Foto: G. Dieziņš © AFI
Mēs ejam uz to, ka valdības uzdevumu kontroles sistēma kļūst par nepārkāpjamu vagaru – ja valdība A politiski kaut ko nolemj un ieliek kontroles sistēmā, tad valdībai B šie darbi jādara. Tas balstās ne uz politiķu sirds kontinuitātes principu, bet kļūst par formālu ierēdniecisku padarīšanu.
Kāds, Jūsuprāt, ir labs ierēdnis?
Labs ierēdnis nešaubīgi ir patriotisks valstij. Cilvēks, kurš grib attīstīties, māk strādāt komandā, jo nešaubīgi darbs valsts pārvaldē ir komandas un interešu kompromisu darbs. Cilvēks, kuram ir iekšēja subordinācijas izpratne, jo labs ierēdnis un labs padomnieks vai eksperts ir ļoti dažādas lietas. Labs ierēdnis noteikti ir lojāls valsts pārvaldei un institūcijai, kurā strādā.
Vai Tieslietu ministrijai ir izdevies nokomplektēt labu ierēdņu komandu? Ja pilnībā nē, tad kas traucē motivēt cilvēkus ar nepieciešamajām kvalitātēm strādāt ministrijā?
Mums ir izdevies piesaistīt veselu rindu labu ierēdņu. Esmu samērā lepns par ministrijas progresu šajā ziņā un ministrijas vadības atbalstu.
Pilnā apmērā nokomplektēt ideālu komandu liedz ierobežotais valsts pārvaldes resurss, jo labs ierēdnis ir arī pieredzējis valsts pārvaldē. Latvijā kā jaunā valstī mēs dinamiski attīstāmies, tāpēc katrs, kurš var atminēties, kā bija pirms 5 gadiem, nenoliedzami būs daudz efektīvāks informācijas sagatavošanā.
Valsts pārvalde kopumā ir ļoti jauna, ir bijusi ļoti dinamiska ierēdniecības maiņa, mums ir jāaudzina jauni ierēdņi, jebšu jāplicina cits sektors vai padotības nozare.
Otrs šķērslis ir līdz galam nenoformulētā valsts pārvaldes atalgojuma sistēma, kas ir ļoti neviendabīga, iekšēji konkurējoša un balstīta uz atsevišķu vadītāju, politiķu spēju vienā vai otrā brīdī piesaistīt nopietnus papildus resursus. Šis rāmis ne katrā brīdī ļauj būt pašiem labākajiem starp ministrijām, ja mums nav pats labākais resurss.
Tātad atslēgas vārds tomēr ir atalgojums?
Darbu valsts pārvaldē nekad nevarēs viens pret vienu salīdzināt ar darbu privātajā sektorā, ņemot vērā tikai vienu motivātoru – atalgojumu. Motivātors ir arī darba kolektīvs, stabilitāte, sociālās garantijas, attīstības iespējas, dinamika, jaunas zināšanas. Mūsu ministrijā viens no plusiem ir dinamiskā attīstība, jo jautājumu loks, par kuriem mums jāsniedz atzinumi, ir ļoti plašs un jaunam juristam šāds darbs ir ļoti interesants. Taču es apzinos, ka šis motivātors nebūs derīgs 10 gadus. Vēl motivātoru kopumu neesam padarījuši par tādu, lai tas varētu kalpot par fantastisku karjeru 5-10 gadu garumā jaunam cilvēkam, bet tas ir vairāk nekā pirms 2 vai 4 gadiem.
Kā Jūs vērtējat starpministriju sadarbību?
Konstrukcija ir daudzu gadu laikā labāk noslīpējusies. Nav iegājusi formālismā, ir kļuvusi elektroniskāka, ātrāka, to gan “kompensē” apjoms, kas ir būtiski audzis.
Mēs redzam 98% no visiem tiesību aktiem, kas valstī tiek pieņemti ministriju līmenī. Jautājums ir – kā šo apjomu saprast un pieņemt kvalitatīvus lēmumus pareizajos līmeņos.
