Atslēgvārdi:

Masu mediji un taisnīgas vēlēšanas 1

Politikas kopsavilkums (policy brief)

Mūsdienu vēlēšanas nav iedomājamas bez masu saziņas līdzekļiem. Tiem ir milzīga loma demokrātijas procesā: vēlētājs informāciju par kandidātiem, partiju programmām, partiju padarītajiem vai nepadarītajiem darbiem parasti iegūst no medijiem[1]. Šī informācija ne vienmēr ir vispusīga un patiesa, jo arī pašiem medijiem mēdz būt savi vēlēšanu favorīti. Šis politikas kopsavilkums ir veltīts mediju priekšvēlēšanu darbības regulējumam, lai līdzsvarotu vēlētāju intereses pēc informācijas un mediju tiesības uz savu redakcionālo politiku.

Iesaki citiem:

I Kāpēc un kā jāregulē mediju darbs vēlēšanu kampaņā?

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi vārda brīvību par vienu no demokrātiskas sabiedrības stūrakmeņiem[2]. Tomēr šī brīvība nav neierobežota – tā ir nesaraujami saistīta ar pienākumiem un atbildību. Tiesa ir atzinusi: žurnālists drīkst paļauties, ka viņa vārda brīvība tiks aizsargāta tikai tad, ja viņš darbojas godprātīgi, kā arī ievēro žurnālistikas ētikas normas[3].

Tādējādi šai brīvībai ir divi aspekti: no vienas puses žurnālistu, mediju īpašnieku, redaktoru tiesības izplatīt informāciju un, no otras puses, sabiedrības tiesības saņemt patiesu, objektīvu informāciju[4]. Sabiedrības tiesības un tām atbilstošie mediju pienākumi ir īpaši svarīgi vēlēšanu laikā. Lai nodrošinātu patiesi brīvas, taisnīgas un vienlīdzīgas vēlēšanas, ne vienmēr ir iespējams paļauties tikai uz pašu mediju atbildīgumu, nereti to papildina priekšvēlēšanu periodam īpaši veidots tiesisks regulējums. Valsts regulējumu šajā jomā attaisno vēlētāju tiesības būt informētiem par politiskajām alternatīvām un izdarīt kompetentu izvēli, taču vienlaikus valsts iejaukšanās nedrīkst būt nesamērīga.

Minimālie standarti demokrātiskai vēlēšanu procesa atspoguļošanai medijos ir formulēti Eiropas Padomes ietvaros. Šī starptautiskā organizācija, kuras paspārnē tika pieņemta Eiropas Cilvēktiesību konvencija un darbojas Eiropas Cilvēktiesību tiesa, 1999.gadā izdeva īpašu rekomendāciju par mediju darba regulējumu vēlēšanu kampaņas laikā[5].

Svarīgākie šo EP rekomendāciju punkti ir šādi:

Regulējumam nevajag iejaukties preses izdevumu redakcionālajā neatkarībā un tiesībās paust jebkādu politisku nostāju;
Regulējot raidorganizācijas, ir jāciena to redakcionālā neatkarība, taču tai pašā laikā tām jānosaka pienākums atspoguļot vēlēšanu kampaņas taisnīgi, sabalansēti un bezpartejiski jeb neitrāli. Šim pienākumam jāattiecas kā uz sabiedriskajām, tā komerciālajām raidorganizācijām;
Valstīs, kurās ir atļauta priekšvēlēšanu reklāma, jānodrošina, ka visiem kandidātiem ir iespējas iegādāties reklāmu uz vienlīdzīgiem noteikumiem un par vienlīdzīgu samaksu. Sabiedrībai ir jābūt skaidram, kura publicētā informācija ir reklāma;
Dalībvalstis var apsvērt iespēju aizliegt veikt priekšvēlēšanu aģitāciju (visus partejiskos aicinājumus balsot par kādu partiju) dienu pirms vēlēšanām;
Partijām un kandidātiem jābūt tiesībām uz atbildi medijos, īstenojot šīs tiesības vēl vēlēšanu kampaņas laikā.

