Atslēgvārdi:

Maldīšanās labirintā 0

Nacionālā radio un televīzijas padome, sabiedriskie mediji un arī Saeima atkal kārtējo reizi izvairās no būtiska postkomunistisko valstu transformācijas testa — reālu sabiedrisko mediju ieviešanas sabiedrības dzīvē.

Iesaki citiem:
Ctrl 255x203
Foto:JLA

Kopš Latvijas politiķi salīdzinoši draudzīgi vienojās, ka no trūcīgā valsts budžeta Latvijas Radio (LR) un Latvijas Televīzijas (LTV) budžetiem var piemest tik daudz, ka tie saņem gandrīz vai visu prasīto naudu, publiskajā telpā vairs nav sastopami dramatiski izteikumi par sabiedrisko mediju nākotni. Šķiet, LTV ēka vairs nav „Titāniks, kurš pašlaik peldvirsū aisbergam,” un ik dienu nav jādomā, vai „ielikt naudu lifta remontā vai programmā”, un neviens vairs arī nesola atkāpties no amata. Iespējams, pašlaik jākoncentrē spēki, jo „2010.gads ir Saeimas vēlēšanu gads. Ņemot vērā pašreizējo situāciju, var prognozēt iepriekš nepieredzētas politisko cīņu batālijas un negaidītus paņēmienus viena vai otra politiskā spēka pozīciju nostiprināšanai un oponentu diskreditēšanai.”[1]


Problēmas tās pašas

Taču atrisinājies būtībā nav nekas. Problēmas kopumā ir tādas pašas kā pirms gada, diviem vai vairāk. Nacionālā radio un televīzijas padome (NRTP), sabiedriskie mediji un arī Saeima atkal kārtējo reizi izvairās no būtiska postkomunistisko valstu transformācijas testa — reālu sabiedrisko mediju ieviešanas sabiedrības dzīvē.[2] Un Latvijas Radio ģenerāldirektors publiski Saeimas telpās Saeimas deputātu klātbūtnē atzīst, ka vienošanās par 2010. gada budžetu ik pa brīdim svārstījusies uz ētikas robežas.

Elektronisko mediju likumprojekts, kura izskatīšana turpinās Saeimā, nerisina būtiskus sabiedrisko mediju jautājumus — kā panākt mediju politisko un ekonomisko neatkarību, nodrošināt neatkarīgu mediju pārvaldi un uzraudzību un iesaistīt tajā sabiedrību, NRTP un mediju vadības atbildību par mediju darbības un finansējuma izmantojuma efektivitāti.

Pagājušā gada martā Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija noraidīja NRTP iepriekš izstrādāto likuma projektu, jo nepilnību bija tik daudz, ka komisijas priekšsēdētāja Ingrīda Circene (JL) paredzēja vairākus simtus precizējumu. Vasarā Saeima saņēma pārstrādātu likumprojektu, ko pašlaik otrajā lasījumā skata ar 285 priekšlikumiem, no kuriem aptuveni piektdaļa ir pašas NRTP papildinājumi un Saeimas Juridiskā biroja labojumi.



Ne uzņēmums, bet medijs

Būtiskākais NRTP priekšlikums — viena sabiedriskā medija izveidošana. Priekšlikumam, vērtējot Eiropas un arī Latvijas mediju procesus (interneta straujā attīstība, tradicionālo mediju kanālu raksturojumu izmaiņas un robežu izzušana), vajadzēja rasties jau vismaz pirms diviem vai trijiem gadiem. Kā viens no pamata argumentiem mediju apvienošanai tiek izmantots Ernst&Young (E&Y) 7. jūlijā sagatavotais LR un LTV apvienošanas ekonomiskā analīze un augsta līmeņa plāns”, kas bija identificēts ierobežotai lietošanai (maksāja par to NRTP), bet pēc pailgas stīvēšanās NRTP to publiskoja Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas darba grupai par sabiedrisko mediju attīstības jautājumiem.

E&Y, iepazinies ar vairākām koncepcijām un dokumentiem, kuros līdz šim bija iezīmētas attīstības iespējamās pamatlīnijas,[3] sadarbībā ar NRTP, LR un LTV izpildīja no pasūtītāja saņemtos darba uzdevumus: (1) sabiedrisko mediju kā viena uzņēmuma nākotnes izveides un darbības modeļa izstrāde; (2) LTV un LR reorganizācijas ekonomiskā pamatojuma izvērtēšana; (3) sabiedrisko mediju darbības iespējas pie 40% valsts dotācijas samazinājuma 2010. gadā. E&Y netika pasūtīta sabiedriskā medija attīstības un tā darbības risku analīze, un likumsakarīgi — tā arī nav veikta. Tātad faktiski ir pētījums par to, kā viens radio uzņēmums un viens televīzijas uzņēmums varētu taupīgāk saimniekot.

