Raksts

Latvijas valstij nav 85 gadi


Datums:
19. novembris, 2003


Autori

Gints Grūbe


Foto: no personīgā arhīva

Es domāju, ka Latvijas valstij nav 85.gadi. Sociāli mūsu valsts ir 1945. gada Latvija. Attiecībā pret pēckara posmu dominē noklusēšanas stratēģija – kolektīvi aizmirstam laiku, kad bijis slikti. Domāju, ka tagad varētu sākties izrunāšanas process.

Es esmu dzirdējis atstāstu, ka sešpadsmit gadīgi jaunieši Latvijā vairs nezina, kas ir čeka. Vai, Jūsuprāt, tā ir pozitīva tendence, ka vārds “čeka” jaunu cilvēku vidū neizraisa nekādas asociācijas?

No vienas puses, tas ir ļoti saprotami. Kā varam novērot, padomju posmam skolas mācību grāmatās ir ierādīta ļoti neliela vieta. Es domāju, ka nopietnāka atgriešanās pie tā varētu būt nākamajos gados, kad attiecībā pret šo laiku būs pārvarēts sava veida komplekss. Šogad iznāca izdevniecībā “Zvaigzne ABC” grāmata “Latvijas kultūras vēsture”. Ja paskatāmies proporcijas un akcentus, tad, pirmkārt, šajā grāmatā kā pirmā parādās emigrācijas kultūra ar nodaļas nosaukumu “Trimdas kultūras 1944. – 1990. gads.” Pēc šī pamatīgā izklāsta seko nodaļa “Latvijas PSR okupācijas gados”. Pat virsrakstā nav minēts, ka tur būtu stāstīts par kultūru. Proporcijas ir apmēram tādas pat kā trimdas kultūrai. Manuprāt, šī grāmata parāda vēlmi šo periodu uzskatīt par mazsvarīgu. Domāju, ka tā ir skolotāju un grāmatas autoru neprasme tik galā pašiem ar savu pagātni. Acīmredzot viņi baidās pateikt.

Bet kādēļ, Jūsuprāt, ir tāda vēlēšanās to aizmirst?

Varbūt ir par grūtu to izskaidrot, jo vieglāk ir aprakstīt problēmas, ar kurām nerodas interpretācijas grūtības. Aprakstīt trimdas kultūru ir daudz vienkāršāk, jo viss, kas ir saistīts ar Rietumu dzīves vērtībām, ir ar pozitīvo zīmogu un tos cilvēkus, kuri palika padomju režīmā, var uzskatīt par tādiem, kuri sadarbojās vai nebija godīgi. Lasot pētījumus par vēsturi, tagad tiek uzskatīts, ka nācijām, lai sadziedinātu savas pagātnes traumas, labāka ir izrunāšanas, nevis noklusēšanas stratēģija. Mums attiecībā pret pēckara posmu dominē noklusēšanas stratēģija – kolektīvi aizmirstam to laika posmu, kad mums ir bijis slikti. Pilsoniskā sabiedrībā cilvēks kā indivīds labāk attīstās tad, ja darbojas izrunāšanas princips. Bet runa ir arī par to, ka ir svarīga zināma pakāpenība, no sākuma noklusējam, pēc tam sākam runāt un runāšanas procesā sadzīst traumas, aizvainojums un nedrošība. Domāju, ka tagad pēc desmit gadiem varētu sākties šis izrunāšanas process.

Vai eksistē mīti attiecībā uz valsts izveidošanos, kas būtu izdevīgi no šodienas politikas viedokļa?

Ja mēģinātu domāt par cēloņiem, kas izveidoja valsti, varētu atrast mītus. Varbūt mēs pārāk uzsveram patriotisma un nacionālisma motīvus. Latvijas valsts veidojās galīga sabrukuma brīdī. Mēs zinām, ka pirmais pasaules karš Latviju bija nopostījis pamatīgi. Pēc statistikas pirmais pasaules karš bija norisinājies pusē Latvijas pagastu, un Latvijas teritorijā bija vērojams pilnīgs vietējās civilizācijas sabrukums. Un pēc četriem kara gadiem tas pamatdzinulis valsts izveidei varēja būt vēlme sakārtot teritoriju, lai varētu atgriezties pie normālas dzīves. Šajā gadījumā svarīga bija iniciatīvas grupa, kura nesa nacionālo un politisko ideju. Un tieksme pēc “normālības” bija viens no pamatargumentiem, lai izveidotu tajā situācijā administratīvi unikālu veidojumu – Latvijas valsti. Tas pirmo reizi vēsturē nozīmēja arī jautājumu par Latgales piederību šai teritorijai.