Viens uzlabojums ir vispārējās kompetences paaugstināšanās gan politiku „ražojošās”, gan atzinumu ministrijās. Arī Valsts kanceleja reizēm pamana procesuālās lietas, ko šajā milzīgās ekspertīzes apjomā nav pamanījusi Tieslietu vai Finanšu ministrija. Ļoti svarīga lieta, kas varētu nākotnē padarīt to lietu efektīvāku, ir kopīga dažādu resoru ekspertu apmācība, stiprinot savstarpējo sarunāšanās mākslu, kompromisu saskaņošanu. Nākotnes risinājums – videokonferenču saskaņošanas tehnoloģija, kas ļautu taupīt laiku.
Ja vērtējam pašas TM kā likumus ražojošas ministrijas darbu, daudzos gadījumos likumu izstrāde būtiski kavējas. Kas te vairāk vainojams – cilvēkresursu trūkums, nepareiza spēku sadale vai politiķu nespēja vienoties par pamatprincipiem? Piemēram, Administratīvo pārkāpumu kodekss jau sen ir salabots, pārlabots un esošajai situācijai, pēc speciālistu atzinumiem, nepiemērots.
Politiķi šeit nav vainīgi. Progress būs, palielinot jaudu tiesību politikas ražošanā. Šeit ir būtiskā dilemma, – ja ir jārada fundamentālais tiesību rāmis, pamatakmeņi, tos nevar būvēt jauni, iepriekšējo sistēmu nezinoši cilvēki. Zinoši jomas eksperti ir dārgi un viņus turēt ministrijā štatā, lai uztaisītu vienu vai otru likumu, ekonomiski ir neizdevīgi un viņiem te nebūs interesanti strādāt. Te ir stāsts par to, ko esam ierakstījuši TM stratēģijā un ko atbalsta arī nozares cilvēki – tas ir Tiesību politikas institūts. Proti, instruments, ar ko uzražot pamatproduktu, kas ir fundamentāls, kuram ir apakšā citu valstu pieredze, tiesību nozares dogmu izpēte, esošās situācijas apzināšana. Tas būtu valsts pasūtījums, kuru pēc tam politiķi atbilstoši kompromisam un tā brīža politiskajiem stūrakmeņiem precizēs.
Un tomēr par Administratīvo pārkāpumu kodeksu (APK) – kad to varētu uzrakstīt un pieņemt?
Koncepciju mēs izstrādāsim un valdībā apstiprināsim. Jaunu APK uztaisīt bez utopijām – tas ir 2, 3 gadi. Ja nākamā Saeima ieviesīs jaunu APK, mēs varēsim būt lepni gan ar sevi, gan Saeimu.
Vērtējot darba grupu darbību, nereti tomēr rodas sajūta, ka kāds svarīgs likumprojekts vai koncepcija vienkārši pazūd kaut kur starp ministrijām. Kāpēc?
Teorētiski ir ārkārtīgi daudz valstij svarīgu jautājumu, bet praktiski resursu ir tik, cik ir. Katrai valdībai ir savas prioritātes un tās ir zināmā mērā saistītas ar sabiedrības tā brīža noskaņojumu. Vienā brīdī tas ir svarīgi, bet paiet periods, tā lieta nav tik vienkārši un ātri izdarāma, un pienāk brīdis, kad tas vairs nav tik svarīgi. Ierēdniecības prioritāšu saraksts var mainīties atkarībā no politiskajiem uzdevumiem. Ja politiķiem un valdībai kāds jautājums būtu svarīgs, tas nevar iegulties kaut kādā darba grupā. Ministrs prasīs: “Valsts sekretār, kur ir koncepcija?”, un valsts sekretārs skries un darīs, kur viņš liksies! Ja tas valdībai nav svarīgi, tad tas būs darbs, ko ierēdnis darīs tad, kad viņam tiešām nebūs ko darīt. Pēdējā laikā valdības ir bijušas pietiekami aktīvas, lai ierēdnim nestāvētu četri darbi, kurus viņš var darīt, kad nav ko darīt. TM tā noteikti nav. Cilvēki ir noguruši un vajag papildus jaudu klāt, ko arī cenšamies izcīnīt.
Vai šāda sistēma nav bīstama, raugoties no valsts ilgtermiņa attīstības viedokļa? Proti, ka nobīdes no ilgtermiņa stratēģijas notiek ik reizi, kad mainās politiskā vadība?
