Atslēgvārdi:

Lieto un nemaksā 0

Lielo portālu uzturētāju optimismu balsta ideja, ka, savācot vienā vietnē miljoniem cilvēku, kaut kā jau naudu no viņiem izdosies nopelnīt. Tomēr par to, kā to darīt, pašlaik īstas skaidrības nav.

Iesaki citiem:

Mūsdienu interneta vides lielākais izaicinājums ir nevis tas, kā izveidot populāru pakalpojumu, bet gan — kā ar to nopelnīt. Ir ne mazums tādu portālu, kam izdevies piesaistīt miljoniem lietotāju visā pasaulē, tomēr šāda veiksme finansiālu veiksmi portālu uzturētājiem nemaz tik bieži nenes.

Kādam tomēr par pakalpojumu ir jāmaksā. To saprot sociālie portāli, kas ir piesaistījuši milzīgus lietotāju pulkus, bet ienākumi no tiem ir salīdzinoši mazi, un to saprot arī laikraksti, kas meklē veidus, kā izdzīvot interneta vidē.



Reklāma nav glābiņš visiem

Mūsdienu tīmekļa ekonomikā populāra ir ideja, ka vispirms ir jāpiesaista lietotāji un tad jau izdomāsim, ko darīt. Piemēram, sociālo tīklu portālā Facebook pašlaik ir vairāk nekā 400 miljoni lietotāju,[1] un tas ir iespaidīgs panākums. Tomēr neatbildēts ir jautājums, ko īsti ar viņiem darīt, lai uzņēmums strādātu ar peļņu.

Pirmā doma — uz to vedina Google panākumi — lietotājiem ir jārāda reklāma. Pēc šīs pieejas — reklāmdevēji samaksās par pakalpojumu apmaiņā pret auditorijas uzmanību. Tomēr realitāte ir izrādījusies mazliet sarežģītāka, un Google uzvaras gājiens reklāmas tirgū drīzāk ir izņēmums, nekā likumsakarība. Citiem uzņēmējiem ar reklāmas ienākumiem tik labi neveicas, ko var skaidrot ar to, ka interneta meklētāju auditorija ir ieinteresēta rezultātos, ko tai rāda, savukārt citos portālos lietotāji reklāmām pievērš mazāku uzmanību vai arī tās nepamana vispār.[2]

Nav tā, ka Facebook nestu tikai zaudējumus. Pērn portāla ieņēmumi bija 500 miljoni dolāru,[3] tomēr, ņemot vērā lietotāju skaitu, šī summa ir salīdzinoši neliela. Turklāt uzturētājiem portāls nav lēts prieks. Naudu maksā gan interneta pieslēgums, kas spēj nodrošināt tik apjomīgu datu pārraidi, gan serveru parks, alga jāmaksā arī darbiniekiem. Līdzīgā situācijā ir arī citi uzņēmumi, kas lietotājiem savus pakalpojumus piedāvā bez maksas un kuru pašreizējās stratēģijas centrālais elements ir nevis peļņa, bet aizvien lielāka cilvēku piesaistīšana.

Piemēram, Twitter, kur reklāmas nav un to izvietot portāla specifikas dēļ ir problemātiski, situācija ar peļņas iespējām ir vēl sarežģītāka. Savukārt prasīt no lietotājiem naudu par reģistrēšanos vai lietošanu ir bīstami, jo lietotāju interese krietni mazinātos un atrastos bezmaksas alternatīvas. Ir zināma ironija, ka daudzi no interneta pakalpojumiem, kas ir kļuvuši par daudzu cilvēku ikdienas sastāvdaļu, lietotāju acīs nav tik vērtīgi, lai par tiem maksātu. Šajā ziņā pazīstamākais Latvijas piemērs ir atšķirīgs — draugiem.lv ir spējis notvert vilni un kļūt par populārāko vietējo šāda veida tīklu, un tas, savukārt, noteicis, ka lietotāji ir gatavi maksāt par to, ko ārzemju portālos var dabūt bez maksas.



Popularitāte vēl nenozīmē peļņu

Interneta uzņēmuma virtuālo vērtību lielā mērā noteic lietotāju skaits, un tieši viņi, nevis portāla tehniskais risinājums vai portāla datubāzēs ievietotais saturs, ir tas, kā dēļ lielo un veiksmīgo interneta projektu cena ir tik augsta. Kad 2006. gadā Google par 1,65 miljardiem dolāru nopirka videoportālu YouTube, tas bija milzīgs pirkums. Trīsarpus gadus vēlāk YouTube vēl tikai meklē savu naudas gūšanas modeli, savukārt uzņēmumi un politiķi portāla sniegtās bezmaksas iespējas izmanto aizvien radošāk. 2005. gadā Ruperta Mērdoka News Corporation par 580 miljoniem dolāru nopirka portālu MySpace.[4] Lai arī portāls par popularitātes trūkumu nebūt nevar sūdzēties, tomēr tas pērn ir viens no Mērdoka mediju impērijas kopējo zaudējumu veidotājiem.[5]

