Atslēgvārdi:

Latvijas vēsture - Krievijas vai Eiropas kontekstā? 17

Skola nedod pilsoņiem politiskus ideālus vai reliģisku ticību, bet gan līdzekļus, ar kuru palīdzību atklāt tos pašiem. Vairāk par visu, tās mērķis ir sniegt skepticismu, lai viņi ieietu dzīvē daudz vairāk spējīgi šaubīties nekā ticēt.

Iesaki citiem:

Latvijas izglītības ministre Ina Druviete nesen paziņoja par politisku lēmumu atjaunot Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu skolās. Darba grupa Jura Celmiņa vadībā operatīvi ir izstrādājusi pamatskolas standarta projektu. Kā viens no būtiskākajiem argumentiem par labu šim solim ir minētas sliktās skolēnu zināšanas par Latvijas vēsturi. Ne tik formāli, taču pārliecinoši šīs nezināšanas kontekstā ir piesaukts patriotisma trūkums skolēnos. Tas liek domāt, ka Latvijā atgriežas izpratne par vēstures priekšmetu kā „patriotiskās audzināšanas instrumentu”. Šāda pieeja ir tieši pretēja pēdējo 15 gadu reformu jēgai un saturam – mācīt Latvijas vēsturi pasaules un Eiropas vēstures kopsakarībās, un, manuprāt, iezīmē būtisku robežšķirtni Latvijas izglītības reformu gaitā. Ieskats darba grupas izstrādātajā projektā apstiprina bažas un ir iegansts šī raksta tapšanai.


Vēsture kā nacionālisma ideoloģijas daļa

Protams, izšķirošais jautājums nav par vēstures priekšmetu skaitu, bet gan saturu – ko un kāpēc būtu jāmācās 10 līdz 16 gadus veciem cilvēkiem Latvijā vēsturē šodien.

Diskusija par vēstures mācīšanu ir vienlaikus sena un jauna nodarbe gan Latvijā, gan pasaulē. Eiropā jau 19.gs. otrajā pusē tajā laikā valdošā nacionālisma un patriotisma garā attīstījās tendence masu izglītības sistēmā veidot nacionālās vēstures īsos kursus. Vadmotīvs bija ne jau mainīgās zinātniskās patiesības labāka pasniegšana, bet gan vienotības un patriotisma jūtu ieaudzināšana, ar piemēriem ilustrējot savas tautas cīņas par „vietu zem saules”. Politiskie motīvi diemžēl vienmēr ir dominējuši pār zinātniskajiem vai pedagoģiskajiem.

Franču vēsturnieks Teodors Zeldins (Theodore Zeldin) par britu tieksmi uz nostaļģiju saka sekojoši: “Iedomāties Lielbritāniju kā zaļu un jauku zemi ir viena no klišejām, kas satur visu kopā un rada patiesības ilūziju. Privāti neviens netic šīm pasakām, bet publiski tās ir nepieciešamas, lai radītu un uzturētu īstenību.”[1]

Eiropā, protams, pastāv ietekmīgi konservatīvie spēki, kuri vēlas arī mūsdienās vēsturi pakārtot nacionālai identitātei un lepnumam. “Kāpēc gan mēs nevarētu atgriezties vecajos labajos laikos, kad visi mācījāmies no galvas Anglijas karaļu vārdus, kareivju varoņdarbus, mūsu slavenās kaujas un citus pagātnes slavas piemērus?”, vaicā kāds britu deputāts[2].

Vai neizklausās pārsteidzoši līdzīgi dažu Latvijas politiķu teiktajam? Saturā līdzīgas frāzes var atrast gandrīz visu Eiropas (un ne tikai) valstu publiskajās diskusijās. Atšķirībā no Latvijas, šādi aicinājumi saņem visai noteiktu sabiedrības, mediju, profesionālās kopienas un citu politiķu kritiku. Tomēr, patiešām, kāpēc gan ne?

Nacionālās vēstures mācīšana skolās dominēja gan I pasaules kara laikā, gan pēc tam - starpkaru periodā. Daudz literatūras ir sarakstīts par vēstures mācīšanas saikni ar nacionālisma ideoloģiju un abu pasaules karu specifiku. Iepriekšējā citāta nepateiktais turpinājums neizbēgami ir … atpazīt un mācīties no galvas arī savas tautas varoņu ienaidniekus, kas parasti ir bijuši kaimiņu tautu varoņi.

Nacionālās valsts vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanas tradīcija Eiropā ir balstīta nacionālisma politiskajā ideoloģijā, un to nav slēpis faktiski neviens starpkaru perioda autors ne Latvijā, ne citur Eiropā.


Padomiskais “ticēt” pret Rietumu “spriest pašam”

Pēc Otrā pasaules kara PSRS satelītvalstīs Austrumeiropā un citur pasaulē vēstures tradicionālā mācīšana tika ātri adaptēta, daudzus mazus nacionālismus aizstājot ar vienu lielu integrētu „internacionālu” vēsturi. Tomēr šis internacionālisms skolu programmās bija visnotaļ virspusējs – skolēni no VDR līdz Mongolijai pamatā apguva to, cik milzīga ir bijusi krievu tautas loma visos viņu vēstures notikumos.

Šķiet, padomju laikā daudzos vēstures skolotājos ir iesakņojusies šī mākslīgā dilemma: vai nu integrēta (tātad padomju) pieeja, vai arī nacionāla – tātad savas valsts vēsture. Nezinot vai neizprotot alternatīvas un noliedzot padomju modeli, it kā atliek viens – atgriezties pie vecā.

Rietumu demokrātiskajās valstīs - sevišķi Rietumeiropā pēc II pasaules kara attīstījās principiāli cita vēstures mācīšanas paradigma. Protams, arī tā bija politiska, taču orientēta uz demokrātiskām, eiropeiskām, vispārcilvēciskām vērtībām. Līdzīgi Eiropas integrācijas procesam, arī vēstures mācīšanā būtiski motīvi bija agresijas un karadarbības iespējas novēršana starp Eiropas nācijām nākotnē. Atšķirībā no Austrumeiropas, tā balstījās indivīda, nevis kolektīva suverenitātē.

Indivīda spēja pašam kritiski vērtēt pagātnes un tagadnes notikumus, lai pieņemtu atbildīgus lēmumus par nākotni, kļuva par demokrātiskas pilsonības pamata kompetenci un skolas programmas kodolu.

1973. gadā Džons Rē (John Rae) izvirzīja sekojošus argumentus pret tradicionālajā vēstures mācīšanā balstītu pilsonisko izglītību. “Skolas uzdevums nav „ražot labus pilsoņus” tādā pašā nozīmē, kā tas nav „ražot kristīgus džentlmeņus”. Skola nedod pilsoņiem politiskus ideālus vai reliģisku ticību, bet gan līdzekļus, ar kuru palīdzību atklāt tos pašiem. Vairāk par visu, tās mērķis ir sniegt skepticismu, lai viņi ieietu dzīvē daudz vairāk spējīgi šaubīties, nekā ticēt. Protams, attīstot radikālu domāšanas neatkarību, mēs vairāk riskējam radīt inteliģentu nodevēju, nekā aprobežotu patriotu. Taču, to nedarot, risks ir daudzkārt lielāks, jo mēs varam iegūt viltus demokrātiju, kurā pilsoņi nebūs spējīgi veidot, uzturēt un attīstīt valsti.”[3]

Daudz kur vēstures mācīšana tiek izmantota vēl tiešāk – kā līdzeklis, lai mazinātu un diskreditētu daudzviet izplatīto politisko nacionālismu, sevišķi Dienvideiropas valstīs ar samērā nesenu diktatūras pieredzi. “Es cenšos kopā ar skolēniem atšķetināt nacionālas klišejas un parādīt, kā vēsturi izmanto, lai radītu cilvēkos priekšstatus par sevi un citiem. Katalonija, Īrija, Igaunija, Ālandu salas vai Britu Impērija – lūdzu, ļausim skolēniem apzināties, ka valstis un nācijas ir vēstures procesa produkti. Un viņiem ir jābūt lepniem par to, ko viņi ir sasnieguši savā dzīvē ar savām spējām un pūlēm, nevis par to, kur viņi ir dzimuši,” interneta diskusijā raksta basku skolotājs[4].

