Atslēgvārdi:

Līķis žurnālista garderobē 4

Diez vai sirmais žurnālists nojauta, ka precīzi mēnesi pēc viņa memuāru iznākšanas masu medijos uzsprāgs informācijas bumba — viņš kalpojis VDK.

Iesaki citiem:
Kameras 255x203
Foto:Nick Hall

Tā nu tas ir, ka pieņemt patiesību reizēm ir ļoti, ļoti grūti. It īpaši, ja nav skaidrs, kura “patiesība” ir tā īstā un vienīgā pareizā. Tā ir sanācis arī gadījumā ar ietekmīgo zviedru žurnālistu Jānu Gijū (Jan Guillou), kura sadarbību ar VDK 60. un 70. gados nule kā atklājis laikraksts Expressen. Zviedrijas Drošības policijas atslepenotie dokumenti apliecina, ka piecus gadus žurnālists regulāri ticies ar Jevgēņiju Gergelu, VDK aģentu Stokholmā. Zviedrijas sabiedrība, arī mediji, pagaidām nespēj vienoties, kā traktēt šo Gijū jaunības grēku. Vai runa ir par naiva, 22 gadus veca žurnālista centieniem atklāt detaļas par VDK spiegošanu Zviedrijā? Vai tomēr Gijū patiešām bija izveicīgs padomju aģents un 40 gadus rūpīgi slēpa savu neoficiālo darba vietu? Žurnālists pats atzīst, ka pieļāvis divas kļūdas. Pirmkārt, viņš toreiz pats nav devies runāt par notiekošo ar Drošības policiju. Otrkārt, viņš VDK dēku nav pieminējis savos memuāros.



VDK šņabis un nauda

Gijū memuāri Ordets makt och vanmakt (Vārda vara un bezspēcīgums) klajā nāca septembrī. Šī paša mēneša 24. datumā grāmata ierindojās Zviedrijas pirktāko grāmatu topa pirmajā vietā. Diez vai sirmais žurnālists tajā brīdī nojauta, ka precīzi mēnesi vēlāk masu medijos uzsprāgs informācijas bumba. 23. oktobrī Drošības policija piekrita atslepenot ar VDK spiegiem Zviedrijā saistītos dokumentus. Šajos papīros 20 lapas vēstīja par Gijū. Un 24. oktobrī laikraksts Expressen jau varēja publicēt stāstu par to, kā Gijū apmaiņā pret šņabi un pārsimt kronām no Padomju Savienības vēstniecības no 1967. līdz 1972. gadam kalpojis VDK. Tālāk viss notika saskaņā ar mediju iekšējo loģiku. VDK “spiega” lieta kļuva par vienu no svarīgākajām ziņām gan televīzijā, gan radio, gan avīzēs. Pēc septiņām dienām skandināvu lielākajā digitālajā preses arhīvā Presstext bija piereģistrēti 100 raksti par šo skandālu. Tam vēl jāpieskaita blogu ieraksti un tvīti. Google uz atslēgvārdiem “Jan Guillou KGB-agent” izdod tūkstošiem rezultātu.

Taču joprojām nav skaidras atbildes uz tik būtisko jautājumu, kas tad īsti notika ar jauno žurnālistu, kuru 1967. gadā Padomju Savienības vēstniecības pieņemšanā sakarā ar revolūcijas gadadienu uzrunāja VDK aģents Jevgēņijs Gergels. Gijū tagad ir apņēmies papildināt savu memuāru grāmatu ar stāstu par sakariem ar Gergelu. Lai gan, kā viņš pats apliecinājis vairākās intervijās, neko jaunu lasītāji neuzzinās. Viss jau ir neskaitāmas reizes iztirzāts mediju telpā. Gan tādas maznozīmīgas detaļas kā tas, ka Gergels iepazīstoties pacienājis žurnālistu ar melnajiem ikriem. Gan tas, ka Gijū naivi cerējis tikt tuvāk VDK aģentu tīklam un iegūt vērtīgu informāciju, kuru pēcāk varētu publiskot. Gan arī tas, ka viņš nav pārkāpis likumu un VDK visu gadu laikā par politiku piegādājis vien divus analītiskus rakstus, kuros neesot bijusi slepena informācija.



