Atslēgvārdi:

Latvijas vēstures mācīšana stereotipu gūstā 10

Latvijas sabiedrībā un pat pedagogu vidū dominē stereotips, ka nacionālo vēsturi var mācīt tikai divos veidos – kopā ar pasaules vēsturi vai atsevišķi. Šī primitīvā izpratne neatbilst Eiropas praksei, kur gandrīz katrai valstij ir atšķirīga pieeja. Jācer, ka arī mēs atradīsim savējo, kas atbildīs sabiedrības interesēm un vajadzībām.

Iesaki citiem:

Lai gan izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete ir pieņēmusi politisku lēmumu par Latvijas vēstures mācīšanu, presē, skolās un sabiedrībā joprojām turpinās diskusijas un dažādu viedokļu sadursmes par šo jautājumu. Būdams tieši iesaistīts Latvijas vēstures mācīšanas pilnveidošanas procesā, esmu centies iedziļināties un analizēt Eiropas valstu pieredzi un nacionālās vēstures mācīšanas tradīcijas. Šis jautājums mani īpaši interesēja tāpēc, ka Vēstures skolotāju biedrības vadība kā galveno argumentu, uzstājoties pret Latvijas vēstures mācību priekšmeta izveidošanu, izmanto Eiropas pieredzi, apgalvodama, ka Eiropas skolās pāriet uz integrētu vēstures mācīšanu.

Taču, tuvāk iepazīstoties ar Eiropas valstu pieredzi nacionālās vēstures mācīšanā, nākas secināt, ka gandrīz katrai valstij ir sava, atšķirīga pieredze, tradīcijas un vēstures mācīšanas metodika. Vācijā, piemēram, šīs atšķirības un kontrastus var novērot pat vienas valsts robežās: ziemeļu zemēs nacionālo vēsturi iekļauj pasaules vēsturē, bet Bavārijā māca kā atsevišķu priekšmetu.


Pārnacionāla un integrēta pieeja – vai viens un tas pats?

Socrates-Erasmus tīkls CLIOHnet, kurā darbojas arī Latvijas Vēstures skolotāju biedrība, ir izvirzījis mērķi izveidot pārnacionālu, diahronisku un salīdzinošu pieeju vēstures studijām un pasniegšanas tradīcijām[1]. Taču reāli Eiropā izveidojusies pieeja vēstures mācīšanai ir tik raiba un atšķirīga, ka paši CLIOHnet autori to raksturo kā krīzi vēstures mācīšanā[2].

Fakts, ka CLIOHnet savu mērķi formulē kā pārnacionālas vēstures (supranational history) izveidošanu, bet mūsu Vēstures skolotāju biedrības vadība iestājas par integrētu vēstures mācīšanu, rosināja mani iedziļināties problēmas būtībā un saprast, vai atšķirība ir tikai terminoloģijā vai arī pašā mācīšanas procesā.

Izprast atšķirību starp pārnacionāla vēstures kursa veidošanu un integrētu vēstures mācīšanu man palīdzēja nesenā pieredzes apmaiņas brauciena laikā Stokholmā gūtie secinājumi. Apmeklējot Stokholmas Lillholmas skolu, iepazinos ar zviedru pedagogu pieredzi, īstenojot integrētas mācību metodes. Nacionālo vēsturi Zviedrijas skolās māca integrēti ar ģeogrāfiju, reliģiju, politiku un mākslas vēsturi. Šāda integrācija notiek arī eksaktajos un dabaszinību priekšmetos. Zviedrijā katrs skolotājs ir sagatavots skolā pasniegt trīs četrus mācību priekšmetus, tāpēc spēj tos mācīt integrēti. Taču katram mācību priekšmetam, arī Zviedrijas vēsturei, ir savs standarts un programma. Katram mācību priekšmetam ir skaidri formulēts mērķis un nosprausti uzdevumi, kas ir jāīsteno skolotājam.

Apmeklējot Stokholmā skolu izstādi, līdzīgu mūsu izstādei Skola–2005, es iepazinos arī ar jaunākajām vēstures mācību grāmatām un secināju, ka Zviedrijas skolās mierīgi līdzās sadzīvo gan pārnacionāli, gan nacionāli vēstures kursi, un tie netiek ne pretstatīti, ne konfrontēti. Zviedrijā, piemēram, antīkās vēstures kurss tiek mācīts kā pārnacionāls, bet, sākot no viduslaikiem, skolā parādās Zviedrijas vēsture. Jāatzīst, ka mēs Latvijā tā īsti nemaz neesam diskutējuši par tēmu „Kas ir nacionālā vēsture?”. Eiropas un pasaules pieredze rāda, ka ar nacionālo vēsturi izprot tautas, valsts un teritorijas vēsturi. Ir valstis, kur, tāpat kā Latvijā, nacionālajā vēsturē iekļauj visus trīs minētos elementus, citur – tikai tautas un valsts vēsturi, citur, piemēram, ASV, tikai valsts vēsturi.