Latviešu tieksme pēc “normālības” izpaudās arī citos kultūras faktoros. Kā var redzēt arhīva dokumentos, interesanta lieta ir valodas iemācīšanās, jo līdz Latvijas valsts dibināšanai latviešu valoda netika mācīta nevienā skolā. Tas nozīmēja, ka vajadzēja izveidot jaunu administratīvo domāšanu un ieviest valodu kā saziņas līdzekli. Arhīva dokumentos var redzēt, ka 20. gados katrs raksta tā, kā viņš māk, kā dzird. Tāpēc administratīvajā valodā parādās vācu burti, ir dažāds “h” lietojums. Un nomainījās ierēdniecība un bija nepieciešams strauji pāriet uz latviešu valodu. Tikai 20. gadu beigās sāka rakstīt pēc kaut kādām vienotām literārām normām.

Bet ar kādu līdzekļu palīdzību veidojās Latvijas valsts dibināšanas sākumposmā politiskā komunikācija? Televīzijas nebija, kas aizpildīja to lomu?

Šis ir tas mūsu fenomens – laikraksts “Jaunākās ziņas”, kas izdzīvoja cauri visiem laikiem. Tas bija ietekmīgs izdevums, kas aptvēra plašu auditoriju. “Jaunākās ziņas” vienmēr bija lojālas varai, nekad tā nebija opozīcijā. “Latvijas kareivi” vai “Valdības vēstnesi” lasīja ļoti ierobežots cilvēku skaits, tāpat bija ar partiju presi. 1918. gadā “Jaunākajām ziņām” tirāža bija 15 tūkstoši un tas bija ļoti daudz. Līdz 1931. gadam tirāža pieauga līdz 200 tūkstošiem. Tāpēc “Jaunākās ziņas” tiek uzskatīts par unikālu izdevumu. Arī pēc 1934. gada viņi turpina būt lojāli varai.

Bet kā Jūs skaidrotu, ka okupācijas brīdī “Jaunākās ziņas” klusēja un pēc tam parādījās ziņas, ka jau strādā jauna valdība…

Lasot 1940. gada presi, tajā jau varēja izlasīt Padomju vēstures koncepciju, mierīgās sociālistiskās revolūcijas koncepciju. Tas nozīmē, ka mediji šajā gadījumā nospēlēja savu lomu, dezinformējot. Mediji pēc Ulmaņa režīma bija cenzēti un rakstīja to, ko liek. Nepastāvēja preses brīvība. Un tas, ko cilvēki uzzināja no preses, bija, ka pie viņiem ir notikusi sociālistiskā revolūcija, nevis okupācija. Nesen skatījos 1940. un 1941. gada žurnālu “Atpūta”, un šajā izdevumā parādījās tikai pozitīva informācija par Padomju Savienību. Cilvēki priecājās, cik lieli arbūzi ir izauguši kaut kur dienvidos, attēlos smaidīgas sejas un sanāk tā, ka vēstījumā no Padomju Savienības nekas neatšķīrās starp 1940. gada janvāri un decembri, bija vēstījums par pozitīvo laimīgo padomju cilvēku.

Bet to bija veikuši padomju spiegi?

Nē, tas ir tāpēc, ka Ulmaņa valdība uzskatīja – ir jāuztur labas attiecības ar Padomju savienību un tāpēc nav jāpublicē negatīvas ziņas. Varbūt, ka tā bija arī mediju nabadzība vai nespēja atrast pašiem informāciju par to, kas notiek Padomju savienībā.

Vai, Jūsuprāt, ņemot vērā Latvijas valsts attīstību laika posmā no 1934. gada līdz 1940. gadam, Latvijas valsts varēja turpināt pastāvēt, vai arī bija jānotiek kādām būtiskām izmaiņām? Vai Latvijas brīvvalsts pēdējie seši gadi sagatavoja šo okupāciju?

Profesors Stranga uzskata, ka Latvija zināmā mērā bija izsmēlusi savas attīstības iespējas. Arī ekonomiskās attīstības iespējas. Es domāju, ka valsts varēja eksistēt vēl kādu laika posmu, bet jautājums ir, cik ilgi. No otras puses, Franko Spānija jau pastāvēja tīri labi. Varbūt arī Ulmaņa režīms būtu pastāvējis līdz 70. gadiem.

Nereti Latvijas publicistikā tiek meklētas analoģijas starp viena un otra vēsturiskā perioda valstsvīriem. Ko, Jūsuprāt, šādu analoģiju meklēšana palīdz saprast? Jau Šķēli mēģināja salīdzināt ar Ulmani, tagad tas pats notiek ar Repši…

Es domāju, ka to var un vajag darīt, jo tādā veidā ir vienkāršāk daudz ko saprast.

Bet ko, zinot par Kārli Ulmani, var saprast par Einaru Repši?