Izlūkdienests ārpus kontroles


Protams, notikušā izvērtējumu apgrūtina daudzie pagājušie gadi. Daži notikumos iesaistītie vairs nav starp dzīvajiem — piemēram, Gijū kolēģis Ārne Lembergs (Arne Lemberg), kurš par viņa kontaktiem ar VDK ziņoja Zviedrijas Drošības policijai. Taču vispirms jau jāņem vērā tas, ka Gijū vārds mūsu ziemeļu kaimiņvalsts sabiedrībai ir pārāk nozīmīgs, lai šo cilvēku tā vienkārši paņemtu un norakstītu kā nācijas nodevēju. Gandrīz piecdesmit gadi žurnālistikā — gan drukātajos medijos, gan televīzijā. Vairāki desmiti grāmatu, to skaitā arī populārā romānu sērija par aģentu Karlu Hamiltonu. Un, protams, fakts, ka tieši Gijū 1973. gadā atklāja vienu no lielākajiem skandāliem Zviedrijas modernajā vēsturē — tā saukto IB “afēru”. Vēl šodien nav precīzi zināms, ko nozīmēja abreviatūra IB, lai gan pārsvarā tiek pieņemts, ka aiz šiem burtiem slēpts nosaukums informationsbyrå jeb latviski — informācijas birojs. Taču fakts ir šokējošs — daudzu gadu garumā Zviedrijā valdības uzdevumā bija darbojies slepens izlūkdienests. Šīs “iestādes” darbību nereglamentēja neviens likums. Par biroja eksistenci nezināja parlaments, taču tam bija spiegi arī ārvalstīs. IB cilvēki sadarbojās gan ar Izraēlas specdienestiem, gan ar ASV Centrālo Izlūkošanas pārvaldi.



Kad muļķības apdraud valsti

Zviedrijas sociāldemokrātu valdība ar Ulofu Palmi (Olof Palme) priekšgalā kategoriski noliedza, ka birojs pastāvējis. Ulofs Palme pretlikumīgo izlūkdienestu atklājušos žurnālistus nosauca par “puikām”, kuri “salasījušies grāmatas par indiāņiem un sliktas kvalitātes aģentu romānus”. Un viss viņu uzrakstītais attiecīgi ir jāvērtē kā pilnīgas muļķības. Taču Gijū kopā ar atmaskojošo rakstu līdzautoru Pēteri Bratu (Peter Bratt) un informācijas galveno avotu Hokanu Īsaksonu (Håkan Isacsson) tik un tā notiesāja par šīs it kā nepastāvošās iestādes atklāšanu. Apsūdzībā var lasīt, ka viņi “neatļautā veidā ieguvuši datus par valsts aizsardzības sfēru”, turklāt šie dati publicēti, līdz ar to kaitējot valsts aizsardzībai. Izrādījās, ka šīs no vienas puses pilnīgās muļķības tomēr ir pamats satraukumam par valsts drošību. Gijū nācās pavadīt 10 mēnešus aiz restēm, krietnu daļu no laika vieninieka kamerā. Taču žurnālista cīņas sparu tas nespēja salauzt. Iznācis no cietuma, Gijū drīz vien atkal sacēla vētru. Žurnālists atklāja gan CIP aģentus Zviedrijā, kuri bija spiesti žigli vien pamest valsti, gan arī Zviedrijas valsts slepenos maksājumus Pentagonam, kurus armijas virspavēlnieks skaidroja ar to, ka formāli neitrālā Zviedrija sadarbojas ar ASV izlūkdienestiem, un par dažiem pakalpojumiem vajadzējis samaksāt, protams, pēc iespējas diskrētāk. Tikai gandrīz 30 gadus pēc IB “afēras” īpaša valsts komisija secināja, ka Gijū un Brata atklājumi bija patiesība. Taču neviens nav kompensējis žurnālistam ne cietumā pavadīto laiku, ne morālo kaitējumu.



Selektīvās atklātības maldi

Šādā kontekstā Zviedrijas Drošības policijas atslepenotie dokumenti par Gijū un VDK parādās nedaudz citādā gaismā. Interesants ir fakts, ka saskaņā ar standarta procedūru šādus dokumentus atslepeno pēc septiņdesmit gadiem. Šoreiz Drošības policija to pamatojusi ar to, ka dokumentu saturs vairs nevar kaitēt Zviedrijas valstij, kā arī ar to, ka Gijū ir plaši pazīstams cilvēks, publiska persona. Taču pašam Gijū šos papīrus drošībnieki līdz šim nebija ļāvuši apskatīt. Sirmais kungs tos pirmo reizi ieraudzīja, kad pie viņa ar atslepenoto arhīvu mapi rokās ieradās laikraksta Expressen žurnālists. Vai tā būtu savdabīga varas atriebība par žurnālista (jāatzīst, patiešām) nodarīto kaitējumu (prettiesiskām, taču politiskās varas atbalstītām) drošības struktūrām? Nekas pretlikumīgs Gijū rīcībā acīmredzami nav konstatēts, jo pretējā gadījumā Drošības policija, kura zināja par notiekošo, būtu ierosinājusi lietu.