Pēdējā laikā Eiropas valstīs attīstās dažādu pārnacionālu vēstures kursu izstrādāšana un ieviešana skolās. Pie šādiem kursiem var minēt Ziemeļvalstu vēsturi, Balkānu vēsturi, Austrumeiropas vēsturi, Eiropas Savienības vēsturi. Pēc savas būtības pārnacionāla ir arī Britu vēsture. Latvijā kā pārnacionāla vēsture ir izstrādāta Baltijas valstu vēsture. Pārnacionāli ir arī dažādi tematiskie vēstures kursi, piemēram, mākslas vēsture, zinātnes un atklājumu vēsture, holokausts un tamlīdzīgi, kuri Eiropas skolās bieži vien tiek mācīti kā izvēles kursi.


Vai vēstures skolotāji vainīgi pie kariem Eiropā?

Nevar noliegt, ka pārnacionālu vēstures kursu ieviešana un integrēta dažādu mācību priekšmetu mācīšana ir mūsdienām raksturīga tendence. Integrēta mācīšana vairāk gan attiecas uz pedagoģijas vai izglītības zinātnes sfēru, nevis tikai šauri nacionālās vēstures kontekstā. Būtu gaužām nepareizi šīm jaunajām tendencēm pretstatīt Latvijas vēsturi un atteikties no nacionālās vēstures kursa. Esmu sapratis, ka vairāki Rietumu speciālisti, kuri mums iesaka Latvijas vēsturi mācīt integrēti, pat nezina, ka mūsu izglītības sistēmā nav atbilstoši mūsdienu izpratnei (standarts, programma, mācību grāmatas, mācību līdzekļi) izstrādāts, skolai domāts Latvijas vēstures kurss. Vēstures skolotāju biedrība ir sagatavojusi pārnacionāla pasaules vēstures kursa programmu, kas būtībā ir atteikšanās no nacionālās vēstures mūsu skolās.

Kādēļ tas tā notiek? Vai arī Eiropā vērojamas tādas pašas tendences? Diemžēl nākas konstatēt, ka arī Eiropā ir autori, kuri vēršas pret nacionālās vēstures mācīšanu skolās, taču šis viedoklis nav noteicošais un dominējošais. Viens no angļu valodā rakstošajiem vēsturniekiem Ēriks Hobsbaums savā darbā „Etnicitāte un nacionālisms mūsdienu Eiropā” atzīmē, ka vēsturnieki nacionālismam ir tas pats, kas magoņu audzētāji Pakistānā heroīna patērētājiem – gan vieni, gan otri nodrošina tirgu ar svarīgākajām izejvielām[3].

Eiropas Padomes diskusijās pat ir izskanējis viedoklis, ka „vēstures skolotājiem būtu jāuzņemas daļa vainas par Pirmo pasaules karu, ko lielā mērā izraisīja pārmērīga nacionālistiska un patriotiska dedzība”, un ka moratorijs uz nacionālās vēstures mācīšanu būtu metode, kā atrisināt mūsdienu etniskos konfliktus[4].

Arī Latvijā ir autori, kuri vēršas pret nacionālo vēsturi, jo tā pārspīlē agrāko laiku heroismu, izceļ īpašus sasniegumus un uzvaras vai pārdarījumus un ciešanas[5].

Nav šaubu, ka nacionālās vēstures mācīšanas gaitā daudzās Eiropas valstīs ir pieļautas kļūdas un pārspīlējumi. Tas tikai vēlreiz apliecina to, cik būtiski ir nospraust mērķi un uzdevumus šim kursam. Būtu gaužām aplami šādus pārmetumus attiecināt arī uz Latvijas vēstures skolotājiem, jo latviešu tauta nav izraisījusi nevienu karu un šeit nav bijuši etniski konflikti. Vēršanās pret nacionālās vēstures mācīšanu ir kosmopolītisma ideoloģijas elements, kas jau robežojas ar mankurtismu. Vienlaikus tie ir arī mēģinājumi politiķu atbildību novelt uz skolu.


Patriotisms – slikts tonis?

