Atslēgvārdi:

Lielāka vai mazāka demokrātija

Diskusijās par memorandu, ko noslēgusi Kultūras ministrija ar kultūras nozares organizācijām daudzviet medijos nodēvēts par politizētu. Ja ignorē šos apgalvojumus – ko parakstītais dokuments dos Latvijas kultūrai?

Iesaki citiem:

Vairāki žurnālisti pauž bažas par Kultūras alianses (KA) memorandu ar Kultūras ministriju (KM) un Nacionālo apvienību (NA). Neiedziļinoties notikuma norisē un Memoranda tekstā, tiek runāts par „politizēšanos”, tas pielīdzināts kultūras darbinieku veiktajai Tautas partijas (TP) reklamēšanai.[1] Taču paskatīsimies uz faktiem. Par ko tad īsti ir rakstīts Memorandā[2], kādas attiecības starp kultūras nozares organizācijām un Kultūras ministriju, Nacionālo apvienību tajā ir minētas? Cik daudz tur ir demokrātijas?


Jauns sadarbības modelis

Līdz ar Memorandu izveidota līdz šim nebijusi sadarbības forma starp Kultūras ministriju un kultūras nozares organizācijām. Memorandā paredzēts, ka ne retāk kā reizi divās nedēļās kultūras ministre tiekas ar trīs Kultūras alianses deleģētiem pārstāvjiem jeb Sadarbības Padomi. KM pienākums ir iepazīstināt KA ar valsts budžeta projektu un iesaistīt KA tā veidošanā. Ne retāk kā reizi mēnesī Kultūras aliansei ir iespēja, kopīgi ar ministri, tikties ar Nacionālās apvienības frakciju. Šāda kārtība, protams, rada risku, ka savstarpējās tikšanās reizēs NA politiķi varētu mēģināt ietekmēt Kultūras aliansi. Taču jāatzīmē — ja viņi vēlētos ietekmēt, tad atrastu citus, ne tik publiskus veidus, kā to īstenot. Acīmredzamais ieguvums, savukārt, ir tāds, ka kultūras nozares organizācijām ir iespēja sekot līdzi notiekošajiem politiskajiem procesiem nepastarpināti un piedalīties politisko lēmumu veidošanas procesā.

Kultūras nozares organizācijām ir iespēja sekot līdzi notiekošajiem politiskajiem procesiem nepastarpināti un piedalīties politisko lēmumu veidošanas procesā.



Jāuzsver, ka Kultūras ministrijā darbojas arī Nacionālā Kultūras padome (NKP). Tomēr NKP nolikums paredz, ka tā ir „kultūras ministra padomdevēja institūcija” un NKP dalībniekus pilnā mērā pēc savas brīvas iegribas izvēlas kultūras ministrs. Varu sacīt, ka iepriekšējās un arī pašreizējā NKP kopumā sastāv no ļoti inteliģentiem un cienījamiem cilvēkiem, tomēr iezīmējas divas problēmas. Pirmkārt, šie nav kultūras nozares organizāciju deleģēti cilvēki. Līdz ar to viņi pārstāv tikai paši sevi, un daudzos, ļoti konkrētos kultūrpolitikas jautājumos viņiem nav pietiekamas informācijas un viedokļa. Otrkārt, neapšaubot šo cilvēku saprātu un individuālo drosmi, tomēr grūti iztēloties, kā šāda, ministra izvēlēta NKP, var veikt kultūras ministra un Kultūras ministrijas darba uzraudzības funkciju. Līdz ar to, var teikt, ka Nacionālā Kultūras padomes darbības, galvenokārt, ir reprezentatīvas, un jaunizveidotais sadarbības modelis lielā mērā atrisina abas NKP dilemmas.