Rekomendācijā uzsvērts, ka regulējošiem (ar likumu noteiktiem) un pašregulējošiem pasākumiem ir savstarpēji citam citu jāpapildina. Nepieciešamība pēc likumu regulējuma pieaug, ja mediju pašregulēšanās sistēma (ētikas kodeksi, pašu žurnālistu veidotas uzraudzības un sūdzību izskatīšanas institūcijas) nepastāv vai tā nav efektīva.

Par likumu regulējumu runājot, viens no svarīgākajiem un arī strīdīgākajiem jautājumiem ir par politiskās neitralitātes jeb bezpartejiskuma prasībām dažādiem masu saziņas līdzekļu veidiem – sabiedriskajām raidorganizācijām, komerciālajām raidorganizācijām un presei. Plašāk izplatītā atbilde ir tāda, ka priekšvēlēšanu periodā presei un raidorganizācijām būtu izvirzāmi atšķirīgi kritēriji, kā tas redzams arī EP rekomendācijās.

Proti, presei ir jāievēro vispārīgas likumos noteiktas prasības, kas izvirzītas žurnālistu darbam, taču preses redakcionālā politika priekšvēlēšanu periodā parasti nav reglamentēta un izdevums ir brīvs atbalstīt jebkuru politisku spēku. Tikmēr raidorganizācijām standarti ir striktāki – piemēram, augstāk minētā rekomendācija paredz, ka ne tikai sabiedriskajām, bet arī komerciālajām raidorganizācijām ir jāievēro taisnīguma, sabalansētības un neitralitātes principi vēlēšanu kampaņas atspoguļošanā.

Šīs prasības ir pašsaprotamas attiecībā uz sabiedriskajām raidorganizācijām, jo tās uztur nodokļu maksātāji, toties attiecībā uz komerciālajām raidorganizācijām situācija ir strīdīgāka. No vienas puses, pastāv viedoklis, ka komerciālajām organizācijām jāizvirza stingras politiskās neitralitātes prasības līdzīgi kā sabiedriskajiem medijiem, jo šādiem ierobežojumiem ir leģitīms pamats: frekvenču skaits ir ierobežots, raidorganizāciju izveidošanas un uzturēšanas izmaksas ir lielas, to skaits ir salīdzinoši mazs un ietekme uz skatītājiem ir tiešāka, nekā preses izdevumiem. No otras puses, izskan argumenti, ka komerciālās raidorganizācijas konkurē reklāmas un auditorijas tirgū tāpat kā preses izdevumi, un tādējādi viedokļu plurālismu šajā mediju vidē būtu jāgarantē savstarpēji konkurējošām komercsabiedrībām ar vairāk vai mazāk specifiskām politiskām nosliecēm.

Tas, cik liela daudzveidība pastāv komerciālo raidorganizāciju tirgū konkrētajā valstī, ir izšķirošais kritērijs, pēc kura būtu jāizvēlas viena vai otra pieeja priekšvēlēšanu regulējumam, ir atzinusi Eiropas Padomes konstitucionālo jautājumu komisija[6]. Jo daudzveidīgāks tirgus, jo lielāka vēlētājiem izvēle un, sekojoši, mazāka nepieciešamība pēc katras atsevišķās raidorganizācijas politiskās neitralitātes, un otrādi.

Piemērota un samērīga regulējuma noteikšana mediju darbam priekšvēlēšanu laikā ir likumdevēja atbildība, garantējot gan žurnālistu vārda brīvību, gan arī nodrošinot pilsoņu tiesības saņemt patiesu un vispusīgu informāciju par politiskajiem kandidātiem. Šim nolūkam likumdevējam jāveido tāds regulējums, kas atbilstu Latvijas mediju tirgus pašregulēšanās pakāpei un mediju tirgus daudzveidīgumam.



II Pašreizējais mediju regulējums Latvijā

Latvijas mediju darbību priekšvēlēšanu periodā šobrīd regulē divi speciālie likumi: “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanām” un “Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām,” kā arī vispārējie masu saziņas līdzekļu likumi.

