Atslēgvārdi:

Medijs — sabiedrisks un... atkarīgs 1

Sabiedrisko mediju uzraudzības padomē cilvēkus ieceļ, balstoties uz sabiedrisko mediju darba vajadzībām, nevis vadoties pēc tā, kāda ir valdības politika.

Iesaki citiem:

Intervija ar Timu Sateru (Tim Suter), Eiropas Padomes Ad Hoc darba grupas Sabiedrisko mediju vadība priekšsēdētāju.

Tim Suter, foto- guardian.co.uk

Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir beidzot izlēmusi ķerties pie vienota sabiedriskā medija izveides. Ja ne praktiski un reāli, tad vismaz plānos un darbos. Tāpēc 30. jūnijā NEPLP rīkoja diskusiju Sabiedriskā pasūtījuma attīstība Latvijā — nākotnes jaunais sabiedriskais medijs. Tajā tika prezentēti vairāki vienota sabiedriskā medija modeļi, to skaitā arī tāds, kurā sabiedriskā medija funkcijas varētu veikt arī komercmediji, par to saņemot valsts finansējumu.

Pasākumā piedalījās britu mediju eksperts Tims Saters, kurš ir ilgstoši strādājis BBC un pašlaik ir Eiropas Padomes Ad Hoc Darba grupas Sabiedrisko mediju vadība priekšsēdētājs. Saters stāstīja par BBC raidorganizācijas modeli, kā arī vērtēja NEPLP izveidotās darba grupas sabiedriskā medija modeļus. Viņš norādīja gan uz to, ka Latvijas mediju tirgus ir mazs un tāpēc tajā sabiedriskajiem medijiem ir īpaši grūti nodrošināt nepieciešamo finansējumu, gan arī uz to, ka sabiedriskā medija funkciju sadalīšana komercmedijiem nav zemē metama ideja.



Savā prezentācijā jūs daudz runājāt par institūcijām, struktūrām, finansējumu... Visu to, kas būtībā ir „virs” pašiem mediju darbiniekiem. Bet kā, jūsuprāt, žurnālistiem būtu jāreaģē uz straujajām pārmaiņām mediju vidē? Vai ir pamats satraukumam, vai gluži pretēji — jāpriecājas par notiekošo?

Žurnālisti atrodas visu šo pārmaiņu priekšplānā. Visi tradicionālie kanāli, caur kuriem žurnālisti sasniedza publiku, mainās. Viņiem ir jāapgūst jaunas prasmes. Žurnālistam tagad ir ne tikai jāuzraksta teksts drukātajam medijam, bet viņam ir jāsagatavo arī versija internetam, viņam ir jāstrādā arī ar televīziju. Tātad žurnālisti ir spiesti mācīties kaut ko jaunu. Tāpat viņi darbojas vidē, kur viņi vairs nav vienīgie ziņu piegādātāji. Mediju saturs top caur pilsonisko žurnālistiku, caur blogiem, caur fotoattēliem, kuri ir augšupielādēti no mobilā telefona. Žurnālistam vienmēr ir bijusi informācijas apkopotāja, komentētāja, autora balss loma, taču tagad tas viss notiek daudz publiskāk. Šī profesija mainās.



Tad jūs uz to raugāties tikai pozitīvi, nekādu “zemūdens akmeņu” te nav?

Es neesmu pārliecināts, vai šajā attīstībā ir kaut kas bīstams. Manuprāt, tas ir ļoti pozitīvi — profesija mainās. Ir daudz dažādu grūtību, taču tas joprojām ir visnotaļ pateicīgs darbs.



Sabiedrisko mediju kontekstā jūs norādījāt uz dihotomiju starp neatkarību un atbildību. Kā lai panāk balansu starp šiem diviem aspektiem? No vienas puses sabiedriskajam medijam ir jāatskaitās sabiedrības priekšā, bet no otras puses tam ir jābūt neatkarīgam.



Atbildība manā izpratnē nenozīmē, ka cilvēkiem tiek norādīts vai pavēlēts, kas viņiem ir jādara. Atbildība palīdz nolīdzsvarot neatkarību. Jūs nevarat būt pilnībā neatkarīgs un bez jebkādas atbildības. Tā būtu absolūti nevēlama situācija. Iedomājieties organizāciju, kura ir tik neatkarīga, ka tai nav nevienam jāatskaitās un tāpēc tā var darīt visu, ko vien vēlas! Tāpat jūs diez vai vēlaties tādu organizāciju, kuru var piespiest kaut ko nedarīt vai daļēji atteikties no vārda brīvības pēc daļas auditorijas spiediena.