Turpat atrodama līdzīga doma: “Vēstures stundās vajadzētu atklāt, kad un kā mūsu nācijas sāka attīstīt savas specifiskās iezīmes un arī aizspriedumus, tajā pašā laikā saskatot, cik daudz ir kopīgu iezīmju. Padomājiet par Viduslaikiem, spriedzi starp baznīcu un sekulāro varu, par Renesansi, par Apgaismību. Pat ja II Pasaules karš Eiropu sašķēla divās pretējās nometnēs, tieši šī pieredze mums ir kopēja. Atklāt, kā tā veidoja mūsu nāciju kolektīvo apziņu, vērtības, kultūras, ir nopietns un atbildīgs vēstures uzdevums. Eiropas vienotību var sasniegt tikai saprotot un pieņemot daudzveidību, un nacionālā daudzveidība ir viena tās forma” [5].


Vēstures gals? Nē, politika turpinās

Daudziem vēsturniekiem Rietumos un Austrumos pirms dzelzs priekškara sabrukuma un īsi pēc tā likās, ka nacionālisms kā politiska kustība pieder pagātnei, jo 20. gadsimta karos un genocīdos ir sevi diskreditējis. Slavenais amerikāņu domātājs Frensiss Fukujama (Francis Fukujama) 1990. gadā rakstīja par „vēstures galu”, domājot totalitāru ideoloģiju galīgu sabrukumu un bez-alternatīvās liberālas demokrātijas iestāšanos.

Tas bija tik nesen, tomēr jau pirms Dienvidslāvijā uzliesmoja viens no asiņainākajiem konfliktiem Eiropas vēsturē, pirms sākās pašnāvnieku teroristu – musulmaņu fanātiķu džihāda vilnis, pirms Beslanas slaktiņa, Gazas etniskās tīrīšanas un Parīzes priekšpilsētu degšanas.

Politika, protams, nav mirusi, un nacionālisms ir atpakaļ tās dienaskārtībā un cilvēku sajūtās. Kā vienmēr, tas parādās divās formās.

Vienā gadījumā tas vēsta, ka mūsu tauta ir īpaša vienība ar kultūras, valodas, folkloras iezīmēm, kas mūs atšķir no citām tautām, taču nepadara ne labākus, ne sliktākus par tām.

Otrā gadījumā tas pierāda, ka sava nācija ir tā labākā (vai vairāk cietusī), ka tautas principā nespēj dzīvot blakus viena otrai mierā un veidot politiskas apvienības uz kopēju interešu pamata.

Abos gadījumos tiek izmantota vēsture. Nacionālās jūtas nevar un nedrīkst ignorēt, tāpēc, lai pēc iespējas tās pavērstu pirmajā formā, salīdzinājums un konteksts ar citu tautu un valstu vēsturi ir tik svarīgi.

Mācot „savas” nācijas vēsturi kā atsevišķu priekšmetu atrauti no „citu” vēstures, pretnostatījums “mēs” un „viņi” kļūst neizbēgams, rodas savas valsts izredzētības sajūta un pieaug risks veicināt skolēnos politisko nacionālismu. Šo risku analizē un izprot pēckara un mūsdienu Eiropas politiskajā, sabiedriskajā un profesionālajā domā. Integrēta Eiropas vēstures mācīšana, iespējams, ir pats būtiskākais šīs izpratnes sasniegums.


Paneiropeiskā pieeja “neērtajiem” jautājumiem

It sevišķi Eiropas Padome ir veltījusi uzmanību vēstures mācīšanai dalībvalstīs. Piemēram, vienā no lielākajiem projektiem „Eiropas 20. gs. vēstures mācīšana un apguve” tika izkopta starpdisciplināra un paneiropeiska pieeja, kurā kā ieteicamā programmu veidošanas prioritāte uzsvērtas sociālās, kultūras, mutvārdu un personiskās vēstures dimensijas Eiropas kontekstā.

Projekta ietvaros tika izstrādātas gan programmas un mācību līdzekļi virknē būtisku jautājumu (piemēram, par holokaustu, sieviešu 20. gs. vēsturi, kino izmantošanu vēstures mācīšanai), gan izdota plaša un saturīga rokasgrāmata „Mācot 20. gs Eiropas vēsturi”. Tās pamata ieteikums ir izmantot dažādas perspektīvas - mudināt skolēnus vēstures notikumu apguvē pētīt un saprast atšķirīgos viedokļus no to aizstāvju redzesloka. Uzmanības centrā tad nonāk pretrunīgie un Eiropas pagātnē „neērtie” starpnacionālās vēstures jautājumi, kuru apguvei objektīvi ir nepieciešams integrēts vēstures kurss.

Tiešs un likumsakarīgs šī projekta rezultāts bija Eiropas Padomes Ministru Komitejas pieņemtā rekomendācija No.(2001)15 – pirmais teksts Eiropas vēsturē, kurā noteikti skaidri metodoloģiskie principi un mērķi vēstures mācīšanai demokrātiskā un daudzveidīgā Eiropā. Kā nesavienojama ar Eiropas Padomes vērtībām tajā viennozīmīgi nosodīta vēstures notikumu interpretācija, raugoties no kādas vienas puses interešu viedokļa, kā arī „mēs” un „viņi” dihotomijas izmantošana[6].


Latvijas jaunā standarta mērķis: lojāli pilsoņi

Ja pievēršamies J.Celmiņa vadītās darba grupas izstrādātajam Latvijas vēstures atsevišķā kursa saturam, problēmas ir vairākas un nopietnas.

Pirmkārt, kā priekšmeta mērķis akcentēta valstij lojāla pilsoņa radīšana: “Latvijas vēstures zināšanas dod iespējas katram identificēt sevi ar Latvijas tautu un valsti (..), kļūt par Latvijai lojālu pilsoni.”

Kā pirmais uzdevums ir uzsvērta pareizā viedokļa apguve: “Izvērtējot Latvijai būtiskākos vēstures notikumus, skolēni orientējas viedokļu daudzveidībā, izprot un zina Latvijas valsts nostāju.”

Faktiski tiek sagaidītas atšķirīgas nacionālās identitātes pilsoņu vidū: “saprot, ka Latvijas valstij primārais uzdevums ir nodrošināt Latvijas valsts neatkarības neatgriezeniskumu, saglabāt un attīstīt latviešu valodu, tautas garīgās un kultūras vērtības, nacionālo identitāti, vienlaikus respektējot valstī dzīvojošo citu tautību pārstāvju tiesības saglabāt savu nacionālo identitāti”.

Citu tautību pilsoņiem ir pienākums: “zināt un cienīt neatkarīgās Latvijas vēsturi, garīgās un kultūras vērtības un tradīcijas, iesaistīties sabiedrības integrācijas procesos”.

Daži no viņiem pat var tikt pozitīvi vērtēti, protams, ja ir darbojušies valsts labā: “spēj pozitīvi izvērtēt atsevišķu cilvēku – arī cittautiešu – vai cilvēku grupas aktīvo darbību Latvijas un tās tautas interesēs vēstures gaitā”.

Visbeidzot, tiek oficiāli pieteikta tautas vienotības ideja: “spēj pozitīvi vērtēt tautas vienotības ideju: cilvēku spēju aktīvi darboties valsts labā, pieskaņojot savu individuālo rīcību visas tautas interesēm”.

Valsts acīmredzami šajā izpratnē tiek identificēta ar tautu (latviešu) un nostādīta pāri indivīdam kā apriors visu vērtību iemiesojums un garants vienlaikus. Valsts intereses ir tautas intereses, un tikai darbība to vārdā var tikt pozitīvi novērtēta!

Konstrukcijas vienīgā nepilnība ir tās statiskums – nav skaidrs, kurš definē šīs intereses? Pilsoņu patstāvīgi aktīva loma demokrātijā un vēsturē nav minēta. Acīmredzami nacionālā (domāta – etniskā?) identitāte ir svarīgāka nekā pilsoniskā, sociālā, kultūras un politiskā.

Runājot par dažādajiem viedokļiem vēstures notikumu interpretācijā, standarts piedāvā pārsteidzošu daudzveidību un tās izskaidrojumu: “skolēni zina, ka Latvijas vēstures notikumus atšķirīgi vērtē baltvācu vēsturnieki, komunistisko ideoloģiju pārstāvošie vēsturnieki, Latvijas vēsturnieki un citu dažādu virzienu pārstāvji. …izprot, ka mūsdienu atšķirīgie Baltijas tautu vēstures vērtējumi Krievijā, citās Eiropas valstīs un ASV ir saistīti ar informācijas nepietiekamību, kā arī ar šo valstu politiskajām interesēm”.