Tajos ietvertie principi nosaka visaugstāko politiskās neitralitātes standartu sabiedriskajām raidorganizācijām (piemēram, sabiedriskās raidorganizācijas nedrīkst iekļaut priekšvēlēšanu aģitāciju ziņu raidījumos, to darbiniekiem aizliegts raidījumos aģitēt). Komerciālajām raidorganizācijām ir saistoši vispārējie Radio un televīzijas likuma noteikumi (piemēram, ka fakti un notikumi jāatspoguļo objektīvi un vispusīgi, atbilstoši vispārpieņemtajiem žurnālistikas ētikas principiem), kā arī prasība pēc vienlīdzīgas attieksmes priekšvēlēšanu reklāmas izvietošanā. Preses izdevumiem ir pienākums norādīt, kas ir priekšvēlēšanu reklāmu apmaksājis, un veikt priekšvēlēšanu aģitācijas uzskaiti.

Ja salīdzina šo regulējumu ar EP rekomendētajiem minimālajiem standartiem, tad jāatzīst, ka Latvijā rekomendācija ievērota tikai daļēji. Piemēram, nav īpašu prasību politisko reklāmu apzīmēšanai. Tāpat no likumu teksta neizriet mediju pienākums piemērot vienlīdzīgus reklāmas izcenojumus visiem politiskajiem spēkiem. Vēlēšanu taisnīga, sabalansēta un neitrāla atspoguļojuma principi uz komerciālajām raidorganizācijām attiecas tikai netieši. Nav arī nekādu nosacījumu sabiedriskās domas aptauju rezultātu publicēšanai – par spīti tam, ka rekomendācijā tiek uzsvērts, ka medijiem, tos publicējot, būtu sabiedrībai jāpiedāvā pietiekama informācija, lai tā spētu aptaujas rezultātus kritiski izvērtēt.

Tikai daļēji šīs neatbilstības risina Priekšvēlēšanu aģitācijas likumprojekts, kuru Saeima 2005.gada 8.septembrī pieņēma pirmajā lasījumā. Piemēram, lai gan tur ir ļoti detalizēti regulēti priekšvēlēšanu reklāmas izvietošanas nosacījumi, tomēr vēl aizvien nav paredzēts pienākums medijiem piemērot vienlīdzīgus reklāmas izcenojumus. Toties likumprojekts būtiski palielina komerciālo raidorganizāciju pienākumu apjomu, tos gandrīz pilnībā pielīdzinot sabiedrisko raidorganizāciju pienākumiem (izņēmums – tikai sabiedriskajām raidorganizācijām ir jāpiešķir partiju aģitācijai bezmaksas raidlaiks).

Arī tad, ja Latvijā tiktu ieviesti EP rekomendētie “minimālie standarti”, būtu nepieciešams vēl izvērtēt, vai šis regulējums ir pietiekams Latvijas mediju situācijā. Proti, vai Latvijas mediju pašregulācija un raidorganizāciju tirgus daudzveidība ir pietiekama, lai garantētu pilsoņu tiesības pirms vēlēšanām saņemt vispusīgu un patiesu informāciju, vai arī šī mērķa sasniegšanai nepieciešams vēl papildus regulējums no valsts puses.



III Mediju pašregulācija un daudzveidība

Lai gan vēl 1992.gadā tika pieņemts Latvijas Žurnālistu savienības Ētikas kodekss, tomēr tā ietekme uz mediju darbību nav bijusi nozīmīga, turklāt atšķirībā no daudzu Eiropas valstu pieredzes, Latvijā nav nevienas organizācijas vai institūcijas, kas pārraudzītu kodeksa ievērošanu. Salīdzinot mediju pašregulāciju trijās Baltijas valstīs, eksperti atzīst, ka Latvijas modelim ir vairāk simboliska, nekā praktiska nozīme[7]. Atsevišķiem medijiem ir savi ētikas kodeksi, tomēr nepastāv mehānismi, kā sabiedrība varētu efektīvi kontrolēt šo kodeksu ievērošanu. Līdz ar to jāatzīst, ka Latvijā nepastāv efektīva masu informācijas līdzekļu pašregulēšanās.

