Foto: N. Mežiņš

Starp lobismu un korupciju nedrīkst likt vienādības zīmi, jo lobēšana ir likumdošanas ietvaros īstenota interešu aizstāvība. Tomēr pasaulē nav vienprātības, vai lobisms jāreglamentē ar īpašu likumu – arī Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta viedokļi šajā ziņā atšķiras.

Politika nav iedomājama bez interešu dažādības. Tieši tādēļ eksistē tik daudz politisko partiju, nevalstisko organizāciju un apvienību, kas cīnās par varu un ietekmi uz lēmumu pieņemšanas procesu. Interešu dažādība un vēlme tās īstenot ir visciešāk saistīta arī ar lobismu, tā darbības mehānismiem un iespējamām sekām.

Jēdzienam “lobijs” ir ļoti sena vēsture. Jau 16. gadsimta Anglijā tas tika lietots, lai apzīmētu pastaigu laukumu klosterī, bet vēl gadsimtu vēlāk arī Pārstāvju palātas kuluārus. Politisku nokrāsu tas ieguva tikai 19. gadsimtā ASV, kur to lietoja attiecībā uz kongresmeņu balsu pirkšanu. Vēlāk, īpaši saistībā ar demokrātisko valsts pārvaldes formu straujo attīstību 20. gadsimtā, mainījās arī šī termina nozīme, saistot to ar ideju par interešu aizstāvību.

Diemžēl Latvijā ar lobismu joprojām visbiežāk tiek saprasts kaut kas negatīvs, piemēram, korupcija, kukuļdošana vai tikai dažādiem ekonomiskiem grupējumiem izdevīgu lēmumu pieņemšana.

Lobisma definīcija

Politikas zinātnes teorijā iespējams atrast daudz dažādu lobisma definīciju. Mēģinot rast pēc iespējas precīzāku, rezultāts varētu būt sekojošs – lobisms ir ilgtermiņa un koordinēta darbība, atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai, kuru veic ar mērķi ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanu, izmantojot tiešu attiecību veidošanu, instrumentu un informācijas lietošanu, lai veidotu dialogu ar publisko lēmumu pieņēmējiem.

Katram cilvēkam ir kādas savas personīgās intereses, kuras viņš tiecas īstenot daudzos un dažādos veidos, tostarp mēģinot ietekmēt arī valsts varu. Mūsdienās indivīdi ar līdzīgām interesēm tiecas apvienoties, lai tādējādi iegūtu daudz lielāku ietekmi sabiedrībā. Šo interešu grupu rīcībā ir plašs visdažādāko iespēju un mehānismu arsenāls, kas palīdz sasniegt vēlamo rezultātu.

Kā piemērus šādām darbībām var minēt gan likumdevēju vai izpildvaras informēšanu par kādu problēmu kopumā un iespējām to risināt, gan atsevišķu politisko partiju atbalstīšanu vēlēšanās, ja tās iestājas par noteiktām, grupas pārstāvētām interesēm, gan likuma vai lēmuma projekta sagatavošanu, lai paātrinātu kāda jautājuma risināšanu.

Lobisms nav korupcija

Galvenais, ko nepieciešams uzsvērt, – starp lobismu un korupciju nedrīkst likt vienādības zīmi. Protams, arī korupcija un kukuļdošana ļauj ietekmēt lēmuma pieņemšanu kādu noteiktu interešu labā, taču tās ir pretlikumīgas darbības, par kurām draud sods. Turpretī lobēšana jeb interešu aizstāvība ir process, kas tiek realizēts likumdošanas ietvaros.

Tomēr vienprātības nav arī jautājumā par to, vai ir nepieciešams īpašs likums, kas reglamentē lobismu. Piemēram, divām nozīmīgākajām Eiropas Savienības institūcijām – Eiropas Komisijai (EK) un Eiropas Parlamentam (EP) ir pilnīgi atšķirīgas pozīcijas. Ja Parlaments pēc aptuveni 10 gadus ilgušām diskusijām ir ieviesis īpašas, lobistu darbību reglamentējošas pamatprasības, tad EK, uzsverot savu atvērtību visām sabiedrības grupām, neko vairāk kā brīvprātīgi akceptējamu ētikas kodeksu nav izstrādājusi.

