Foto: AFI, Nora Krevneva
Cik tālu mēs esam tikuši, popularizējot “gāzi grīdā” orientāciju ekonomikā, var skaidri redzēt šodien. Bet vai ar buldozeru no purva vispār kaut ko var izvilkt?
Politika.lv turpina rakstu sēriju, kurā mēs analizējam, kā 9.Saeimas partijas ir pildījušas savus solījumus, ko devušas pirms četriem gadiem — pirms 2006. gada parlamenta vēlēšanām. Šoreiz stāstām par LPP/LC, kas, bruņojusies ar baznīctēvu svētību, spiedusi pedāli līdz grīdai un palīdzējusi vest valsti krīzē.
Pirms četriem gadiem tika izveidota jauna vēlēšanu apvienība. Kādam varbūt šķiet, ka tas tika darīts, lai atgrieztu politikas apritē iepriekšējās vēlēšanās neveiksmi cietušo Latvijas ceļu. Taču nē. Latvijas Pirmās partijas (LPP) un Latvijas ceļa (LC) vēlēšanu apvienības mērķis bija kas krietni cēlāks. Viņi solīja panākt “ilgtspējīgu valsts attīstību, kas nākamajos gados padarīs Latviju par Eiropas ekonomikas „tīģeri””. Kādu laiku šis tīģeris tiešām demonstrēja neticamus lēcienus un kampienus, taču viss beidzās ar strauju un sāpīgu kritienu dziļajā krīzes bedrē. Un LPP/LC pārstāvim Ivaram Godmanim tika tas gods būt premjera krēslā kritiena smagākajos brīžos. Tieši Godmanis noslēdza pirmo vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), tāpat arī viņa vadībā un uzraudzībā valsts pārņēma Parex banku. Abi šie 2008. gada nogales notikumi ietekmē visus Latvijas iedzīvotājus vēl šodien. Un ietekmēs vēl ilgu laiku. Reklāmista Ērika Stendzenieka “buldozeri”, lai arī tikai ar 10 vietām Saeimā, savu vagu šeit ir atstājuši.
LPP/LC frakcijas vadītājs Andris Bērziņš labprāt kritiski izsakās par citu partiju šīgada vēlēšanu programmām. Tajās esot sarakstīti pārlieku lieli solījumi. Citu partiju politiķi rīkojas tā, it kā “sēdētu pie tīra, noslaucīta galda, kur nav jāievēro nekādas pēctecības lietas, kur visu tā rīt no rīta var sākt pilnīgi no jauna”, norāda Bērziņš. Tomēr es vēlos zināt, kā tad pēdējos gados īsti ir veicies pašai LPP/LC. Par varu un ietekmi viņi nevarot sūdzēties, atzīst Bērziņš. Atšķirībā no citām Saeimā pārstāvētajām partijām šī nav šķēlusies, arī neviens biedrs nav pametis partijas rindas. Arī aiziešanu opozīcijā līdz ar Godmaņa valdības krišanu 2009. gada martā politiķis neuzskata par neveiksmi. LPP/LC ietekme esot pat palielinājusies. Tomēr Bērziņš atzīst, ka ne uz visu mandātperiodu var skatīties caur rozā brillēm: “Mēs esam bijuši spiesti arī dažkārt atkāpties no saviem uzstādījumiem, jo vienkārši — te tas atkal vulgāri jāatkārto — mums ir tās koalīcijas vienmēr.”
Trauslie brīnumzemes sapņi
LPP/LC ir iegājusi tautas folklorā ar sava biedra, kādu laiku satiksmes ministra, bet pašlaik — Rīgas vicemēra Aināra Šlesera pieeju ekonomikas attīstībai — “gāzi grīdā!”, un nekas mūs nespēs apstādināt. Diemžēl tā īsti nesanāca. Izrādījās, ka Latvija tomēr nav brīnumzeme, uz kuru neattiecas ekonomikas likumi. LPP/LC solījumi — vidējā alga 500 latu apmērā un vidējā pensija 200 latu apmērā — šodien ir tuvu realitātei. Taču šeit jāņem vērā lielais pirktspējas kritums, ko izraisīja inflācija. Tāpat arī tas, ka Latvijā joprojām ir viens no augstākajiem bezdarba līmeņiem Eiropas Savienībā (ES). Vai politiķi savā alkatībā iegūt balsis nesasolīja pārāk daudz un pārāk ātri? Nē, Bērziņš algu celšanā un inflācijas kāpumā grib vismaz daļu vainas uzvelt Latvijas iedzīvotājiem. “Tā bija vienkārši sabiedrības vēlme dzīvot labāk,” viņš skaidro. Viņaprāt, no vienas puses tas neesot nekas pretdabisks: “Iestājoties Eiropas Savienībā, mēs gribam saņemt Eiropas Savienības algas. Mēs gribam trīsreiz gadā aizbraukt, teiksim, uz kūrortu atpūsties. Nu kas tā par lietu, kas es varu tikai knapi vienu reizi aizbraukt?” Taču, palielinot algas, neesot panākts attiecīgs ražīguma kāpums.