Mediju plurālisma vērtēšanā Eiropas Padome iesaka raudzīties gan uz kvantitatīviem, gan kvalitatīviem aspektiem – svarīgs ir neatkarīgu mediju daudzums valstī, kā arī mediju veidu un mediju satura daudzveidība.[8] Apskatīsim mediju plurālismu Latvijā pēc šiem kritērijiem.

Daudzu neatkarīgu un autonomu mediju esamība

Preses izdevumu tirgus proporcionāli iedzīvotāju skaitam Latvijā ir visai plašs, salīdzinot ar kaimiņvalstīm.[9] Latvijā iznāk trīs nacionālas aptveramības dienas laikraksti latviešu un trīs krievu valodā, ir attīstīts žurnālu tirgus, savukārt konkurence vietējo laikrakstu tirgū ir mazāk izplatīta, bieži rajonā tiek izdots tikai viens laikraksts.

Raidorganizāciju tirgus ir krietni ierobežotāks. Līdzās diviem sabiedriskās televīzijas kanāliem darbojas divas privātas telekompānijas ar nacionālu aptveramību un 7 telekompānijas ar reģionālu aptveramību[10]. Latvijā ir četri sabiedriskā radio kanāli, kā arī trīs privātas radio stacijas ar nacionālu aptveramību un trīs desmiti raidstaciju ar reģionālu vai vietēju aptveramību.

Lai gan šie cipari liecina par samērā attīstītu un daudzveidīgu mediju tirgu, tomēr ir jāņem vērā, ka Latvijā ir ļoti nepilnīgs regulējums mediju īpašnieku atklātības nodrošināšanai un mediju koncentrācijas nepieļaušanai. Tā rezultātā vairāku mediju (gan preses izdevumu, gan raidorganizāciju) patiesie īpašnieki sabiedrībai nav zināmi, un tālab ir grūti izvērtēt patieso mediju tirgus daudzveidību[11]. Šāda situācija ir pretrunā Eiropas Padomes 1994.gada rekomendācijai dalībvalstīm par pasākumiem, lai veicinātu mediju atklātību[12]. Tā sekas: nezinot dažu mediju patiesos īpašniekus, sabiedrībai ir grūti kritiski izvērtēt to izplatīto informāciju, idejas un viedokļus.

Sāpīgs ir jautājums arī par mediju redakcionālo autonomiju, liecina nesen veiktais pētījums. Žurnālistu darbam būtu jānorit bez iejaukšanās no valsts institūciju un mediju īpašnieku puses[13], tomēr Latvijā mediju īpašniekiem un izdevējiem ir nozīmīga ietekme uz ikdienas redakcionālajiem lēmumiem, un vairāku izdevumu žurnālisti pieļauj, ka mediju darbu ietekmē šauras ekonomiskas vai politiskas intereses.[14]

Mediju veidu dažādība

Ne visi valstī esošie masu mediji ir vēlētājam pieejami un vienlīdz svarīgi. Vēlēšanu kontekstā ir jāvērtē, piemēram, šādi apstākļi:

cik no iznākošajiem masu saziņas līdzekļiem vispār publicē materiālus par politiskām tēmām (cik no tiem politiskos materiālus izvieto regulāri, cik – epizodiski);
ne visiem vēlētājiem ir brīvi pieejami visi Latvijas reģionālie mediji, tāpat ir jāvērtē, vai attiecīgajam reģionālajam medijam ir konkurence attiecīgajā apgabalā,
citi faktori, kas varētu samazināt atsevišķu mediju nozīmi vēlētāju politiskajā izvēlē (piemēram, Latvijā tas var būt valodas kritērijs – ir pamats domāt, ka latviešu un krievu valodā iznākošie mediji lasītājam nav savstarpēji aizstājami).

Mediju satura daudzveidīgums

Svarīgākie jautājumi šī kritērija pielietojumā ir šādi:

cik lielā mērā masu saziņas līdzekļu redakcionālās politikas (ideoloģiskās pozīcijas) ir reprezentatīvas, t.i., pārstāv visu Latvijas politisko spektru;
vai šī uzskatu pārstāvība medijos ir aptuveni vienlīdzīga attiecībā uz visiem Latvijas politiskajiem spēkiem (piemēram, to varētu vērtēt pēc attiecīgo masu mediju auditorijas vai tirgus daļām).