Kopijas viņi nav. Varbūt var saprast autoritārisma briesmas, paštīksmināšanās briesmas, vadonības briesmas. Tam kalpo kinohronikas kadri, jo tās reizēm kalpo kā mītu atmaskotāji. Ja paskatāmies kinohronikas, tad sāk sabrukt mīts par Latvijas pirmo republiku kā Latvijas laimīgāko un skaistāko posmu, jo tur redzam zemniekus vīzēs, noplukušas mājas, redzam Ulmani, kurš spalgā balss tembrā saka savas runas. Tas rāda, ka uz ekrāna redzamā realitāte neatbilst vārdu salikumam “labākais vēstures posms”.

Kad es strādāju muzejā un mums lika izvēdināt vecas apģērbu kolekcijas, nonācu saskarē ar 20. un 30. gadu apģērbu. Tas nozīmēja asu auduma apdari, rāvējslēdzēju vietā kniedes un audums likās nepatīkams. Tāpēc klišeja, ka vēlamies atgriezties tajā laika posmā, man vienkārši ir nepieņemama.

Ja salīdzinām viena posma politiķus ar otra posma politiķiem, tad tas vispirms ir atkarīgs no zināšanu daudzuma par viņiem. Ja zinām, ka viņi bija izcili, tad tas ir viena veida salīdzinājums, bet, ja zinām kaut ko citu, tad tas ir cita veida salīdzinājums. Tas ir jautājums par informāciju. Ja pieņemam, ka tā laika sabiedrība neko citu nebija redzējusi kā tikai Ulmani… Ulmanis atbrauca uz pagastu savā tradicionālajā braucienā un tur viņu arī ieraudzīja – tūkstotis, trīs tūkstoši cilvēku. Mūsdienās pastarpinātu funkciju veic televīzija. Mēs ieraugām savas valsts politiķi, mēs ieraugām citas valsts politiķi, un tad tā kombinācija kļūst savādāka.

Ja tolaik būtu bijusi televīzija, tad Ulmaņa režīms būtu bijis nestabilāks?

Tam noteikti būtu jābūt savādākam. Ulmaņa sagaidīšanas vārti, ziedu kaisīšana zem kājām, kas ir sava laika tradīcija, bet, ja to skatās mūsdienās, tad mēs par to smejamies. Ja uzzīmējam sociālo trīsstūri (sabiedrība kā piramīdas modelis), tad Latvijas vēstures nelaime ir tā, ka mēs zinām tikai sabiedrības augšslāņa dzīvi. Tas nozīmē, ka zinām tikai redzamos cilvēkus, ekonomisko kultūras vēsturi, bet mēs nezinām, kas notiek trīsstūra apakšā. Nezinām tā laika dzīves līmeni, un kāda bija mazo cilvēku attieksme pret varu. Latgales zemnieks strādā visu dienu savu parasto lauksaimniecības darbu ar savu primitīvo tehniku un vairāk neko citu viņš dzīvē neredz un nezina, un viņam arī nepietiek laiks kaut ko uzzināt no tā, kas tur notiek. Viņš redz tikai Ulmani pie vārtiem, kaut kādu saukli…

Un kas tagad ir savādāk?

Nekas, to es arī gribu pateikt. Tas, kas notiek publiskajā skatuvē, notiek trīsstūra augšpusē. Mēs skatāmies viens uz otru medijos, bet paliek šī sabiedrības daļa trīsstūra apakšā, par kuru uzzinām tad, kad notiek kaut kas ārkārtējs, piemēram, māte nosit bērnu vai kad Latgalē nenobalso.

Mēs nezinām, ko par Ulmaņa režīmu domāja trīsstūra daļa, kas ir apakšā, vai viņi vispār par to domāja. Es pieņemu, ka vienai daļai bija pilnīgi vienalga, bet otra bija lojāli draudzīgi noskaņota pret Ulmaņa režīmu. Mēs pieņemam, ka visi cilvēki tad dzīvoja labi, bet tad es atceros dažus atsevišķus bērnības stāstus par Latgales iztikas minimumu, atsevišķas epizodes par to, ko viņi ir ēduši, par to, kas skaitījies garšīgs. Konfektes, sviests… Tie nav sistematizēti vākti stāsti, bet stāsti, kas liek domāt par to dzīvesveidu. Un es nedomāju, ka viņi varēja ar to būt laimīgi, bet mēs konstruējam šo Latvijas 20. 30.gadu vēstures ēku kā pozitīvo modeli, ka tur bija labi. Es domāju, ka autoritārisms varēja nodibināties tikai tādēļ, ka lielākai sabiedrības daļai bija pilnīgi vienalga, kas notiek valsts augšpusē, jo viņam bija svarīga tā viņa govs, viņa zeme.

Ir saprotams, ka padomju laikā šo posmu padarīja par zelta laikmetu Latvijas vēsturē, bet kāpēc šis mīts vēl tagad strādā?