Kaut arī mērķu un kritēriju aprakstos tiek minēta skolēna patstāvīga viedokļa veidošana, analīzes spēja, Latvijas notikumu saistība ar procesiem citās zemēs u. tml., tie ir acīmredzamā pretrunā ar minētajām un daudzajām citām konkrētajām norādēm par mācību mērķiem, saturu un rezultātiem.


Marksisms un orientācija uz Krieviju

Otra problēma – tematiski jaunais standarts balstās marksisma vēstures koncepcijā (sociāli-ekonomisko attiecību primaritāte) un tajā dominē Krievijas orientācija.

Ja izlasa visu "programmu", tad nekāda jauna redzējuma vai norāžu uz dažādām perspektīvām tajā nav. Tos pašu tematus jūs atradīsiet padomju un pirms-padomju laiku vēstures grāmatās.

Vairums no tematiem, sākot ar 18. gs, satur tradicionālo Krievijas vēstures periodizāciju, pieeju un faktu materiālu. Feodālo - dzimtbūšanas attiecību kritika, Baltijas guberņas Krievijas impērijā, Dzimtbūšanas atcelšana Krievijā (kāpēc nav Dekabristu?), Boļševiku revolūcija (kur starptautiskā strādnieku kustība?), padomju režīms Krievijā un daudzi citi.

Periodam atbilstošais un līdzsvarojošais Eiropas notikumu konteksts izpaliek, jo to, acīmredzot, paredzēts atstāt „parastās” vēstures priekšmetam. Rezultātā skolēnu apziņā veidosies cieša vēsturiska Latvijas un Krievijas attīstības saikne ar visām tā konsekvencēm, savukārt Rietumeiropas un pasaules vēstures „iekšējie” procesi paliks citā plānā, un līdz ar to arī demokrātisko ideju un institūciju attīstības fenomens netiks tieši saistīts ar Latvijas attīstības loģiku.

Latviešu tautas interešu pretnostatījums pret citām tautām ir konsekvents, un vērsts uz stereotipu atražošanu: skolēni “zina, ka latviešu tautas konsolidācija ir notikusi ilgstošā vēsturiskā laika posmā dažādu svešzemju iebrucēju spaidu un apspiestības apstākļos, aktīvi pretojoties uzspiestajai ģermanizācijai un rusifikācijai”, teikts standarta projektā.

Trešā problēma - metodoloģiski standarts ir pārsātināts ar faktiem un interpretācijām un piemērots frontālām lekcijām. Vairums tematu 5 - 9. klases skolēnam ir pārāk sarežģīti (zinātniski) un arī plaši. Dominē programma - saturs, nevis rezultāts – skolēnu zināšanas, prasmes un iemaņas.


Kā rīkoties tālāk?

Atliek divas iespējas. Pirmā - papildināt izstrādāto kursu ar trūkstošajiem Eiropas un pasaules vēstures konteksta fragmentiem (piemēram, Krusta kari, Reformācija, Industriālā revolūcija, koloniālisms, I pasaules karš u.c.) un likvidēt "parasto" vēstures priekšmetu. Tādējādi visa vēsture skolēniem tiks asociēta ar Latvijas vēsturi, taču vismaz neradīs viņu galvās divas paralēlas pasaules.

Otrā - radīt trīs atsevišķus vēstures priekšmetus - Latvijas, Eiropas un Pasaules, un tad katru nedēļu pa stundai rindas kārtībā attiecīgos tematus mācīt pasaules, Eiropas un Latvijas kontekstā. Būtībā tas nozīmē jau pastāvošo kārtību – noteiktu stundu skaitu, kurā jāapgūst Latvijas vēstures tematika kopējā vēstures kontekstā. Savukārt programmas galvenais uzdevums ir uzrādīt kopsakarības pasaules, Eiropas un Latvijas vēstures galvenajos procesos.

Modernās integrētas vēstures mācīšanas būtība ir novērst šauri nacionālu ideoloģiju izplatību un pagātnes notikumus analizēt daudzpusīgi, vērtēt eiropeiskas pieejas garā.

Man ir bažas, ka izstrādātais piedāvājums ir tieši pretējs, jo rada Latvijas atrautības sajūtu. Paradoksāli (vai drīzāk likumsakarīgi), ka Krievijas konteksts ir saglabāts. Taču atsevišķa Latvijas-Krievijas un pasaules-Eiropas vēstures mācīšana rada atšķirīgas sajūtas par kontekstu, darbību cēloņsakarībām un motivāciju. Tas, kas der Eiropā - Pasaulē, neder Latvijā (Krievijā), jo mums taču ir cita vēsture! Vai tā šodien nedomā Putins un daudzi Krievijas pilsoņi? Vai šķietami pretēji, taču patiesībā līdzīgi nedomā daži Latvijas politiķi un pilsoņi?

Eiropā vēsturi nemāca visur vienādi, taču visur ir integrēta pieeja. Tas ir loģiski, jo nevienas Eiropas valsts kultūras, sociālo, politisko procesu vēsturi nevar mācīt atrauti no citām - pašas valstis ir samērā nesenas šo procesu mijiedarbības rezultāts, arī Latvija.

Atsevišķi savas valsts vēsturi māca Krievijā, Ukrainā, Vidusāzijā un daudz kur citur pasaulē. Bijušā prezidenta Akajeva laikā Kirgizstānā dzirdēju visnotaļ līdzīgu argumentāciju: bez atsevišķā priekšmetā apgūtām valsts vēstures zināšanām nevarot ieaudzināt patriotismu. Iespējams, viņu patriotisma kā bezierunu lojalitātes izpratnē tā arī ir. Jautājums ir, kādu patriotismu mēs gribam sasniegt Latvijā? Un - vai specifiskas zināšanas tiešām palīdzēs ieaudzināt šādi domāto patriotismu? Nesenā vēsture liek šaubīties, jo mēs dzīvojam informācijas laikmetā un skolai sen vairs nav informācijas monopols.

Atliek nožēlot Izglītības ministrijas vadības vai/un “Jaunā Laika” „politisko” izvēli. Rodas jautājums, kāpēc?


Kāpēc Latvijā šāda politika "iet cauri"?

Politika visur ir politika, un politiķi cenšas pieņemt populistiskus lēmumus. Tomēr, šādi gadījumi pēdējos gados izglītībā - sākot ar K.Šadurska „kristīgās mācības ieviešanu”, pēc tam atteikšanos no bezatzīmju vērtēšanas sistēmas sākumskolā un tagad ar šķirtu nacionālās vēstures mācīšanu, Rietumeiropas valstīs „neietu cauri”. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, sabiedrība citādi uztver pedagoģiju. Būtiskas reformas ne tikai vēstures mācīšanā, bet visā izglītībā notika 70-80-os gados, kardināli mainot programmas un metodiku, pārejot uz skolēnā centrētu pedagoģiju, interaktīviem mācību līdzekļiem, problēmu apspriešanu frontālas lekcijas vietā utml. Ir izaugusi jauna vecāku, skolotāju un arī politiķu paaudze, kuriem caurmērā sakrīt sagaidītais un piedāvātais. Neviens nesagaida vēsturisku priekšmetu un metožu atdzīvināšanu, pat ja ir problēmas. Risinājumus meklē satura un metožu inovācijās, kā arī papildus resursu ieguldīšanā.

Acīmredzami Latvijā reformas nepaspēja iesakņoties, un šobrīd politiķi, kuri nebija vai nejūtas saistīti ar tām, cenšas piedāvāt risinājumus, ko sagaida pārmaiņu frustrētā vecāku paaudze. Tā ir reakcija – atgriešanās pie bijušās „kārtības”.

Otrkārt, demokrātijas procesa kvalitāte ir cita. Rietumeiropā viss politisko lēmumu process balstās uz sarežģītu sociālās partnerības attiecību kompleksu. Konsultācijas ar arodbiedrībām, profesionālajām organizācijām u.c. sabiedrības intereses pārstāvošām institūcijām ir ne tikai vēlamas, bet faktiski obligātas. Bez izglītības darbinieku un vecāku organizāciju dalības un piekrišanas nekādas izglītības reformas nenotiek, un ja notiek, tad seko nopietnas masu akcijas ar smagām politiskām sekām. Līdz ar to panākt pārmaiņas ir ļoti grūti, bet ja tās saskaņo, tad arī ievieš pilnā apmērā un iespējami labā kvalitātē, jo tām dod naudu.

