Mācieties no pozitīvā!

Intervija ar vienu no pasaules ievērojamākajiem juridiskajiem ekspertiem valodu tiesībās, Mērdokas Universitātes pasniedzēju Fernānu de Varēnu (Fernand de Varennes).

Jums jāatsakās no domas, ka vienīgais veids, kā aizsargāt latviešu valodu, ir nepieļaut un apturēt citu valodu lietošanu. Izmantojiet pozitīvos piemērus! Ja esat sliktā kompānijā, tad, iespējams, tomēr kaut ko nedarāt pareizi. Un jūs esat vienā kompānijā ar Turciju un Alžīriju. Nedomāju, ka tur vēlaties palikt.

Iesaki citiem:

Savos rakstos par starptautisko likumdošanu un lingvistiskajām minoritātēm Jūs uzsverat, ka privātajā sfērā tiesības izteikties minoritātes valodā ir pielīdzināmas vārda brīvībai. Kā tādā gadījumā Jūs vērtējat Latvijas likumdošanā ietverto normu, kas ļauj privātajām raidorganizācijām svešvalodā raidīt tikai 25% no kopējā raidlaika?

Vārda brīvība nozīmē to, ka valdība nevar liegt vai likt šķēršļus jūsu izteiksmes brīvībai, kas ietver arī valodas izvēli privātās darbības jomās. Šķiet, ka 25% prasība ir šāds šķērslis. Jūs varat runāt krieviski vai ukrainiski tikai līdz noteiktai pakāpei, bet tas ierobežo jūsu iespējas savās privātajās aktivitātēs lietot valodu tik daudz, cik to vēlaties. Pārdomājot dažādu starptautisko organizāciju tādu kā ANO Cilvēktiesību komiteja, spriedumus, man izskatās, ka šī prasība varētu būt vārda brīvības ierobežojums.

Bet paraudzīsimies no citas puses. Latvija ir ļoti daudznacionāla zeme. Šeit dzīvo apmēram 58% latviešu, 29% krievu, tad seko 4% baltkrievu, un vēl citi, ieskaitot ukraiņus, poļus, un tā tālāk. Pastāv uzskats, ka bez šāda ierobežojuma intensīvā krievu valodas lietošana radītu draudus latviešu valodai kā valsts valodai.

Jums jābūt ļoti uzmanīgiem. Ir jānošķir valodas lietošana valsts un privātā jomā. Galvenais cilvēktiesību princips visās demokrātiskās sabiedrībās ir brīvība – vārda brīvība, reliģijas brīvība. Jūs nevarat piespiest cilvēkus viņu privāto nodarbošanos laikā runāt viņiem svešā valodā vai valodā, kurā viņi nevēlas runāt. Tāpat kā jūs varat brīvi izvēlēties, kurai reliģijai pievērsties. Tas nav valdības ziņā noteikt, ka jums jābūt katolim vai baptistam. Tā ir jūsu izvēle, kā rīkoties savas privātās darbības laukā. Un šeit ir tas pats! Cilvēki var izvēlēties, kuru valodu lietot.

Problēma, ka varbūt tas var nozīmēt draudus latviešu valodas lietošanai valsts līmenī, ir pavisam cits jautājums. Jūs varat aizsargāt latviešu valodas lietošanu valsts līmenī daudzos citos veidos, nepārkāpjot vārda brīvību. Ja jūs man teiksiet, ka minētā likuma norma pastāv, lai nodrošinātu valstij iespējas garantēt latviešu valodas lietošanu, tad es teiktu, ka saskaņā ar starptautisko likumdošanu tas nav pieņemami. Vārda brīvību mēs varam ierobežot tikai atsevišķos gadījumos. Tas, ko jūs man minējāt, nav viens no tiem.

Vai citur pasaulē tiek īstenota līdzīga prakse tai, kas pastāv Latvijā, uzliekot valodas lietošanas ierobežojumus privātām raidorganizācijām?

Latvija ir viena no nedaudzajām valstīm, kas tā rīkojas. Un, manuprāt, tas arī ir signāls. Ja jūs esat gandrīz vai vienīgie pasaulē, kas izvirza šādas prasības, tad, iespējams, jūs nerīkojaties īsti pareizi. Līdzīga situācija pastāvēja Turcijā, taču tagad tur tiek ieviestas izmaiņas.

Jūs domājat kurdu valodas ierobežojumus?

Jā. Tagad tiek pieļauta plašāka kurdu valodas lietošana. Kāpēc? Tāpēc, ka Turcija vēlas, lai to uzņemtu Eiropas Savienībā. Savukārt Eiropas Savienība lika Turcijai saprast, ka tai jābūt piekāpīgākai valodu lietošanas jomā, lai ievērotu cilvēktiesības.