Memorandā — nekā partejiska

Izlasot Memorandu un tā pielikumus, ar lielu piepūli būtu jāmeklē ko tādu, kas klaji paustu Nacionālās apvienības politiskos uzskatus. Memoranda būtībai bez jelkādiem iebildumiem varētu pievienoties arī „Vienotība”, „Reformu partija”, ZZS. Proti, visas „latviskās” partijas. Arī „Saskaņas centram” diez vai būtu pret ko iebilst šajā Memorandā. Tajā uzskaitītas Latvijai saistošās starptautiskās konvencijas, kultūrpolitikas vadlīnijas, LIAS 2030 un visu iesaistīto pušu labā griba.

Diskusijas ir izraisījis fakts, ka Memorands parakstīts tikai ar vienu politisko partiju. Pirmkārt, tas ir tāpēc, ka Nacionālā apvienība ir politiski atbildīga par izvirzīto kultūras ministru un attiecīgi arī Kultūras ministriju. Memorands paredz NA atbildību par KM īstenoto kultūras politiku un lielākas NA saistības saskaņot savu rīcībpolitiku ar Kultūras aliansi un informēt par iecerētajām rīcībām.

Otrkārt, kā nedaudz bērnišķīgus varu noraidīt apgalvojumus, ka Ministru prezidents ir atbildīgs par Ministru kabineta sastāvu un tā īstenoto politiku, tāpēc Memorandu nevajadzēja slēgt ar vienu politisko apvienību. Jā, saskaņā ar likumu tā ir, taču faktiski tā nav. Ministru prezidentam nav nedz laika iedziļināties, nedz arī lielas intereses tikties ar kultūras darbiniekiem un sekot līdzi kultūras politikas īstenošanai. 2012. gada maijā Valda Dombrovska (Vienotība) premjerēšanas laikā klajā ir nākusi pirmā iniciatīva tikties ar kultūras nozares pārstāvjiem, konkrēti – ar Kultūras aliansi. Ļoti labi. Pirmo reizi trīs gados. Tāpat ievērības cienīgs ir fakts — gan pirms 10., gan 11. Saeimas vēlēšanām Kultūras alianse rīkoja tikšanās ar piecām lielākajām politiskajām partijām. Lūk, pat šādā brīdī, kad katra vēlētāju balss ir svarīga, vairāk nekā puse (vārdos nesaukšu) partiju neuzskatīja par vajadzīgu tikties.

Pavasara trakums ar kultūras ministri radās lielā mērā tāpēc, ka nebija skaidrs, ar ko īsti Kultūras ministrija nodarbojas - kādi ir kultūrpolitikas virzieni un iesaiste NAP 2014-2020.



Memorandā pausta iesaistīto pušu labā griba, kam pievienots pielikums ar konkrētu darāmo darbu sarakstu un izpildes termiņiem. Nozīmīgākā Memoranda daļa ir tieši pielikums. Ignorējot visus zemūdens akmeņus un valodošās peripetijas, varētu teikt, ka pavasara trakums ar kultūras ministri radās lielā mērā tāpēc, ka nebija skaidrs, ar ko īsti Kultūras ministrija nodarbojas - kādi ir kultūrpolitikas virzieni un iesaiste NAP 2014-2020. Turklāt valdīja atšķirīgs viedoklis par vēlamo KM pārziņā esošo jautājumu virzību. Memoranda pielikums iezīmē galvenos darbības virzienus, par ko abas puses ir vienojušās.


Valsts kultūrkapitāla fonda finansēšanas modelis un budžets

Viens no pamata jautājumiem, ko skandāls ap Kultūras ministri, cerams, būs līdzējis pavirzīt uz priekšu, ir Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansēšanas modelis un budžets. 2003. gadā tika likvidēts VKKF speciālais budžets, kuru veidoja no 3% akcīzes nodokļa tabakai, alkoholam un 50 % azartspēļu un loteriju nodevas. Šādu finansēšanas modeli Latvija pārņēma no Lielbritānijas. Tāds vēl aizvien sekmīgi darbojas Igaunijā, nodrošinot, VKKF politisku neatkarību, kā arī VKKF budžeta zināmu „drošību” no KM. Tas iespējams, jo ,pastāvot šādam finansēšanas modelim, par ikgadējo budžetu nelemj deputāti, partijas un Ministru kabinets. Līdz ar to ir nodrošināta caur VKKF finansējamo kultūras projektu neatkarību no politiķu iegribām, pasūtījuma, cenzūras.