Latvijā, iespējams, nenovērtēti nopietna loma bija bilingvālās izglītības reformas ieviešanai. Neskatoties uz ekspertu un lielas daļas sabiedrības atbalstu reformas saturam, process bija slikts. Valdība pārvarēja nopietnu „nepareizās” sabiedrības daļas pretestību un guva pieredzi, ka var uzspiest reformas "saskaņā ar savu sirdsapziņu" un „kopējo valsts interešu” nepieciešamību. Ko tad, ja saturs mainās, bet metode nē?

Mēs esam pamatoti lepojušies ar sasniegto, tajā skaitā dēvējot Latviju par reformu teicamnieci un piedāvājot savu pieredzi starptautiski. Var gadīties, ka mūsu reformu vieglums ir vienlaikus mūsu lielākais vājums.


Post scriptum

Ja mūsdienu Eiropas pieeja nav arguments, skatīt senāk. “…kopš šī brīža vēsture kļūst par organisku veselumu: notikumi Itālijā un Āfrikā ir saistīti ar citiem Āzijā un Grieķijā, un visi tie atrodas cēloņsakarībā un ved pie viena rezultāta,” 2.gs.p.m.ē. par Romas dibināšanu rakstīja Polībijs.

_________________________________

[1] “An essential history of Europe”, BBC2, 1993

[2] Stokes, J., MP, runa pārstāvju palātā, citēta Sunday Telegraph, 1990.

[3] Rae, J. „On teaching independence”, New Statesman, 1973.

[4] Juan Carlos Ocaña, basku skolotājs, interneta diskusijā, 2003.

[5] Ulrike Schu-Fricke, interneta diskusijā, 2003

[6] Detalizēta informācija par Eiropas padomes dokumentiem atrodama šeit.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (17) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 11.12.2005 11:52
Nav ne vainas, ka ir šāds standarts kā vispārīgs tēmu pārskaitījums. Bet slikti ir tas, ka šis standarts bieži ir vienīgais, kurš pieejams bērnu vecākiem un politiķiem. Ka viņi pēc šī standarta viena paša nevar nojaust vai uzminēt, cik dziļi tiek mācīta un ir jāmāca vēsture. Vēstures mācīšanas dziļumu nespeciālists varētu saprast no citiem dokumentiem. Piemēram, no eksāmenu jautājumu paraugiem, praktisko uzdevumu aprakstiem, utml. Šādi dokumenti taču tiek regulāri veidoti. Ja tie būtu arī pieejami, teiksim, Internetā (un dažos gadījumos arī dota statistika - skolēnu caurmēra zināšanu apkopojums par dažādām tēmām eksaminācijas brīdī), tad arī nerastos aizdomas, ka vēstures priekšmetā vairums skolēnu slaistās un neiemācās ne vien sarežģītus vēstures zinātnes jēdzienus un metodes, bet pat elementārus faktus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hans 06.12.2005 15:00
Nepiekrītu, ka standarti ir nekonkrēti. Jaunais Pamaizglītības standarts vēsturē precīzi apraksta sasniedzmās prasmes beidzot 6. klasi, beidzot 9. klasi, vidusskolas standarts - beidzot 12. klasi. Standarts nav programma - tas neapraksta mācību procesu, bet sasniedzmo rezultātu. Vēsture nav matemātika, kuras standarta dokumetā daudz vieglāk definēt un aprakstīt satura dziļumu un plašumu. Vēsturē vienmēr metodoloģiski var jautāt, ko? Proti, standartā teikts "Livonija" - kādam škiet pārrāk vispārīgi. Detalizējam: " Politiskā iekārta"; "Saimniecība", "Kultūra". Bet ko par "Politisko iekārtu"? Detalizējam: "Livonijas ordenis"; 'Rīgas arhibīskapija", "Kurzemes bīskapija" , "Pilsētas". Bet ko par "Rīgas arhisbīskapiju"? Detalizējam: "Domkapituls"; "arhisbīskaps"; " mantāgs"; "attiecības ar Romu, ķeizaru, ordeni, Rīgu" utt.

Šādā veidā standartā detalizējot visas vēstures tēmas mēs nonāksim līdz mācību grāmatai. Tikai mācību grāmata un skolotāja darba stils nosaka dziļumu. Ja neticiet, pamēģiniet noformulēt normatīvā dokumetā pasaules vai Eiropas vēsturi, nopietni!

Standarta uzdevums, manuprāt, ir cits. Standarts iezīmē tematisko virzību, tātad mācam par "Livoniju", nevis "mandžūru dinastiju "Kīnā". Prasību daļa, savukārt, netieši norāda pedagogiem, kāpēc mācam un kādām metodēm mācam. Citiem vārdiem runājot, standarts ir dokuments, kas koncepciju jeb mācību priekšmeta filozofoju, kura iziet no visa izglītības posma pamatnostādnēm.







Standarts ir dokuments, bet dokuments pēc būt

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 06.12.2005 14:05
Prieks dzirdēt praktizējoša skolotāja viedokli. Par vēstures mācīšanu ir daudz emociju un allaž kāds pauž galējus viedokļus, tas viss droši vien nemaz nepalīdz lietpratīgā diskusijā. Pareizā vieta, kuru izglītības pasūtītājam (politiķim, bērnu vecākam) iespaidot būtu ISEC standarts, kur varētu būt detalizēti aprakstītas minimālās zināšanas un prasmes. Kā šo standartu iemāca - tā ir skolas un skolotāja darīšana. Bet šobrīd ISECa standarts ir tik nekonkrēts (sk. piemēram http://isec.gov.lv/saturs/standarti/stvvesture.htm ), ka no tā nevar saprast, kāds ir apgūstamais faktu materiāls un kādus uzdevumus jāprot risināt. Un tad daudzi gluži pamatoti grib skolotājiem skatīties uz pirkstiem (sk. arī http://www.visulatvijai.lv/index.php?kat=n&id=608 ).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 06.12.2005 07:39
Šķiet, ka diskusija par vēstures mācīšanu ir sekmīgi pabeigta ar Hana komentāru un tajā minētajiem praktiskajiem rezultatiem. Bet ja ir iespēja, tad turpināšu dialogu ar Aleksi. Ja Jums nepatīk termins dialektiskā loģika jeb dialektika (man bija iespēja apgūt attīstības likumsakarības zem šāda nosaukuma), tad šis virziens ir pazīstams arī ar nosaukumu "paradoksālā loģika" (Ēriks Fromms "Mīlestības māksla" kaut kur ap 30 vai 40 lpp.).

Es tagad saprotu, ka Jūsu stiprā puse ir matematiskā (jeb formālā) loģika. Bet vai gan ar to, kas saprotams datoram, būtu jāaprobežojas arī cilvēka sapratnei? (Nonākot pie šis problēmas diskusijas parasti turpinās par māksligo intelektu un tā iespējām). Nepateikšu pēc kādām likumībām pasaulē rodas ģēniji, tikai zinu, ka viņi tāpat kā mākslinieki mācās no dzīves un no laikmeta nevis no skolas grāmatām. Arī Einšteins skolā bijis slinks un neko neesot sapratis no mehānikas likumiem bet vēlāk pats tos pētījis patstāvīgi un pa savam. Bet Dienvidkorejā, cik dzirdams, esot brīnišķiga izglītības sistēma. Saka, ka izglītība nespēj radīt ģenijus bet var radīt kultūru, kurā ģeniji rodas ar lielāku varbūtību. Bet tālāk, Alekša kungs, ir nianses par kurām grūti diskutēt rakstiski. Labprāt darītu to klātienē pie alus kausa vai kā citādi. Varbūt iepazīsimies? Mans tel. nr. ir 6466457. Būšu priecīgs saņemt kādu īsziņu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hans 05.12.2005 17:15
Paldies, Guntar, par interesanto un analītisko rakstu. Tas tika sakopēts un izdalīts apmēram 120 vēstures skolotājiem, kuri sestdien bija pulcējušies uz vēstures skolotāju asciācijas gada konferenci. Tie ar kuriem iznāca aprunāties gandrīz pilnībā piekrīta visam rakstā teiktajam. Arī balsojot par asociācijas rezolūciju, tikai 2 no visiem konferences dalībniekiem iestājās par priekšmeta dalīšanu, turklāt viens no viņiem bija Indulis Ķēniņš - jaunā Latvijas vēstures standarta projekta autors.