Pagājušajā gadā Yahoo! slēdza tīmekļa lapu izvietošanas servisu GeoCities (Japānā gan tas vēl turpina darbu). Yahoo! šo servisu iegādājās 1999. gadā par 3,57 miljardiem dolāru dot.com burbuļa pašā uzplaukumā. Savulaik pakalpojumu izmantoja miljoni cilvēku, lai tīmeklī izvietotu savas personīgās lapas, tomēr, modei mainoties, lietotāju skaits bija krities un aizvien vairāk cilvēku izvēlas sociālo tīklu portālus. „GeoCities bija pirmais pierādījums, ka tev var piederēt kaut kas patiešām populārs, bet tu joprojām nevari pelnīt naudu internetā,” sacīja portāla ZDNet redaktors Ruperts Gudvinss.[6] Lielo portālu uzturētāju optimismu, šķiet, balsta ideja, ka, savācot vienā vietnē miljoniem cilvēku, kaut kā jau naudu no viņiem izdosies nopelnīt. Tomēr par to, kā to darīt, pašlaik nav īstas skaidrības.

Īpaši zīmīgs gadījums ir The Pirate Bay — viens no pasaulē lielākajiem torrentu serveriem, kas lietotājiem palīdz apmainīties failiem, kuri bieži vien ir nelegālas izcelsmes. Pēc tam, kad portāla uzturētāji pērn tika atzīti par vainīgiem autortiesību pārkāpumos, Pirātu līci par 7,7 miljoniem dolāru iegādājās programmatūras uzņēmums Global Gaming Factory X. Pircējs paziņoja, ka vēlas attīstīt tādu uzņēmējdarbības modeli, kas apmierinātu gan lietotājus, gan autortiesību īpašniekus.[7] Pašlaik gan The Pirate Bay darbībā nekas būtisks nav mainījies, un līdz „jaunajam modelim” vēl jāgaida. Reāls bizness ir sanācis vien portāla iepriekšējiem īpašniekiem: ļaujot lietotājiem apmainīties ar saturu, kas tiem nepieder, tie nopelnījuši cienījamu naudas summu.



Kurš maksās par ziņām?

Jautājums par izmaksu segšanu īpaši aktuāls ir masu saziņas līdzekļiem, kas apgūst interneta vidi. Šajā jomā saduras divi uzskati: satura radīšanas izmaksas ir jāsedz lietotājam vai tomēr — reklāmdevējam?

No vienas puses, laikraksti saprot, ka tikai ar reklāmu internetā nespēj gūt pietiekamus ieņēmumus — lai arī interneta reklāmas tirgus aug, vismaz ASV lielie laikraksti reklāmas ienākumu pieaugumu īpaši neizjūt. Tieši otrādi.[8] No otras puses, cilvēki ātri vien ir pieraduši, ka par informāciju internetā nav jāmaksā, tādēļ prasība maksāt nozīmē, ka mazināsies medija apmeklējums un reklāmas ieņēmumi. Mēģinot atrast līdzsvaru starp auditorijas piesaistīšanu un ieņēmumiem, mediji izmēģina dažādus veidus, kā likt lasītājiem maksāt.

New York Times šā gada sākumā pavēstīja, ka atkal ieviesīs maksas saturu, ko laikraksta vadība bija izmēģinājusi jau laikposmā no 2005. līdz 2007. gadam.[9] New York Times līdzīgi kā Financial Times lasītājiem piedāvās noteiktu bezmaksas rakstu skaitu mēnesī, un, kad limits tiks izsmelts, būs jāmaksā. Veiksmīgs ir bijis franču Le Monde, kas jau kopš 2002. gada par daļu sava satura prasa naudu — pašlaik tie ir 72 eiro gadā, un laikraksts, kam ir aptuveni 300 000 eksemplāru liela tirāža, šādi ir iemantojis 100 000 interneta abonentu.[10] Pagājušā gada vasarā News Corporation vadītājs Ruperts Mērdoks paziņoja, ka korporācijai piederošajos medijos plānots prasīt naudu par saturu.

Guardian Media Group, kas izdod arī laikrakstu The Guardian, pērnā gada zaudējumi sasniedz 57 miljonus mārciņu,[11] un tomēr The Guardian redaktors Alans Rasbrigers uzskata, ka maksas prasīšana par rakstiem nav risinājums.[12] Tajā pašā laikā The Guardian naudu prasa par iPhone programmu, kas ļauj piekļūt laikraksta saturam. Līdzīgi rīkojas arī vācu Bild un Die Welt. Tā ir demokrātiska pieeja — ziņas sniegt bez maksas, bet naudu iekasēt par papildus pakalpojumiem lasītāju ērtībai.