Konferencē “Elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi un sabiedrības integrācija” Jūs runājāt par gadījumiem, kad valsts drīkst ierobežot valodas lietošanu. Tas var notikt, ja ir apdraudēta nacionālā drošība, teritoriālā integritāte, sabiedriskā drošība un veselība. Kas noteiks, ka ir pienācis laiks ierobežojumu ieviešanai kāda minētā faktora dēļ vai ka pienācis laiks ierobežojumus atcelt? Kā mēs varam zināt, ka šis laiks pienācis?

Vārda brīvību var ierobežot tikai ar likumu, un tas nozīmē, ka to dara valdība. No starptautisko cilvēktiesību viedokļa, tas ir visai skaidrs.

Taču jums jābūt ļoti uzmanīgiem. Nebūs pietiekami paziņot līdzīgi kā Turcijā, ka teritoriālās integritātes vārdā jāaizliedz kurdu valoda. Šajā gadījumā starp valodas lietošanu un teritoriju nav nekādas saistības. Starptautisko cilvēktiesību izpratnē teritoriālo integritāti apdraud tāda attīstība kā bruņota sacelšanās, kur, liekot lietā ieročus un spridzināšanu, tiek mēģināts nošķelties no valsts. Valodas lietošana, jūs man piedodiet, ir nieki.

Ņemsim par piemēru citu pamatotu iemeslu – sabiedrisko drošību. Jums jāparāda tieša saistība starp nepieciešamību aizsargāt sabiedrisko drošību un ierobežojumu, kas tiek uzlikts.

Taču valodas lietošana ietver arī politiskus aspektus.

Jā, protams.

Te interesants gadījums atrodams kaimiņos. Krievijas Valsts Dome pieņēmusi grozījumus likumā “Par Krievijas Federācijas tautu valodām”, kas aizliedz latīņu alfabēta izmantošanu valstī. Tas nozīmē, ka visas Krievijā dzīvojošās tautas tagad būs spiestas rakstīt kirilicā. Kā Jūs to komentētu? Vēl piebildīšu - likuma izmaiņu iniciatori neslēpj, ka šādi grozījumi ierosināti, lai liegtu Tatarstānai pāriet no kirilicas uz latīņu alfabētu.

Ja šie jaunie likuma grozījumi nozīmē, ka cilvēki savas privātās darbības jomā, komercdarbībā vairs nevarēs izmantot latīņu alfabēta burtus, tad, manuprāt, tā būtu vārda brīvības neievērošana. Alfabēts ir saistīts ar valodu, valodu aizsargā vārda brīvība privāto aktivitāšu jomā, un tāpēc saskaņā ar starptautisko likumdošanu tas būtu vārda brīvības ierobežojums.

Taču jūs arī sacījāt, ka Krievijas varasiestādes pieņēmušas šādus likuma grozījumus tādēļ, ka Tatarstāna nolēmusi izmantot latīņu alfabētu. Tā ir Tatarstānas valdība, un tas vairs nenozīmē valodas lietošanu privātās darbības līmenī. Tās patiesībā ir valsts iestādes, valsts amatpersonas. Šādā gadījumā runa nav par vārda brīvību, bet gan par to, vai šī prasība nebūs diskriminējoša.

Un vai tā būtu diskriminējoša, ja katram cilvēkam jebkurā teritorijā vienmēr būs jākārto kādas darīšanas ar valsti?

To, iespējams, varētu uzskatīt par diskrimināciju, manuprāt. Kad valodas vai alfabēta lietošanas prasības rada neizdevīgu, attiecīgajos apstākļos neattaisnojamu stāvokli, starptautiskās likumdošanas izpratnē tā ir ar likumu noteikta diskriminācija.

Otrajā lielākajā Latvijas pilsētā Daugavpilī dominējošās pozīcijās atrodas krievu valoda, bet visas formalitātes ar valsts vai pašvaldības iestādēm jākārto latviešu valodā. Daugavpilī, domājams, atradīsies cilvēki, kas latviešu valodu nemāk, tomēr kaut kādas darīšanas ar oficiālajām iestādēm viņiem ir jākārto. No vienas puses, amatpersonas var atbildēt krieviski, taču var to arī nedarīt. Vai, Jūsuprāt, šeit ar likumu būtu jāievieš kādas izmaiņas jeb vienkārši jānogaida, kamēr ikviens varēs sazināties latviski?

Ja kādā teritorijā dzīvo liels skaits minoritātes valodā runājošu cilvēku, bet valsts iestādes atsakās pieļaut šīs valodas izmantošanu saziņai ar amatpersonām, pastāv briesmas, ka tā ir diskriminācija.

Nesen ANO Cilvēktiesību komiteja izskatīja lietu, kas skar afrikandu valodā runājošo minoritāti Namībijā. Šī minoritāte blīvi apdzīvo nelielu valsts reģionu, un tās pārstāvji sacīja - mēs vēlējāmies sazināties ar valdības ierēdņiem un jautājām afrikandu valodā, taču ierēdņi atteicās mums šajā valodā atbildēt. Kaut gan viņi bija spējīgi to izdarīt, jo gandrīz visi valsts iestāžu darbinieki šajā valstī prot afrikandu valodu.