Atsevišķu dokumentu selektīva atslepenošana liek uzdot arī vēl vienu jautājumu — kāpēc netiek atklāts citu, līdzīgu dokumentu saturs? Donalds Foršbergs (Donald Forsberg), IB slepenais aģents ar 24 gadu stāžu, kurš pirms 40 gadiem izsekoja Gijū, zviedru presē atzinis, ka VDK toreiz centušies savervēt daudzus žurnālistus. Iespējams, slepenajos arhīvos varētu atrast daudz aizraujošākus gadījumus ar reāliem likumpārkāpumiem. Taču nē, tie pagaidām tiek turēti tālāk no sabiedrības acīm. Tāpat Zviedrija joprojām nav publiskojusi to zviedru vārdus, kuri sadarbojušies ar Stasi. Tā sauktā Rosenholz kartotēka ar Stasi ārvalstu kontaktu vārdiem pēc Berlīnes mūra krišanas nonāca CIP rokās. Vēlāk amerikāņi informāciju nodeva attiecīgajām valstīm, arī Zviedrijai. 50 līdz 150 Stasi zviedru kontaktu vārdi ir Zviedrijas Drošības policijas rīcībā, bet dati ir slepeni. Zviedru žurnālists Juhans Venstrēms (Johan Wennström) sakarā ar Gijū skandālu laikrakstā Svenska Dagbladet raksta sekojošas rindas: “Ņemot vērā Vācijas Demokrātiskās republikas veiksmīgo iefiltrēšanos zviedru kultūras sfērā un arī politikā, nebūtu nekāds brīnums, ja Drošības policijas glabātajā Stasi kartotēkā atklātos pazīstamu cilvēku vārdi. Stasi eksperti nesaprot, kāpēc Zviedrija joprojām slēpj šīs lietas. Mums būtu jābūt atklātākiem. Līdz ar Jānu Gijū mums tagad ir arī sava veida precedents, uz ko balstīties.”

Visdrīzāk visu šo joprojām slepeno vārdu īpašnieki var joprojām mierīgi gulēt tādēļ, ka neviens no viņiem nav atklājis tādus skandālus kā Gijū atmaskotais valdības pagrīdes izlūkdienests IB. Un nav nekāds brīnums, ka tagad gan bijušie IB aģenti, gan Ulofa Palmes dēls Mortens Palme (Mårten Palme) mēģina noniecināt žurnālista paveikto. Izrādās, ka dažiem pietiek ar pašmāju “čekas maisos” sagrābstītiem papīriem, lai notiesātu cilvēku — ja ne juridiskā nozīmē, tad vismaz publiskajā telpā.



Ar ētiku pret spiegiem?

Protams, ir vēl jautājums par žurnālistu darba ētiku. Šajā ziņā ļoti skaidru komentāru laikrakstam Expressen sniegusi Zviedrijas Žurnālistu Savienības vadītāja Agneta Lindblūma-Hultēna (Agneta Lindblom-Hultén): “Ir pagājis ilgs laiks, un vēl joprojām nav skaidrs, kāds bija Gijū mērķis, uzturot kontaktu ar VDK. Taču jebkurā gadījumā žurnālists nedrīkst pieņemt naudu vai dāvanas. Tas var ietekmēt žurnālista kā neatkarīga kontrolētāja lomu.” Savukārt laikraksta Aftonbladet, kurā Gijū publicē savus komentārus, galvenais redaktors Jāns Helīns (Jan Helin) paudis uzskatu, ka žurnālistikas vēsturē ir pārpārēm līdzīgu gadījumu, kad gados jauni žurnālisti darījuši apšaubāmas lietas, lai tikai tiktu pie vērtīga materiāla. Jaunības kļūdas tātad būtu jāpiedod. Bet vai tad tās neietekmē attiecīgā žurnālista tēlu vēlāk? Vaicāju arī diviem personīgi pazīstamiem zviedru žurnālistiem, kā viņi vērtē uz Gijū skandālu. Kristers Fridēns (Christer Fridén) no Zviedrijas radio joprojām uzskata, ka Gijū ir viens no Zviedrijas labākajiem un ietekmīgākajiem žurnālistiem: “Esmu domājis, kā es pats rīkotos, ja VDK mēģinātu pietuvoties man. Vai es būtu tikpat bērnišķīgs un patmīlīgs kā Gijū un uzķertos uz āķa, mēģinot atklāt viņu spiegošanu? Vai arī es taisnā ceļā dotos uz policiju? Šodien es izvēlētos otro ceļu. Bet vai es tā būtu rīkojies tajā laikā? Es nezinu.” Savukārt Ārne Bengtsons (Arne Bengtsson) no ziņu aģentūras TT esot vienmēr uzskatījis, ka Gijū pietrūkst pazemības: “Tāpēc es jau sen esmu skeptisks par to, cik daudz Gijū var uzticēties. Tajā pašā laikā es atzīstu viņa kā žurnālista un rakstnieka talantu.” Abi žurnālisti atzīst, ka lielākā Gijū kļūda bija neiekļaut stāstu par sakariem ar VDK savā memuāru grāmatā.