Nacionālajai vēsturei nav jāsekmē nacionālisms, bet gan lojalitāte pret savu valsti un patriotisms. Mani pārsteidza, cik dedzīgi Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) pārstāvis mūsu darba grupā Valters Nollendorfs Latvijas vēstures standarta izstrādāšanas gaitā iebilda pret patriotisma iekļaušanu mācību priekšmeta mērķī. Šo uzdevumu ikvienam pedagogam kā pienākumu nosaka Latvijas Izglītības likums (51.pants, 1. daļa). Reizēm šķiet, ka runas par patriotisma audzināšanu tiek uztvertas kā slikts tonis. Šis fakts ir nopietnu pārdomu un analīzes vērts.

Šobrīd ir ļoti svarīgi saprast, ko un cik lielā mērā mēs varam mācīties no Eiropas valstīm nacionālās vēstures mācīšanas kontekstā. Es uzskatu, ka Eiropas pieredze mums jāapgūst un jāanalizē, lai neatkārtotu tās kļūdas, ko Eiropa jau pieļāvusi. Šobrīd mēs realizējam pāreju uz jauno Pamatizglītības standartu, kurš paredz ieviest jaunu mācību priekšmetu – sociālās zinības, un samazināt vēstures stundu skaitu. Vācijas skolās šādus pārkārtojumus jau realizēja pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Vācijas vēsturnieks Detlefs Hennings, uzstājoties mūsu darba grupas sanāksmē, informēja, ka Vācijā šodien šī reforma tiek vērtēta kā kļūda un tiek meklētas iespējas to labot. Bet kāpēc mēs to gribam atkārtot?

Minēšu citu piemēru. Vēstures skolotāju biedrības vadība mums cenšas iegalvot, ka Eiropas valstu tradīcijas nacionālās vēstures mācīšanā ir visprogresīvākās, un aicina tām sekot. Taču pavisam nesen visu Franciju satricināja imigrantu un viņu pēcteču nemieri. Francijas prezidents Ž. Širaks šos nemierus raksturoja kā identitātes krīzi un aicināja domāt par pasākumiem, kā šo krīzi pārvarēt[6].

Tieši nacionālā vēsture veido nacionālo identitāti, kas mūsdienās ir pati galvenā kolektīvās identitātes forma. Katrai nācijai ir tiesības uz savu nacionālo vēsturi, un savas vēstures apziņai jākļūst par nācijas vienotības pamatu. Varbūt mums nav akli jāseko Eiropai, bet mēs paši varam pamācīt Eiropu, kā mierīgā un demokrātiskā ceļā var novērst etniskus konfliktus.


Vēstures mācīšana – gan politika, gan metodoloģija

Nav šaubu, ka nacionālās vēstures mācīšanas problēmai ir politiskā puse un metodoloģiskā puse. Tie, kuri politisku apsvērumu dēļ iebilst pret nacionālās vēstures mācīšanu, nereti izmanto metodoloģiskus argumentus un apgalvo, ka nacionālo vēsturi nav iespējams izprast bez pasaules vēstures zināšanām. Taču tikpat labi var apgalvot, ka fiziku vai ķīmiju nevar apgūt bez matemātikas zināšanām.

Sākt diskusiju ar metodoloģisko pusi ir tas pats, kas aizjūgt zirgam priekšā kamanas. Uzskatu, ka vispirms mums ir jāizstrādā Latvijas vēstures priekšmets, un tad pedagogi paši atradīs metodes, kā vislabāk sasniegt priekšmeta standartā izvirzītos mērķus un uzdevumus.

Latvijas sabiedrībā, žurnālistu vidū un pat pedagogu vidū dominē stereotips, ka nacionālo vēsturi var mācīt tikai divos veidos – kopā ar pasaules vēsturi vai atsevišķi. Plašāk iepazīstoties ar Eiropas un pasaules pieredzi šajā jautājumā, nākas atzīt, ka šāda izpratne ir primitīva un neatbilstoša realitātēm. Eiropas valstīs nacionālo vēsturi māca, iekļaujot to kādas pārnacionālās vēstures (pasaules, Eiropas, reģiona) sastāvā, integrējot to ar citiem mācību priekšmetiem, vai kā atsevišķu mācību priekšmetu – bez integrācijas. Vēl pie tam ir valstis, kur ar atšķirīgām metodēm tiek mācīta teritorijas, etnosa un valsts vēsture. Jācer, ka arī mēs atradīsim savu pieeju, kas atbildīs sabiedrības interesēm un vajadzībām.