Tiem diskusijas dalībniekiem, kuri tomēr iestājas par "atsevišķu priekšmetu, bet kopsakarībās ar Eiropu un pasauli" (I.Druvietes izteiciens) gribu paskaidrot, ka tas pēc būtības nemaz nav iespējams. Celmiņa grupa piedāvā modeli: 1 stunda pasaules vēsture; 1 stunda attiecīgā vēstures tēma Latvijas kontekstā. Taču, ko mācīt Latvijas vēsturē tajā brīdī, kad pasaules vēsturē tiek apgūti, piemēram Antīkās vēstures un kultūras pamati (un lai man nestāsta, ka to latvietim nevajag zināt)? Ko mācīt par Latviju tajā brīdī, kad pasaules vēsturē tiek apgūta Lielā Franču revolūcija apmēram 3 stundu apjomā? Vai 3 stundas veltīsim Lielās revolūcijas atbalsīm Kurzemes hercogistē? Ja "pasaules un Eiropas stāstu" pakārtosim Latvijas vēstures stāstam (kā to piedāvā standarta autori), tad pirmais tiks tā deformēts, ka skolēni par šiem jautājumiem ar saviem vienaudžiem citās valstīs vispār nespēs komunicēt! Katrā Eiropas reģionā, tajā skaitā Baltijā, vēstures satura loģika prasa vienus notikumus un periodus izcelt, citiiem pāriet pāri gandrīz nepieskaroties (bērni nevar zināt visu par visu). Tātad 1+1 nav iespejams. Cits piedāvātais variants paredz Latvijas vēsturi mācīt atsevišķā klašu grupā. Tas jau automātiski padara neiespējamu kopsakarību ievērošanu un nonāk pilnīgā pretrunā ar līdz šim sludinātajiem satura saskaņotības principiem. Šobrīd arvien vairāk skolotāju pilnīgi pamatoti uzskata, ka jau pamatskolā vēsture vairāk jāmāca pēc tematiskā un mazāk pēc hronoloģiskā principa. Tematiskā jeb problēmpieeja pilnīgi izslēdz iespēju dalīt vēsturi pēc nacionāli teritoriālā principa.

Priekšmeta dalīšana ir neloģiska arī no metodiskā viedokļa. Nav atšķirību prasmēs, salīdzinot pasaules un Latvijas vēsturi. Tas ir vienots "rīks" lai saprastu jebkuras zemes vēsturi. Ja skolotāji veico un pārbauda skolēnu prasmes, tad divi vēstures priekšmeti ieviesīs vai nu neaprakstāmu metodisku haosu vai arī veicinās dubultās grāmatvedības (atzīmju blociņu) veidošanos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 05.12.2005 12:01
Vidzemnieks: Un tikai dialektiskā loģika māca kā cilvēka domāšana pārvar un atrisina pretstatus.

"Kas atšķirīgs un kas kopīgs diamatam (dialektiskajam materiālismam) un matam (t.i. krievu lamuvārdu leksikai)? --- Atbilde: Diamatu neviens nesaprot, bet izliekas, ka saprot. Matu saprot visi, bet izliekas, ka nesaprot. Tomēr, gan viens, gan otrs ir draudīgs ierocis proletariāta rokās." Tas tāds vecs joks par dialektisko loģiku.
Es līdz šim domāju, ka pretstatus var risināt "freimu" jeb DL-loģikas (description logic) ietvaros (sk. http://www.mindswap.org/2005/debugging/, http://www.w3.org/TR/2004/REC-owl-guide-20040210/#StructureO... ). Vismaz tas ir loģikas līmenis, kurš šobrīd ir saprotams gan cilvēkam, gan datoram. Un kur var interesantas lietas izvest pietiekami ātri. Starp citu, tam ir vistiešākais sakars arī ar vēstures mācīšanos - tālmācības materiālus un vēsturiskas zināšanu bāzes jau tagad mēdz aprakstīt ar ontoloģijām, kur definē jēdzienu klases, to attiecības un izveduma likumus. Galvenokārt, lai cilvēki varētu aši sameklēt vajadzīgos mācību materiālus vai dokumentus, pārāk nogurdinoši nešņakarējoties ar Google-veidīgu atslēgvārdu meklētāju. Ir zināmi anekdotiski gadījumi, kur skolēni meklē Internetā informāciju par Apache cilts indiāņiem, bet tai vietā atrod ziņas par Apache kaujas helikopteriem vai Apache Webserveri. Jēdzienus vajag nošķirt un pretrunas dažādo ontoloģiju starpā - novērst. Latvijā ar mācību materiālu ontoloģiju izstrādi nodarbojas Uldis Straujums(LU) un daži Jāņa Grundspeņķa(RTU) doktorantūras studenti.

Vidzemnieks: Cilvēka apziņa un domāšana veidojas gan vēsturiski gan arī pēc loģikas likumiem un tā nav varas loģika, nav monoloģika bet ir dialoģika. Un tā ir pilnīgi izzudusi no politiķu un arī izglītības metodiķu arsenāla. Šodien Latvijā nav zinātnieku un politiķu dialoga, nav administratoru un padoto dialoga. Bez tā var iztikt armijā bet izglītība bez šī dialoga tā arī mīņāsies viedokļu daudzveidības purvā, kur katrs viedoklis grib iegūt varas grožus savās rokās.

Paliek neatbildēts jautājums - kā totalitārās sabiedrībās (kur tāpat nav bijis "dialoģikas" starp zinātniekiem, metodiķiem un politiķiem) tomēr var izglītot izcilus zinātniekus? Tādi slaveni domātāji kā R.Dekarts, G.V.Hēgelis, V.Uļjanovs(Ļeņins) un daudzi citi mācījās izteikti reakcionārās un nedemokrātiskās mācību iestādēs. Kāpēc tieši viņi spēja dot tik revolucionāru ieguldījumu? Kāpēc visstraujāko izaugsmi mūsdienu zināšanu ietilpīgajās nozarēs spēja nodrošināt inženieri Dienvidkorejā, Taivānā un Ķīnā (arī pēckara gadu Japānā), kuri savu jaunību pavadīja autoritāru režīmu apstākļos? Laikam taču jauniešu izglītībā ir būtiskāk, lai skolotājs regulāri atprasa uzdoto, lai nepiehalturē vēl nezcik darbavietās. Kamēr to nevaram nodrošināt, jebkurš mēģinājums ieviest ultramodernu izglītības saturu visdrīzāk izgāzīsies.

Savukārt, Latvijas vēsture ir jau sen (kopš pirmskara Latvijas laikiem) eksistējošs priekšmets; tā mācīšanai nav vajadzīga nekāda jauna domāšana vai pieeja - lai gan vēstures profesionāļi, protams, var tādu piedāvāt. Ja vēstures didaktikas speciālisti nevar vienoties par kaut ko efektīvāku, var taču ņemt par pamatu kādu populāru un saturīgu grāmatu (kaut vai U.Ģērmaņa "Latviešu tautas piedzīvojumus") vai jebko citu. Un likt visiem rūpīgi to lasīt, un iegaumēt personu vārdus, faktus un notikumus. Tad vismaz nebūs problēmu par to, ka cilvēki nezinātu par dzimtbūšanas atcelšanu, jaunlatviešu darbiniekiem un citām vienkāršām lietām. Cik ilgi var stiept gumiju? Ja mūsu bērni nezinātu reizrēķinu, tad mēs taču arī negaidītu matemātikas didaktikas profesionāļu apspriežu rezultātus. Jebkura pieaugušā cilvēka pienākums tad būtu - vienkārši ņemt un iemācīt to savam bērnam. Un pieprasīt, lai skola viņam šai ziņā palīdz. Ar Latvijas vēsturi tagad ir pienācis brīdis, lai mēs prasītu šo priekšmetu!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 04.12.2005 10:22
Catlaka kunga raksts skar vismaz 2 nozīmīgas problēmas Latvijas izglītības kopainā. 1. Latviskās (kā arī jebkuras citas tautas) kultūridentitātes veidošanos, un 2. Latvijas izglītības sistēmas attīstības problēmu vispār. Vēsture un tās apguve skolā ir viens no cilvēces pieredzes apguves veidiem bet nebūt ne vienīgais un visaptverošais. Vēsture mēdz arī atkārtoties ja neko no tās neesam mācījušies. Vai Latvijas vēsture ir atsevišķs mācību priekšmets vai iekļauts vispārējās vēstures kursā, būtība neslēpjas te. Vēstures mācīšanas jēga ir palīdzēt skolēniem gūt izpratni par vēsturisko laiku atšķirībā no hronoloģiskā laika, par to, kā caur notikumu gūzmu cilvēce lauž savu attīstības ceļu. Nacionālās un kulturas identitātes piesavināšanās ir nepieciešamība, bez kuras vispārcilvēciskajām vērtībām nav pamata. Bez šīs identitātes cilvēkam "nav sakņu" dabā, dzimtā, etnosā. Šīs identitātes apguve nebūt nenozīmē savas tautas varoņus un citu tautu varoņus uztvert kā ienaidniekus, kaut gan vēsturiskajos notikumos tas tā patiesi ir bijis. Kāds identitātes apguves veids (šinī vēsturiskajā brīdī) ir tas produktīvākais - tas ir valsts politikas jautājums. Kritika par to cik gudra ir ši politika ir jāadresē ne izglītības jomai.