Lietotāji maksāt nevēlas

Cilvēku vēlme pēc bezmaksas satura un pakalpojumiem ir pašsaprotama, un tās apmierināšanas vēlme ir labs pamats, kas piesaista interneta portāliem. Tomēr šķietams paradokss ir tāds, ka daļa portālu aug nevis tāpēc, ka tie ir ekonomiski pamatoti, bet vienkārši tāpēc, ka tie spēj augt.

Pēc Nielsen globālās (27 000 respondentu 52 valstīs) aptaujas datiem, tikai aptuveni 34% cilvēku visā pasaulē varētu maksāt par ziņām internetā, un lielāks atbalsts šai idejai ir reģionos, kur drukātās preses tirāžas nekrītas — Latīņamerikā (40%), Āzijas un Klusā okeāna reģionā (36%), Tuvajos Austrumos un Āfrikā (35%). Savukārt no Eiropā aptaujātajiem gatavi maksāt bija 32% un Ziemeļamerikā — 27%. Eiropā un Ziemeļamerikā tikai 6% aptaujāto sacīja, ka ir maksājuši par ziņām, bet pārējos reģionos šis rādītājs ir 10% un vairāk. Par sociālo tīklu portāliem visā pasaulē maksājuši ir tikai 4% aptaujāto, bet gatavi maksāt būtu 24%. Tātad šādu cilvēku ir krietni mazāk nekā to, kas gatavi maksāt par ziņām.[13]

Tas paskaidro, kāpēc vismaz pagaidām ir bijis salīdzinoši maz mēģinājumu prasīt internetā naudu par saturu, un šīs iespējas tiek apgūtas ar zināmu piesardzību. Cilvēku pārliecināšana maksāt prasa lielus ieguldījumus, un arī piedāvātajam pakalpojumam un saturam ir jābūt unikālam, pretējā gadījumā ir prognozējama lietotāju gatavība izvēlēties bezmaksas alternatīvas.

_________________________

[1] Facebook statistika: http://www.facebook.com/press/info.php?statistics

[2] Naughton, J. (6. dec., 2009). Facebook now has 350m users - and there’s no point in advertising to them. The Guardian. Retrieved from http://www.guardian.co.uk/technology...

[3] Lawsky, D, Das, A. (Jul 6, 2009). Facebook revenue to be “billions” in 5 years: board member. Reuters. Retrieved from http://www.reuters.com/article/idUSTRE56531X20090706

[4] BBC News (July 19, 2005). News Corp in $580m internet buy. BBC News. Retrieved from http://news.bbc.co.uk/2/hi/business/4695495.stm

[5] News Corporation. (August 5, 2009). News Corporation Reports Adjusted Operating Income of $3.6 Billion on Revenue of $30 Billion for the Year. News Corporation. Retrieved from http://www.newscorp.com/investor/download/NWS_Q4_2009.pdf

[6] BBC News. (April 24, 2009). Yahoo pulls the plug on GeoCities. BBC News. Retrieved from http://news.bbc.co.uk/2/hi/technology/8016211.stm

[7] Wauters, R. (June 30, 2009). Swedish Software Firm Acquires “The Pirate Bay For” $7.7 Million. TechCrunch. Retrieved from http://techcrunch.com/2009/06/30/...

[8] Clifford, S. (Oct. 25, 2009). Online Rally May Sidestep Newspapers. New York Times. Retrieved from http://www.nytimes.com/2009/10/26/business/media/26adco.html

[9] Pérez-Peña, R. (Jan. 20, 2010) The Times to Charge for Frequent Access to Its Web Site. New York Times. Retrieved from http://www.nytimes.com/2010/01/21/business/media/21times.html

[10] Speers, M. (March 3, 2010). Lessons for U.S. Media from European Paid-Content Plays. Advertising Age. Retrieved from http://adage.com/globalnews/article?article_id=142319

[11] Neate, R. (Jan. 14, 2010). Guardian loses £57m after paying out £11m for redundancies. Telegraph. Retrieved from http://www.telegraph.co.uk/finance/...

[12] Gapper, J. (Jan. 20, 2010). Charge for news or bleed red ink. Financial Times. Retrieved from http://www.ft.com/cms/s/0/9ee5b516-060f-11df-8c97-00144feabdc0.html

[13] Nielsen (Feb. 2010). Changing Models: A Global Perspective on Paying for Content Online. The Nielsen Company. Retrieved form http://blog.nielsen.com/nielsenwire/reports/paid-online-content.pdf

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Saistītie raksti
Spogulis 255x203(1)

Valsts tvīto 7 Autors:Jānis Buholcs

Citi autora darbi
6220425549 cc19140a63

Cīņas suņi 237 Autors:Jānis Buholcs

Tuksums 255x203

Tīklos sapinušies 0 Autors:Jānis Buholcs