Tāds risks vienmēr būs, bet ir pretī faktori, kas to mazina, un te ir pastāvīgs progress. Piemēram, arvien centralizētākā Valsts kancelejas kontroles sistēma attiecībā uz valdības uzdevumiem. Tā sistēmiski arvien labāk ir iedzīvojusies un arvien vairāk iekļauj politiski dotos solījumus koncepcijās, programmās, ministriju stratēģijās un gada plānos. Mēs ejam uz to, ka politiskie dokumenti tiek integrēti šajā kontroles sistēmā, kas kļūst par nešaubīgu un nepārkāpjamu vagaru – ja valdība A ir politiski kaut ko nolēmusi un ielikusi kontroles sistēmā, tad valdība B redz, ka šie darbi ir jāizdara. Ja kāds no ministriem saka, ka es vairs to neredzu kā prioritāti, viņam ir jānāk uz valdību, jāpanāk jauns lēmums par termiņa maiņu. Tas balstās ne uz politiķu sirds kontinuitātes principu, bet kļūst par formālu ierēdniecisku padarīšanu.
Pastāv uzskats, ka augstākā ierēdniecība Latvijā ir pārāk politizēta vai, precīzāk sakot, atkarīga no politiskās labvēlības. Kā Jūs vērtējat šo apgalvojumu?
Domāju, ka tā nav. Es personīgi esmu ļoti duālistiskā situācijā, jo esmu bijis politikā kā Saeimas deputāts. Esmu tā principa atbalstītājs, ka politiķiem ir jāspēj paļauties uz augstāko ierēdniecību. Ja šīs uzticības un paļāvības nav, tad to nekādā gadījumā nevar saukt par ierēdņu ietekmējamību vai atkarību. Šodien valsts pārvaldē nu jau ir pietiekami daudz piemēru, kur redzam, ka ierēdniecības profesionāļiem nav jāvelk vienlīdzības zīme ar lojalitāti konkrētam politiskam spēkam. Ir Bičeviskis, kurš ir kļuvis par valsts sekretāru pie viena politiska spēka un vēl strādā. Un es neesmu sajutis kaut kādas nekonsekvences, strādājot ar citu politisko spēku ministri. Tāpat ir Kultūras ministrijā, citur. Jautājums ir par to, vai ierēdnis tiks galā ar uzdevumiem, kas politiķim ir svarīgi un kas ir ierakstīti valdības deklarācijā.
Šobrīd ministriju vada ministre, kurai vārdi kabatā nav jāmeklē un kura ar skarbu kritiku neskopojas. Pēdējais – notikusi visai asa viņas un tiesu izpildītāju publiska vārdu apmaiņa. Vai tas ietekmē ministrijas aparāta darbu?
Es nekad nevērtēšu savu priekšnieku, tas ir nelojāli.
Bet, ja mēs skatītos teorētiski – vai valsts pārvaldes darba kvalitāti ietekmē ministra politiskās ambīcijas, konfliktēšana ar nozares speciālistiem vai politiskā tēla spodrināšana?
Jo skaidrāka ir ministra pozīcija, jo ierēdniecībai ir saprotamāks virziens, uz kurieni ejam. Politiķis nosaka virzienu – ir kaut kas jāreformē vai jādara līdz šim darītais. Mums ir jāražo politikas programma šajā virzienā, kur vēl labāk.
Ja mainās formulējums, produkts jāpārtaisa. Priekš tā jau ir politiķi, kas norāda rīcības virzienu, un es negribētu teikt, ka šobrīd ir tik lielas problēmas ar politisko vēju maiņām, jo mums 15 gadus ir labējas valdības.
Politiķi ar lielu entuziasmu pērn stādīja priekšā Administratīvās tiesas. Tam vajadzēja būt mehānismam, kas ļauj cilvēkam ātri un vienkārši panākt savu taisnību. Prakse rāda, ka Administratīvā tiesa ir pārslogota un sākotnējā iecere par ātru procesu buksē. Kāpēc?
Tas ir piemērs, ka mērķu sasniegšanai ne vienmēr pietiks ar vienu gadu, ja runājam par ļoti lielām lietām. Šodien redzam, ka resursu vajag lielāku, un mēs liekam lielāku. Tas ir lielāks budžets, apmācība, ejam uz priekšu.