Nevainosim Catlaka kungu par to, ka arī viņš grib mums to pareizāko patiesību "nolaist no augšas" tāpat kā to dara mūsu izglītības ministri. Varas pozīcija šinī vēsturiskajā laikā visā pasaulē ir ieguvusi dominējošu lomu pretstatā indivīda brīvības pozīcijai, kura lauž sev ceļu (varbūt arī ar terorista pašnāvnieka rokām). Arī Catlaka kungs ir padomju laika audzēknis un tāpat kā toreiz visu mācību saturu grib ietvert trīs jēdzienos - zināšanas, prasmes un iemaņas. Apziņas sfēra kopumā un skolēns kā veselums šodien jātver daudz plašāk. Svarīgākais ir tas, ka viņš reflektē savu Eiropas pozīciju un "post scriptum" piedāvā arī plašāku redzējumu. Tomēr arī senajā tekstā notikumu saistījuma problēma ir tikai iezīmēta bet ne atrisināta. Vēstures mācīšanas būtība tā arī padziļināta netiek.

Es neņemos apgalvot kā ir pareizi jāstrukturē vēstures mācīšana, tas lai paliek speciālistu ziņā, bet varu atgādināt ceļu kā meklēt risinājumus izglītības sistēmā kopumā lai reformas netiktu sastrēbtas un risinātas ar varu. Vara ir polārs pretstats indivīda apziņas brīvībai, ko ir aicināta attīstīt izglītība. Un tikai dialektiskā loģika māca kā cilvēka domāšana pārvar un atrisina pretstatus. Divu kategoriju - vēsturiskā un loģiskā dialektiska vienotībā ir viens no tās postulātiem. Cilvēka apziņa un domāšana veidojas gan vēsturiski gan arī pēc loģikas likumiem un tā nav varas loģika, nav monoloģika bet ir dialoģika. Un tā ir pilnīgi izzudusi no politiķu un arī izglītības metodiķu arsenāla. Šodien Latvijā nav zinātnieku un politiķu dialoga, nav administratoru un padoto dialoga. Bez tā var iztikt armijā bet izglītība bez šī dialoga tā arī mīņāsies viedokļu daudzveidības purvā, kur katrs viedoklis grib iegūt varas grožus savās rokās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

nagla 01.12.2005 23:00
Ārkārtīgi jauki, ka arī politika.lv ir iesaistījusies diskusijā par Latvijas vēsturi, turklāt publicējot G.Catlaka ļoti garo rakstu. Nepretendējot mainīt viņa viedokli, vēlos to nedaudz komentēt. No Catlaka kunga raksta ir ļoti skaidri saskatāma viņa "paneiropeiskā" politiskā orientācija. Var to, protams, piesegt ar moderno metodoloģiju un didaktiku. Tomēr vēstures mācīšana skolās ir un paliks ļoti nozīmīgs režīma leģitimitātes un oficiālās mitoloģijas stiprināšanas instruments. Kā katrai valstij. Turklāt vēstures mācīšana ir viens no elementiem nācijas politiskās kultūras mainīšanas shēmā (sk. pēckara Vācijas pieredzi). Tāpēc nepavisam neesmu pārliecināta, ka Latvijas akcentu pastiprināšana vēstures mācīšanas procesā ir kļūdaina.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

molders 01.12.2005 14:06
Latvijas vēsture ir jāmāca kontekstā ar Eiropas un pasaules vēsturi. Šo atsevišķo dalījumu var realizēt plānojot mācību stundas priekšmetā vēsture. Jauna mācību priekšmeta plānošana ir politisks solis, ar kuru politiķi cenšas noslēpt savu neizdarību procesos, kas stiprina valstiskumu un patriotismu. Šīs lietas jāveicina ikdienā, nevis mākslīgi izceļot vienu mācību priekšmetu. Kāpēc patriotismu nevar veicināt literatūras, ģeogrāfijas un citu mācību priekšmetu stundās? Vai tad obligāti būtu jāizdala Latvijas literatūra, ģeogrāfija, u.t.t? Valsts mērogā skolās nav uzskates līdzekļu par Latviju dažādos mācību priekšmetos. Valstij būtu jāpievērš uzmanība un jāveic valsts pasūtījums šajā jomā. Cik ilgi tas var balstīties uz pliku skolotāju entuziasmu. Ja runājam par lauku skolām, vai politiķiem ir priekšstats, kādus kultūras pasākumus var apmeklēt lauku skolēni, balstoties uz savu vecāku niecīgajām algām, vai smieklīgi mazajiem pašvaldību budžetiem. Tā ir politiskā puse, kas ietver sevī konkrētas stratēģijas trūkumu.

Runājot par priekšmeta metodiku, tad "tīru" Latvijas vēstures standartu nevar izveidot un realizēt. Projektā , ko izveidojusi Celmiņa vadītā darba grupa tas arī parādās. Daži piemēri no minētā standarta: Nodaļa Senvēsture 4. punkts "Latvija Eirāzijas neolīta revolūcijas kontekstā". Runājot par krusta kariem nav iespējams runāt par vēsturi, bez vispārējas krusta karu būtības izpratnes. Tāpat nodaļās, kas saistās ar Poļu - Zviedru, karu, Pēteri I , Krievijas impēriju, skolotājs būs spiests skolēniem skaidrot kopsakarības. Šādu piemēru ir ļoti daudz arī XX gadsimtā.

Problēma būs citur, jo jaunajā mācību satura reformā paredzēts samazināt vēstures stundu skaitu atņemot tās 5. klasei. Atsauce, ka vēsturi mācīs jaunajā sociālo zinību saturā ir smieklīga, palasiet šo jauno standartu - tajā nav paredzēta konkrētu faktu apgūšana, bet gan tikai parunāšana. Vēstures apgūšana bez konkrētas hronoloģijas un konkrētu faktu, zināšanu apguves ir tikai tukša salmu kulšana, kas faktiski šajās stundās notiks. Žēl, ka reālas diskusijas par jauno mācību satura reformu tā arī nenotika, jo tā tika nolaista no augšas skatoties mutē pasaules bankas ekspertiem. Vai tiešam tas notiks ar Latvijas vēsturi, skatoties mutē pašmāju politiķiem?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Elizabete 30.11.2005 23:15
Es arī gribu dzīvot Eiropā un par mērķi redzēt mūžīgo mieru, nevis neatkarības neatgrieziniskuma nodibināšanu. Stulbi. Kad pasaule arvien vairāk sasaistās mēs, cīnāmies par neatkarību. Es saprotu, kad runa iet par cilvēka personības brīvo attīstību, demokrātiju un suverenitāti kā sabiedrības lemšanu par sevi pašu. Bet neatkarība kā pašmērķis ir virzība uz neko. Sirsnīgs sveiciens kantam. -------- Bet katrā gadījumā paldies autoram, kas vismaz nopietni runa par izglītības politiku un izglītības filozofiju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 30.11.2005 20:05
Varbūt var aplūkot arī citas iespējas, izņemot abas galējības - pilnīgi nošķirtus priekšmetus vai arī pilnīgi integrētu vēstures kursu. Piemēram, Somijas vidējās izglītības sistēmā pieņemts pasniegt atsevišķos semestros pasaules vēsturi un Somijas vēsturi. Tām ir atsevišķas mācību grāmatas un metodiskie līdzekļi, bet to māca viens skolotājs un arī atzīme par vēstures kursu ir kopīga. Visām skolu reformām ir liels riska moments - netiek ņemtas vērā skolas vadības, vecāku un bērnu kā arī skolotāju vēlmes un vajadzības.

