Atslēgvārdi:

LPP/LC buldozeru dzeja tīģeriem 14

Cik tālu mēs esam tikuši, popularizējot “gāzi grīdā” orientāciju ekonomikā, var skaidri redzēt šodien. Bet vai ar buldozeru no purva vispār kaut ko var izvilkt?

Iesaki citiem:

Politika.lv turpina rakstu sēriju, kurā mēs analizējam, kā 9.Saeimas partijas ir pildījušas savus solījumus, ko devušas pirms četriem gadiem — pirms 2006. gada parlamenta vēlēšanām. Šoreiz stāstām par LPP/LC, kas, bruņojusies ar baznīctēvu svētību, spiedusi pedāli līdz grīdai un palīdzējusi vest valsti krīzē.

Pirms četriem gadiem tika izveidota jauna vēlēšanu apvienība. Kādam varbūt šķiet, ka tas tika darīts, lai atgrieztu politikas apritē iepriekšējās vēlēšanās neveiksmi cietušo Latvijas ceļu. Taču nē. Latvijas Pirmās partijas (LPP) un Latvijas ceļa (LC) vēlēšanu apvienības mērķis bija kas krietni cēlāks. Viņi solīja panākt “ilgtspējīgu valsts attīstību, kas nākamajos gados padarīs Latviju par Eiropas ekonomikas „tīģeri””. Kādu laiku šis tīģeris tiešām demonstrēja neticamus lēcienus un kampienus, taču viss beidzās ar strauju un sāpīgu kritienu dziļajā krīzes bedrē. Un LPP/LC pārstāvim Ivaram Godmanim tika tas gods būt premjera krēslā kritiena smagākajos brīžos. Tieši Godmanis noslēdza pirmo vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF), tāpat arī viņa vadībā un uzraudzībā valsts pārņēma Parex banku. Abi šie 2008. gada nogales notikumi ietekmē visus Latvijas iedzīvotājus vēl šodien. Un ietekmēs vēl ilgu laiku. Reklāmista Ērika Stendzenieka “buldozeri”, lai arī tikai ar 10 vietām Saeimā, savu vagu šeit ir atstājuši.



LPP/LC frakcijas vadītājs Andris Bērziņš labprāt kritiski izsakās par citu partiju šīgada vēlēšanu programmām. Tajās esot sarakstīti pārlieku lieli solījumi. Citu partiju politiķi rīkojas tā, it kā “sēdētu pie tīra, noslaucīta galda, kur nav jāievēro nekādas pēctecības lietas, kur visu tā rīt no rīta var sākt pilnīgi no jauna”, norāda Bērziņš. Tomēr es vēlos zināt, kā tad pēdējos gados īsti ir veicies pašai LPP/LC. Par varu un ietekmi viņi nevarot sūdzēties, atzīst Bērziņš. Atšķirībā no citām Saeimā pārstāvētajām partijām šī nav šķēlusies, arī neviens biedrs nav pametis partijas rindas. Arī aiziešanu opozīcijā līdz ar Godmaņa valdības krišanu 2009. gada martā politiķis neuzskata par neveiksmi. LPP/LC ietekme esot pat palielinājusies. Tomēr Bērziņš atzīst, ka ne uz visu mandātperiodu var skatīties caur rozā brillēm: “Mēs esam bijuši spiesti arī dažkārt atkāpties no saviem uzstādījumiem, jo vienkārši — te tas atkal vulgāri jāatkārto — mums ir tās koalīcijas vienmēr.”


Trauslie brīnumzemes sapņi

LPP/LC ir iegājusi tautas folklorā ar sava biedra, kādu laiku satiksmes ministra, bet pašlaik — Rīgas vicemēra Aināra Šlesera pieeju ekonomikas attīstībai — “gāzi grīdā!”, un nekas mūs nespēs apstādināt. Diemžēl tā īsti nesanāca. Izrādījās, ka Latvija tomēr nav brīnumzeme, uz kuru neattiecas ekonomikas likumi. LPP/LC solījumi — vidējā alga 500 latu apmērā un vidējā pensija 200 latu apmērā — šodien ir tuvu realitātei. Taču šeit jāņem vērā lielais pirktspējas kritums, ko izraisīja inflācija. Tāpat arī tas, ka Latvijā joprojām ir viens no augstākajiem bezdarba līmeņiem Eiropas Savienībā (ES). Vai politiķi savā alkatībā iegūt balsis nesasolīja pārāk daudz un pārāk ātri? Nē, Bērziņš algu celšanā un inflācijas kāpumā grib vismaz daļu vainas uzvelt Latvijas iedzīvotājiem. “Tā bija vienkārši sabiedrības vēlme dzīvot labāk,” viņš skaidro. Viņaprāt, no vienas puses tas neesot nekas pretdabisks: “Iestājoties Eiropas Savienībā, mēs gribam saņemt Eiropas Savienības algas. Mēs gribam trīsreiz gadā aizbraukt, teiksim, uz kūrortu atpūsties. Nu kas tā par lietu, kas es varu tikai knapi vienu reizi aizbraukt?” Taču, palielinot algas, neesot panākts attiecīgs ražīguma kāpums.