ANO Cilvēktiesību komiteja nolēma, ka attiecīgajā situācijā tā ir bijusi diskriminācija. Būtu bijis ļoti viegli nodrošināt noteiktus pakalpojumus minoritātes valodā, taču valdība bija nolēmusi to vispār nepieļaut. Līdz ar to Cilvēktiesību komitejas spriedums paredzēja, ka jānodrošina, lai valsts amatpersonas lietotu afrikandu valodu atbilstoši attiecīgajiem apstākļiem. Šis lēmums neprasīja, lai afrikandu valoda tiktu pasludināta par oficiālo valodu. Ne pavisam nē! Taču situācijās, kad valsts amatpersonām ir vienkārši un viegli izmantot minoritātes valodu, tas ir jādara.

Tātad, ja nav sūdzību par to, ka Daugavpilī, teiksim, kādam neatbild viņam saprotamā valodā - krieviski, nav nekāda pamata kaut ko mainīt?

Taisnība. Ir jābūt pieprasījumam. Tas nozīmē, ka tikai liela cilvēku skaita prasības gadījumā minoritātes valodas lietošana atbilstošā apjomā ir piemērota, attaisnojama un pamatota.

Ir jābūt politiskai prasībai?

Es teiktu, ka ne obligāti. Tās ir cilvēktiesības. Manuprāt, jums mazliet jāatbrīvojas no domām par politiku šajā gadījumā. Tie ir cilvēki, nevis politiska programma.

Daudzi domā, ka latviešu valoda ir apdraudēta un ja valsts valodas lietošanas prasības tiktu atvieglotas, gan valodas, gan kultūras pastāvēšana būtu briesmās. Kā Jūs to komentētu?

Šī situācija nav unikāla. Arī citviet pasaulē ir kaut kas līdzīgs. Franciski runājošo kopiena Kvebekā vēlas aizsargāt franču valodu anglosakšu kontinentā. Cits piemērs ir kataloņu minoritāte Spānijā. Jums jāsaprot, ka vārda brīvības respektēšana nenozīmē, ka jūs nedrīkstētu aizsargāt latviešu valodu. Oficiālās valodas aizsargāšana vai stiprināšana ir pieļaujama un iespējama, taču ne jau tādā veidā, kas pārkāptu vārda brīvību vai diskriminētu.

Kvebekas gadījumā ANO Cilvēktiesību komiteja lēma, ka nedrīkst aizliegt minoritāšu valodu izmantošanu privātu uzņēmumu izkārtnēs, taču valdība var pieprasīt, lai papildus tam uz izkārtnes parādītos arī teksts oficiālajā valodā. Tāda ir atšķirība no situācijas šeit. Pārdomājot šo 25% prasību raidorganizācijām, redzams, ka tā faktiski attur cilvēkus no tās valodas lietošanas, kuru viņi vēlētos izmantot savā privātajā darbības laukā.

Arī Katalonijā valdība spērusi vairākus soļus, mēģinot oficiālajai valodai nodrošināt spēcīgākas pozīcijas. Valdība atbalsta daudzas televīzijas programmas - ne tikai sabiedriskās, bet arī privātās: radio, televīziju programmas oficiālajā kataloņu valodā. Taču tā nav diskriminācija, jo attiecīgajā kontekstā ir attaisnojami un pamatoti palīdzēt kataloņu valodai vairāk nekā spāņu valodai. Valdība šodien var īstenot [valodas] aizsardzības pasākumus tādēļ, ka nepieciešams atzīt vēsturisko īstenību, netaisnās pagātnes sekas.

Kāds būtu Jūsu padoms, kā pārvarēt bailes par latviešu valodas pastāvēšanu?

Jums jāatsakās no domas, ka vienīgais veids, kā aizsargāt latviešu valodu ir nepieļaut un apturēt citu valodu lietošanu. Īstenojot dažādus pasākumus latviešu valodas aizsardzībai, izmantojiet pozitīvos piemērus, kas atrodami daudzās, daudzās Eiropas valstīs. Un neīstenojiet tādus ierobežojumus kā Turcijā vai Alžīrijā. Ja esat sliktā kompānijā, tad, iespējams, tomēr kaut ko nedarāt īsti pareizi. Un jūs esat vienā kompānijā ar Turciju un Alžīriju. Es nedomāju, ka jūs tur vēlaties palikt.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Aplisi 255x203

Skola nākotnei 5 Autors:Rita Kaša

Skafandrs 255x203

Kad atzīme nav svarīga 10 Autors:Rita Kaša

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

(Radošās) domāšanas prasmes Latvijas skolās Autors:Rita Kaša

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Melnais 1.septembris 1 Autors:Rita Kaša