Ārvalstu pieredze

Viena no atziņām, kas gūstama ārvalstu pieredzē un kuru nāksies pieņemt arī Latvijā, ir tā, ka lobismu pilnībā regulēt un kontrolēt nav iespējams. Kopumā pasaulē var izdalīt trīs pieejas, kas legalizē un reglamentē lobismu. Visstingrākās prasības ir ASV, kur saskaņā ar īpašu likumu kompānijām vai cilvēkiem, kas nodarbojas ar lobismu, ir ne tikai jāreģistrējas īpašā reģistrā, norādot pārstāvētās intereses vai uzņēmumus, bet arī jāiesniedz detalizēts pārskats par saņemtajiem un izlietotajiem naudas līdzekļiem.

Vācijā nav īpaša likuma par lobismu, taču ir Bundestāga noteikumi par apvienību un to pārstāvju reģistrāciju. Atšķirībā no ASV šie noteikumi attiecas tikai uz juridiskām personām, kurām ir jānorāda apvienības nosaukums, adrese, biedru skaits, kā arī savu interešu jomas. Reģistrējoties tām nav nepieciešams sniegt pārskatu par naudas līdzekļiem. Sniegtā informācija drīzāk noder tikai pašiem Bundestāga deputātiem, lai viņi zinātu, ar cik spēcīgu (plaši pārstāvētu) organizāciju viņiem ir darīšana.

Trešā pieeja pastāv Francijā un būtiski atšķiras no abām iepriekšējām. Lobisms un lobēšana ir aizliegta, pamatojoties uz Nacionālās Sapulces reglamentu. Taču saskaņā ar 1958. gada Konstitūciju valstī darbojas Sociāli Ekonomiskā Padome (Conseil economique et social), kas sastāv no valsts profesionālo grupu pārstāvjiem un kuras uzdevums ir sniegt atzinumus par visiem likumprojektiem, kas skar attiecīgās sfēras. Būtībā šī padome darbojas kā savdabīgs lobiju parlaments. Līdzīgi veidojumi pastāv arī Austrijā un Nīderlandē.

Ko darīt Latvijā?

Arī Latvija, protams, nav izņēmums, un lobisms, lai arī likumdošanā nedefinēts un neregulēts, eksistē. Par to liecina ne tikai atsevišķu privāto kompāniju piedāvājumi, bet arī īstenoti piemēri. Viens no nesenākajiem un visuzskatāmākajiem saistās ar Alkohola aprites likuma pieņemšanu un tajā iekļauto normu, ka alus nav uzskatāms par alkoholu. Komentāri, manuprāt, ir lieki …

Gan pasaulē, gan arī Latvijā ar lobismu pārsvarā nodarbojas juristi un sabiedrisko attiecību speciālisti. Tie ir cilvēki, kuri ne tikai vislabāk pārzin likumdošanas nianses un lēmumu pieņemšanas procesu, bet kuriem ir arī plaši personīgie sakari.

Patlaban ir izskanējusi doma arī Latvijā izstrādāt lobismu regulējošu likumu. Tā ir atbalstāma iniciatīva, taču, manuprāt, jautājuma risināšana būtu jāsāk ar pamatīgu izpēti un diskusiju sabiedrībā. Izvēloties vienu no iepriekš aprakstītajiem modeļiem, manuprāt, būtu jāsāk ar Vācijas pieeju. Sākumā ir jāsaprot, cik un kādas Latvijā ir organizācijas, kas vēlas un reizē ir spējīgas profesionāli nodarboties ar lobismu. Tad arī būs iespējams lemt par tālāko – izvēlēties tikpat stingru lobisma kontroli kā ASV, vai izveidot īpašu „interešu grupu parlamentu”.

Ņemot vērā jautājuma aktualitāti, saskatu visus priekšnoteikumus diskusijas uzsākšanai. Svarīgi būtu, lai tajā piedalītos ne tikai akadēmisko aprindu pārstāvji, bet arī Saeimas deputāti, dažādu līmeņu izpildvaras, nevalstisko organizāciju un masu mediju pārstāvji, kā arī tie, kuriem jau ir reāla lobēšanas pieredze Latvijā. Ļoti ceru, ka mēs neapstāsimies tikai pie Korupcijas novēršanas un apkarošanas stratēģijas projektā minētās deklaratīvās tēzes, ka „lobēšanai jābūt atklātai un ētiskai”!