Šajā diskusijā par vēstures mācīšanu ir nopietni jārunā arī par mūsu skolotājiem. Kādēļ pedagogi ir tik noraidoši pret jebkādām izmaiņām un nevēlas runāt par patriotisma audzināšanu? Jāatzīst, ka Latvijas skolotājs mēnesī nopelna apmēram desmit reizes mazāk nekā Zviedrijas skolotājs. Daudziem vēsturniekiem lauku skolās vienkārši nepietiek stundu, jo kādu citu priekšmetu pasniegt viņi nav sagatavoti. Mūsu pedagogiem nav naudas, ar ko aizbraukt uz ārzemēm un iepazīt citu pieredzi. Daudzi no mūsu skolotājiem ir atmetuši ar roku visām runām par patriotismu un devušies strādāt uz Īriju. Tāda ir dzīves skaudrā realitāte, un tāpēc tik negatīva attieksme pret visu jauno, kas prasīs papildus neviena neapmaksātu darbu un pūliņus.

Skolotāju nezināšanu un kontaktu trūkumu varētu mazināt, sarīkojot plaši pārstāvētu konferenci par nacionālās vēstures mācīšanas starptautisko pieredzi, uzaicinot tajā uzstāties speciālistus no valstīm ar dažādu, atšķirīgu pieeju vēstures mācīšanai. Šāda ideja bija mūsu standarta izstrādāšanas darba grupai, taču pret to noraidoši izturējās gan Vēstures skolotāju biedrības vadība, gan ISEC atbildīgie darbinieki. Tiešām negribētos domāt, ka Latvijā kāds ir ieinteresēts turēt mūsu skolotājus neziņā, lai varētu vieglāk manipulēt ar viņu nostāju. To, ka pat progresīvākās ieceres un plāni piedzīvos neveiksmi, ja tie sadursies ar vēstures skolotāju lielas daļas aktīvu pretestību, saprot daudzi.

Tomēr jāatzīst, ka, lai gan sakarā ar Latvijas vēstures mācīšanu pastāv asa konfrontācija, ledus ir sakustējies. Arvien vairāk cilvēku apzinās, ka jaunas, drosmīgas idejas, ieceres un metodes vēstures mācīšanā un patriotiskajā audzināšanā mums ir vajadzīgas kā svaigs gaiss ilgi nevēdinātā telpā.

_____________________________________

[1] Report on the European Dimension in History Learning, Teaching, Research: www.clioh.net

[2] Turpat.

[3] Hobsbaums E. Ethnicity and Nationalism in Europe Today. Anthropology Today. – 8 – 1992, February.

[4] Gallaher C. Vēstures mācīšana un demokrātisku vērtību un iecietības veicināšana / Rokasgrāmata skolotājiem. – Strasbūra, 1996. – 4.lpp.

[5] Goldmanis J. Vēstures mācīšana multikulturālā sabiedrībā. CLIOHnet Latvijas nacionālā konference. – Rīga, 2004. – 39.-51.lpp.

[6] Krastiņš J. Francija neatsakās no ārkārtas stāvokļa // Diena. – 2005. – 16.novembrī. – 7.lpp.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sigur Ros 08.12.2005 16:00
Man, kā cilvēkam, kurš nav tieši iesaistīts šajos strīdos par Latvijas vēstures mācīšanu, rodas priekšstats, ka Latvijas vēstures nošķrta mācīšana ir lielākais trumpis labējo partiju priekšvēlēšanu kampaņā. Bet vai tamdēļ vajadzētu pāraudzināt jaunatni "pareizajā" Latvijas vēstures virzienā? Es negribētu, lai maniem bērniem izveidotos priekšstats, ka Latvijas valsts ir augstākais svētums un viņa patriotisms izpaustos līdzīgi "Visu Latvijai" biedru patriotismam... Latvijas vēstures izraušana no pasaules vēstures konteksta novestu pie tā, ka bērni uztvertu Latviju kā salu pasaules kartē, kuru nepārtraukti kāds grib iekarot un apspiest dzintara pilīs dzīvojošos bāliņus... Šāds uzspīlēts nacionālisms un patriotisms man asociējas ar 19.gadsimta beigu vēstures mācīšanas metodēm...P.S. Galēji labējo darboņu ("Visu Latvijai") darbība mani kaitina ar savu populismu un neiecietību, kā arī ar to, ka cilvēki gudri runā par lietām, par kurām pāsiem nav vajadzīgo zināšanu! Tas ir tikai mans personīgais viedoklis...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Juris Goldmanis 08.12.2005 12:57


Man iepriekš nebija nodoma iesaistīties šajā polemikā, taču Hana aizrādījums, ka Latvijas vēstures skolotāji patiesībā sadarbojas nevis ar CLIOHnet, bet gan Eiropas Vēstures skolotāju asociāciju (EUROCLIO), nav vienīgā neprecizitāte un/vai tendenciozais apgalvojums Jura Celmiņa rakstā, kurā kārtējo reizi nav runāts par lietas būtību, resp., kā pamatskolā labāk mācīt Latvijas vēsturi, bet gan apkaroti paša izdomāti „nacionālie ienaidnieki” un viņiem patvarīgi pierakstītās tēzes.