Tāpēc ir svarīgi nodefinēt, uz kādiem noteikumiem balstās atbildība. Tā ir kaut kas ļoti vispārīgs. Šajā rāmī ir jānosaka ļoti precīzi, par ko tad ir šī atbildība. Jums ir jābūt atbildīgiem par to, vai jūs stāstāt patiesību. Jums nav jābūt atbildīgiem par to, vai jūs pieturaties noteiktai līnijai vai ievērojat konkrētu dienas kārtību. Tieši otrādi — jūsu atbildība slēpjas nesekošanā konkrētai dienas kārtībai.



Kā sabiedriskais medijs šajā ziņā atšķiras no medijiem vispārīgā nozīmē? Visiem žurnālistiem taču būtu jāstrādā atbildīgi!



Protams. Taču katrs žurnālists būs atbildīgs citam mērķu un ambīciju kopumam. Ja jūs strādājat komerciālā struktūrā, tad daļa no atbildības būs rūpes par šīs organizācijas komerciālajiem panākumiem. Jūs būsit atbildīgi akciju turētāju priekšā. Jums vienmēr ir jābūt precīziem un atbildīgiem, veidojot savu stāstījumu. Taču, izvēloties tematus ziņu materiāliem, jūs vienmēr vismaz daļēji vadīsities no atbildības akcionāru priekšā. Tātad — jūs vēlaties ieņemt noteiktu pozīciju tirgū, jo tas ļaus jums radīt nepieciešamos ieņēmumus. Tas ir finansiālas atbildības veids. Sabiedriskajiem medijiem un sabiedrisko mediju žurnālistiem šādas atbildības nav. Viņiem ir cita veida atbildība. Viņu atbildība uzliek pienākumu stāstīt patiesību objektīvā veidā. Viņiem ir jāpārstāv plašs viedokļu spektrs. Viņiem ir jāgarantē, ka viņu frekvencēs publiskās debates notiek bez traucējumiem.



Liela Latvijas mediju problēma ir pašregulācijas trūkums. Vai pašregulācija ir svarīga arī sabiedriskajiem medijiem?

Sabiedrisko mediju būtība ir pašregulācija. Tā ir attīstījusies no noteikumiem, kurus sev piemēroja sabiedriskie mediji un to žurnālisti. Tie pamazām attīstījās par rīcības kodeksiem, kurus varēja attiecināt uz visiem medijiem. Noteikumi, kurus tagad lieto regulatori, ir radušies no sabiedrisko mediju žurnālistu pašregulācijas noteikumiem.

Būtībā runa ir par to, kas ir labs žurnālista darbs. Tā ir jūsu praktizētā objektivitāte, jūsu precizitāte. Tie ir individuālās darbības aspekti, pēc kuriem labiem žurnālistiem būtu jātiecas, piemēram, dažādība avotu izvēlē, tādu cilvēku vārdu neminēšana, kuriem draud briesmas... Tā ir prakse, kuru sagaida no žurnālistiem.



Sabiedriskie mediji naudu saņem no valsts budžeta vai abonentmaksas. Tā vai citādi procesā ir iesaistīti politiķi. Kā lai izvairās no politiskās ietekmes?

Jā, no politiķu iesaistīšanās nav iespējams izvairīties. Un tā tam arī jābūt — ja politiķi neiesaistītos, nekas tāds vispār nebūtu iespējams. Tāpēc jums ir jārada tā sauktās buferzonas, kur politiķu ietekmi var regulēt un depolitizēt. Parasti sabiedrisko mediju kontekstā tas nozīmē, ka jūs izveidojat padomi. Tā ir institūcija, kuras sastāvu nosaka valdība, un arī darba uzdevumus tai dod valdība. Taču tieši šī institūcija pasargā žurnālistus un programmu veidotājus no valdības ietekmes. Tas ir tāds starpstāvoklis, kurā jūs pieņemat sabiedrības norādījumus par sabiedriskā satura veidošanu ļoti augstā līmenī un ļaujat žurnālistiem tos interpretēt pareizā veidā.

Tas pats ir sakāms par finansējumu. Jums ir jānodrošina tāds mehānisms, kas neitralizē politiku — tā, lai ar naudas apjomu nevarētu ietekmēt sabiedrisko saturu.



Latvijā mums ir padome[1], kuru ieceļ parlaments, tātad buferzona ir. Taču šo padomi bieži kritizē tieši par to, ka tā esot politizēta. Tātad kaut kas nedarbojas.



Manuprāt, jums ir jānosaka konkrēti principi, un tad jūs varat pārbaudīt, vai šie principi tiek ievēroti. Šiem principiem ir jānodrošina, ka cilvēkus padomē ieceļ, vadoties no tā, kas ir nepieciešams mediju darbam, nevis no tā, kāda ir valdības politika. Tā ir nozīmīgākā atšķirība — šajā amatā cilvēkus ir jāieceļ, balstoties uz sabiedrisko mediju darba vajadzībām. Mani personīgi nepārliecina idejas, ka [padomē] ir jābūt pārstāvētām politiskajām partijām vai valdībai. Tas tikai novedīs pie tā, ka pie organizācijas padomes galda tiks apspriesti politiski argumenti, un diez vai tas jums kaut ko līdzēs.



