Man izdevās! Tagad jauns izaicinājums

Balkānos man bija jāpanāk, lai, neskatoties uz to, ka esmu jauna sieviete, mani ne tikai uzklausa, bet arī seko manām rekomendācijām. Uzskatu, ka man tas izdevās. Tagad mans izaicinājums ir pārstāvēt Latvijas valsti.

Iesaki citiem:

Jūs kopš 1.maija esat Latvijas pārstāve starptautiskajās institūcijās, un jau pavisam drīz izklāstīsiet Latvijas viedokli atklātā noklausīšanās sēdē Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) Tatjanas Ždanokas lietā, kura sūdzas par aizliegumu kandidēt vēlēšanās. Kā vērtējat līdzšinējo Latvijas iedzīvotāju sūdzību izskatīšanas gaitu ECT?

Pierādījies tas, ka Latvija var gan uzvarēt, gan zaudēt. Latvijai jāsamierinās ar savu pieredzi ECT. Tā ir tiesa, no kuras var daudz mācīties, jo tai ir ilggadēja pieredze starptautisko tiesību normu interpretācijā. Latvija tomēr ir jauna demokrātija un mēs ne visu darām pareizi. ECT ir instance, kur mēs varam pārbaudīt, vai mūsu panākumi tiešām ir panākumi, vai arī tomēr attīstībā ir kādi trūkumi. Šai ziņā jāskatās pozitīvi pat uz zaudētajām lietām, jo tās sniedz labu mācību mūsu valstij.

Latvijas iedzīvotāju līdzšinējās sūdzībās ECT līdz šim dominējušas trīs tēmu grupas. Tās skar tiesības uz taisnīgu tiesu un lietu izskatīšanu saprātīgos termiņos kā jau izspriestajā Aleksandra Laventa lietā, tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi kā Sļivenko un Sisojevu lietā, kur spriedums vēl tikai gaidāms, kā arī vēlēšanu tiesības. No pēdējās grupas visredzamākās ir izspriestā Ingrīdas Podkolzinas lieta, kā arī jau minētā Tatjanas Ždanokas sūdzība. Kā Jūs vērtējat pieņemto un izspriesto lietu ietekmi uz situāciju Latvijā, valsts likumdošanu?

Pašlaik ir pārāk agri spriest, kā tiesas spriedumi ietekmējuši Latvijas likumdošanu. Mums nav daudz izspriestu lietu – tikai Podkolzinas un Laventa sūdzības. Tieši tagad pētām, kā varam īsteno šos spriedumus. Kas attiecas uz Laventa lietu, novēršot ECT norādītās nepilnības, mēs novērsīsim līdzīgas lietas nākotnē vismaz likumdošanas līmenī. Tomēr jāņem vērā, ka likumdošanas izmaiņas prasa ilgu laiku – vismaz trīs līdz sešus mēnešus. Jā, varbūt dažas normas mums būtu jāatceļ nekavējoties. Bet ar likumdošanas sakārtošanu vien nepietiek, jāseko arī, kā likuma normas tiek pielietotas praksē. Šis process aizņem daudz vairāk laika un arī prasa noteiktus un sistemātiskus ieguldījumus ierēdņu izglītošanā.

Kādi preventīvi pasākumi būtu veicami, lai mazinātu līdzīgu lietu pieplūdumu? Piemēram, par ļoti ilga laika pavadīšanu pirmstiesas apcietinājumā varētu sūdzēties daudzi cilvēki, ja ņem vērā ka tiesas spriedumu nebrīvē pašlaik gaida aptuveni 40 % no visiem apcietinātajiem?

Es nepateikšu neko jaunu - tiesības uz drošību un taisnīgu tiesu ir ļoti aktuālas Latvijai. Šeit tas ticis apspriests vairākus gadus, pašlaik tiek strādāts pie alternatīviem soda mēriem. Domāju, ka tiesnešiem uzmanīgāk jāskatās, kādos gadījumos un kā viņi piemēro drošības līdzekli, jo ir bažas par lēmumu atbilstību cilvēktiesībām.

Arī lietu izskatīšanas termiņi ir diezgan nopietns jautājums. Varbūt ieviešot efektīvu alternatīvu sodu sistēmu var saīsināt arī lietu izskatīšanas laiku. Varbūt ir vērts padomāt par alternatīviem konflikta risināšanas līdzekļiem, kā tas tiek darīts vairākās valstīs, kur ir ārpustiesas struktūras, kas nodarbojas ar konfliktu risināšanu un tādējādi atvieglo tiesu darbu. Dažos gadījumos tiesas pamatoti norāda, ka ir pārslogotas un nevar izskatīt lietas savlaicīgi, taču starptautiskai iestādei, kāda ir ECT, ar šādu attaisnojumu nepietiek.

