Raksts

Manipulācijas ar konvenciju


Datums:
25. maijs, 2004


Autori

Vaira Paegle


"Latvijas avīze", 21.05.2004.

Kārtējo reizi Vispārējā konvencija par nacionālo mazākumtautību aizsardzību un tās ratificēšana ir mērķtiecīgi izvirzīta Latvijas politikas dienaskārtībā. Šoreiz kā ierocis kreiso politisko spēku rokās Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu kampaņā un kā izšķirošs nosacījums Emša valdības stabilitātes jautājumā.

Piesaucot konvenciju, ir viegli manipulēt ar sabiedrisko domu, jo daudzi, ieskaitot Saeimas deputātus, neizprot konvencijas būtību, bieži sajaucot mazākumtautību tiesības ar cilvēktiesībām.

Starptautiskajā likumdošanā, ieskaitot Apvienoto Nāciju juridiskajos tekstos, nav definēts jēdziens “nacionālās mazākumtautības”.

Manas darbības laikā Eiropas Padomes parlamentārajā asamblejā (EPPA) tika sagatavoti un apstiprināti vairāki ziņojumi par nacionālo mazākumtautību tiesībām ar ieteikumu rakstīt papildu protokolu, kurā tiktu definētas “nacionālās mazākumtautības”. Asambleja piedāvāja savu variantu — nacionālās mazākumtautības ir tās, kuras dzīvo valsts teritorijā, ir tās pilsoņi un ir uzturējušas ilgstošas saiknes ar valsti.

Šajā ziņojumā ir arī atzinums par migrantiem un bēgļiem, un to pēcnācējiem, kuri dzīvo Eiropas valstīs, kas nav viņu etniskā dzimtene. Šīs grupas netiek iekļautas vispārpieņemtajā izpratnē par nacionālajām mazākumtautībām. Ziņotāji pieļauj, ka šīm grupām pienākas dažas, bet ne visas no nacionālo mazākumtautību tiesībām.

Līdz šim Eiropas Padomes ministru komiteja nav īstenojusi ieteikumu definēt šīs minoritātes, paužot viedokli, ka konvencijai ir jābūt maksimāli elastīgai. Katras valsts situācija mazākumtautību ziņā ir izvērtējama atsevišķi.

No šā īsā pārskata Latvijai izriet divi ļoti būtiski secinājumi.

Pirmkārt, migranti un to pēcnācēji starptautiskās likumdošanas praksē netiek uzskatīti kā aizsargājamo nacionālo mazākumtautību tiesību objekti.

Otrkārt, konvencijas panti ir maksimāli liberāli piemērojami.

Polemikā par šīs konvencijas ratificēšanu tiek aizmirsts, ka šeit ir runa par mazākumtautībām, kuru etniskā, kulturālā un lingvistiskā pastāvēšana ir apdraudēta.

Šajā ziņā vērā ņemams ir Apvienoto Nāciju cilvēktiesību komitejas atzinums lietā, kurā angļu tautības grupa, dzīvodama Kvebekas provincē, iebilda pret aizliegumu lietot angļu valodu savas firmas sludinājumos, apsūdzot Kanādas varas iestādes diskriminācijā pret Kvebekā dzīvojošajiem angļu tautības pilsoņiem.

Savā atzinumā ANO komiteja konstatēja, ka likums nav diskriminējošs, jo ir attiecināms uz visu tautību iedzīvotājiem. Šajā gadījumā vērā tika ņemta arī Kvebekas sabiedrības īpašā situācija Ziemeļamerikas kontinenta kontekstā, kurā dominē angļu valoda un kuras sociālekonomiskā spiediena rezultātā franču kultūra tiek apdraudēta ne vien nacionālajā valstī (respektīvi, Kanādā), bet gan visā kontinentā.

No ANO cilvēktiesību komitejas atzinuma izriet, ka, ņemot vērā krievu tautības demogrāfisko un kulturālo vairākumu kontinentā, krievu tautības kultūra un valoda Latvijā nav apdraudēta un netiek uzskatīta kā speciāli aizsargājama konvencijas izpratnē par nacionālajām mazākumtautībām.

Savukārt, ratificējot konvenciju bez atrunām un deklarācijām, LR Saeima radīs situāciju, kurā Latvijā tiks leģitimizēta okupācija un kolonizācijas sekas un ar likuma spēku radīta divkopienu valsts.

Latvijas valdībai un Saeimai nav jāpakļaujas nedz iekšējam, nedz ārējam spiedienam ratificēt konvenciju vairāku apsvērumu dēļ:

— konvencijas ratificēšana nebija priekšnoteikums Latvijas uzņemšanai Eiropas Padomē un Eiropas Savienībā;

— Latvijas Satversme un 1991. gadā pieņemtais likums par kulturālo autonomiju nodrošina mazākumtautību tiesības Latvijā;

— Latvijas likumdošana jau tagad atbilst konvencijas normām.

Pieredze EP un ANO nacionālo mazākumtautību aizsardzības jautājumos liecina, ka trūkst politiskās gribas definēt, kas tad īsti ir “nacionālās mazākumtautības”, jo neviena ES valsts vai starptautiskā organizācija nav gatava apzīmēt valstīs dzīvojošos imigrantus par nacionālām mazākumtautībām. Šiem imigrantiem tiek piešķirtas cilvēktiesības, bet ne speciāli valsts finansēti aizsardzības pasākumi kultūras un valodas saglabāšanai, jo viņu etniskā identitāte nav pakļauta iznīcībai. Tā ir dzīva un vesela viņu etniskajās dzimtenēs, kurās viņi var nekavējoties atgriezties.

Izvērtējot debates ANO, EP un ES par nacionālām mazākumtautībām, paliek skaidrs, ka katrai valstij ir tiesības piemērot Vispārējas konvencijas par nacionālo mazākumtautību aizsardzības prasībām atbilstoši tās politiski vēsturiskai attīstībai.

To ir darījušas tādas ES un NATO dalībvalstis kā Francija, Beļģija un Grieķija.

Tādas tiesības ir arī Latvijai, kuras apstākļi latviskās identitātes aizsardzības ziņā pēc 50 okupācijā pavadītajiem gadiem nelīdzinās nevienai citai ES vai NATO dalībvalstij.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!