Otrs – tikai darbinot šo procesu, mēs ieraugām, kur ar 2 soļiem esam gājuši pa vienu pakāpienu. Tāpēc mēs virzām grozījumus administratīvā procesa likumā, lai risinātu rindu jautājumu. Šie abi instrumenti dos rezultātu, bet ne pēc mēneša. Sabiedrībai ir vēlme to ieraudzīt ātri, bet politiķis nav Dievs un arī nozares eksperti nav gaišreģi, lai, taisot jaunu lietu, vienmēr trāpītu ar pirmo šāvienu desmitniekā.
Tas nozīmē, ka gadījumā ar administratīvajām tiesām nenovērtēja latviešus kā sūdzētāju tautu vai arī to, cik nekvalitatīvi tomēr ir valsts iestāžu lēmumi?
Nenovērtēja, cik daudz mums ir nekvalitatīvu vai nepietiekami izskaidrotu lēmumu. Mēs tagad taisām papildus instrumentu, tā ir juridiskā palīdzība maznodrošinātajiem. Cilvēks to varēs izmantot administratīvajā procesā. Proti, varēs griezties pie valsts apmaksāta juridiskā konsultanta, kas sniegs padomu, vai šajā lietā ir pamats iet uz tiesu, vai arī to var atrisināt citādi. Šis instruments valstij izmaksās, bet atslogos procesu.
Problēma, kuru TM gadiem nav izdevies atrisināt, ir šķīrējtiesas. Nereti cilvēks šīs tiesas jauc ar valsts tiesām, un tad nu rodas pārpratumi par taisnīgumu, bet var redzēt arī dīvainus lēmumus miljonu vērtībā. Kādi ir ministrijas piedāvātie risinājumi šajā jomā?
Divi darbi ir izdarīti. Mēs pārveidojām šķīrējtiesu uzskaites sistēmu no paziņošanas kārtības uz reģistrācijas kārtību, padarot juridiski no valsts puses ietekmējamas divas svarīgas lietas – nosaukums, lai nosaukums nebūtu maldinošs un tāds, kas cilvēkam, kas nav profesionālis, ļautu iedomāties, ka tā ir valsts tiesa. Otra lieta, ko padarījām par obligātu sastāvdaļu pie reģistrācijas, ir apstiprināts reglaments, – tā padarot neiespējamu šķīrējtiesas iekšējo procesu, kurā nav ievērotas likuma prasības. Esam samazinājuši šķīrējtiesu skaitu – pārreģistrējās ap 70%, no 124 tiesām tagad palika nedaudz mazāk kā simts.
Nākamais solis – mēs veidosim jaunu šķīrējtiesu likumu, kur detalizētāk aprakstīsim procesa īpatnības, lai cilvēkam tas būtu saprotams un skaidrs. Es gribētu gada sākumā šo likumprojektu iesniegt valdībā.
Un jaunais tiesu iekārtas likums, kāpēc ar to notiek nepārtraukta minstināšanās?
Darba grupa nāk kopā katru nedēļu pie ministres un iet cauri pantu pa pantam. Tiesu iekārtas likums ir vajadzīgs, bet tanī pat laikā tas nav traucējis daudzus būtiskus uzlabojumus izdarīt arī patreizējā likumā. Tas lēni un skrupulozi virzās uz priekšu, jo jaunais likums ideoloģiski atšķiras no tās filozofiskās dimensijas, kas bija pirms 15 gadiem, kad rakstīja šo likumu. Likuma rakstīšana ir sakritusi ar mirkli, kad domāšana atsevišķos aspektos mainījās.
Process ir vērsts uz izpratnes konsolidāciju. Projekts ietver risinājumus, kas vērsti uz efektīvu pārvaldījumu un tajā pašā laikā arī uz neatkarīgu tiesas spriešanu. Turklāt vērsts uz mērķtiecīgu garantijas sistēmas izveidošanu, kas dzīvē ieviestu tiesnešu kvalifikācijas instrumentu, lai viņš būtu zinošs, lai uz viņu var paļauties, lai viņam būtu visu laiku jāmācās. Un visbeidzot likumā būs arī tas, cik lielā mērā un kā tiesnesim būtu jānes atbildība par saviem lēmumiem.
Interešu sabalansēšana ir smags darbs, bet jāsaprot, ka tas likums būs uz jauniem 15 gadiem. Es šajā situācijā esmu ar tiem, kas saka – panāksim vienotu izpratni, lai ieviešana ir tik pat veiksmīga kā pieņemšana.