Tomēr nav skaidrs, kāpēc LPP/LC neiestājās pret šādu “nepamatotu” algu celšanu. Varbūt tad tiešām labāk būtu ķērušies klāt pie saviem solījumiem nodokļu jomā. Tas arī pildītu darbaļaužu maciņus, un tajā pašā laikā uzņēmējiem būtu brīvākas rokas! Un šādu solījumu, turklāt precīzos ciparos izteiktu, partijai pirms četriem gadiem netrūka. Tika solīts gan samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli līdz 15%, gan palielināt neapliekamo minimumu līdz minimālajai algai. Bet jo īpaši dāsna LPP/LC bija pret ģimenēm — māmiņu algas maksāšot līdz bērna 3 gadu vecumam, un vispār valsts atbalstīšot ģimenes līdz bērna pilngadībai. Realitātē gan sanāca nedaudz citādāk. Jeb, precīzāk sakot, no solītā čiks vien sanāca. “Krīzes premjeram” Godmanim pirmajam nācās ķerties pie lielajām šķērēm un ātri, brutāli, bez anestēzijas veikt dziļus griezienus valsts budžetā. Nodokļu pazemināšanas apoloģētu partijas pārstāvim nācās sakost zobus un paaugstināt pievienotās vērtības nodokli. Kā tad tā? Partijas programma vairs nebija derīga? Bērziņš tomēr negrib piekrist kritikai pret LPP/LC premjeru: “Godmanim pārmet, ka viņš paaugstināja pievienotās vērtības nodokli, bet Godmanim ir atbilde. Viņš paaugstināja pievienotās vērtības nodokli, tas nozīmē, pārlika nodokļu smagumu uz patēriņu. Bet vienlaikus viņš samazināja iedzīvotāju ienākuma nodokli no 25% uz 23%.” Šajos lēmumos esot bijusi ekonomiska loģika un pat politiska filozofija, klāsta Bērziņš. Klausoties šajos vārdos, nākas secināt, ka tādā gadījumā LPP/LC partijas programmā un solījumos nebija ne šīs loģikas, ne arī šīs filozofijas. Tikmēr partijas pārstāvis turpina runāt, asi kritizējot pašreizējo, Dombrovska (JL), valdību. Tie gan uzvedoties kā tādi grāmatveži. Tiekot veikta vienkārša ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana, bet pēc tam kaut ūdens plūdi, skarbi teic Bērziņš.




Būvēsim ministriju!

Varētu gan jautāt, vai par plūdiem (lasi — gaidāmo krīzi) domāja LPP/LC “buldozeri” ar nebeidzamajiem solījumu krājumiem. Šī partija, šķiet, ne mirkli nav šaubījusies par vienu no krīzes katalizatoriem — būvniecības nozari. Šajā sfērā jau nu gan būs tikai attīstība, tāpēc spiežam “gāzi grīdā” un solām izveidot arī īpašu Būvniecības ministriju! Kad atgādinu Bērziņam par šo solījumu, viņš manāmi saminstinās. Nekas tāds konkrēts jau patiesībā neesot solīts, tā esot bijusi tikai “tāda savdabīga paklanīšanās būvniecības nozarei, kura ļoti vēlējās, lai būtu ministrija”. Un vispār, nav runa īsti par ministriju, bet gan struktūru, kas pārrauga nozari, uzsver Bērziņš. Kā izrādās, būvniecības nozare nokļuva ķezā ne jau dēļ pārlieku straujās ekspansijas, banku vieglprātīgās kreditēšanas un spekulācijām nekustamo īpašumu tirgū. Nē, tas esot noticis tieši tāpēc, ka netika izveidota šāda īpaša struktūra. Arī tagad LPP/LC vēloties izveidot īpašo uzdevumu ministra posteni būvniecības sfērai.