Tāds ir arī apgalvojums, ka „Latvijā ir autori, kuri vēršas pret nacionālo vēsturi”. Nemaz nerunājot par to šāda formulējuma, manuprāt, diezgan absurdo būtību, gribu norobežoties no autora mēģinājuma pierakstīt šādu viedokli man.

Patiesībā CLIOHnet (Creating Links and Innovative Overviews to Enhance Historical Perspective in European Culture) Latvijas nacionālajā konferencē, kas notika Latvijas Universitāte 2003. gada 16. maijā, es neesmu teicis neko tādu, kas ļautu J. Celmiņam kaut ko tādu apgalvot. J. Celmiņa „atziņai” pievienotais palīgteikums „jo tā [t.i., nacionālā vēsture] pārspīlē agrāko laiku heroismu, izceļ īpašus sasniegumus un uzvaras vai pāridarījumus un ciešanas” visupirms ir izrauts no konteksta. Līdz ar to norāde uz Latvijas Universitātes 2004 gadā izdoto krājumu ir maldinoša.

Negribot apgrūtināt portāla www.politika.lv lasītājus ar gariem citātiem, tomēr minēšu dažas tēzes no savas uzstāšanās. Tajā visai plaši bija runāts par vēstures (arī nacionālās vēstures) mācīšanu un konstatēts , ka „ .. nacionālā vēsture veido nacionālo identitāti, ietekmē nacionālā rakstura īpatnības. .. Arī mūsdienās nacionālā identitāte ir pati galvenā kolektīvās identitātes forma. Tāpēc vēstures mācīšanai, īpaši nacionālās vēstures mācīšanai, tiek pievērsta liela uzmanība ne tikai pie mums, bet visā pasaulē.” (Goldmanis, J. Vēstures mācīšana multikulturālā sabiedrībā. CLIOHnet Latvijas Nacionālajā konference. Latvijas Universitāte, 2003. gada maijs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2004, 43. lpp.). Aplūkojot dažādus viedokļus par to, kā nacionālās vēstures tendencioza interpretācija un mācīšana var radīt spriedzi sabiedrībā, secināts, ka „tomēr tas nenozīmē, ka nacionālā vēsture nav vērtīga, vai to nevajadzētu mācīt. Arī Eiropas Padomes eksperti atzīst, ka "nacionālas kopienas tiesības uz tās vēsturi nav noliedzamas. Jau tas, ka šāda kopiena pastāv, liecina par vēsturisku attīstību, kas veidojusi tās saliedētību. Tādējādi katrai nācijai ir tiesības uz savu nacionālo vēsturi, un savas vēstures apziņai jākļūst par nācijas politiskās apziņas pamatu” .. Neapšaubot Latvijas vēstures mācīšanas nepieciešamību, .. [Latvijas] izglītības vadības institūcijas un skolotāju organizācijas tomēr nonākušas pie atziņas, ka optimālākais ir integrētais vēstures mācīšanas variants” (turpat, 44. lpp.).

Vēl jāpiebilst, ka dažas atsauces, ar kurām godājamais J. Celmiņš pacenties savu rakstu „izpušķot”, autors vienkārši „aizņēmies” no iepriekš minētās manas publikācijas (skat. J. Celmiņa 3. un 4. atsauci un 8. un 9. atsauci manā rakstā). Līdzīgos gadījumos studentiem mēs parasti gan sakām, ka tā ir balansēšana uz plaģiāta robežas, jo uzdrošinos apšaubīt, ka autors būtu lasījis vai pat redzējis minētās publikācijas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hans 08.12.2005 11:21
Mans viedoklis ir viennozīmīgs - LATVIJAS VĒSTURE IR JĀMĀCA OBLIGĀTI UN LABĀKAIS VEIDS, KĀ TO DARĪT, IR MĀCĪT KOPSAKARĪBĀS AR EIROPAS VĒSTURI PRIEKŠMETĀ "VĒSTURE". Jābū saitei: PILSĒTA (PAGASTS) - NOVADS - LATVIJA - BALTIJA- EIROPA- PASAULE.

