Foto: Andris Felss; Foto - © A.Felss
Lielai daļai zemnieku liekas, ka ES ir tā pati PSRS, tikai vēl sliktākā variantā. Tas ir nepadarītā darba rezultāts, kuru n-to gadu garumā nav darījis Eiropas integrācijas birojs.
Intervija ar Krustpils pagasta zemnieku Andri Felsu.
Vai uzskatāt, ka saņemat pietiekami daudz informācijas par Eiropas Savienību (ES), lai spētu izlemt: stāties tajā vai ne, un kas ir galvenie informācijas avoti?
Grūti pateikt, kas ir mēraukla, lai pateiktu – daudz vai maz zini par ES. Es vienkārši pietiekami daudz tur esmu bijis, par to lasījis un dažādu informāciju baudījis. Teikt, ka visu zinu, nevaru, taču to, kas mani interesē – noteikti vairāk nekā aritmētiski vidējais zemnieks.
Informācija, kuru sniedz Eiropas integrācijas birojs, ir tāda, ka es nesaprotu, par ko cilvēki, kas tur strādā, saņem algu. Var sildīt dibenu Rīgā un Briselē, braukāt no vienas vietas uz otru, un tad tikai brīnīties: vai dieniņ, latviešu tauta nez kāpēc neciena Eiropas Savienību! Tagad reitings nobraucis un kas tik vēl ne. Kurš ir redzējis Kušneru vai kādu no viņa biroja pagastos? Kamēr vēl tur strādāja Māris Sprindžuks, tikmēr šķita, ka viņiem ir kāda sajēga par to, kas notiek laukos. Mani kaitina veidi, kā tiek pasniegta informācija – brošūras un viss cits. Laukos ar cilvēkiem jārunā. Starp citu, novados ir daudz sakarīgu cilvēku, kuri tiešām zina, kas notiek ES. Viņi labprāt atbalstītu, ja atbrauktu kāds, kas varētu paskaidrot zemniekiem vai vispār laukos dzīvojošajiem par ES plašāk un detalizētāk, kas un kā tur būs. Var noorganizēt pasākumus un daudz ko izdarīt, bet, ja neviens pat neuzskata par vajadzīgu uz perifēriju braukt, tad arī lai nebrīnās, ka rezultāts ir bēdīgs.
Kušners saka, ka Eiropas integrācijas biroja ļaudis nav nekādi bardi, lai izkrāsotā autobusā braukātu pa novadiem…
Ja kāds domā, ka viņam nekur nav jābrauc, tikai uz Briseli, un jāatkārto, ko tur kāds teicis, ja domā, ka pietiek ar informāciju medijos… Man ir aizdomas, ka viņš sēž ne tajā ķeblī, kur viņam jāsēž, ja viņam ir tāda izpratne par darbu ar cilvēkiem. Eiropas integrācijas biroja nosaukumā ierakstīts, par ko viņiem maksā algu. Ja kāds grib, lai integrējos, viņam jāstrādā, nevis jāstāsta, ka mēs esam slikti, jo viņus neuzaicinājām runāt. Kā tad sanāk – ja viņi nestrādās, tauta nobalsos pret, un iznāks, ka esam velti laiku, nodokļu maksātāju naudu iztērējuši…
Es varu pateikt, kur ņemu informāciju – jau ilgi iznāk žurnāls Agropols. Tajā vairāku gadu griezumā aprakstīts, kas notiek Eiropas varas gaiteņos, kā pret kandidātvalstu interesēm darbojas, teiksim, Portugāle, Spānija, Grieķija, Itālija – valstis, kuras ir galvenās naudas ņēmējas no kopējā katla. Lielāko daļu zemkopības atbalsta līdzekļu veido Vācijas un Lielbritānijas ieguldījumi. Tās arī varētu kliegt, bet nē – pret to, ka mums atbalsta maksājumus piešķirtu līdzīgā veidā, ir tieši naudas saņēmēji. Ļoti iespējams, ka tieši viņi vietējiem eirokrātiem pieprasa, lai noteikumi būtu tādi, kādi ir. Palasot šo žurnālu, tas bija skaidrs jau apmēram pirms pusotra gada. Tajā pašā laikā neesmu manījis, ka mūsu Ārlietu ministrija kaut ko darītu. Indulis Bērziņš vismaz zīmējas starptautiskajā sabiedrībā, bet ko viņa padotie dara? Atvainojos par salīdzinājumu, bet viņi gluži kā žurnālisti: konstatē faktus, ir sensācija, skrien! Un tad kliedz: ai, ai, ai! Ārlietu ministrija ir institūcija, kurai būtu jānodarbojas ar prognozēm un jāmēģina iespaidot situāciju, pirms tā vēl notikusi. Vismaz normālās valstīs tā notiek. Sabiedrību varēja sagatavot jau pusotru gadu atpakaļ: klausieties, tautieši mīļie, nesapriecājieties pārlieku, nekas daudz jums netiks. Sabiedrība nomierinātos. Tagad, kad vienā kantorī noliek papīru priekšā, visi: ai, ai, ai!