Īpašu uzmanību LPP/LC pievērsa arī Rīgas lidostai. Pirms četriem gadiem tika solīts attīstīt mūsu lidostu par lielāko lidojumu centru Austrumeiropā. Savā ziņā attīstība tur tiešām notiek — pagājušajā gadā pasažieru skaits pārsniedza 4 miljonus, turklāt tas auga arī vispārējās aviācijas nozares krīzes laikā. Taču jautājums — par kādu cenu? Pēdējā laika notikumi — lidostas strīds ar airBaltic, kā arī neskaidrības ap nacionālās lidsabiedrības zīmolu — nevēstī neko labu. Turklāt tie ir tikai kārtējie apstiprinājumi tam, ka airBaltic vadītājs Bertolts Fliks biežāk aizstāv savas personīgās nevis Latvijas valsts intereses. Taču LPP/LC par Fliku nešaubās. Viņš ir savējais, skaidro Bērziņš: “Es Bertoltu Fliku pazīstu no agrīniem 90. gadiem, un izskatās, ka viņš ir nopietni apmeties Latvijā — nopietni taisīt biznesu uz ilgu laiku. Un tieši tāpēc man šķiet, ka kaut kādas pilnīgas aplamības vai muļķības viņš nedarīs.” Laikam jau līdzīga argumentācija bija bēdīgi slavenā Šlesera šofera dēla gadījumā. Protams, Flikam ir arī savas intereses, to Bērziņš nenoliedz. Kā jau katrs kapitālists, viņš gribot gūt kādu labumu no visa pasākuma. Vai šīs intereses vienmēr ir savienojamas ar Latvijas valsts kā galvenā airBaltic akcionāra interesēm, ir pat ļoti apšaubāmi. Tajā pašā laikā skaidrs ir tas, ka bez airBaltic Rīgas lidostas attīstība nav iespējama. Jeb, kā izsakās Bērziņš, bez šīs aviokompānijas mēs lidostu “varam iesālīt”. Taču nopietni šaubīties var arī par LPP/LC grandiozajiem plāniem — palielināt pasažieru plūsmu Rīgas lidostā līdz 30 miljoniem. Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas Ārlandas lidostā pagājušogad pabija 16 miljoni pasažieru. Apgalvot, ka mēs pārspēsim skandināvus, ir tiešām naivi.


Par ģimeni — cieti

Jāatzīst, ģimeniskās saites un struktūras LPP/LC ir tuvas ne tikai politiskajā sfērā. Demogrāfiskā situācija Latvijā ir ļoti satraucoša, norāda Bērziņš. Viņaprāt, līdz šim nav darīts pietiekami daudz, lai to uzlabotu: “Tas ir jautājums, kur ir jārīkojas tūlīt, neatkarīgi no tā, cik mums budžetā ir naudas vai nav naudas. Pretējā gadījumā pēc divdesmit gadiem mēs to vienkārši vairs nevarēsim izdarīt.” Budžetā naudas mums ir patiešām maz, māmiņu algām un tamlīdzīgiem labumiem diez vai sanāks. Laikam jau tāpēc LPP/LC savā 2006. gada priekšvēlēšanu kampaņā vērsās pret „ļaunākajiem ģimenes ienaidniekiem” — seksuālajām minoritātēm. Partija solīja ierobežot “homoseksuālisma propagandu”. Protams, te uzreiz varētu jautāt, ko viņi īsti domāja ar šādu -ismu un vai viņu fantāziju pasaulē runā arī par “socialitāti”, nevis “sociālismu”. Taču pats galvenais — kā vispār šādu solījumu var īstenot? LPP/LC pārstāvis pie šāda jautājuma samulst un skaidro, ka nevienā dokumentā nekas tāds — par ierobežošanu — jau nu gan neesot rakstīts. Partijas nostāja šajā jautājumā gan ir stingra. Vai, ja gribat, cieta. “Mēs nekad neesam teikuši, ka šīs lietas ir jānes publiski uz ielas. Mēs nekad neesam teikuši, ka šīs lietas ir publiski jāreklamē, ka tās ir jāmēģina padarīt par atraktīvām un interesantām, lai tādā veidā piesaistītu jaunus klientus vai nenobriedušus prātus,” gluži kā mantru noskalda Bērziņš. Nekas konkrēts šajā lauciņā gan nav izdarīts, neviena „nezāle” ar „nepareizo” seksuālo orientāciju pēdējo četru gadu laikā nav izravēta. Kāpēc tik slikti strādājam? Izrādās, pašreizējā situācija LPP/LC visnotaļ apmierinot, taču pasarg’, Dievs, ja kāds mēģinās ieviest geju laulības vai bērnu adopciju homoseksuālu pāru ģimenēs! Bērziņš noteikti balsošot pret, turklāt ar cēlu domu par mūsu valsts nākotni: “Mēs ļoti labi apzināmies, ka tas uzdevums, kas Latvijas valstij pašlaik ir svarīgākais — saglabāt to dzīvo tautas spēku — to uzdevumu, popularizējot atšķirīgas seksuālas orientācijas, vispār nav iespējams izdarīt.”