Par komunikāciju ar sabiedrību piekrītu (cik zinu, isec strādā viens priekšmeta speciālists, kur var tik, cik var). Komunikācija ar skolotājiem ir laba - visi standarta projekti ir apspriesti skolotāju metodiskajās apvienībās, augstskolās u.c., tos recenzējuši netakarīgi un atakarīgi eksperti. Bijuši daudzi tālākizglītības kursi un informātīvie semināri. Viena problēma slēpjas arī tajā apstāklī, ka daudzi cilvēki nesaprot, kas ir standarts, ar ko tas atškiras no programmas, citiem vārdiem runājot, lai saprastu standartu, ir jābūt zināmam profesionās sagatavotības līmenim. Diemžēl ministrijai nav izdevies PR izglītības satura popularizēšanā tautā. Sekas - ierindas cilvēks gaida no izglītības sistēmas to, kā izglītību saprot viņš, bet vienīgas zinšanas ir paša skolas gadu pieredze (50. - 80. gadi). Tā veidojas apburtais loks: dzīves relaitāte - reforma - antireforma - dzīves realitāte - reforma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 08.12.2005 11:00
Hans: Standarta kavalitāte vai nekvalitāte nav mērāma ar lappušu skaitu.

Kaut kādā līmenī ir vajadzīga procesa caurspīdība. Mums kā pilsoņiem parasti nepatīk, piemēram, neskaidrības par to, kam un par ko ir samaksāta budžeta nauda. Caurmērā bērna vecāks vai jebkurš cits pilsonis sava mūža laikā samaksā nodokļos simtiem latu, lai varētu mācīt skolā vēsturi. Ja pretī saņemam piecu lappušu standartu, no kura nevar saprast, kas vispār bija jāizdara, bet sajūtama rezultāta bieži vispār nav, tad vēstures skolotājiem ir darīšana ar sabiedrisko attiecību krīzi.

Ir dažādi veidi, kā sniegt atgriezenisko saiti par to, kas tiek mācīts. Teiksim, LU izmanto WebCT, kur ieliek savas mācību programmas, kontroldarbus un citus materiālus (sk. piemēram, https://webct.lanet.lv/webct/public/show_courses.pl?96833119... ). WebCT materiāli, diemžēl, ir pieejami tikai reģistrētiem studentiem. Pasniedzējiem mēdz būt arī publiskas mājaslapas (sk., piemēram, http://www.ltn.lv/~podnieks/ , http://www.lumii.lv/MII_staff/rusins.html , http://www.webkursi.lv/luweb05fall/index.php ). Piebildīšu, ka visus šos risinājumus izveidoja vai noorganizēja pasniedzēji paši; viņiem neviens nenāca no IZM ministrijas un neteica "dariet šitā". Citām augstskolām ir citi darba paņēmieni un arī tur viss notiek normāli.

Man parasti nepatīk sīkumaina uzraudzība un darba metožu diktēšana no augšas. Ja vēstures skolotājiem arī nepatīk, tad jāveido sabiedriskās attiecības pirms tajās sākusies krīze un jāinformē sabiedrība. Kur un kā pieejamas vēstures skolotāju izstrādātās programmas, kontroldarbu, mājasdarbu paraugi? Vai ar tām var ērti iepazīties izglītības politikas veidotāji un kaut vai tie paši "Visu Latvijai" aktīvisti?

Hans: Par to, ka īstākie latvju patrioti ir apvienojušies "Visu Latvijai", protams, nešaubās neviens!

Patrioti, protams, ir sastopami daudzkur, bet VL šo jautājumu aktualizēja; viņi nesen bijuši skolnieki un vislabāk zin, kā neatkarīgas Latvijas skolās tiek mācīta vēsture. Viņi čakli atjauno savu mājaslapu un publicējas "Latvijas avīzē" - tāpēc arī viņu viedoklis ir labi sadzirdams. Arī Pētera Tabūna un Inas Druvietes viedoklis ir sadzirdams. Un kā ir ar Jūsējo viedokli?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hans 08.12.2005 10:25


Saiemas komisijā:

Druviete deputātiem skaidroja, ka lēmumu mācīt Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu pieņēmusi, konsultējoties ar speciālistiem, uzklausot dažādu organizāciju viedokli un rūpīgi izsverot visus argumentus. [..] Druviete arī informēja, ka pagaidām vēl neesot skaidrs, kurās klasēs tiks mācīta pasaules vēsture un kurās Latvijas vēsture, vai Latvijas vēsture tiks ieviesta pēctecīgi vai visās pamatskolas klasēs uzreiz, tāpat pagaidām neesot pieņemts lēmums arī par vērtēšanas sistēmu. Šie jautājumi tikšot precizēti līdz nākamā gada septembrim. [..]
Ekspertu iebildumi pret darba grupas (Celmiņa) izstrādāto vēstures mācīšanas standartu esot pamatoti. Ekspertu komisija norādījusi uz vairākām būtiskām nepilnībām, kas patlaban tiekot novērstas, sacīja ministre.
Pēteris Tabūns (TB/LNNK) gan norādīja, ka process jau tā esot pārāk ievilcies un arī saistībā ar nākamā gada Saeimas vēlēšanām būtu labāk, ja Latvijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu sāktu mācīt jau nākamajā gadā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hans 08.12.2005 08:54
Aleksim
Standarta kavalitāte vai nekvalitāte nav mērāma ar lappušu skaitu. Somijas vēstures standarts ir tikai 2 lpp. Savukārt, lietuvieši jau 90 . gadu vidū izstrādāja standartu (n-tās lpp.), kurā mēģināja nodefinēt, kuras vētsuriskas perosnas lietuviešu bērniem būs zināt (Tautvils, Daumants, Vaišelks, Mindaugs, Traidenis, Vītis, Ģedimins, Jaunutis, Kazimirs, Aļģirds utt...utt...), bet 2000. gadā vēstures skolotāji Seimā sūdzējās, ka skolēni nezinot Lietuvas vēsturi.

