Uz mirkli man jau likās, ka valdības inovatīvā pieeja nodokļu politikai un īsti tautiski latviskā plēšanās, mugurā duršana tuvākajam un neizlēmība liks opozīcijai izskatīties pēc teju labajiem tēliem, kas var izvest valsti no krīzes. Skaidrs, ka tagad tas nenotiks - lai kādas būtu iekšējās peripetijas opozīcijas starpā, tās novērtēt mēs nevaram, bet tai pat laikā varam novērtēt ģeniālos ierosinājumus nodokļu politikas izmaiņās.
Vispār kopumā izskatās, ka bērnu dzemdināšana ir kļuvusi par šīs valsts vareno apsēstību. Skaidrs, ka nevienam nav skaidrs, kā atpakaļ atvilināt emigrantus (varbūt sazāļot un deportēt atpakaļ piespiedu kārtā?), tāpēc tos tad var norakstīt un ķerties klāt jaunu iedzīvotāju taisīšanai. Kā smejies, varbūt daļa no tiem nebūs zaudēta un paliks šeit uz mūžiem celt saules mūžu Latvijai.
Jā, bet kā gan to izdarīt, ja cilvēki ir palikuši tik egoistiski, ka nevēlas bērnus? Te ienāk ģeniālā doma par bezbērnu nodokli. Pirms izvērtēt to, paskatīsimies, kas pašlaik ir kavēklis dzimstības pieaugumam (neskaitot vienkārši nevēlēšanos sevi apgrūtināt un dzīvot savam egoistiskam priekam).
Latvijā, un to es saku kā gandrīz divkārt jaunā māmiņa, viss nemaz nav tik traģiski ar pabalstiem. Pie mums ir iespēja ļoti agri doties apmaksātā pirmsdzemdību atvaļinājumā un 2 mēnešus atpūsties (citur Eiropā – mēnesi). Agrākie pabalsti, kurus izmaksāja līdz bērnu gada vecumam bija īpaši izdevīgi tiem, kam lielāka alga, un kas maksāja lielākus nodokļus. Tagad, lai arī apcirpti, tomēr pabalsti nav nabagmaize. Tām ģimenēm, kuras ir bijušas ar vidējiem un zemiem ienākumiem, pat nekas nemainās.
Problēmas sākas pēc gada vecuma, kad jaunajai māmiņai (vai tēvam) ir jāatsāk strādāt. Bērnudārzos vietu nav. Privāts bērnudārzs vai aukle izmaksā vismaz 150 latus mēnesī. Algas tagad tiek piedāvātas zemas (bieži dzirdētas summas par vidējas kvalifikācijas darbu ir 250 lati uz rokas), jo īpaši mazāk kvalificētam darbaspēkam vai valsts sektorā strādājošajiem. Sanāk, ka naudas pietiek tieši transportam un bērnudārza apmaksai. Tādējādi jaunie vecāki savā darbspējības pilnbriedā tiek izstumti no darba tirgus un tā vietā, lai maksātu valstij nodokļus, sākumā dzīvo uz bezdarbnieku pabalsta, bet pēc tam uz sociālajiem pabalstiem. Atrisinot bērnudārzu problēmu, var iegūt gan dzimstības pieaugumu, gan ienākumus sociālajā budžetā.
Latvija ir vienīgā valsts Latvijā, kur neauglības ārstēšana ir uzlikta uz pacientu pleciem, to neapmaksā valsts. Kāpēc par to, ka cilvēks nav fizioloģiski spējīgs radīt bērnus, viņam būtu jāmaksā nodoklis? Varbūt bērniņš ir miris, vai traģiski gājis bojā pirms dzimšanas un ģimene nav gatava tādam lēmumam? Vai viņi būtu jāsoda? Vai ir cilvēki, kuri nespēj atrast otru cilvēku, ar kuru kopā veidot ģimeni, lai arī kā to vēlētos – vai viņi par to ir sodāmi?
Turklāt, lielākais slogs šeit tiek uzlikts tieši uz sievietēm, kurām šis bērns ir jāiznēsā, jādzemdē un bieži vien jāaudzina. Vēl joprojām sabiedrībā lielākā atbildība par bērnu tiek uzlikta uz māti, nevis tēvu – tēvs, kurš piedalās bērna audzināšanā kā pilnvērtīgs spēlētājs (jo īpaši pēc šķiršanās) izraisa apbrīnu un sajūsmu, nevis šķiet kas pašsaprotams.
Protams, ka valsts, kura veicina dzimstību ar atbalstu, ilgtermiņā ir ieguvēja. Bet vai valsts ir tiesīga iet uz pretējo pusi un sodīt tos, kuri nepakļaujas valsts nepieciešamībai pēc jauniem iedzīvotājiem?