Latvju zeme vaļā stāv... Stāv, stāv vaļā. Lai tas bērniņš spēlējas vai raud krustcelēs, arī viņam pieaugot zeme ir vaļā.

Politikāņi savas neizdarības rezultātus novēluši uz iedzīvotāju pleciem. Savukārt iedzīvotāji tik visādos veidos izgāž savu nepatiku pret politiķiem. Paskatīties uz sevi un godīgi atbildēt – kāpēc vēlēja tieši tos, viņi nevar. Laikam nav pašiem drosmes. Nav ne mazākās vēlēšanās sākt mainīties pašiem, jo tikai tā rodas iespēja, ka mainīsies arī apkārtesošais.
Referendums par valsts valodu jau ir vēsture. Bet latvju zeme joprojām stāv vaļā. Plaši atvērtām durvīm vaļā. Savu zābaku, kas pa zemi bradā, nepietiek, citi zābaki jāielaiž.
Ir tādi, kas par refenduma procentiem priecājas, ir tādi, kas skumst. Pirms referenduma valsts valoda un dzimtā valoda tika “likta vienā karotē”. Referenduma jautājums arī no TF laikiem bija iecienītais – pret. Cīņa pret. Nevis cīņa par. Pat kaut kur visumā virs Zemes nesaprotot vārdu pret, ja galvā ieņem domu, ka vērsīsies pret slimošanu, saslims un viss. Tā runā.
Veciem cilvēkiem pirms balsošanas vajadzēja psihologa palīdzību un rakstīt uz lapiņas, ka jābalso pret nevis par.
Tagad gāna un raud par Latgali. Bet latgalieši laikam tomēr visvairāk par visu vērtē godīgumu un atklātumu. Viņi slikti varot redzēt Latvijas TV raidījumus. Ko viņi zaudēja? To pašu neko. Uz godīgiem Krauzes un dažu citu jautājumiem politiķi iemanījās atbildēt divdomīgi. No vienas puses var saprast – politiķi cīnās par savu krēslu un algu turpmāku pastāvēšanu. Tas jau nekas, ka zeme ir vaļā, vējš pūš.Tauta stāv uz krustcelēm. Visu laiku uz krustcelēm. Drīz jau nomirs tie stāvētāji. Laiks iet uz priekšu, ne atpakaļ. Jaunie dzīvos citur. Balsos par valodu. Jo te ir tā vieta, kur ir valsts un valsts valoda. Citur ir viss kas cits. Valodas tikai nav. Dzimto valodu var saglabāt sirdī, iemācīt saviem bērniem… Jo, dzīvojot citā valstī, jārunā tās valsts valodā.
Latvju zeme vaļā stāv. Savu zābaku tai par maz. Varbūt nākamais referendums būs pret zābakiem?