Par to, ka īstākie latvju patrioti ir apvienojušies "Visu Latvijai", protams, nešaubās neviens!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

sandis_reinvalds 07.12.2005 15:20
Tā kā esmu tikko reģistrējies portālā viens ievada komentārs. Redzu apakšā uzrakstu Sorosa fonds Latvija. Kāpēc nevarētu būt kāds latvisks finansu avots latviešu politikas portālam? Man personīgi Sorosa vārds asociējas ar Amerikas kreiso multikulturālismu, bet diskusijas par latviešu tautas vēsturi ir diskusijas par latvisko spītu - nacionālismu vairāku gadsimtu garumā. Tagad divi ierosinājumi skolotājiem vēsturniekiem : 1) izdariet klasē eksperimentu - uzrakstiet apm. 10 vēsturiskas tēmas un ļaujiet skolēniem pašiem izvēlēties vienu tēmu ko analizēt - meklēt datus ilgākā laika posmā 5 -7 vēstures stundās, tad organizējiet ''aizstāvēšanu - diskusiju''. 2) Atrodiet laiku, lai aizvestu skolniekus uz nacionālo partizānu bunkuru, leģionāru pieminekli un tml. Dzīvās vēstures izpēti, jo tas paliek labāk atmiņā nekā fakti un gadaskaitļi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sherlock 07.12.2005 15:15
Hans: "Tikai politiķis var apgalvot, ka vēstures skolotāju biedrība, kas kopš 1992. gada aktīvi rīko skolotāju tālākizglītības kursus, gatavo metodiskos materiālus, sadarbojās ar Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Vācijas u.c valstu vēstures skolotājiem, rīko Latvijas vēstures olimpiādes aktīvi piedalās dažādos starptautiskos semināros, bet šogad noorganizēja visas Eiropas vēstures skolotāju asociāciju gada konferenci Rīgā (lieliski prezentējot Latviju un tās vēsturi) ir nezinoša un provinciāla, turklāt pamatojot to ar pedagogu sabiedrībā jūtīgo skolotāju algu argumentu."

Jebkurš, tai skaitā jebkurš man līdzīgs "redneks", var, šo izlasot:

"Aptaujas rezultāti liecina, ka lielāka izpratne par Lāčplēša dienu ir latviešiem, cilvēkiem ar augstāko izglītību, kā arī lauku iedzīvotājiem. Savukārt jauniešiem vecumā no 15 līdz 24 gadiem, cittautiešiem, cilvēkiem ar pamatizglītību, kā arī Latvijas nepilsoņiem nav īstas izpratnes par Lāčplēša dienu."

"lauksaimnieciski" kategoriski un "neiecietīgi" pateikt asociācijas biedruprāt lieliski Latviju un tās vēsturi prezentējošajai asociācijai, ka ja skolniekiem un jauniešiem nav priekšstata par nozīmīga Latvijas vēstures aspekta saistību ar valsts svētku dienu, tad:

- nevienam (vairs) nebija jānoskaidro, cik lieliski asociācija prot kaut ko prezentēt;

- tas, ka visiem pienākas lielāka alga, ir apšaubāms, vai vismaz ļoti, ļoti rūpīgi individuāli izvērtējams;

kā arī konsekvenci - tagad, lūdzu, pastāviet pie ratiem. Trīn' man sirdspuķīt' ar' māk viskautko lab' prezentēt :)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 07.12.2005 14:08
Hans: Visvairāk Celmiņa apcerējumā kaitina demagoģija un klajie meli, kas vairāk raksturīgi politiķiem, nevis izglītības ekspertiem.