Tomēr nav skaidrs, kāpēc LPP/LC neiestājās pret šādu “nepamatotu” algu celšanu. Varbūt tad tiešām labāk būtu ķērušies klāt pie saviem solījumiem nodokļu jomā. Tas arī pildītu darbaļaužu maciņus, un tajā pašā laikā uzņēmējiem būtu brīvākas rokas! Un šādu solījumu, turklāt precīzos ciparos izteiktu, partijai pirms četriem gadiem netrūka. Tika solīts gan samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 15%, gan palielināt neapliekamo minimumu līdz minimālajai algai. Bet jo īpaši dāsna LPP/LC bija pret ģimenēm — māmiņu algas maksāšot līdz bērna 3 gadu vecumam, un vispār valsts atbalstīšot ģimenes līdz bērna pilngadībai. Realitātē gan sanāca nedaudz citādāk. Jeb, precīzāk sakot, no solītā čiks vien sanāca. “Krīzes premjeram” Godmanim pirmajam nācās ķerties pie lielajām šķērēm un ātri, brutāli, bez anestēzijas veikt dziļus griezienus valsts budžetā. Nodokļu pazemināšanas apoloģētu partijas pārstāvim nācās sakost zobus un paaugstināt pievienotās vērtības nodokli. Kā tad tā? Partijas programma vairs nebija derīga? Bērziņš tomēr negrib piekrist kritikai pret LPP/LC premjeru: “Godmanim pārmet, ka viņš paaugstināja pievienotās vērtības nodokli, bet Godmanim ir atbilde. Viņš paaugstināja pievienotās vērtības nodokli, tas nozīmē, pārlika nodokļu smagumu uz patēriņu. Bet vienlaikus viņš samazināja iedzīvotāju ienākuma nodokli no 25% uz 23%.” Šajos lēmumos esot bijusi ekonomiska loģika un pat politiska filozofija, klāsta Bērziņš. Klausoties šajos vārdos, nākas secināt, ka tādā gadījumā LPP/LC partijas programmā un solījumos nebija ne šīs loģikas, ne arī šīs filozofijas. Tikmēr partijas pārstāvis turpina runāt, asi kritizējot pašreizējo, Dombrovska (JL), valdību. Tie gan uzvedoties kā tādi grāmatveži. Tiekot veikta vienkārša ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana, bet pēc tam kaut ūdens plūdi, skarbi teic Bērziņš.
Būvēsim ministriju!
Varētu gan jautāt, vai par plūdiem (lasi — gaidāmo krīzi) domāja LPP/LC “buldozeri” ar nebeidzamajiem solījumu krājumiem. Šī partija, šķiet, ne mirkli nav šaubījusies par vienu no krīzes katalizatoriem — būvniecības nozari. Šajā sfērā jau nu gan būs tikai attīstība, tāpēc spiežam “gāzi grīdā” un solām izveidot arī īpašu Būvniecības ministriju! Kad atgādinu Bērziņam par šo solījumu, viņš manāmi saminstinās. Nekas tāds konkrēts jau patiesībā neesot solīts, tā esot bijusi tikai “tāda savdabīga paklanīšanās būvniecības nozarei, kura ļoti vēlējās, lai būtu ministrija”. Un vispār, nav runa īsti par ministriju, bet gan struktūru, kas pārrauga nozari, uzsver Bērziņš. Kā izrādās, būvniecības nozare nokļuva ķezā ne jau dēļ pārlieku straujās ekspansijas, banku vieglprātīgās kreditēšanas un spekulācijām nekustamo īpašumu tirgū. Nē, tas esot noticis tieši tāpēc, ka netika izveidota šāda īpaša struktūra. Arī tagad LPP/LC vēloties izveidot īpašo uzdevumu ministra posteni būvniecības sfērai.