Tieslietu ministre Jūsu veikto saraksti ar Šveices advokātiem tā saucamajā Lemberga lietā nodēvējusi par TM netipisku un izvērtējamu. Neoficiāli tiek pieļauts, ka Jūsu sniegtās atbildes Šveices advokātiem traktējamas kā advokātiem izdevīgas un, iespējams, izmantojamas pret Latvijas ģenerālprokuratūras veikto pārbaudi. Vai Jūs tam piekrītat?
Jūs man šobrīd piedāvājat versiju, ko prokuratūra nekad nav pārmetusi. TM ir atbildējusi kā pēc likuma pienākas.
Es nekad nekomentēšu sava priekšnieka viedokli par to, ko esmu darījis. Ja mans priekšnieks vērtē, ka esmu kļūdījies, viņš vai nu aizrāda man, vai soda. Savukārt manas tiesības ir pildīt pienākumus, kas jāpilda, un es esmu to pildījis. Man šajā situācijā nav nekādu šaubu.
Vai Jūs kā jurists, kurš zina, ka jebkuru dokumentu var tulkot burtiski, var tulkot pēc būtības un var dažādi interpretēt, pieļaujat, ka Jūsu parakstītās vēstules ir interpretējamas kā aizstāvības instruments, lai Šveices tiesā panāktu tiesiskās palīdzības lūguma noraidījumu?
Jūs uzdevāt jautājumu, vai es radīju iespēju, kas varētu kaitēt valstij. Jautājums pēc būtības ir cits. Es savas atbildes netulkoju, es atbildu uz tiem jautājumiem, kas man uzdoti. Man uzdeva jautājumus, ministrija izvērtēja, sniedza kompetentu atbildi. Ja tur kāds kaut ko vēlas vērtēt vai interpretēt, tās ir katra brīvas tiesības un iespējas. Un es netaisos likt zem sitiena savas ministrijas darbiniekus, kamēr viņi kaut ko nav pārkāpuši. Tāpēc, ja man tiek uzdots jautājums, vai manis parakstīts dokuments varētu būt juridisks līdzeklis viena vai otra procesa virzībā, es esmu kategoriski pret šāda jautājuma uzstādījumu, jo mans pienākums ir reaģēt uz jautājumiem, kas uzdoti.
Vai, Jūsuprāt, Latvijas likumsargu rīcībā ir līdzekļi, kas ļautu noskaidrot kādas amatpersonas patiesos īpašumus un ietekmi uz lēmumu pieņemšanu beznodokļu zonās reģistrētās kompānijās?
Es gribētu teikt, ka ir tādi līdzekļi. Taču tikai tie, kas šos līdzekļus izmanto, var noteikt, vai tie ir pietiekami, vai arī vajag jaunus. TM nav praktiskais šo līdzekļu piemērotājs, TM ir zināmā veidā eksperts, kurš līdzdarbojas šo instrumentu radīšanā, ja ir jaunu instrumentu radīšanas piedāvājumi.
Bet kā Jums pašam šķiet kā politikas ražotājam, vai šie instrumenti ir pietiekami efektīvi un ļauj noskaidrot patiesību?
Īstenībā līdz šim konkrēti priekšlikumi par būtiski jauniem, vajadzīgiem līdzekļiem, vismaz manā darba laikā, šobrīd prātā nestāv. Tas būtu atsevišķi pētāms jautājums. Es to tādā griezumā neesmu pētījis. Bet pareizais ceļš, kā to atbildi sameklēt, ir jautāt tiem, kas šos līdzekļus izmanto, un tās ir tiesībaizsardzības institūcijas.
Vai nebaidāties, ka Jūs varētu sagaidīt Iekšlietu ministrijas valsts sekretāra Jura Rekšņas liktenis?
Nē, esmu pārliecināts par savu darbu. Ir lietas, kas ir izdarītas, sasniegtas un ar kurām es varu lepoties. Es esmu saņēmis pietiekami lielu atbalstu no vadības, lai tos mērķus sasniegtu, un esmu saņēmis pietiekami daudz uzdevumu, kas jāveic. Ministrijas vadība ir aktīva un vēlas sasniegt daudzus uzdevumus. Par ceļiem, veidiem, kā tos sasniegt – tas ir cits stāsts. Es strādāju, un tad jau redzēs.
Abi gali zili, vidū ūdensgalva. Ko tālāk?