Cik tālu mēs esam tikuši, popularizējot “gāzi grīdā” orientāciju ekonomikā, var skaidri redzēt šodien. Vai tas būtu tas purvs, no kura mūs sola izvilkt buldozers? Vai ar buldozeru vispār kaut ko no purva var izvilkt? Par to der aizdomāties, atskatoties uz LPP/LC dzejnieku iepriekšējo vēlēšanu solījumiem. Un galu galā – varbūt tiešām nevajag tik daudz uztraukties par “tīģeru” seksuālo orientāciju! Svarīgāk ir, lai šie nelec augstāk par savu pēcpusi.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (14) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Meinhardt 08.09.2010 21:38
Ar Saskaņas Centru ir sarežģīti - no vienas puses viņi piedāvā dažas ļoti vajadzīgas nodokļu reformas (progresīvais iedzīvotāju ienākumu nodoklis un neapliekamais minimums, šķiet arī jūtamāks NĪ nodoklis, toties šādi tādi atvieglojumi citur. Priekš daudziem maznodrošinātiem cilvēkiem ilgi gaidītas reformas, ko citas partijas nevēlas normālā veidā piedāvāt). No otras puses Saskaņas Centrs (ja tas darbosies visas valsts nevis atsevišķā pašvaldībā - Rēzeknē, Rīgā u.c.) var nozīmēt diezgan lielu triecienu pilsoniskajam mieram un mūsu jau tāpat trūcīgajam sociālajam kapitālam - t.i. iedzīvotāju un dažādu institūciju savstarpējai uzticībai. (Un ironiski, ka lielākie dezintegratori nosaukušies par "Saskaņu".)

Lai kādi arī nebūtu tie TP, LPP/LC un citi "trekno gadu" valdītāji - viņi normāli prata runāt latviski, nesvinēja PSRS okupācijas svētkus, nepļāpāja niekus par statusu krievu valodai. Varbūt pieļāva kļūdas, bet vismaz bezjēdzīgi netracināja cilvēkus. Paskatoties uz tādiem ļaudīm kā Alfrēds Rubiks, Leonīds Kurdjumovs, Aleksandrs Mirskis, Nikolajs Kabanovs, Boriss Cilevičs - mani neatstāj doma, ka "Saskaņas Centrs" ir galvenā pretvalstisku elementu pulcēšanās vieta. Nevienam politiķim pirms "Saskaņas Centra" un PCTVL nebija ienācis prātā publiski svinēt visādus okupantu svētkus - 9.maiju (t.i. nevis vienkārši pieminēt kritušos - kam ikviens datums ir labs, bet gan SVINĒT - ar dziesmām, dančiem un salūtu); nemaz nerunājot par 13.oktobri - "Rīgas atbrīvošanas" gadadienu, uz kuru savā oficiālajā lomā aizdevās Rīgas mērs Ušakovs. Ak nē - viens tāds ir arī mums - Uldis Freimanis (un daži viņa līdzjutēji), kuri svinēja "Rīgas atbrīvošanu" 1.jūlijā, kad te iesoļoja nacisti.

No vienas puses man ir brīvi uzskati - ja kāds grib svinēt okupācijas un re-okupācijas gadadienas vai, teiksim, miermīlīgi apliecināt savu rasismu - nekādu iebildumu (un būtu nepareizi likt tam šķēršļus). Bet, ja kādi vīri un sievas pretendē uz mūsu valsts pilsoņu pārstāvniecību, tad no pagātnes grēkiem un kļūdām vajadzētu atkrustīties, lai vismaz uz dienesta pilnvaru laiku neapkaunotu augsto ieņemamo amatu.