Vienīgā neprecizitāte J.Celmiņa rakstā, uz kuru norāda iepriekšējais komentētājs ir nepareizs starptautiskās organizācijas nosaukums (eurocliohistory nevis clioh.net). Nekādas citas konkrētas norādes uz demagoģiju un klajiem meliem nav sniegtas. Ir tikai pausti vērtējumi: "Jurim Celmiņam tā ir tikai polittehnoloģija", "Celmiņa k-gs, kura aktivitātes ... līdz pēdējam gadam nebija manāmas". Skolotāju algu arguments ir būtisks - ja daudzi vēstures skolotāji ir nodarbināti ar to, kā izdzīvot, tad nav pamata gaidīt, ka ideja par vēstures priekšmeta metodikas radikālu izmainīšanu gūs lielu atsaucību

Hans: ...varētu skaidrot, ka Latvijā ir veikti Eiropas valstu vēstures standartu un programu salīdzinošā analīze.

Vidusskolas vēstures mācīšanas standarts (sk. http://isec.gov.lv/saturs/standarti/stvvesture.htm ) ir 5 lappuses garš dokuments, no kura pat aptuveni netop skaidrs, cik un kādi vēsturē lietotie jēdzieni, vēsturiskie fakti, gadskaitļi un darbojošos personu vārdi vidusskolas beidzējam būtu jāiegaumē un jāzin. Savukārt programmas, kā tas notiek arī citos priekšmetos, un kā tas šī standarta preambulā ir uzsvērts, veido katrs skolotājs pats. Varbūt vēstures priekšmeta saturu un prasības reglamentē vēl citi dokumenti? Tādēļ tiešām nesaprotu, kāda salīdzinošā analīze ar Eiropas valstu standartiem un programmām ir tikusi veikta. T.i. vai ar Eiropas labākajiem paraugiem tika salīdzinoši analizēts šis 5 lappušu standarts, vai arī katra atsevišķā Latvijas vēstures skolotāja sastādītā programma? Un kāds šai analīzei ir sakars ar daudzu skolēnu nepietiekamajām Latvijas vēstures faktu zināšanām, kuras radīja par Latvijas vēstures atsevišķu mācīšanu IZM ministres, citu politiķu, nacionālpatriotiskās jaunatnes un preses interesi? (Sk., piemēram, http://www.visulatvijai.lv/index.php?kat=n&id=608 ).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hans 07.12.2005 11:14
Celmiņa k-gs, kura aktivitātes vēstures macību satura izveidē un sakārtošanā līdz pēdējam gadam nebija manāmas (arī tad, kad viņš bija ministrs) pēkšņi ir gatavs nākt un ieviets "svaigu gaisu ilgi nevēdinātā telpā". Varētu tam visam noticēt tikai tādā gadījumā, ja gaisa atsvaidzinātājs būtu centies to darīt, būdams augstos amatos, un šo rakstu sagatavojis rūpīgāk un argumentētāk. Tas tomēr ir sanācis gan nezināšanas, gan veiklas demogoģijas pārpilns. Varētu jau skaidrot, ka Latvijas vēstures skolotāju biedrība (asociācija) ir Euroclio (Eiropas vēstures skolotāju asociācijas www.eurocliohistory.org) biedre, nevis pārstāv Cliohnet www.clioh.net , kas ir akadēmiskas ievirzes organizācija, varētu skaidrot, ka Latvijā ir veikti Eiropas valstu vēstures standartu un programu salīdzinošā analīze, ka šāda veida materiāli ir zināmi daudziem mūsu valsts vēstures skoltājiem. Visvairāk Celmiņa apcerējumā kaitina demagoģija un klajie meli, kas vairāk raksturīgi politiķiem, nevis izglītības ekspertiem. Tikai politiķis var apgalvot, ka vēstures skolotāju biedrība, kas kopš 1992. gada aktīvi rīko skolotāju tālākizglītības kursus, gatavo metodiskos materiālus, sadarbojās ar Lietuvas, Igaunijas, Somijas, Vācijas u.c valstu vēstures skolotājiem, rīko Latvijas vēstures olimpiādes aktīvi piedalās dažādos starptautiskos semināros, bet šogad noorganizēja visas Eiropas vēstures skolotāju asociāciju gada konferenci Rīgā (lieliski prezentējot Latviju un tās vēsturi) ir nezinoša un provinciāla, turklāt pamatojot to ar pedagogu sabiedrībā jūtīgo skolotāju algu argumentu. Secinu tikai vienu, ja Indulim Ķēniņam Latvijas vēstures nodalīšana ir ticības jautājums, tad Jurim Celmiņam tā ir tikai polittehnoloģija, lai izskatītos "ticīgāks par pašu pāvestu".

Saistītie raksti