Diemžēl Latvijā šis izvērtējums varētu būt ļoti sarežģīti izdarāms kaut vai tāpēc, ka masu saziņas līdzekļi parasti nedefinē savu ideoloģisko pozīciju[15].



IV Iespējamie risinājumi un to izvērtējums

Izvērtējot visus Latvijai specifiskos apstākļus un ārvalstu pieredzi, būtu jānonāk pie vienotas un konsekventas nostājas attiecībā uz dažādu masu saziņas līdzekļu veidu politisko neitralitāti. Nepieciešams izvēlēties Latvijai piemērotāko risinājumu no trim iespējām – augstu politiskās neitralitātes standartu noteikšanas visiem medijiem, tikai raidorganizācijām vai tikai sabiedriskajiem medijiem. Zemāk aplūkoti šo risinājumu plusi un trūkumi, kā arī piemēri no citām valstīm, kurās attiecīgais modelis īstenots.


A. Noteikt augstus politiskās neitralitātes standartus visiem masu saziņas līdzekļiem

(+) Šī pieeja varētu nodrošināt visobjektīvāko informāciju par kandidātiem. Tai ir sevišķa nozīme, ja preses tirgus nav diferencēts un nepārstāv visu politisko spektru un/vai nav izveidoti efektīvi preses pašregulēšanās mehānismi.

(-) Pieeja nesaskan ar Eiropas valstu vēsturisko tendenci neizvirzīt politiskās neitralitātes prasības drukātajai presei, kurā vārda brīvības ierobežojumu leģitimitāti būtu grūti pamatot.

Piemērs: Itālija

Kopš 2000.gada Itālijā ir spēkā likums, kura mērķis ir garantēt neitralitāti un vienlīdzīgu attieksmi pret visām ar politiku saistītām personām un jautājumiem medijos ne tikai vēlēšanu kampaņas laikā, bet arī tās starplaikos. Saskaņā ar šo likumu visiem masu saziņas līdzekļiem, tajā skaitā arī presei, ir saistoši neitralitātes un vienlīdzības principi, tiesa gan raidorganizācijām tie ir detalizētāki. Likuma ievērošanu pārrauga Komunikācijas garantiju institūcija[16].


B. Noteikt augstus politiskās neitralitātes standartus raidorganizācijām, zemākus – presei

(+) Šis ir viens no biežākajiem kompromisa risinājumiem, kas nodrošina presei tradicionālās tiesības uz partejiskumu, vienlaicīgi prasot politisko neitralitāti un vispusīgumu no sabiedriskajām un komerciālajām raidorganizācijām. Cieši saistīts ar uzskatu, ka komerciālās raidorganizācijas pēc sava rakstura un ietekmes uz vēlētājiem ir vairāk līdzīgas sabiedriskajām raidorganizācijām, nevis presei. Šāda nošķīruma pamatotību savā judikatūrā ir atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa: “Apsverot žurnālista “pienākumus un atbildību”, ir svarīgi ņemt vērā masu saziņas līdzekļa potenciālo ietekmi, un ir vispārzināms, ka audiovizuālajiem medijiem bieži ir daudz tiešāks un spēcīgāks efekts nekā drukātajiem medijiem.”[17].

(-) Komerciālās raidorganizācijas varētu argumentēt, ka tās darbojas, pamatojoties uz tiem pašiem tirgus principiem kā prese. Zemās prasības presei rada risku, ka gadījumā, ja preses izdevumiem ir liela ietekme uz lasītājiem un tie nepārstāv visu politisko spektru, var zust nošķīruma leģitīmais mērķis – patiesa, neitrāla un daudzpusīga informācija kā vēlētāju izvēles pamats.

Piemērs: Lielbritānija

Lielbritānijā tradicionāli un izteikti partejiskā prese tiek līdzsvarota ar stingriem pasākumiem, lai raidorganizācijās nodrošinātu pienācīgu bezpartejiskumu, objektivitāti un dažādiem kandidātiem vienlīdzīgu pieeju raidlaikam[18]. Lielbritānijā visām raidorganizācijām ir jābūt neitrālām vēlēšanu atspoguļošanā un jāievēro prasības pēc sabalansētības.