Īsumā - "Saskaņas centram" šoreiz var vēlēšanās būt panākumi (tāpat kā boļševikiem Krievijā 1917.-1920.g. pilsoņu kara gados, jo viņi kopā ar kreisajiem eseriem bija vienīgie, kas zemniekiem solīja zemi). Bet ilgtermiņā nekas labs mūs negaida.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 08.09.2010 17:59
Un man ir prieks, ka man nav aizspriedumu, kas samazina izvēles alternatīvas. Es izvēlos SC valdības stilu. :))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Meinhardt 08.09.2010 17:53
>>> Dombrovska valdība atteicās celt potenciālo IKP (taisni otrādi - darba tirgū tika darīts pretējais - augsts bezdarba līmenis liek cilvēkiem atstāt darba tirgu, bet 100latnieku programma deldē viņu darbaspējas un tā ir kauna traips šo cilvēku biogrāfijā uz visu mūžu). Dombrovskis tā vietā darīja visu, lai samazinātu maksātspējīgo pieprasījumu.
======
Viegli kritizēt, bet grūti pašam darīt. Ja man ir jāizvēlas - Kalvīša/Šķēles, Godmaņa/Šlesera vai tomēr Repšes/Dombrovska valdības stils, tad pēdējais man patīk daudz labāk. Jo eksports pieaug, tekošā konta deficītu ir aizstājis neliels pārpalikums. Un smadzeņu pūderēšanu un izsaimniekošanas tendences valdībā (Slakteris, Demakova un citi brīnumdari) ir aizstājuši cilvēki, kuri vismaz saprot, kas pie mums notiek un kuri procesus kontrolē, nevis ļauj notikt kreditēšanas/inflācijas/budžeta izsaimniekošanas ārprātam.

Protams, ka Latvijas pretkrīzes risinājumi (ieskaitot iekšējo devalvāciju) galīgi neatbilst konvencionālai ekonomikas teorijai - Paul Krugman (Nobeļa laureāts un New York Times komentētājs) visu laiku mudina stimulēt darbavietu rašanos.
Tomēr Latvijā ar pieticīgo valsts ārējo parādu (bet priekš mūsu mērogiem visai ievērojamo mājsaimniecību kredītu nastu), ar mūsu demogrāfijas rādītājiem (kopš 90-to gadu sākuma nav piedzimuši cilvēki - un drīz šī "bedre" stāsies darba ierindā) - nav īsti no kā stimulēt. Var vienīgi uztaisīt vēl dziļāku parādu - t.i. neefektīvi notērēt vēl vairāk naudas. Un par visiem šiem daudzo tēvu grēkiem nākamajai - mazskaitlīgajai - Latvijas iedzīvotāju paaudzei nāksies samaksāt.

Valstīs, kur gaidāms kopprodukta pieaugums, var drošāk stimulēt un arī ielīst parādos. Amerikāņiem (lai kas īstermiņā nenotiktu ar darbavietām) summārais dzimstības koeficients ir 2.1 bērnu vidēji vienai sievietei (nevis 1.3 bērni - kā pie mums). Arī Rietumeiropā (Vācijā, Spānijā, Itālijā) ir iespējams kaut ko stimulēt pat pie sliktas dzimstības - jo viņi var atļauties masveidā ielaist imigrantus. Mums jau tagad dzīvo nepilns miljons neseno (PSRS okupācijas laiku) imigrantu; t.sk. kādi 340 tūkstoši ir nepilsoņi. Kur nu vēl vairāk?!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

meinhardt 08.09.2010 17:17
Kalvja sacītais "trūkst kapacitātes" ir pasakāms arī precīzāk - katrai valstij ir savs potenciālais IKP, kuru nosaka pieejamās ražošanas jaudas (iegādātās iekārtas) un darbaspēka kvalitātes (izglītība, prasmes, darba pieredze, utt.) un apjoms. Dombrovska valdība atteicās celt potenciālo IKP (taisni otrādi - darba tirgū tika darīts pretējais - augsts bezdarba līmenis liek cilvēkiem atstāt darba tirgu, bet 100latnieku programma deldē viņu darbaspējas un tā ir kauna traips šo cilvēku biogrāfijā uz visu mūžu). Dombrovskis tā vietā darīja visu, lai samazinātu maksātspējīgo pieprasījumu. Bet tas ir īstermīņa pasākums, vēl vairāk - šī attieksme pārliecināja tos uzņēmumus (sevišķi, kas strādā vietējam tirgum), neinvestēt papildus ražošanas jaudās, t.i. spieda koncentrēties nevis uz apgrozījumu, bet gan uz rentabilitāti. Lieki teikt - kad atgreizīsies maksātspējīgais pieprasījums, tad mūs sagaida jauna inflacija vai arī importētājiem tas būs uzvaras gājiens.