Mani mazāk interesē, kas notiek Rīgā, liela iedzīvotāju daļa taču dzīvo laukos! Te, satiekoties ar cilvēkiem kādā seminārā vai citur parunājot, vajag tikai paklausīties. Turklāt uz pasākumiem parasti sanāk zemnieki, kuriem vispār kaut kas vēl interesē, sakarīgi cilvēki, arī avīzes lasa. Kad reizēm pārtraukumos tiem zēniem jautāju: “Kāds jums priekšstats par ES?”, ko tik nevar dzirdēt! Mani izbrīna krasi negatīvais viedoklis, kas liecina, ka viņi nav informēti. Ja sāc stāstīt, kas un kā, tad vismaz kāda daļa ieklausās un izdara secinājumus.
Var secināt, ka jūs pats vairāk esat par ES…
Man vienkārši nav alternatīvas. Ja varētu cerēt uz kādu ideālo variantu, izdomāt tādu mikropasauli, kādu es vēlētos, es nedomātu par ES, jo mani impērijas nevilina. Tās visas, var paskatīties vēsturē, ir sabrukušas, un neko labu nevienai kultūrai, ne tautai nav devušas, to vārdā tikai citas kultūras un tautas tikušas iznīcinātas. Taču nevar salīdzināt PSRS un ES, droši vien idejas, kuru vārdā tās radītas, ir pavisam citādākas, un alternatīvu variantu šobrīd nav.
Naivi būtu domāt, ka tad, ja pateiksim ES “nē”, nākamajā dienā Latvijas likumdošana par lauksaimniecību mainīsies, kāds tūliņ aiztaisīs ciet robežas, uzliks tarifus un mums te radīs kaut kādu leiputriju. Tas nav iespējams budžeta dēļ, un lobija Saeimā lauksaimniekiem arī nav.
Kad tā pastāsta, zemnieki sāk domāt. Lielai daļai šobrīd liekas, ka ES ir tā pati PSRS, tikai vēl sliktākā variantā – visiem jau aizmirsies, kā mēs pirms desmit gadiem te dzīvojām. Tas arī ir nepadarītā darba rezultāts, kuru n-to gadu garumā nav darījis Eiropas integrācijas birojs. Arī citas institūcijas, protams, strādājušas nepietiekami, bet tas taču īpaši radīts, lai mums parādītu, izstāstītu un izskaidrotu. Un, ja viņi domā, ka pietiek sēdēt Rīgā un drukāt brošūras, es atvainojos – nepietiek viss! Skolu jaunatnei tā var kaut ko “ietamborēt”, uzlikt par direktīvu izlasīt, bet cik no viņiem balsos, kuri ies uz referendumu, cik daudziem tobrīd būs 18 gadi? Tie, kuri balsos, lielākoties būs pensionāri un “veči” manos gados – tā sabiedrība, kas laukos ir, jo jaunatne te nav nospiedošajā vairākumā. Uz ko tad vērsts Eiropas integrācijas biroja darbs? Tā vispār nav.
Vienmēr tiek atkārtots, ka ES cerības izdzīvot un pelnīt ir tikai “lielajiem” zemniekiem. Vai jāspriež, ka jūs piederat pie “lielajiem”?
ES pirms neilga laika vidējais saimniecības lielums bija 36,8 hektāri. Apmēram. Tā ka man šobrīd ir kādas desmit reizes vairāk. Es neiegūstu astoņas vai cik tur tonnas no hektāra kā ES zemnieki, bet, ja apstākļi būs vismaz līdzīgi, es arī varu krietni pacelt ražību. Nevajag tikpat daudz, tuvojoties procentiem 70, es viņus varu paņemt ar masu. Personīgi es kaut rīt esmu gatavs sacensties ar jebkuru dāni, vācieti vai jebkuru citu no ES, tikai noteikumiem jābūt vismaz puslīdz vienlīdzīgiem.
Viena lieta, kas Latvijai šobrīd jāizcīna, ir kvotu jautājums. Tas jāsakārto, lai ir perspektīva attīstībai, nevis tā, ka šodien iedod piecpadsmit procentus un rītdien vēl kādus piecus klāt. Pārējais ir pakārtots, jo tie 25 procenti tiešo maksājumu apaļos ciparos tomēr sanāk vairāk, nekā mums tiek piešķirts šobrīd. Diezin vai kāds mums dubultos to, ko valsts maksā pašlaik, bet ES tikmēr izmanto eksporta subsīdijas un slīcina mūs nost savās precēs. Kamēr mēs būsim aiz tās vārtiem, tā turpināsies, tieši tāpat kā ar eksporta subsīdiju gaļai tika noslīcināta mūsu ražotā.