Arī preses partejiskuma pakāpe sāk mazināties – piemēram, 2001.gada vēlēšanas atklāja pārsteidzošu tendenci: daudzi izdevumi atteicās no ierastā partejiskuma un to sniegtais atbalsts dažādām partijām vai kandidātiem šobrīd ir saistīts ar nosacījumiem vai atkarīgs no apstākļiem. Tādējādi prese spēj ievērot skeptisku distanci no visām partijām[19].

Piemērs: Francija

Francijā preses politiskās pozīcijas vēlēšanu kampaņā netiek nekādi ierobežotas, vienīgie izņēmumi ir saistīti ar jebkādas politiskās reklāmas aizliegumu un vispārējo aizliegumu neslavas celšanai[20]. Savukārt raidorganizācijās vēlēšanu kampaņas atspoguļojuma pamatprincips ir vienlīdzība – dažādiem kandidātiem un viņu atbalstītājiem ir jānodrošina vienlīdzīgas iespējas izteikt savu viedokli. Īpašai Augstākā audiovizuālo mediju padomei (Conseil supérieur de l'audiovisuel) ir uzlikts pienākums nodrošināt politisko viedokļu izpausmes sabalansētību radio un TV. Šim nolūkam Padome pirms katrām vēlēšanām izdod raidorganizācijām rekomendācijas par to, kā, piemēram, būtu jāatspoguļo kandidāti, kuri vienlaikus ir valsts amatpersonas. Padome seko līdzi tam, vai raidorganizācijas šīs rekomendācijas ievēro (tiek skaitīts katrai partijai piešķirtais raidlaiks), un var iejaukties, lai nodrošinātu sabalansētību[21].

C. Noteikt augstus politiskās neitralitātes standartus sabiedriskajām raidorganizācijām, zemākus - komerciālajām raidorganizācijām un presei.

(+) Šī pieeja pasvītro komerciālo raidorganizāciju darbības privāttiesisko aspektu, pielīdzinot tos citām komercsabiedrībām, tai skaitā presei.

(-) Netiek ņemts vērā, ka komerciālajām raidorganizācijām var būt tik pat liela vai pat lielāka ietekme uz vēlētājiem, cik sabiedriskajām raidorganizācijām. Šī pieeja varētu attaisnoties tikai valstīs, kurās ir ļoti plašs komerciālo raidorganizāciju tirgus, jo pretējā gadījumā vispusīgs un objektīvs vēlēšanu atspoguļojums kļūst utopisks.

Piemērs: Vācija

Vācijā preses izdevumi atbalsta noteiktas ideoloģijas, nacionālajā presē sastopama ideoloģiska daudzveidība un vēlēšanu atspoguļojumam presē nav izvirzītas nekādas īpašas prasības. Protams, šī brīvība ir saistīta ar žurnālistikas ētikas un profesionālo standartu ievērošanu, kā arī efektīviem preses pašregulēšanās mehānismiem. Piemēram, Vācijā ir spēcīga Preses padome (preses pašregulēšanās institūcija), kā arī ļoti plašs un diversificēts preses izdevumu tirgus.

Daudz ir arī telekompāniju un privāto radio, kuru skaits turpina augt. Lai gan privātajām raidorganizācijām netiek izvirzīti tik stingri nosacījumi priekšvēlēšanu laikā kā sabiedriskajiem medijiem, tomēr arī tām ir pienākums atspoguļot sabiedrībā esošo viedokļu daudzveidību un ievērot atzītos žurnālistikas profesionālos standartus[22]. Līdz ar to var teikt, ka Vācijā sabiedrībai ir pieejama brīva mediju sistēmu, kas kopumā sniedz sabalansētu, pilnīgu un daudzpusīgu informāciju[23].

____________________________

[1] Piemēram, skat. “Latvijas Faktu”pētījumu “Vēlētāju izvēli ietekmējošie faktori 2005.gada pašvaldību vēlēšanās un sabiedrisko organizāciju loma priekšvēlēšanu procesa uzraudzībā”.