Savā ziņā Kalvīša valdībai bija mazas izvēles iespējas. Latvijā ieprieksējo valdību (t.sk., kas ir sevišķi neizprotami, arī Repšes valdības dēļ) neizdarības dēļ bija maz nozaru, kuros būtu jēga investēt. NĪ bija gandrīz vienīgā un tā tad arī piedzīvoja intereses pieaugumu. Neviens investors nesāks veidot jaunu nozari tukšā vietā tikai tāpēc, ka viņam ir pieejama lēta nauda un tas celtu valsts prestižu vai kaut kā savādāk palīdzētu valstij. Vēl vairāk - ja paskatāmies, kas notiek ārzemēs, tad celtniecības sektorā lēni (tā diemžēl ir sektora īpatnība), bet pastāvi notiek inovācijas. Kaut vai 3D modelēšanas programmatūra, kas atvieglo projekta pārdvaldību - sākot ar piegādātāju pasūtījumiem un projektēšanu un beidzot ar paveiktā darba uzskaiti un būvlaikumā notiekošā plānošanu. Tātad - Latvijā arī šo nozari varēja attīstīt citā līmenī. Bet pastāvīgais valsts atbalsta trūkums R&D darīja savu.

IM ir taisnība, kad viņš prasa LB uzņemties savu daļu vainas. LB vadībai vajadzēja prasīt papildus līdzekļus, ja viņi redzēja, ka nespēja pildīt likumā noteikto uzdevumu. Bet, jāatgādina - LB vadībai jau bija visi līdzekļi - t.sk. noteikt augstākas rezervju prasības par aizņemumiem no matesbankām. Tāpat LB varēja eksperimentēt un noteikt rezervju prasības balstoties uz banku aktīviem (kādām nozarēm izsniegti kredīti, kādās valūtās, kādos termiņos, utt.). Tas būtu inovatīvi un LB vadītājs varētu kļut par pasaules zvaigzni un pelnīt ar lekcijām un nevis dzīvot uz nodokļu maksātāju rēķina. Un atšķirība no Dombrovska iekšējās devalvācijas politikas, par kuru visā vairākus simtus gadu ilgā ekonomikas zinātnes vēsturē ir tapis tikai viens vienīgs zinātnisks raksts, kur tā ir garāmejot pieminēta (kādā Oksfordas žurnālā 20. gs. beigās), asset based reserve requirements ir tēma, kas pēdējos gados tiek pētīta un kļust aktuālāka. Varam iedomāties, kādas grūtības ir ECB, lai noturētu inflaciju paredzētē līmenī (nedaudz zem 2%), bet ne reizi Trišē nav teicis, ka mēs to nevaram izdarīt. Ir bijušas sāpīgas procentu likmju celšanas pat neilgi pirms Lehmann sabrukuma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 08.09.2010 15:32
Par likumdevēju atbildību acīm redzot jāpiekrīt. Taču domāju ka ne tikai valdībai , bet arī LB , un galvenokārt , ja LB ir kāda rūpe par valsti kopumā , vajadzēja piestrādāt pie likumdošanas. Jo manuprāt neloģiski ka valdība ar likumdošanas palīdzību censtos ierobežot ekonomikas tikšanu pie kredītiem , tas ir censtos ierobežot savu sfēru no attīstības. Krīze ir bankām , bankām arī bija janodrošinās pret krīzēm savā sfērā. Faktiski , acīmredzot , bankas iekalkulēja pat parādu verdzību kā tādu savā stratēģijā. Krīze ekonomikā ir tikai tāpēc ka ekonomika ir pataisīta par grēkāzi banku nedarbiem. Kā nu galīgi nevajadzētu būt. Bet kā jau teicu , Latvija aizgāja naudas varas pavadā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 08.09.2010 15:03
>>> Un manuprāt ekonomikas pārkaršana iestājas tieši tad kad bankas dod finansējumu bet ekonomika vairs nespēj paņemt pretī.
=====
Taisni tā - pārāk daudz naudas pie pārāk mazas kapacitātes. Tāpat kā bioloģijā - bez ūdens nekas nevar augt, bet ja nu kultūraugiem lej virsū desmitreiz vairāk ūdens, tas nenozīmē, ka raža būs desmitreiz lielāka. Ūdens pārpalikums aiztecēs prom vai pat sāksies neveselīgas lietas.