Kāds ir jūsu vērtējums tam finansējuma apjomam, kāds tiek piešķirts sabiedriskajiem medijiem Latvijā?

To ir ļoti grūti komentēt. Latvijas tirgus man nav pazīstams, es nezinu, cik daudz finansējuma kopumā šeit ir un kādi ir iespējamie komercieņēmumi. Tāpat man nav arī zināms, kāda ir politiskā vienošanās par sabiedrisko mediju. Taču ir jāsaprot — ja jūsu ideja par sabiedriskajiem medijiem ir nopietna, tad ir zināms finansējuma apjoms, kurš vienkārši ir jāpiešķir, citādi sabiedriskajiem medijiem ir grūti darboties saskaņā ar sabiedrisko mediju mērķiem. Ja jūs būsit aizņemti ar komercieņēmumu nodrošināšanu, lai izdzīvotu, tad sabiedrisko mediju mērķis tiks atvirzīts otrajā plānā. Un tad jūs nonāksit apburtajā lokā. Kāpēc jums ir jāpiešķir sabiedriskie līdzekļi, ja jūs nenodrošināt sabiedriskā medija saturu? Uz to jūs savukārt atbildēsit — mēs neveidojam sabiedriskā medija saturu, jo mēs to nevaram atļauties tāpēc, ka mums ir jānodrošina komercieņēmumi.

Tātad ir zināms līdzsvars, un, ja jūs nolaižaties zemāk, tad sistēma sabruks. Es nezinu, vai jūs esat šajā līdzsvarā, vai arī zem tā. Taču, manuprāt, situācija Latvijā ir sarežģīta.



Komercmediji šeit kritizē sabiedriskos medijus par reklāmas tirgus kropļošanu.

Es domāju, ka ilgtermiņā notiks sekojošais (un Latvija šajā ziņā nav nekas unikāls, tā dara visi) — vienošanās starp valsti un piegādātāju kļūs konkrētāka. Tātad — ja jūs saņemat finansējumu, jūs nodrošināt noteiktu saturu, kas tiek izplatīts noteiktos veidos un sasniedz noteiktu auditoriju. Pēc definīcijas šis saturs būs nekomerciāls. Tādā veidā kļūst arvien skaidrāks, kam tieši ir paredzēts sabiedriskais finansējums. Tas nav domāts, lai aizstātu finansējumu, kuru ir iespējams iegūt komerciālā ceļā. Tā ir nauda, kas paredzēta sabiedrisko mediju programmām.



Savā prezentācijā jūs runājāt par sabiedrisko mediju finansēšanas distributīvo un institucionālo modeli. Pirmajā gadījumā finansējumu sadala daudziem spēlētājiem mediju tirgū specifiskiem mērķiem, bet otrajā gadījumā visa nauda tiek vienam sabiedriskajam medijam. Kurš modelis ir labāks?

Manuprāt, abiem ir gan lielas priekšrocības, gan arī lieli trūkumi. Man ir aizdomas, ka pasaule attīstās tajā virzienā, kur izplatītāks būs distributīvais modelis. Ne jau visur! Taču valdības un sabiedriskie finansētāji vēlēsies daļu no sava finansējuma izlietot, to sadalot. Tas jau notiek citos tirgos. Sabiedriskie finansētāji saka — mēs gribam paturēt daļu sabiedriskās naudas, lai tērētu to kopā ar citiem cilvēkiem, kuri spēs sasniegt konkrētus sabiedriskos mērķus.



Tas izklausās ļoti sarežģīti. Varbūt ir vienkāršāk dzīvot bez sabiedriskā medija? Ne jau visās valstīs tāds medijs vispār ir!



Ne visās valstīs ir sabiedriskie mediji, taču Eiropā mums šāda tradīcija ir. Tomēr arī tajās valstīs, kurās sabiedrisko mediju nav, ir telpa, kuru var raksturot kā sabiedrisko mediju. Tomēr pastāv medijs, kura sūtība ir noskaidrot un piepildīt sabiedriskās vajadzības.

_______________________

[1] Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Gunta Leona 06.07.2011 09:17
Gan jau esmu naiva, bet, vai buferzona var būt tas pats, kas padomi izveido, ieceļ, apstiprina?

Saistītie raksti
Slazds 255x203

Saglabājot atkarību 1 Autors:Vita Dreijere

Kresli 255x203(3)

Maigais klēpja sargsuns 1 Autors:Ieva Beitika

Citi autora darbi