Vai vērts uzturēt ēkas, ja nav naudas, par ko uzturēt kultūras radošo procesu?



2009. un 2010. gadā, pie lielās valsts budžeta samazināšanas, Latvijas VKKF cieta proporcionāli vēl vairāk (-72 %) nekā valsts kultūras institūcijas. Skaidrs, ka iestādēm nevar samazināt finansējumu tik daudz, ka nav iespējams nomaksāt komunālos rēķinus.Tomēr var uzdot retorisku jautājumu - vai vērts uzturēt ēkas, ja nav naudas, par ko uzturēt kultūras radošo procesu? VKKF nodrošina lielāko daļu kultūras jaunrades procesa visās kultūras nozarēs. Jācer, ka pēc visu koalīcijas partiju kopīgās sapratnes, 2013. gadā VKKF budžets būtiski tiks palielināts.
Jāpiebilst, ka vēl iepriekšējās kultūras ministres Sarmītes Ēlertes laikā tapa iecere dibināt t.s. „Radošo Latviju”. Raugoties uz Igaunijas un Lielbritānijas paraugu, projekts iecerēja apvienot kultūras nozares un radošo industriju aktivitātes. Tas ļautu sabiedrībai saprotamā un mūsdienīgā veidā vēstīt par kultūras tautsaimniecisko nozīmību, kā arī iegūt piekļuvi Eiropas struktūrfondiem nākamajā plānošanas periodā. Šobrīd platforma „Radošā Latvija” vēl ir izstrādes sākuma stadijā, un nav pamata bažām, ka turpmāk visai Latvijas kultūrai būs jāizliekas par radošo industriju, lai iegūtu kādu finansējumu.


Radošas personas statusa likums

Lai gan neviens neapšauba kultūras nozīmi nacionālās identitātes veidošanā un uzturēšanā, atalgojums kultūras nozarē strādājošajiem pēc neatkarības atgūšanas visu laiku ir bijis viens no viszemākajiem. Daļēji tas izskaidrojams ar tipisko nodarbinātību kultūrā — cilvēks bieži vien nodarbojas ar mākslu un kultūru nevis tāpēc, lai nopelnītu, bet gan tāpēc, ka citādi nevar, tāds viņam talants un aicinājums. Ja tie ir atsevišķi gadījumi - darba devējs maksā mazāku atlīdzību par darbu, nekā šis kultūras darbinieks būtu pelnījis. Ja šādu gadījumu ir vairumā, tā ir strukturāla ekspluatācija kultūras darba tirgū.

Turklāt, liela daļa kultūras darbinieku ir sociāli neaizsargāti, jo atrodas nevis pastāvīgās darba devēja-darba ņēmēja attiecībās, bet strādā īslaicīgos un neregulāros projektos kā pašnodarbināta persona. Savienojumā ar zemu atalgojumu, sociālās iemaksas tiek veiktas nelielā apjomā vai vispār nemaz, liedzot šiem cilvēkiem bezdarbnieka un maternitātes pabalstus, vecuma pensijas un citas sociālās garantijas.
Radošas personas statusa likums paredz risināt šīs problēmas, izveidojot īslaicīga bezdarba pabalstu fondu pašnodarbinātajiem kultūras nozarē. Līdzās tam ir tālākizglītības un pārkvalifikācijas iespējas kultūras un radošajā nozarē. Par šo jautājumu KM ir principiāla sapratne. Tas ļautu kultūras nozarē strādājošajiem vairāk apgūt menedžmenta, mārketinga, zīmolveides, komunikācijas un citas prasmes, kas ļautu efektīvāk konkurēt darba tirgū.

Vai šāds Memorands ir slikts?

__________________________

[1] http://politika.lv/article/nekulturas-ministre-nepolitiska-nozare, http://nra.lv/viedokli/viktors-avotins/72470-vilkme-pie-siles.htm
[2] http://www.makslinieki.lv/aktualitates/196/.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!