Vienīgi bankas grūti vainot pie notikušā - jo tās darbojas pastāvošo likumu ietvaros. Ja likums jau 2004.g. prasītu, teiksim, ierobežot kredīta ņēmēja atbildību ar hipotekāro ķīlu - tad bankas tik milzīgi lielus kredītus nebūtu izsniegušas, jo būtu spiestas daudz rūpīgāk sekot līdzi ieķīlāto dzīvokļu u.c. vērtībai. Pat Igaunijā notikumi risinājās savādāk un inflācijas skaitļi bija drusku zemāki. Sk. http://www.kapitalist.lv/2008-08-01/833.html . Sanāk, ka notikušais, no jebkura viedokļa, ir likumdevēja atbildība. Tātad - arī Kalvīša un Godmaņa valdību neizdarība. Tas pats TP un LPP/LC vien tas ir.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 08.09.2010 14:46
Un manuprāt ekonomikas pārkaršana iestājas tieši tad kad bankas dod finansējumu bet ekonomika vairs nespēj paņemt pretī.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM>Kalvis 08.09.2010 14:42
Nu īsti tā jau ar nesapratu kur tur tā nozares pārkaršana? Ja algas nozarē uz momentu par lielu (konkurētspējas dēļ) , tad diez vai to var saukt par nozares pārkaršanu. Algas var pielabot. Kas ir tieši ekonomikas pārkaršana , par to var vēl diskutēt. Kas ir banku pārkaršana? Nu tā ir kādas vienas vai vairāku banku blēdību rezultātā izraisīta savstarpējā neuzticība visā banku sitēmā un kā sekas banku tā teikt sazvērestība pret ekonomiku.

Problēma ir tajā ka banku sistēma un ekonomika ir savstarpēji antagonistiskas sistēmas savā būtībā. Strauja ekonomikas attīstība apdraud banku stabilitāti , jo pie straujas ekonomikas attīstības arī bankām ir strauji jāapgrozās. Bankas pašas sākumā šo straujumu uzkurina , pēc tam tas straujums bankām rada grūtības , un kā likums bankas pašas arī pēc tam to straujumu aplauž , jo pašas šajā straujumā aplaužas. Slikti ir tas ka par to aplaušanu maksā ne bankas bet ekonomika. Tikai bankas var , un bankām arī būtu jāuztur normāls atītības temps , tieši bankas nedrīkst gāzēt. Bet bankas to nedara , bankas gāzē. Ja ekonomika pelna , arī bankas dzenas pēc peļņas un palielina riskus. Pēc tam to vainu uzgrūž it kā ekonomikas gāzētājiem un rezultatā šos banku riskus dabū apmaksāt visa sabiedrība, tas ir tas manuprāt nepieņemamais.

Jo ja bankas ekonomikai padod degvielu (finanses) tad tak ekonomika nemaz nedrīkst neņemt pretim to ko viņai padod. Jāņem tak un jāliek lietā viss ko dod ja tik ir tādas iespējas , jo kā nekā ne tak par velti dod bet gan uz procentiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 08.09.2010 13:52
>>> Atsevišķu nozaru pārkāršana? Kā tā izpaužas? Cik es saprotu , tad vienīgais kas pārkarsa bija tieši bankas , ne ekonomika.
=======
Bankas (ja vien "treknajos gados" neņēma nenormālus sindicētos kredītus, vai nedarīja citas muļķības), tad nemaz tik dikti nepārkarsa un necieta. Neesmu dzirdējis, ka Nordea, Sampo, Nord LB vai tas pats amerikāņu Goldman Sachs būtu ļoti cietuši no krīzes. Bankas vienkārši acumirklī reaģēja uz iespēju viegli nopelnīt ar patēriņa kredītiem - un cilvēki pa lielākai daļai joprojām atdod šo kredītu procentus. Bankās jau muļķi nestrādā - viņi aizdod tā, lai cilvēks varētu mūža laikā atdot. Tas, vai cilvēks saprātīgi tērē/iegulda kredītā paņemto naudu, bankām interesē tikai tik daudz, lai aizdevumam būtu kāds vērtīgs papildnodrošinājums.

Pārkarsa tieši ražošana. Pastāstīšu ar piemēru. Kopš 2003.g. strādāju lielā IT uzņēmumā - programmēšana un viss cits, kas pie tā piederas. Klienti - parasti ārvalstu uzņēmumi, kas izmanto mūsu ārpakalpojumus (ienākošā nauda tātad - pārsvarā eiro). Pamazām pieauga darbu apjomi, krājās pieredze un alga vairāku gadu gaitā uzkāpa no 400 līdz kādiem 650 latiem mēnesī. Viss ļoti normāli. Te pēkšņi 2007.gada vidū uzņēmuma vadība gandrīz visiem darbiniekiem algas "noindeksēja uz augšu" - katram darbiniekam pielika pie neto mēnešalgas klāt 100-200 latus. Oficiālais izskaidrojums - "lai algas joprojām būtu konkurētspējīgas".