Šķiet, tā arī ir vissvarīgākā mācība visiem žurnālistiem šajā spiegu stāstā. Līķus garderobē nevajag glabāt. Arī tad, ja šie līķi nav īsti. Vai drīzāk — it īpaši tad, ja šie līķi nav īsti.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Imants 25.11.2009 11:29
Tad kāpēc šī situācija ir tik pretrunīga, ka pat latvieši no tās var kaut ko mācīties?

Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Zviedrija jau bija labklājības zeme — virspusēji. Valsts iekārta pretdabiski kontrolēja medijus, un demokrātija bija tikai vārds. Piemēram, līdz pat deviņdesmitajiem valstī nebija neviena (!!!) komerctelevīzija — bija tikai valsts TV, kamēr TV3 Viasat neizmainīja šo situāciju, raidot no Anglijas caur satelītu. Valsts TV attiecīgi tika dotēta, un TV reklāmas tirgus neeksistēja kā tāds. Vēl vairāk, pēc slepena «sadarbības līguma» noslēgšanas zviedru nacionālās ziņu aģentūras TT informāciju cenzēja specdienesti, un tā līdz avīzēm valsts cenzūrai nevēlamais nenonāca, ja vien to paši neuzraka avīžu žurnālisti. Šeit skaidri var saskatīt zviedru sabiedrības iezīmi — slavenos gadījumus, kad par nevietā atstātu vāģi vai kosmētiku, kas kļūdaini nopirkta no ministrijas (nevis privātās) debetkartes, ministri pazaudē amatus. Ja mediji tiek kontrolēti tādā līmenī, kā tas bija Zviedrijā, tad nav brīnums, ka nopietnākas lietas līdz medijiem nemaz nenonāk, par kurām pēc tam cepties.

Šādos neredzamās kontroles apstākļos Gijū izdarīja milzīgu pakalpojumu savai valstij un tautai, pieņemdams informāciju no VDK. (Paņemot arī naudu un šnabi, viņš krieviem jauca galvu, liekot domāt, ka viņa motivācija ir pirmkārt materiālas dabas. Tīši vai netīši, bet tādu iespaidu viņam izdevās radīt.) Ja jau pašu raidošie mediji un informācijas plūsma nacionālajā ziņu aģentūrā ir zem valdības kontroles, tad arī krievu specdienests var kļūt par ļoti labu informācijas avotu — ņemot vērā, ka Zviedrijai ar PSRS neskaitījās pat «aukstais karš» un abas valstis bija neitrālas viena pret otru. Zviedru žurnālistam nebija nekāds formāls iemesls uzskatīt VDK aģentu par «ienaidnieku» valsts pārstāvi!