Īpašu uzmanību LPP/LC pievērsa arī Rīgas lidostai. Pirms četriem gadiem tika solīts attīstīt mūsu lidostu par lielāko lidojumu centru Austrumeiropā. Savā ziņā attīstība tur tiešām notiek — pagājušajā gadā pasažieru skaits pārsniedza 4 miljonus, turklāt tas auga arī vispārējās aviācijas nozares krīzes laikā. Taču jautājums — par kādu cenu? Pēdējā laika notikumi — lidostas strīds ar airBaltic, kā arī neskaidrības ap nacionālās lidsabiedrības zīmolu — nevēstī neko labu. Turklāt tie ir tikai kārtējie apstiprinājumi tam, ka airBaltic vadītājs Bertolts Fliks biežāk aizstāv savas personīgās nevis Latvijas valsts intereses. Taču LPP/LC par Fliku nešaubās. Viņš ir savējais, skaidro Bērziņš: “Es Bertoltu Fliku pazīstu no agrīniem 90. gadiem, un izskatās, ka viņš ir nopietni apmeties Latvijā — nopietni taisīt biznesu uz ilgu laiku. Un tieši tāpēc man šķiet, ka kaut kādas pilnīgas aplamības vai muļķības viņš nedarīs.” Laikam jau līdzīga argumentācija bija bēdīgi slavenā Šlesera šofera dēla gadījumā. Protams, Flikam ir arī savas intereses, to Bērziņš nenoliedz. Kā jau katrs kapitālists, viņš gribot gūt kādu labumu no visa pasākuma. Vai šīs intereses vienmēr ir savienojamas ar Latvijas valsts kā galvenā airBaltic akcionāra interesēm, ir pat ļoti apšaubāmi. Tajā pašā laikā skaidrs ir tas, ka bez airBaltic Rīgas lidostas attīstība nav iespējama. Jeb, kā izsakās Bērziņš, bez šīs aviokompānijas mēs lidostu “varam iesālīt”. Taču nopietni šaubīties var arī par LPP/LC grandiozajiem plāniem — palielināt pasažieru plūsmu Rīgas lidostā līdz 30 miljoniem. Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas Ārlandas lidostā pagājušogad pabija 16 miljoni pasažieru. Apgalvot, ka mēs pārspēsim skandināvus, ir tiešām naivi.
Par ģimeni — cieti
Jāatzīst, ģimeniskās saites un struktūras LPP/LC ir tuvas ne tikai politiskajā sfērā. Demogrāfiskā situācija Latvijā ir ļoti satraucoša, norāda Bērziņš. Viņaprāt, līdz šim nav darīts pietiekami daudz, lai to uzlabotu: “Tas ir jautājums, kur ir jārīkojas tūlīt, neatkarīgi no tā, cik mums budžetā ir naudas vai nav naudas. Pretējā gadījumā pēc divdesmit gadiem mēs to vienkārši vairs nevarēsim izdarīt.” Budžetā naudas mums ir patiešām maz, māmiņu algām un tamlīdzīgiem labumiem diez vai sanāks. Laikam jau tāpēc LPP/LC savā 2006. gada priekšvēlēšanu kampaņā vērsās pret „ļaunākajiem ģimenes ienaidniekiem” — seksuālajām minoritātēm. Partija solīja ierobežot “homoseksuālisma propagandu”. Protams, te uzreiz varētu jautāt, ko viņi īsti domāja ar šādu -ismu un vai viņu fantāziju pasaulē runā arī par “socialitāti”, nevis “sociālismu”. Taču pats galvenais — kā vispār šādu solījumu var īstenot? LPP/LC pārstāvis pie šāda jautājuma samulst un skaidro, ka nevienā dokumentā nekas tāds — par ierobežošanu — jau nu gan neesot rakstīts. Partijas nostāja šajā jautājumā gan ir stingra. Vai, ja gribat, cieta. “Mēs nekad neesam teikuši, ka šīs lietas ir jānes publiski uz ielas. Mēs nekad neesam teikuši, ka šīs lietas ir publiski jāreklamē, ka tās ir jāmēģina padarīt par atraktīvām un interesantām, lai tādā veidā piesaistītu jaunus klientus vai nenobriedušus prātus,” gluži kā mantru noskalda Bērziņš. Nekas konkrēts šajā lauciņā gan nav izdarīts, neviena „nezāle” ar „nepareizo” seksuālo orientāciju pēdējo četru gadu laikā nav izravēta. Kāpēc tik slikti strādājam? Izrādās, pašreizējā situācija LPP/LC visnotaļ apmierinot, taču pasarg’, Dievs, ja kāds mēģinās ieviest geju laulības vai bērnu adopciju homoseksuālu pāru ģimenēs! Bērziņš noteikti balsošot pret, turklāt ar cēlu domu par mūsu valsts nākotni: “Mēs ļoti labi apzināmies, ka tas uzdevums, kas Latvijas valstij pašlaik ir svarīgākais — saglabāt to dzīvo tautas spēku — to uzdevumu, popularizējot atšķirīgas seksuālas orientācijas, vispār nav iespējams izdarīt.”
Cik tālu mēs esam tikuši, popularizējot “gāzi grīdā” orientāciju ekonomikā, var skaidri redzēt šodien. Vai tas būtu tas purvs, no kura mūs sola izvilkt buldozers? Vai ar buldozeru vispār kaut ko no purva var izvilkt? Par to der aizdomāties, atskatoties uz LPP/LC dzejnieku iepriekšējo vēlēšanu solījumiem. Un galu galā – varbūt tiešām nevajag tik daudz uztraukties par “tīģeru” seksuālo orientāciju! Svarīgāk ir, lai šie nelec augstāk par savu pēcpusi.