20 gadi. Daudz vai maz? Kā uz to skatās. Vēsturei tas tāds nieks vien ir. Viena cilvēka dzīvē - daudz, briesmīgi daudz. Tajā pat viens gads ir daudz.

Tūlīt jau būs 20 gadi, kopš de jure Latvijas neatkarības atzīšanas. Tika atjaunota 1922. gada Satversme Latvijā.Vēsturiskā Satversme. Bet vai šodien jādzīvo vēsturē, pēc vēstures noteikumiem? Varbūt labāk atjaunot kādus cara laika noteikumus? Tos laikus tak latvieši pārdzīvoja, bet cik ilgi vispār būs latvieši? Visādas emigrācijas un deportācijas šī tauta ir pārdzīvojusi, tagad tiek publicēti “gaudu stāsti”, cik grūti izbraucējiem klājas citās valstīs. Pēc politiska pieprasījuma? Vai tie “gaudu stāsti” nestiprina jau folklorizējušos teikumu – mīlu šo zemi, nemīlu šo valsti?

Un ko tie gaudotāji dara šeit? Kritizē politiķus? Paši gan “neiet” politikā un neko nedara, lai kas mainītos. Viens cilvēks neko nevarot izdarīt. Var. Vismaz būt pie visa vainīgs. Kaut vai kā vecais Ulmanis – viņš tak viens pēc daudzu domām vainīgs, ka Latvija pakļāvās PSRS. Būtu viens Ulmanis parakstījis papīru, ka jākaro ar Pad Savienību, visi latvieši būtu apšauti, nebūtu kam vienu Ulmani vainot. Runā, ka Jurkāns atgriežoties politikā. Gods un slava Jurkānam. Tikai – ko viņš viens ir izdarījis 20 gadu laikā? Gan jau Jurkānu ievēlēs balsotāji, vecu balsotāju te nav mazums. Cilvēka darba mūžam ir pensionēšanās vecums, bet no Saeimas laikam vajag iznest ar kājām pa priekšu.

Brīvības ceļa divgadīgie un desmitgadīgie bērni jau lieli, viņiem pašiem ir bērni. Vai tie bērni ir laimīgi, ka vecāki viņiem “izcīnīja” neatkarīgu valsti? Tā izcīnīšana arī tāda nosacīta. Barikāžu laika cīnīnāji bija reāli cīnītāji, tās briesmas un šausmas dzīvo viņu atmiņās. Citu atmiņās? Diezin vai. Citi, laikā, kad kādi morālisti tik tālu neaizdomājās, rūpējās un gādāja par savu materiālo interešu pie un pārpildīšanu. Arī uz visas tautas rēķina.

Jāsaka briesmīgais vārds – diemžēl. Diemžēl visi sociālismu pārdzīvojušie vēl nav apmiruši. Iepotējuši arī saviem pēcnācējiem, ka tikai viss jākritizē, pašiem nekas nav jādara.

No vienas savienības atbrīvojās, veikli iegāja citā – tāda maza valsts viena nespēj pastāvēt. Gardu muti tik ēd un ēd citu labumus, žēlojas, ka pašiem tiek atņemti labumi. Atņem gan tam, kas atlauj atņemt…

To, ka pirms 20 gadiem sāksies grūti laiki, apzinājās tikai retais. Vairumam likās – būs brīva valsts, nekas nebūs jādara, kā jau visu laiku. Politiski varbūt tam pierādījums ir arī pēdējā referenduma rezultāts – paši Saeimas deputātus ievēlēja, paši veikli atlaida. Un nākamajās vēlēšanās atkal ievēlēs tos pašus deputātus, kurus pirms mirkļa atlaida. Riņķa dancis. Gļēvumam? Naivumam? Mistiskai uzticībai?