālu šo interešu sabalansēšanas variantu, bet tai jāatbild uz jautājumu, vai Satversmē (96.pants) un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā (8.pants) atzītās Jutas Mencenas tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi ir aizskartas tādā mērā, ka tas uzskatāms par minēto tiesību pārkāpumu.

Faktam, ka abas lietā izsveramās intereses – gan valsts valodas statuss, gan cilvēka pamattiesības, ir nostiprinātas konstitucionālā līmenī, ir būtiska nozīme. Pirmkārt, tā kā Satversmes panti jāinterpretē, tiem pēc iespējas ļaujot “sadzīvot” (nevar būt tā, ka viens pants pilnībā “apēd” cita panta saturu), tad 4.pants par valsts valodas statusu tieši ietekmē privātās dzīves neaizskaramību garantējošā 96.panta saturu. Otrkārt, Satversmes normu – šajā gadījumā normas par valsts valodu – īstenošana nenoliedzami var tikt uzskatīta par leģitīmu pamatu cilvēktiesību ierobežošanai un domāju, ka piemērotākais pamats būtu Satversmē balstītas demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Visbeidzot, izlemjot jautājumu par tiesību ierobežojuma samērīgumu un izsverot personas un sabiedrības intereses, tiesību ierobežošanas kausu smagāku padara fakts, ka arī tajā atrodas konstitucionāli nostiprinātas vērtības.

Nav šaubu, ka privātās un ģimenes dzīves tiesību ierobežojums pastāv. Lai gan pases 14.lappusē iespiestais zīmogs angļu valodā apliecina, ka tajā norādītā uzvārda oriģinālforma ir juridiski identa ar uzvārda atveidojumu pases sākumā, J.Mencenai, pierakstoties Vācijā pie sava vīra, ir bijis īpaši jāpierāda, ka viņa ir sava vīra ģimenes locekle. Lieciniecei Andrai Tallijai, kuras uzvārda angliskā forma ir Tully, ir bijis grūti Latvijas pastā saņemt viņai adresētus sūtījumus, jo vajadzējis pamatot 14.lappuses ieraksta juridisko spēku, savukārt pašvaldību vēlēšanās vajadzējis komisijas darbiniecei pierādīt, ka šis ieraksts neietekmē viņas tiesības balsot. Iebraucot ārvalstīs, viņa un viņas vīrs netiek identificēti kā viena ģimene. Kā šādus gadījumus tēlaini komentēja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes eksperts A.Krēķis – iekāpjot lidmašīnā, sieva vienalga nevarēs turēties vīram pie rokas. Turēšanās pie vīra rokas mūsdienās gan varbūt vairs nav neatņemama ģimenes dzīves sastāvdaļa, taču var samērā droši paredzēt, ka puritāniskākās valstīs ģimenei, kuru šķir atbilstoši latviešu valodas prasībām atveidots viena laulātā uzvārds, būs liegta arī apmešanās vienā viesnīcas numurā, kā tas vēl nesen bija Padomju Savienībā.

Situācijas īpatnība ir tā, ka Latvijas rīcība, uzvārdu atveidojot atšķirīgi no tā oriģinālrakstības, būtiskākos ģimenes dzīves aizskārumus rada tieši ārvalstīs. Izskatāmās lietas kontekstā juridiskas nozīmes nav sarežģījumiem pastā un vēlēšanu iecirknī, jo Satversmes tiesas kompetencē neietilpst tādi tiesību aizskārumi, ko radījusi valsts pārstāvju nelikumīga rīcība. Vēl viena īpatnība ir tā, ka tikai Latvijā noslēgto laulību apliecībās parādās uzvārda rakstības divas formas un līdz ar to iespēja apliecināt, ka personas tiešām ir laulātie, bet tas tā nav ārvalstīs izsniegtā laulības apliecībā, kā rezultātā Latvijas pilsonim pases 14.lappuse ir vienīgā iespēja pierādīt, ka viņš ir tā persona, kuras vārds atrodams laulības apliecībā.