Ir visas iespējas ministrijā pieņemt arī elastīgākus lēmumus, ja pārlieka centralizācija noved pie biežas reformu izgāšanās. Un jārīkojas pakāpeniski un jāsagatavo skolotāji un infrastruktūra. Būdams Latvijas vēstures priekšmeta atbalstītājs, nebūtu priecīgs, ja tiks pieņemts sasteigts politisks lēmums. Tad jau labāk visu atstāt pa vecam. Tāpat kā par pusobligāto ticības mācību pirmklasniekiem, no kuras lielais vairums bērnu atsakās par labu ētikai. Arī ticības mācību varēja ieviest lēnāk un profesionālāk - ideoloģiska jaunatnes iespaidošana ir laba un vajadzīga lieta, bet to nedrīkst darīt pavirši vai atrauti no dzīves realitātes. Jo citādi ir spēkā Kanta un Bangeras iebildumi. Tai vietā, lai ņemtu paraugu no stagnējošām Viduseiropas valstīm, varam arī mācīties no tā, kā ASV izglītības sistēma spēj iespaidot savus jauniešus - viņi tomēr neiztiek bez pamatīgas nacionālās vēstures un ģeogrāfijas, ikdienas karoga pagodināšanas jeb Pledge of Allegiance utml.

Iespējams, ka mērķu līmenī ir atšķirība starp eksaktajiem un sociālajiem priekšmetiem, taču vismaz vēstures mācīšanā priekšroka tiek dota integrētai mācīšanai arī didaktisku iemeslu dēļ - prasmes saskatīt notikumu kopsakaru un izprast atšķirīgas perspektīvas ir ne mazāk svarīgas par notikumu hronoloģijas zināšanu. Protams, nozīme ir arī pieaugošajai informācijas pieejamībai un viena viedokļa autoritātes zudumam, kādēļ spēja kritiski intelektuāli rīkoties ar faktiem tiek vērtēta augstāk par to iegaumēšanu.

Vajag jau abas šīs lietas - gan spēju iegaumēt faktus, gan kritiski ar tiem rīkoties. Tā jau arī matemātikā var pateikt - nevajag iekalt formulas un teorēmas; svarīgi ir prast atrast vajadzīgo un to pielietot. Tas der tikmēr, kamēr ir jāpielieto viena formula. Bet tad, ja jārisina olimpiāžu uzdevumi, izrādās, ka formulas tomēr ir arī jāzin no galvas un aši jāizprot viņu kopsakars. Arī daudzi izcili pagātnes domātāji - no Dekarta līdz Rainim - ir apguvuši klasisku izglītību ar liela apjoma antīko tekstu iekalšanu. Un tieši tāpēc viņi spēja domāt radoši un pat revolucionāri - jo viņu izglītība bija konservatīva šī vārda labā nozīmē. Man kā pasniedzējam patīk daudzi Rīgas 1. ģimnāzijas un Rīgas 40.vidusskolas absolventi. Viņi ne vienmēr ir mācījušies pēc modernām pedagoģiskām metodēm - bet materiālu parasti pārzina labi un ir kārtīgi iedresēti. Jebkurā brīdī viņi spēj izvest, teiksim, kvadrātvienādojuma atrisinājuma formulu. Tas pats vecais sticks and carrots (nūjas un burkāni), ja šo pedagoģijas metodi lieto apzinīgi (piemēram, daudzi kontroldarbi, kuros ar sarkanu pasvītroti nepareizie rezultāti) dod vairāk labuma nekā visādas integrētās, radošās un sadarbības pieejas, kuras ne bērni, ne skolotāji līdz galam nav sapratuši. Lai mums sokas arī ar Latvijas vēsturi, jeb kā teiktu amerikāņi - Back to basics!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Guntars Catlaks 30.11.2005 17:27
Paldies visiem par atsaucību, taču jo īpaši Aleksim par nopietno un analītisko komentāru. Nepretendējot mainīt Jūsu viedokli, vēlos savukārt īsumā to komentēt. Protams, vēstures mācīšanas jautājumam ir daudzi aspekti. Savā rakstā es apzināti pievērsos pamatā ideoloģiskajam un politiskajam aspektam, taču, protams, ne mazāk svarīgs ir metodoloģiskais.

Pēdējo gadu desmitu reformām Eiropā ir bijuši pamatā abi apsvērumi. Integrēta priekšmetu mācīšana ļauj labāk izprast kopsakarības un attīstīt zināšanu lietošanas iemaņas, savukārt segregēta - labāk iegaumēt faktus un saprast priekšmeta teoriju. Iespējams, ka mērķu līmenī ir atšķirība starp eksaktajiem un sociālajiem priekšmetiem, taču vismaz vēstures mācīšanā priekšroka tiek dota integrētai mācīšanai arī didaktisku iemeslu dēļ - prasmes saskatīt notikumu kopsakaru un izprast atšķirīgas perspektīvas ir ne mazāk svarīgas par notikumu hronoloģijas zināšanu. Protams, nozīme ir arī pieaugošajai informācijas pieejamībai un viena viedokļa autoritātes zudumam, kādēļ spēja kritiski intelektuāli rīkoties ar faktiem tiek vērtēta augstāk par to iegaumēšanu.

Kas attiecas uz identitātes problēmu, protams, vēsturei ir liela loma tās veidošanā, lai gan ne mazāka pamatskolā ir sociālajām zinībām un vidusskolā - politikai. Jautājums, kādas? Palieku pārliecībā, ka eiropeiska un latviska identitāte nav pretrunīgas, vai pat izslēdzošas, bet gan viena otru papildinošas. Latvijas vēstures tematikai ir jābūt vēstures priekšmeta centrā, taču saistītai ar notikumiem citās zemēs un jāveido "veselums" ar tiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

kants 30.11.2005 10:33
nacistus ziepēs!kaut kas tāds tikai muljkju valstī var rasties - kā var vispār iedomāties ar izglītību borēt ideoloģiju? un salīdzinājums ar matemātiku te ir nevietā - algebra un ģeometrija prasa dažādus domāšanas veidus, dažādu iztēles izmantojumu. vēsture - vienu. neviens tachu nemeegjina apvienot gramatiku un literatūru!!! jāpiemin gan, ka nezinot algebru, sarežģītākus ģeometrijas uzdevumus neatrisināt. Tāpat Latvijas vēsture zaudē jēgu, neprotot saskaitīt Eiropas spēkus.un vispār - es gribu dzīvot Eiropā, es gribu Mūžīgo Mieru, nevis daudz aptrakušu nacistu valstiņas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ļaužs 30.11.2005 10:20
"Modernās integrētas vēstures mācīšanas būtība ir novērst šauri nacionālu ideoloģiju izplatību un pagātnes notikumus analizēt daudzpusīgi, vērtēt eiropeiskas pieejas garā."

Nu ja, nomainīt nacionālu ideoloģiju ar paneiropisku. Divas kājas - slikti, četras kājas - labi! "Daudzpusīgi analizējot", kļūst skaidrs, ka šāda ideoloģija ir izdevīga "paneiropiskai" elitei, lai paplašinātu tirgus un likvidētu nevēlamu "šauri nacionālu" konkurenci.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

pax 30.11.2005 08:58
Protams, ka Eiropa grib visu to labāko, bet tās politkorektās Eiropas oficiālās vēstures mācības grāmatas var iemācīt tikai sausu un nekritisku vēstures izpratne. Neviens nav vainīgs, visi labi u.t.t. - negribu iestāties par to, vajg vai nevajag mācīt Latvijas vēsturi, bet to Eiropas skatījumu uz pagātni ir jāizvērtē kritiski, jo, cik es saprotu, to nosaka politiķi, kas rietumos slimo ar vēstures izbalināšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 29.11.2005 22:00
Autors nepietiekami ņem vērā to, ka lēmums par kāda mācību materiāla mācīšanu kopā vai atsevišķi ir pirmkārt nevis ideoloģisks jautājums (cēlie eirointegrētāji pret nīstajiem nacionālistiem), bet gan didaktisks jautājums - kā ir pareizi sadalīt mācību materiālu loģiskās, skolēniem labi uztveramās vienībās. Būdams matemātiķis, atļaušos lirisku atkāpi par priekšmetu dalīšanas/apvienošanas lietderību.