Tāpēc draudzēties ar VDK, lai iegūtu ziņas par pašu valstī operējošu slepenu un absolūti pretlikumīgu specdienestu atzaru, kas pilda amerikāņu pasūtījumus, nozīmē veikt žurnālista profesionālos pienākumus un vienlaikus izdarīt pakalpojumu savai valstij, palīdzot atmaskot pašu valdības smirdīgos gājienus. Līdzīgi arī Polijā un Lietuvā prese mūsdienās ir veikusi savas pilsoniskās funkcijas, pētot iespējamos CIA nelikumīgos cietumus, kuros bez tiesas sprieduma un pat bez iespējas stāties likumīgas tiesas priekšā gadiem ilgi tiek turēti un spīdzināti Vidējo Austrumu cilvēki, par kuriem tiek uzskatīts, ka viņiem varētu būt kaut kāds sakars ar islāma fundamentālistiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

agd 06.11.2009 12:34
Tipisks 60.-80. gadu kreisais intelektuālis - ar vāji slēptām simpātijām sociālisma jaunbūvei PSRS un aklu antiamerikānismu. Kungs tikai gājis tālāk un atļāvies atklāti pārdot savu valstu par šņabja pudelēm un pārsimt kronām.

Vai tad tas ir brīnums, ka vēl desmit gadus pēc PSRS sabrukuma un Brīvās pasaules pārliecinošas uzvaras Aukstajā karā, kungu pārņēmušais naids pret Brīvās pasaules sargu ASV jau ir tik liels, ka gatavs izrādīt necieņu mirušajiem? No nodevēja līdz kapu izlaupītājam nav tālu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Makss Vēbers - ... 05.11.2009 14:18
Interesants materiāls, nudien, autors labi pastrādājis. Jāatzīst, ka zviedru valodas zināšana palīdz informācijas nepastarpinātā ie- un ap- gūšanā, kā to ir izdarījis Didzis M.

Kalvi, es pieņemu Tavu viedokli. Tomēr, to, kā bija patiesībā, mēs nekad neuzzināsim, ja vien misters Guillou pats neatklāsies, pieslēgts pie poligrāfa. Mūsu viedokļi ir un paliks tikai spekulācijas par tematu.

p.s.: paradoksāli, bet, tieši pateicoties Ivara Ķezbera kādreiz pavadītajam laikam Zviedrijā statusā, ko latvieši nelabprāt saista ar savas tautas gaitām, es skolā no 1989. līdz 1992.gadam varēju apgūt zviedru valodu lieliskas pasniedzējas vadībā - zviedru valodu man ļoti labi mācīja Ķezbera sieva. Paldies viņai par to!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 04.11.2009 00:15
Iespējams, ka vēl nav savienoti visi punkti šī indivīda biogrāfijā. Cik var saprast no šobrīd publiskiem datiem, no 1967.g. līdz 1972.g. sadarbojās ar čekistiem; un ļoti drīz pēc tam - 1973.g. atmaskoja savas dzimtenes - Zviedrijas - drošības dienestu Informationsbyrån un it kā arī ASV centrālās izlūkošanas pārvaldes aģentus. Vai nav ticami pieņemt, ka čekisti viņam par šo materiālu pačukstēja priekšā - lai izmantojot toreizējās zviedru sabiedrības skeptisko attieksmi pret ASV (atcerēsimies, ka Eiropā nepopulārais Vjetnamas karš beidzās 1973.g.) - vājinātu amerikāņu dienestus un attiecīgi nostiprinātu VDK.

D.Melbikša arguments, ka šis žurnālists esot it kā esot gribējis "atklāt detaļas par VDK spiegošanu Zviedrijā" neizklausās nopietni un nekur neatspoguļojas viņa reālajā rīcībā. Viņa darbošanās parāda, ka viņš atklāja sabiedrībai tās lietas, kuras bija izdevīgi atklāt no PSRS (nevis no pašas Zviedrijas) stratēģijas viedokļa - un visu laiku slēpt sadarbības faktu ar VDK.

Vēl viena detaļa (citēta no Vikipēdijas) - Immediately following the September 11, 2001 attacks, Guillou caused controversy when walked out from the Göteborg Book Fair in the midst of the three minutes of silence that had been announced throughout Europe to honour the victims of the attacks. In an article in Aftonbladet, Guillou argued that the event was an act of hypocrisy, stating that "the U.S. is the great mass murderer of our time. The wars against Vietnam and its nearby countries alone claimed four million lives. Without any minute of silence in Sweden". He also criticised those who said that the attacks were "an attack on us all" by stating that the attacks were only "an attack on U.S. imperialism".

Kā jau V.Putins pareizi atzīmē - nav tādas lietas kā "bijušais čekists" :)) Iespējams, pateicoties noilgumam vai zviedru liberālajām tiesām viņš netiks sodīts un turpinās jaukt gaisu.

Saistītie raksti
Mugurkauli 255x203

Pildspalvu bizness 15 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi