Mans attēls – mans īpašums? 3

Latvijas līdzšinējā tiesu prakse neļauj apgalvot, ka persona saņems kompensāciju par kāzu fotogrāfiju publicēšanu presē bez piekrišanas vai neatļautu attēlu izmantošanu komerciālos nolūkos. Risinājumi ir divi – skaidrāk noteikt tiesības uz atlīdzību likumos, vai mainīt tiesu praksi.

Iesaki citiem:

Tehnikas attīstības rezultātā mūsdienās ir ļoti daudz iespēju iegūt personas attēlu un publicēt to, turklāt šis attēls var būt tāds, kas atklāj informāciju par personas privāto dzīvi. Līdz ar to aizvien biežāk izskan jautājums, vai personas fotografēšana, filmēšana un attēla izmantošana bez personas piekrišanas nav cilvēktiesību pārkāpums?


Kāda ir robeža starp privāto un publisko?

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) prakse liecina, ka personas attēla izmantošana var radīt tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu. Kā nozīmīgāko šajā kontekstā ir jāmin lietu Von Hannover v. Germany, kurā ECT atzina par pamatotu princeses Caroline von Hannover sūdzību, ka Vācija nav nodrošinājusi pietiekamu aizsardzību viņas tiesībām uz privāto dzīvi. Vairākās Vācijas avīzēs un žurnālos ar parakstiem bija publicētas princeses fotogrāfijas (izjādē, slēpojot, iepērkoties, tērptai peldkostīmā u.c.), kuru publicēšanu princese bija prasījusi tiesai aizliegt, taču Vācijas tiesas bija noraidījušas šīs prasības attiecībā uz lielāko daļu fotogrāfiju. ECT atzina, ka šajā gadījumā ir pārkāptas princeses tiesības uz privāto dzīvi[1].

Taču ne šis, ne citi ECT spriedumi neļauj šai problēmai pieiet vienkāršoti un apgalvot, ka jebkurā gadījumā personas fotografēšana, filmēšana vai personas attēla izmantošana bez personas piekrišanas rada tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu.
ECT prakse neliecina par to, ka personas attēls tiek aizsargāts abstrakti – neatkarīgi no tā, kāda veida attēls tas ir un kā tas tiek izmantots. ECT parasti izvērtē visus ar personas attēla iegūšanu un izmantošanu saistītos apstākļus, lai varētu pateikt, vai konkrētā gadījumā ir noticis tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpums.
Pirmkārt, ir jānorāda, ka fotografēšanu vai filmēšanu bez piekrišanas pašu par sevi, nevērtējot konkrētās situācijas apstākļus, nevar uzskatīt par tiesību uz privāto dzīvi pārkāpumu. ECT šādās lietās vienmēr ir analizējusi konkrētākus lietas apstākļus, nevis konstatējusi cilvēktiesību pārkāpumu tikai tāpēc, ka persona nofotografēta vai nofilmēta bez viņas piekrišanas[2].

Viens no šādiem apstākļiem, kas tiek vērtēts, ir vieta, kur persona nofotografēta vai nofilmēta. ECT vairākās lietās ir norādījusi – ja persona nobildēta publiskā vietā, piemēram, piedaloties kādā publiskā pasākumā, tad nevar konstatēt iejaukšanos privātajā dzīvē, kā tas būtu gadījumā, ja persona būtu nofotografēta, iekļūstot tās mājoklī. Tātad var secināt, ka personas fotografēšanu, iekļūstot tās mājoklī, ECT atzīst par iejaukšanos privātajā dzīvē.

Taču ne vienmēr ir viegli nodalīt, vai konkrētā vieta ir uzskatāma par publisku vietu vai mājokli Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē. Piemēram, vai uzlaikošanas kabīnes veikalos (publiskā vietā) arī ir atzīstamas par publisku telpu? Un otrādi – ja persona kaut ko dara savā pirmā stāva dzīvoklī pie atvērta loga, kas iziet uz ielu, un viņu šādā situācijā nofotografē, vai to var uzskatīt par mājokļa neaizskaramības un privātās dzīves ierobežošanu? Šķiet, ka pirmajā gadījumā tiesības uz mājokļa neaizskaramību būtu tulkotas pārāk šauri, bet otrā – pārāk plaši.

Lai izvairītos no šāda formāla iedalījuma, ir jāvērtē, vai personai konkrētajā vietā un apstākļos bija pamats rēķināties ar savu darbību privātumu. Būtiskākais, lai nošķirtu privātās dzīves notikumus un publisku pasākumu, ir nevis šo notikumu norises vieta, bet gan tas, vai šajos notikumos ir aicināta piedalīties vai kā citādi iesaistīta plašāka sabiedrība.


Kam priekšroka – vārda brīvībai vai privātajai dzīvei?

Izvērtējot, vai ir pārkāptas personas tiesības uz savu attēlu, ir jāanalizē arī tas, kā attēls tiek izmantots. Strīdi par tiesībām uz privāto dzīvi visbiežāk rodas, kad attēls ir publiskots plašsaziņas līdzekļos. Attēla publicēšana plašsaziņas līdzekļos ir cieši saistīta arī ar tiesībām uz vārda brīvību.

ECT savos spriedumos vairākkārtīgi ir uzsvērusi vārda brīvības lielo nozīmi demokrātiskā sabiedrībā. Lai arī prese nedrīkst pārkāpt tādas robežas kā citu cilvēku tiesību un cieņas aizsardzība un nepieciešamība novērst konfidenciālas informācijas atklāšanu, taču tās galvenais uzdevums ir informēt sabiedrību par jebkādiem notikumiem un idejām, kas ir sabiedriski nozīmīgi. Turklāt tas ir ne tikai preses uzdevums – izplatīt informāciju par sabiedrību interesējošiem jautājumiem, bet sabiedrībai ir arī tiesības to saņemt. Ja būtu citādāk, tad prese nevarētu pildīt savu tik svarīgo „sabiedrības sargsuņa” lomu[3].

Lai arī vārda brīvība ir ļoti nozīmīga demokrātiskā sabiedrībā, tomēr to nedrīkst interpretēt vienpusīgi, privātās dzīves aizskārumu pamatojot ar auditorijas tiesībām zināt visu. Ja attēls atspoguļo personas privāto dzīvi, tad ir jāizvērtē, vai tā publicēšana dod kādu pienesumu diskusijai par sabiedriski nozīmīgiem notikumiem. Ja publikācijas mērķis ir informēt sabiedrību un raisīt diskusiju par sabiedriski nozīmīgiem notikumiem, tad priekšroka var tikt dota vārda brīvībai. Savukārt, ja fotogrāfijas attiecas vienīgi uz personas privātās dzīves detaļām un nekādi nav saistītas ar politisku vai citādi sabiedriski nozīmīgu diskusiju, tad priekšroka ir tiesībām uz privāto dzīvi.

Būtiski ir arī tas, vai publicēts privātas vai publiskas personas attēls. ECT uzskata, ka publiskas personas tiesības uz savu attēlu var tikt ierobežotas lielākā apmērā kā privātas personas. Taču bieži vien rodas jautājums, ko atzīt par publisku personu? Nav šaubu, ka tādi ir politiķi. Bet vai aktieri, sportisti un mūziķi arī ir publiskas personas? Jau minētajā lietā Von Hannover v. Germany tiesnešu vairākums atzina, ka princese Caroline von Hannover nav publiska persona, jo nepilda nekādas valstiskas funkcijas, lai arī princese vienmēr ir spēlējusi pietiekami nozīmīgu lomu Eiropas sabiedriskajā dzīvē, par ko liecina arī plašsaziņas līdzekļu pastāvīgā interese par viņas privāto un publisko dzīvi.


Attēlu izmantošana komercnolūkos

Personas fotogrāfija var tikt izmantota arī komerciālajā sfērā. ASV ir atzīts, ka neatļauta personas vārda vai attēla izmantošana komerciālos nolūkos aizskar personas privātumu, un līdz ar to personai ir tiesības prasīt atlīdzību. Taču ir arī viedoklis, ka neatļauta personas vārda vai attēla izmantošana komerciālos nolūkos ir jānošķir no tiesībām uz privāto dzīvi. Proti, šādos gadījumos būtu jārunā nevis par tiesībām uz privāto dzīvi, bet gan komerciālām tiesībām vai tiesībām uz īpašumu[4].

Tiesības uz īpašumu ir garantētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.protokola 1.pantā. ECT praksē īpašuma jēdziens tiek saprasts ļoti plaši. Taču autorei neizdevās atrast ECT spriedumus, kur personas attēls būtu izmantots komerciālajā sfērā. Līdz ar to šobrīd viennozīmīgi nevar pateikt, vai šādos gadījumos ECT uzskatīs, ka nav notikusi iejaukšanās tiesībās uz privāto dzīvi, un, ja tā, vai tiesa vērtēs iespējamo tiesību uz īpašumu pārkāpumu.

Katrā ziņā ECT, ASV un Vācijas prakse liecina, ka valstij ir jānodrošina aizsardzība personai pret tās attēla izmantošanu bez personas piekrišanas. Taču šobrīd diemžēl nav pamata apgalvot, ka Latvijā šāda aizsardzība tiek nodrošināta. Vai cilvēks, kura kāzu fotogrāfijas bez viņa piekrišanas ir publicētas presē, var tiesā prasīt kompensāciju par morālo kaitējumu?

Likuma „Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 28.pants nosaka, ka masu informācijas līdzeklim likumā noteiktā kārtībā ir jāatlīdzina kaitējums (arī morālais), ko tas nodarījis fiziskai vai juridiskai personai, publicējot ziņas un informāciju, kuru publikācija aizliegta ar likumu. Savukārt šī likuma 7.pants nosaka, ka “aizliegta un saskaņā ar likumu tiek sodīta masu informācijas līdzekļu izmantošana, lai iejauktos pilsoņu personiskajā dzīvē.”

Varētu secināt, ka medijiem ir jāatlīdzina arī morālais kaitējums, kas nodarīts, pārkāpjot personas tiesības uz privāto dzīvi ar personas attēla neatļautu publicēšanu. Taču līdzšinējā tiesu atturība pret atlīdzības par morālo kaitējumu piedzīšanu liek būt piesardzīgiem un neļauj apgalvot, ka persona noteikti tiesā panāks savas prasības apmierināšanu kāzu fotogrāfiju publicēšanas gadījumā.

Tāpat arī līdzšinējā tiesu prakse neļauj apgalvot, ka Latvijā personas ir aizsargātas no attēlu izmantošanas komerciālos nolūkos bez viņu piekrišanas. Šādi gadījumi nav reti – personas attēls bez tās piekrišanas ir izmantots gan miltu pakas, gan grāmatas noformēšanā vai nodrukāts uz loterijas biļetēm. Vienā no šādiem gadījumiem persona vērsās tiesā par tās attēla izmantošanu grāmatas noformēšanā, taču prasība tika noraidīta[5].

Ko šādā situācijā darīt? Ir iespējami divi risinājumi. Viens – grozīt likumus, tieši nosakot personas tiesības prasīt atlīdzību gan gadījumos, kad personas attēls bez tās piekrišanas izmantots komerciālos nolūkos, gan arī tad, ja pārkāptas tiesības uz privāto dzīvi. Otrs – negrozīt likumus, bet mainīt tiesu praksi attiecībā uz atlīdzības piedziņu. Kā liecina Vācijas prakse, kur Civillikuma regulējums līdzinās mūsējam, tad atlīdzības piedziņa ir iespējama arī pie šāda regulējuma[6].


_________________________________

[1] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Von Hannover v. Germany, 24.06.2004.

[2] Valsts cilvēktiesību birojs ir veicis pētījumu par personas tiesībām uz savu attēlu, kurā šie jautājumi ir apskatīti sīkāk. Pētījums skatāms šeit.

[3] Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Jersild v. Denmark, 23.09.1994.

[4] Barendt E.M. “The protection of privacy and personal data and the right to use one’s image and voice: when does the dissemination of information become an interference with a person’s life? – Freedom of expression and the right to privacy. Conference Reports.” Council of Europe, Strasbourg Conference 23 September 1999.

[5] LR Augstākās tiesas Senāta 2004.gada 14.janvāra spriedums lietā Nr.SKC-22.

[6] Sīkāk skatīt: Lībiņa I. “Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas un Vācijas Federālās Augstākās tiesas judikatūras loma privātās dzīves tiesiskā regulējuma attīstībā Vācijas civiltiesībās” // Likums un Tiesības, 6.sējums, Nr.12 (64), decembris, 2004.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (3) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

trollis 15.02.2006 10:15
Labs raksts pedagogiskos nolukos.

Vienigais, aizmirsta masu mediju ka izklaides funkcija. Saprotu, ka akademiskiem cilvekiem ir psihologiski gruti nolaisties lidz tam limenim, bet dzive pierada, ka tas ir tas, kas cilvekus interese, kur ir liela masu mediju sferas nauda un tatad uzmaniba.

Un tur ir galvenas privatas dzives neaizskaramibas problemas. Kaut ari jasaka, ka sadi skandali slavenibam ir piedienigi (nelien par "slavenibu", ja negribi un otradi - ja esi "slaveniba" - rekinies ar to) un dazkart noderigi marketingam...

Reala tirgu (lasitaju avizu galdinos un tv ekranos) masu mediji ka "sargsuni" aiznem nelielu dalu, un ta arvien samazinas... Ta teikt - saurs ekskluzivs tirgus....

Saistītie raksti