Kā zināms, šogad daudzu Latvijas vispārizglītojošo skolu 7.klasēs tiek veikts cits eksperiments - ir apvienota algebra un ģeometrija. Pēc daudzu matemātikas speciālistu atzinuma tas ir nevēlams solis. Pret šo apvienošanu izteicās, piemēram Rīgas 40.vidusskolas skolotājs un RD deputāts V.Gluhovs. Lai gan neviens neapstrīd, ka algebra un ģeometrija ir divas apakšnozares vienai zinātnei - matemātikai, tomēr vidussskolās šie priekšmeti izkopj atšķirīgas skolēnu spējas. Piemēram, skolas algebra ir domāta galvenokārt prasmei darboties ar abstraktiem simboliem, dažādu teksta uzdevumu pārtulkošanai izteiksmju valodā un šo izteiksmju algoritmiskai apstrādei. Savukārt ģeometrija attīsta telpisko iztēli, kā arī šajā nozarē var būt ērtāk demonstrēt dažādus loģiskas spriešanas un matemātisko pierādījumu metodes. Priekšmetus apvienojot, skolēniem var zust motivācija rūpīgi iepazīties ar abām nozarēm - bieži var gadīties tā, ka ar labām algebras atzīmēm tiek "piesegtas" neapmierinošas zināšanas ģeometrijā (retumis arī otrādi). Varam, protams, teikt, ka tradicionālais ģeometrijas saturs mūs neapmierina. Bet tad nav jālikvidē priekšmets, jo dalījuma jēga taču saglabājas. Es tikai apsveiktu situāciju, ja skolēni varētu mācīties līdzās algebrai nevis ģeometriju, bet, teiksim, diskrēto matemātiku (grafu teorija, veselo skaitļu teorija, matemātiskā loģika) - jo tā ir absolūti nepieciešama informātikā un datorzinātnē. Diskrētajā matemātikā turklāt ir ne mazāk loģiskas domāšanas un skaistu pierādījumu kā ģeometrijā. Bet diskrēto matemātiku kā ģeometrijas alternatīvu taču neviens nepiedāvā! Faktiski reformas mērķis ir izjaukt pastāvošo matemātikas mācīšanas tradīciju, nedaudz saīsināt kursu uz grūtāko tēmu rēķina. Dažs labs eirobirokrāts to varbūt apsveiks kā progresīvu un demokrātisku soli - matemātika, lūk, ir kļuvusi tuvāka vienkāršajai eiropiešu tautai.

Ar vēstures mācīšanu, manuprāt, ir līdzīgi. Ja abi priekšmeti ir apvienoti - nav kontroles par to, vai skolēni ir pietiekoši labi apguvuši tieši Latvijas vēstures tēmas. Latvijas vēsturē ir iespējama cita metodika nekā pasaules vēsturē - tā nav tikai grāmatu vai Interneta gudrība, tajā ir iespējams doties tematiskās ekskursijās uz pilskalniem, cīņu vietām; skolēni bieži vien var oriģinālvalodās izpētīt vēsturiskos dokumentus un liecības, iztaujāt savus vecākus un vecvecākus, piedalīties arheoloģiskos izrakumos. Turklāt Latvijas vēsture visus mūs skar vistiešāk - citādi jaunieši tikai brīnās par to, kas te notiek 11.novembrī, vai, teiksim, 9.maijā. Vai arī notic vienkāršotiem politisko radikāļu skaidrojumiem. Katru priekšmetu var mācīt normāli un var mācīt stulbi - tāpēc G.Catlaka iebildumi par it kā neizbēgamo šovinisma un neiecietības kultivēšanu Latvijas vēstures kursā ir vismaz pārsteidzīgi. Man varbūt ir paveicies, bet augstskolas 1.kursā es mācījos aizraujošā veidā pasniegtu "PSKP vēsturi". Protams, tāpat kā visi lasījām Ļeņina darbus, konspektējām un diskutējām. Bet arī uz šī visai dīvainās dokumentu un liecību bāzes mēs mācījāmies secināt, strādāt ar jēdzieniem, dziļāk saprast ne vien abstraktus krievu vārdus, bet arī padomju realitāti mums visapkārt. Viss tomēr ir atkarīgs no laba skolotāja. Cik zinu, tad Juris Celmiņš ir praktizējošs vēstures skolotājs, turklāt visai pazīstams un atzīts. Es vairāk uzticos viņa praktiķa viedoklim.

G.Catlaks: It sevišķi Eiropas Padome ir veltījusi uzmanību vēstures mācīšanai dalībvalstīs. Piemēram, vienā no lielākajiem projektiem „Eiropas 20. gs. vēstures mācīšana un apguve” tika izkopta starpdisciplināra un paneiropeiska pieeja, kurā kā ieteicamā programmu veidošanas prioritāte uzsvērtas sociālās, kultūras, mutvārdu un personiskās vēstures dimensijas Eiropas kontekstā.

Nu labi - tā ir Eiropas vēsture, un par šo var runāt atsevišķi. Vai tad Eiropas Padomei ir kāds īpašs viedoklis par to, kā būtu mācāma Latvijas vēsture? Neesmu pārliecināts, ka visi Briselē dzīvojošie priekšnieki teicami orientējas Latvijas vēstures problēmās, vai vēl vairāk - šī priekšmeta mācīšanas metodikā. Cilvēkiem ir vajadzīga identitāte - "svēta vieta ilgi tukša nestāv". Ja mūsu cilvēkiem nebūs Latvijas identitātes, tad viņiem būs Īrijas identitāte. Varam to uzskatīt par "paneiropeisku pieeju, kurā uzsvērtas sociālās un personiskās vēstures dimensijas". Bet no tā, cik labi šie cilvēki zinās Latvijas vēsturi, ir lielā mērā atkarīgs - vai viņi te atkal atgriezīsies, kad Latvijas dzīveslīmenis sasniegs Eiropas caurmēra līmeni un vai viņu bērni vispār pratīs runāt latviski.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Bangera 29.11.2005 21:31
Labs raksts.. Tikai šoreiz par tēmu, kas pēdējā laikā tikusi, kā jau pierasts, pārlieku politizēta un pārvērsta par savdabīgu 'nenokāpšanu no jājamzirdziņa' jeb vairāku populistisku politiķu lētu PR kampaņas objektu. Ar lētiem populistiskiem saukļiem un muļķīgiem lozungiem ir taču daudz vieglāk veidot savu politikānisko kapitālu nekā ar sūri grūti padarītiem darbiem sabiedrības labā..

Būtu labi jau pamatskolas mācību programmā kā atsevišķu priekšmetu pasniegt Latvijas vēsturi, taču šī priekšmeta uzdevums būtu ar zinātnisku pieeju (cik nu tā ir iespējama sākumskolas līmenī) bērniem raisīt interesi par savas zemes un tautas vēsturi nevis audzināt topošos zapčoļņikus, krievu impērijas restauratorus un/vai nacionālistiski atsaldētus lokālpatriotus ar "letiņi rullē!" uz lūpām. Nepārprotami, šim priekšmetam jātiek pasniegtam Pasaules vēstures kontekstā, lai bērniem rastos izpratne par mūsu zemes lomu un pozīciju Pasaules vēstures kontekstā. Taču, tajā pašā lakā vēsture būtu uzskatāma par tādu mācību priekšmetu, no kura mēs varam daudz mācīties dažādas vērtīgas morāla un filozofiska rakstura atziņas, tāpēc vēsturi ir jāpasniedz, lai tā izraisītu bērnos ne tikai patiesu interesi, bet arī vēlmi domāt un patstāvīgi analizēt.. Vēsturi viegli var izmantot kā ļoti spēcīgu demagoģisku ieroci, ja tas nonāk nelietīgās rokās.. Vēsturi nedrīkst atdot tendencioziem un demagoģiskiem neliešiem..

Saistītie raksti