Nav noslēpums, ka arī uzturēšanās apstākļi brīvības atņemšanas iestādēs tomēr nav pietiekoši labi. Šim jautājumam arī jāpievērš uzmanība. Mums jāuzņemas lielāka atbildība un jāgroza likumdošana, negaidot tiesas spriedumu.

Vai redzat vēl kādas tēmas, kas varētu izraisīt Latvijas iedzīvotāju sūdzības ECT nākotnē? Jūs esat iepriekš minējusi nepieciešamību pārskatīt aizliegumu ieslodzītajiem piedalīties vēlēšanās. Kā ar citām tēmām – vai, piemēram, varētu rasties lietas, kas saistītas ar rasismu un ksenofobiju?

Satversmes tiesa jau ir atcēlusi likuma normu, kas aizliedz aizdomās turamajiem, kuriem piemērots drošības līdzeklis, piedalīties vēlēšanās. Bet kas attiecas uz notiesātajiem ieslodzītajiem, esmu pētījusi, kā jautājums par viņu vēlēšanu tiesībām tiek regulēts citās valstīs. Tās arvien vairāk sliecas šādus tiesību ierobežojumus noteikt, vai nu balstoties uz individuāliem spriedumiem, vai arī attiecinot tos tikai uz konkrētiem smagiem noziegumiem.

Kas attiecas uz rasismu, es neesmu pārliecināta, vai pašlaik tas dod pamatu sūdzēties starptautiskā tiesā, tomēr šis jautājums noteikti pelna uzmanību. Ir vērojamas rasistiskas tieksmes, dzirdami nekorekti izteicieni sadzīves sarunās, tāpēc būtu jāvelta pūles sabiedrības izglītošanai.

Cik universālas un universāli piemērojamas ir cilvēktiesības? Ir viedoklis, ka “cilvēktiesības” ir Rietumos radies koncepts, kas ne visur piemērojams vienādi, un varbūt vispār nav piemērojams.

Ir diezgan liela atšķirība starp cilvēktiesību teoriju un praksi. Es uzskatu, ka cilvēktiesībām jābūt universālām un vienlīdzīgi piemērojamām, bet diemžēl praksē tā nenotiek. Ilgu laiku dzīvojot valstī (Serbijā un Melnkalnē, bijušajā Dienvidslāvijā), kur ir atšķirīga reliģija un ļoti atšķirīgs dzīvesveids, es redzēju, ka bieži vien tiesību normas nav iespējams piemērot burtiski ne politiskā, ne sadzīves līmenī. Rietumu demokrātijas ar savām vīzijām centās piemērot cilvēktiesību normas, kuras ir labas un starptautiski atzītas, taču veids, kā tas tika darīts, izraisīja diezgan naidīgu reakciju cilvēkos, kuriem šie centieni būtībā nāktu tikai par labu.

Kādas izmaiņas tiesību ieviešanas veidā bija nepieciešamas agrākajā Dienvidslāvijas federācijā?

To varētu dēvēt par starptautiskā režīma diktatūru. (Smaida.) Kā citādi mēs varam juridiski saukt reģionu (Kosovu), kurā viens cilvēks pārstāv gan likumdošanas, gan izpildvaru, gan arī kontrolē tiesu varu? Tai pašā laikā šīs starptautiskās administrācijas darbība tika virzīta uz to, lai panāktu reģiona demokratizāciju.

Kā tas ir izdevies Kosovā?

Dažā ziņā ir izdevies, dažā nav. Ja skatāmies uz atskaišu ziņojumiem, kas attiecas uz tiesu varu, darbs nav bijis īsti veiksmīgs. Tiesu vara Kosovā bija un ir vāji attīstīta. Viens no interesantiem eksperimentiem – un Kosova nebija pirmais gadījums - bija starptautisko tiesnešu pieaicināšana. Tomēr arī šajā ziņā radās nopietnas problēmas, jo daži tiesneši pārstāvēja anglosakšu tiesību sistēmu un citi – kontinentālo tiesību sistēmu. Katrs īstenoja savas sistēmas principus, un tikai nedaudzi tiesneši piemēroja Dienvidslāvijas likumus. Tur bija diezgan interesanti tiesas spriedumi.

Kāds vispār ir cilvēktiesību statuss Serbijā un Melnkalnē, Balkānos? Vai agrākajos asiņainajos etniskajos konfliktos un tagadējās nesaskaņās, kas vēl saglabājušās, cilvēktiesības neatvirzās tālu otrajā plānā?

Diemžēl cilvēktiesības nekad nav pirmajā plānā. Tas ir diezgan sāpīgs jautājums. Tās ir vispolitizētākās tiesības, jo jebkurš lēmums ir saistīts ar valsts nostāju. Šī ir tiesību sfēra, kas parāda indivīda attiecības ar valsti. Ja valsts ir spēlētājs, kas galu galā nosaka spēles noteikumus - indivīdi jau nevar pieņemt likumus, to dara valsts - tad ikviens lēmums kļūst politizēts.