Deputātu un NRTP locekļu vidū viļņošanos izraisīja sabiedrisko mediju darba grupas mediju ekspertu priekšlikumi — izstrādāt jaunu sabiedrisko mediju likumu, noteikt, ka sabiedriskais medijs izveidots un pastāv sabiedrības interesēs un sabiedriskajam labumam un šī medija pārraudzību nodot īpaši izveidotam un no politiskās ietekmes maksimāli attālinātam Sabiedrisko mediju fondam, kurā līdzdarbotos arī sabiedrības pārstāvji un eksperti un kuram būtu jāuzņemas arī reāla atbildība par sabiedrisko mediju darbību, sniedzot gada pārskatus, bet fonda padomei — arī atstājot savus amatus, ja darbības vērtējums ir negatīvs. LETA ziņoja par it skarbu idejas vērtējumu (piemēram, „murgaina”) un ZZS paziņojumu, ka priekšvēlēšanu gadā nekādas radikālas izmaiņas mediju darbā neatbalstīs.[4]



Neskaidra likuma karte

Fonda pieeja dažādos veidos gan it labi jau darbojas daudzās valstīs, kas nebūt nav „murgainas” ne savā ekonomiskajā attīstībā, ne arī demokrātiskā pieļāvumā, ka sabiedriskie mediji nav ne valsts pārvaldes daļa, ne arī to vienīgais priekšstāvis ir tāda vai citādāka padome (Austrijā, Somijā, Slovākijā). Bet valstīs, kur viena un tā pati padome pārrauga komerciālos un sabiedriskos medijos, ir atsevišķi likumi sabiedriskajiem medijiem (Čehija).

Sabiedrisko mediju regulācijas jautājumi Eiropā pašlaik ir plašu un daudzveidīgu debašu lauks. Latvija sarežģītajā un mainīgajā mediju vidē mēģina darboties ar galīgi novecojušu 1991. gadā pieņemtu likumu Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem (kas, starp citu, lielā mērā norakstīts no glastnostj ideju apvējota PSRS likuma) un „griez un līmē” (cut and paste) garā uzlabotu likuma projektu elektronisko mediju regulācijai.

Pretspars mēģinājumam vairot sabiedrisko mediju neatkarību, meklējot jaunas pārvaldes un uzraudzības formas, ir visai likumsakarīgs. Postkomunistiskajās valstīs likumdošana tiek ierobežota vai tā maz tiek izmantota, lai veidotu publiskas sabiedrības sabiedrisko mediju pārvaldei un uzraudzībai; izteikta ir orientācija uz valsts uzņēmumiem vai publiski atvasinātām personām, kas tieši vai netieši ir atkarīgas no parlamenta un valdības.

Tikai retā valstī, piemēram, Latvijā likumdošanā netiek noteikta kārtība, kā nodrošināt sabiedriskajiem medijiem piešķirto līdzekļu izmantojuma caurspīdīgumu un arī atbildību par tā izmantojuma efektivitāti. Iespējams, varbūt tāpēc, ka vairumā valstu sabiedriskie mediji tiek finansēti no abonentmaksām, nevis no valsts budžeta. Tradicionāli ir iesniegt sabiedrisko mediju gada darbības pārskatus apstiprināšanai parlamentos un publicēt tos visiem pieejamās mājas lapās.

Izšķiršanos par sabiedriskā medija tiesisko statusu un darbības regulējumu apgrūtina arī Latvijas mediju likumdošanas kartes neskaidrība. Elektronisko mediju likums dzimst ne tikai mokās, bet gadiem ilgstošās mokās. NRTP norāda, ka par sabiedriskā medija un elektronisko mediju regulācijas lietām tā cīnās jau no 2002. gada. Protams, ka tik ilgā laikā var mainīties pozīcijas un idejas. Bet tik ilgā laikā deputāti varētu arī uzkrāt vairāk zināšanu par sabiedrisko mediju lietām, lai kompetentāk spētu izvērtēt krustceļu labirintu un vismaz nojaust to vai citu likumu normu iespējamās sekas ne tikai lobētāju, bet arī sabiedrības interešu aspektā. Taču, izskatās, ka vairumam aģentu, kam vajadzētu rūpēties par Latvijas sabiedrisko mediju attīstību, domājot mediju pētnieka Karola Jakuboviča piedāvātas metaforas garā — tests postkomunististiskajai transformācijai, nav nekādu interešu meklēt ceļu labirintos. Ceļa saskatīšana un paradīšana citiem radītu tikai raizes vai pat apdraudējumus, piemēram, sabiedrisko mediju problēmas nevarētu vienmēr novelt uz naudas trūkumu vai atgaiņāties ar mājieniem uz politiķu nepārvaramo varu un ietekmi šajā laukā. Labirintā pašlaik tiešām grūti atšķirt, kad maldīšanās notiek politisko un ekonomisko interešu labā, bet kad — tāpēc, ka ļaudis slikti orientējas telpā vai nav vīžojuši kaut ko iemācīties no citu kļūdām.

_______________________

[1] VBS „Latvijas Radio” Nacionālā pasūtījuma projekts 2010.gadam, apstiprināts ar 10.11.2009. valdes lēmumu Nr.1-33/1-6.1.

[2] Sk.: Jakubowicz, K. (2004). Ideas in our heads: Introduction of PSB as part of media system change in Central and Eastern Europe. European Journal of Communication, 19. P. 53.

[3] VB SIA „Latvijas Televīzija”. Sabiedriskās televīzijas attīstības koncepcija 2008. – 2012. gadam”, „Abonentmaksas kā sabiedrisko raidorganizāciju finansējuma avots” (1999), „Par Latvijas Televīzijas jaunās ēkas būvniecības prasībām” (NRTP vēstule VAS „Valsts nekustamie īpašumi”, koncepcija apstiprināta 2009. gada aprīlī), „Sabiedriskās televīzijas trīs kanālu ieviešanas projekts” (LTV ģenerāldirektora E.Kota bakalaura darbs, 2007. Sk.: LR un LTV apvienošanas ekonomiskā analīze un augsta līmeņa plāns (7. jūl., 2009). Ernst&Young. 17. lpp.

[4] Kozule, E. (2009, 22. dec.). Deputāti negatīvi uzņem darba grupas rosinātos radikālos grozījumus Elektronisko mediju likumprojektā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Citi autora darbi