[2] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1986.gada 8.jūlija spriedums lietā Lingens v.Austria, § 41

[3] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000.gada 2.maija spriedums lietā Bergens Tidende and Others v. Norway, § 53.

[4] Madrides Universitātes Informācijas zinātņu fakultātes pasniedzējs M.N.Enkabo norāda, ka nereti savtīgu interešu dēļ šie divi aspekti tiek savstarpēji nošķirti vai viens no tiem piemirsts. Skat. Manuel Nunez Encabo. The Ethics of Journalism and Democracy. European Journal of Communication, 1995 SAGE, Vol. 10 (4), p.518.

[5] Recommendation No. R (99) 15 on measures concerning media coverage of election campaigns. Explanatory memorandum, § 9

[6] Skat. Report on media monitoring during election observation missions. Adopted by the Council for Democratic Elections at its 10th meeting (Venice, 9 October 2004) and the Venice Commission at its 61st plenary session (Venice, 3-4 December 2004), § 49.

[7] Skat. Røssland L.A. Accountability systems and media ethics: landscapes and limits// The Baltic Media World (edited by Richard Bærug), Riga, 2005, p.19-20; // Harro-Loit H., Balcytiene A. Media Accountability systems - An Ecological Viewpoint//The Baltic Media World (edited by Richard Bærug), Riga, 2005, p.38

[8] Skat. Recommendation No.R(99) of the Committee of ministers to member states on measures to promote media pluralism (Adopted by the Committee of Ministers on 19 january 1999). Explanatory memorandum, § 3.

[9] Skat. Harro-Loit H. The Baltic and Norwegian Journalism Market// The Baltic Media World (edited by Richard Bærug), Riga, 2005, p.96.

[10] Dati par radio un televīziju no Nacionālās radio un televīzijas padomes, skat. http://www.nrtp.lv

[11] Vairāk par šo tēmu skat. Ilze Nagla un Anita Kehre, Latvia// Media ownership and its impact on media independence and pluralism. Ljubljana, 2004.

[12] Reccomendation No.R(94) 13 of the Committee of Ministers to Member States on measures to promote media transparency (adopted by the Committee of Ministers on 22 Novembre 1994 at the 521st meeting of the Minister’ s Deputies).

[13] Resolution 1003 (1993) On the ethics of journalism. Council of Europe Parliamentary Assembly, § 8-10.

[14] Skat. Dimants Ainārs, Editorial Censorship in Baltic and Norwegian newspapers // The Baltic Media World (edited by Richard Bærug), Riga, 2005
un Dimants Ainārs, Pašcenzūra pret paškontroli Latvijas presē, Valmiera, 2004

[15] Ibid.

[16] Angliski - Authority for Guarantees in Communications. Vairāk skat. The Media and Elections: A Handbook and Comparative Study (ed.by Lange B.-P., Ward D.). Lawrence Erlbaum Associates, 2004, p. 13-21.

[17] 1994.gada 23.septembra spriedums lietā Jersild v. Denmark, § 31.

[18] The Media and Elections: A Handbook and Comparative Study (ed.by Lange B.-P., Ward D.). Lawrence Erlbaum Associates, 2004, p. 162.

[19]Ibid. p. 154-155.

[20] skat. Scrutins de 21 avril et 5 mai 2003. Rapport au Président de la République établie par la Commission nationale de contrôle de la campagne pour l' élection présidentielle

[21] Skat. Rapport sur la campagne en vue de l'éléction des représentants au Parlemant Européen. Conseil Supérieur de l'Audiovisuel, CSA, Novembre 2004

[22] The Media and Elections: A Handbook and Comparative Study (ed.by Lange B.-P., Ward D.). Lawrence Erlbaum Associates, 2004, p. 64-65.

[23] Media diversity in Europe. Report prepared by the AP-MD. Council of Europe. Media Division Directorate General of Human Rights. Strasbourg, December, 2002, p.6

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nagla 11.11.2005 22:26
Autore būs drusku šāvusi pārstrīpu - politiskā reklāma gan ir jānodala no citām reklāmām televīzijā.

Žēl, ka nebija atrodams autores viedoklis par vēlamāko risinājumu LV.

Citi autora darbi