Vai Serbijas un Melnkalnes valdība, politiķi pievērstu uzmanību cilvēktiesībām, ja nebūtu spiediena no starptautisko organizāciju puses?

Kas ir starptautiskais spiediens? Ja mēs paskatāmies pagātnē, tad līdz Kosovas notikumiem 1998.-99.gadā Slobodans Miloševičs bija varonis starptautiskajā sabiedrībā, jo viņš sekmēja Deitonas miera izlīguma parakstīšanu. Tagad viņš tiek tiesāts par iespējamiem noziegumiem pret cilvēci. Jā, Dienvidslāvijas valdībai kā jebkurai citai valdībai bija savas prioritātes. Varbūt tās nesakrita ar starptautisko organizāciju prioritātēm un netika vērtētās kā atbilstošas, bet viņi uzskatīja, ka kaut ko dara lietas labā. Un arī tagad viņi domā tāpat. Ja pajautāsiet jebkurai citai valdībai, viņi teiks, ka viņiem ir laba politika cilvēktiesību jomā. Katra valsts nosaka savas prioritātes, bet ir labi, ka starptautiskā sabiedrība skatās, vai tās atbilst starptautisko tiesību normu interpretējumam.

Cik efektīvi spēj strādāt starptautiskās institūcijas, veicinot cilvēktiesību ievērošanu? Kādas ir šo organizāciju iespējas un ierobežojumi?

Vislabākie ir starptautiskie tribunāli, komitejas, komisijas, jo tās ir neatkarīgas iestādes, kas var interpretēt šīs normas un izskatīt lietas pēc būtības. Kas attiecas uz starptautisko organizāciju palīdzību valdībām, es novēroju, ka dažreiz tās nevar vienoties pašas savā starpā par to, kurai būs pēdējais vārds. Lielā iekšējā birokrātija var radīt šķēršļus lietas efektīvai virzīšanai. Dažreiz atzinums par likumu prasa pārāk ilgu laiku, un līdz brīdim, kad starptautiskie eksperti nāk klajā ar savu atzinumu, likums jau ir pieņemts. Valstis nav gatavas gaidīt, pie tam starptautisko ekspertu atzinumi var būt pretrunīgi. Tad sanāk, ka valdība klausa vienu ekspertu, bet citu neņem vērā.

Kā ar Jūsu pašas personīgo pieredzi? Jūs esat kļuvusi par Latvijas pārstāvi starptautiskajās institūcijās, būdama gados ļoti jauna. Kādi ir bijuši Jūsu galvenie ieguvumi un mācības?

Esmu secinājusi, ka, salīdzinot ar citām valstīm, mūsu valdība labvēlīgāk skatās uz jauniem cilvēkiem un dod viņiem iespējas attīstīties un parādīt sevi. Kā novēroju dienvidu valstīs, ja cilvēks ir jauns, un nedod dievs, sieviete, tad viņa labākajā gadījumā tiek uzskatīta par mēbeli, bet nekādā gadījumā – par līdzvērtīgu sarunas biedru. Gan iepriekšējais, gan pašreizējais darbs man ir liels izaicinājums. Balkānos man bija jāpanāk, lai, neskatoties uz to, ka esmu jauna sieviete, mani ne tikai uzklausa, bet arī seko manām rekomendācijām. Uzskatu, ka man tas izdevās. Tagad mans izaicinājums ir pārstāvēt Latvijas valsti.

Jūs esat starp nedaudzajiem speciālistiem, kuri spējuši savas zināšanas veiksmīgi pielietot ārzemēs, starptautisko organizāciju ietvaros. Pēdējā laikā arvien biežāk izskan viedoklis, ka Latvijai no starptautiskās palīdzības saņēmējas jākļūst par donorvalsti. Vai redzat vēl kāds jomas, kurās Latvija varētu piedāvāt savu zināšanu “eksportu”?

Es varu droši apgalvot, ka Latvija ir veikusi ļoti lielu darbu, pilnveidojot izglītību cilvēktiesību jomā. Mums ir pieredze, ar ko dalīties, izglītojot citu jauno demokrātiju veidotājus. Vēl varētu minēt sabiedrības piedalīšanos valsts pārvaldes procesā. Citur nevalstiskās organizācijas īsti neprot veidot dialogu ar valdību, bet mūsu organizācijas spēj formulēt viedokli un iespaidot lēmumus. Varbūt šī prakse nav ideāla, bet ar šādu pieredzi noteikti varētu dalīties.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi
7439658394 07eb968c65

Rakstu krājums: Dzīve, attīstība, labbūtība Latvijas laukos 2 Autors:Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško, Aija Priedīte, Klāvs Sedlenieks, Dace Dzenovska, Aija Lulle, Aija Zobena u.c.

3253337624 0c0b8a1ca7

Pētījums: Cilvēks un darbs Latvijas laukos 3 Autors:Agnese Cimdiņa, Ieva Raubiško