Papildus ģimenes dzīves aizskārumam, radot pamatu ģimenes vienotības apšaubīšanai, uzvārda atveidošana aizskar arī personas tiesības uz identitāti un līdz ar to – integritāti, ja persona vairs nespēj pati sev atbildēt uz jautājumu “Kā tad īsti mani sauc?” un spiesta nemitīgi saskarties ar savas identitātes apšaubīšanu. Te gan jāpiebilst, ka tās savā ziņā ir neizbēgamas sekas pasaules mēroga sarukšanai – katrs ceļojot ir saskāries ar to, ka citu tautu pārstāvju mutēs viņa vārds iegūst ievērojami atšķirīgu formu, un nereti arī pats ērtības labad rakstībā ir atteicies no diakritiskajām zīmēm un to atveidojuma izrunā, tādējādi padarot vārdu vieglāk uztveramu un identificējamu ar tā vizuālo atveidojumu. Kā, atsaucoties uz Eiropas Justīcijas tiesas jurisprudenci, atzīmēja valdības pārstāve lietā Solvita Harbacēviča, neizbēgami jāizšķiras par to, vai priekšroka tiek dota vārda vizuālajai līdzībai ar oriģinālrakstību vai izrunai. Būtiski ir, lai persona būtu identificējama. Arī šajā ziņā būtiskākās problēmas varētu rasties tieši ārvalstīs – lai arī Ministru Kabineta noteikumu Nr.295 “Par vārdu un uzvārdu rakstību un identifikāciju” 11.punkts uzskaita gadījumus, kad iestāde nevar apstrīdēt uzvārda piederību vienai un tai pašai personai, ārvalstīs uzvārdi, kas, rakstīti atbilstoši izloksnes īpatnībām vai ar dažādu deklināciju galotnēm, var būt grūti pārvarams šķērslis personas identificēšanai.

Tiesa, samērā negaidīti tika identificēta arī problēma Latvijas iekšienē: ierakstot zemesgrāmatā nekustamo īpašumu, uzvārdus atbilstoši latviešu valodas prasībām atveido arī zemesgrāmatu tiesneši, kuriem MK noteikumi šādas tiesības nemaz nepiešķir. Ja uzvārdi netiktu latviskoti, tad publiskajā telpā parādītos uzvārds, kāds, atbilstoši Valsts valodas likumam, nevar tikt lietots. Taču uzvārdu atveidošana ir trieciens zemesgrāmatu publiskajai ticamībai, jo datorizētā meklēšana var būt sekmīga vienīgi tad, ja izdodas uzminēt, kā meklējamo uzvārdu atveidojis zemesgrāmatas tiesnesis. Turklāt ārvalstniekam, kura uzvārds ir atveidots tikai zemesgrāmatā, tas var apgrūtināt rīcību ar viņa īpašumu.

Var piekrist lietā pieaicinātās ekspertes Inas Druvietes teiktajam, ka valodā sīkumu nav un ka uzvārda oriģinālrakstības pieļaušana pasē tikai ārvalstnieku laulātajiem, visticamāk, izraisītu lavīnveidīgu reakciju. Tai pašā laikā šķiet, ka ārvalstu juridisko personu nosaukumi, uz kuriem neattiecas atveidošanas prasība, pagaidām nav spējuši nodarīt būtisku kaitējumu latviešu valodai. Ikdienas valodā tie ir sekmīgi integrēti, “latviskojot” ar galotnes pievienošanu un tādējādi padarot tos lokāmus. Lai cik arī spilgts būtu Saeimas pārstāvja Gunāra Kusiņa minētais piemērs, ka teikums “Mentzen mīl meitenes” neļauj spriest ne par Mentzen dzimumu, ne par to, kas šajā mīlestībā ir subjekts un kas – objekts, nelokāmi un dzimuma identifikāciju nepieļaujoši vārdi un uzvārdi latviešu valodā nav nekas jauns. Lai tiek ļauts minēt kaut vai Ševčenko, kura uzvārds, atšķirībā no latviešu un krievu valodas, savā “dzimtajā” valodā ir lokāms.

Neatkarīgi no tā, ko izlems Satversmes tiesa – to prognozēt ir neapskaužami grūti un šajā procesa stadijā arī nebūtu korekti, ir skaidrs, ka pastāv virkne neatrisinātu problēmu, kā to liecināja piemērs ar zemesgrāmatām. Neatkarīgi no lietas iznākuma – gan tad, ja tiesas lēmums būs valdībai labvēlīgs, gan tad, ja spēku zaudējušās normas būs jāizstrādā no jauna, valdībai tomēr ir iespējas apsvērt kā mazināt uzvārda atveidošanas nelabvēlīgo ietekmi, pēc iespējas nekaitējot valsts valodai. Piemēram, varbūt brīdī, kad par mūsu pamatdokumentu iekšzemē kļūs identifikācijas karte, uz ārvalstīm vērstajā ceļošanas dokumentā – pasē kā pamatformu tomēr varētu pieļaut uzvārda oriģinālformu, saglabājot atveidotās formas lietojumu valsts iekšienē. Redzot, ka atšķirīgā rakstība tiešām rada problēmas, gribas ticēt, ka indivīdam labvēlīgāks risinājums ir iespējams, pat, ja tiktu atzīts, ka tā nav konstitucionāla prasība.

Pēc personu pieteikumiem Satversmes tiesā ierosinātās lietas

Pieteikums Satversmes tiesā Mencenas (Mentzen) lietā (DOC 36 Kb)