Bet kāda jēga tam visam no uzņēmuma viedokļa? Ja nedaudz palielina algu par konkrētiem darba rezultātiem, par to, ka cilvēki iemācījušies efektīvāk strādāt - tad tam nav ne vainas. Ja IT ārpakalpojumu uzņēmums katru darbinieka darba stundu pāŗdod par 30 latiem, tad jau 5 latus var arī atļauties samaksāt pašam darbiniekam. Un mūsu klientiem, teiksim, Vācijā, tolaik nebija ne jausmas par to, ka Latvijas budžeta deficīts (valsts iepirkumi, uzpūstās algas valsts sektorā) un nodokļu politika iegriež inflācijas spirāli. Viņi tādēļ par pakalpojumiem vairāk nemaksāja. Tādēļ sanāca tā, ka Latvijas programmētāju darbs (darbaspēka izmaksu dēļ) kļuva mazāk izdevīgs nekā, teiksim, Indijas programmētāju darbs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 08.09.2010 13:19
Un beigu , beigās , manuprāt , sen jau būtu laiks sākt aptvert kādu milzīgu labklājības ajomu pēdējos pāris gados Latvija ir upurējusi šīs naudas varas labā , tai skaitā stabilā lata labā! Kam mums tā naudas vara , kam mums tas stabils lats , ja zaudējam to ko mums patiešām vajag un pēc kā mēs tā tiecamies - labklājību?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 08.09.2010 13:00
Un vispār , visas tās aplamības nāk no tā ka bankām ir totāla vara pār ekonomiku. Banku vara , tā ir naudas vara. Visas tās krīzes ir naudas varas sekas vai pat naudas varas apzināts produkts. Jautājums ir tikai pie kā noved tāda naudas vara? Skaidrs ka naudas vara var novest tikai un vienīgi pie vispārējas nabadzības. Labklājību turpretī var iegūt tikai ar darbu , tas ir ar ekonomikas gāzēšanu. Bremzējot ekonomiku palielinās tikai naudas vara , taču ne labklājība.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM>Kalvis 08.09.2010 12:50
Ko nozīmē darba ražīguma pieaudzēšana? Vai to ka ja vienu privātmāju uzceļ par 100 000 , tad nakamā tieši tāda paša jau jāuzceļ par 90 000? Kam to tā vajag? Ilgspējīga preču / pakalpojumu ražošanas kapacitāte? Kādās mērvienībās mēra to ilgtspējību , kādās to kapacitāti? Kādi tie rādītāji skaitļos bija faktiski , un kādi ir tie vēlamie?

Atsevišķu nozaru pārkāršana? Kā tā izpaužas? Cik es saprotu , tad vienīgais kas pārkarsa bija tieši bankas , ne ekonomika. Tieši banku pārkaršanas un nostopēšanās dēļ ekonomika pēkšņi vairs netiek nodrošināta ar finansēm? Manuprāt ne ekonomikā vaina , bet gan banku sistēmā visa tā vaina slēpjas. Kāpēc par bankas vainām jāmaksā ar ekonomiku?Kas tā par modi ka bankas var apkalpot tikai ekonomiku kas stāv uz bremzēm. Tak loģiski ka ekonomikai normāli jābrauc ar gāzi grīdā , un ekonomika ar jābremzē tad kad pašai ekonomikai to vajag , nevis tad kad bankām to vajag.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 08.09.2010 11:11
>>> Manuprāt , jebkurā citā valstī sabiedrība būtu par ekonomiku ar "gāzi grīdā".
=====
Latvijas izpildījumā "gāzi grīdā" nenozīmēja darba ražīgumu un ilgtspējīgu preču/pakalpojumu ražošanas kapacitātes pieaudzēšanu - kas būtu ļoti vēlami.
Drīzāk tā bija atsevišķu nozaru "pārkaršana" - kad algas par to pašu darbu pieauga vairākkārtīgi un radīja nenormālus sadārdzinājumus (tie, kuri 2004.-2008.g. pasūtīja celtniecības darbus, to labi atceras). Nu un kas ir vēl ļaunāk - ka visa tā "gāzēšana" notika, strauji audzējot budžeta deficītu, importa pārsvaru pār eksportu un palielinot valsts, uzņēmumu un mājsaimniecību parādus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 07.09.2010 21:26
Manuprāt , jebkurā citā valstī sabiedrība būtu par ekonomiku ar "gāzi grīdā". Tikai ne Latvijā. Tā teikt , viedie žurnālisti pastrādājuši , un rau , latvieši uzgavilē "ekonomikai uz visām bremzēm". Un ta saka vēl ka nekāda zombēšana?

Saistītie raksti
Citi autora darbi