Es domāju, ka strādā inerce. 1945. gadā sabiedrība Latvijā bija kļuvusi par sociālo trapeci (ja paliekam pie sabiedrības trīsstūra modeļa), jo sociālo virsotni nošāva vai arī tā aizbēga prom. Un no iepriekšējā trīsstūra saglabājās apakša. 75% inteliģences aizbrauca prom, bagātais slānis tika izsūtīts. Tas nozīmēja, ka 20.un 30. gadu elite bija “nocirsta”. Pati par sevi tā bija ļoti jauna, bet bija izveidojusies, viena paaudze bija pagājusi. Un tad sākās jaunās virsotnes būvēšana. Trīsstūra apakšas sociālā mobilitāte ir ļoti liela, un vēl parādās ienācēji no ārpuses. Un tā tiek izveidota Latvijas jaunā elite. Un tad 1991. gadā atkal ir jāpārdefinējas. Ja mēs sakām, ka atjaunojam LR valsti, tad mēs paši īsti nezinām. Manā astoņgadīgās skolas klasē nebija bērnu, kuru vecākiem ir augstākā izglītība. Pēc tam, kad 50. 60. gados beidzās represijas, tika izveidota t.s. jaunā padomju inteliģence, administrācija. Ja mēs sakām, ka 91. gadā atjaunojām Latvijas valsti, tad sociāli mēs Latvijas valstī bijām apakšās. Tagad esam iespējamā potenciālajā virsotnē. Manuprāt, te veidojas iekšēja cilvēciska pretruna.

Bet, ja ņemam šo sabiedrības trīsstūra modeli par atskaites punktu, tad Latvijas valstij nav 85. gadi. Kāpēc mēs gribam, lai Latvijas valstij ir 85 gadi?

Es domāju, ka Latvijas valstij nav 85.gadi. Mēs to gribam tādēļ, ka tā skaitās nacionālā valsts. Sociāli mūsu valsts ir 1945. gada Latvija. Tas bija tas atskaites punkts, lai noformētos jauns sociālais trīsstūris. Es domāju, ka 1991. gadā tas tik ļoti nesaira kā tas bija laika posmā no 1940.gada līdz 1945. gadam. Ojāra Vācieša tēvs bija kalps, 1940. gadā viņam iedeva māju, bērni sāka iet skolā, tēvam nebija vidējā izglītība, bet Ojāram Vācietim jau bija vidējā izglītība. Pakāpeniski viņš nokļuva redzamo cilvēku skaitā. Tā tas bija vairumam šodienas politiķu, kuriem vectēvs bija kalps, tad viņi aizplūda pilsētā. Tā pakāpeniski tas sākās. Kad nocērt virsotni, sabiedrības trīsstūrī tas ir izdevīgi pārējiem, jo parādās daudzas tukšas vietas, ko var aizpildīt. 1991. gadā nocirta tikai sabiedrības trīsstūra formālo virsotni.

Ja mēs Latvijas valsti sociāli rēķinātu no 1945. gada, ko tas mainītu?

Mēs neesam tam gatavi. Es domāju, ka tas sagrautu daudzus mītus.

Ar noklusēšanu mēs sev darām pāri. Paaudze no 1945. gada līdz 1991. gadam uzdzina jaunu sociālo trīsstūri, vidusslāni, jo dabūt masas līdz vidējai izglītībai, panākt, lai masas interesējas par elitāro kultūru un iet uz teātri, pērk grāmatas, tas bija ļoti labs sasniegums.

Vēl jautājums, par kuru ir smagi runāt, ir Latvijas valsts atjaunošana no īpašuma piederības viedokļa. Tas, ka Latvijas valsts izvēlējās atjaunošanas modeli, nozīmēja, ka īpašums ir jāatgriež 1940. gada līmenī un tas, manuprāt, nodarīja pāri padomju sabiedrībai, jo nosvītroja cilvēku piecdesmit gadu darbu.

Jūs uzskatāt, ka valsts atjaunošanas ideja nebija korekta, ka vajadzēja valsti veidot no jauna?

Jā, mēs, Latvijas iedzīvotāji, kas bija 1991.gada kontingents, neatbilstam 1918. gada iedzīvotāju kontingentam. Atjaunojot īpašuma tiesības, mēs pārsvītrojām pēdējo paaudžu radītās vērtības. Un te ir jautājums, cik lielā mērā bija ārējā ietekme un cik lielā mērā nostrādāja mūsu kompleksi, cik lielā mērā emigrācija iejaucās 1991. gada juridisko pamatu veidošanā. Ir grūti pateikt, kur ir taisnība. Es nezinu, kur ir taisnība. Kam bija izdevīga Latvijas valsts atjaunošana? Padomju cilvēks teiktu, ka Latvijas valsts atjaunošana bija izdevīga latviešu buržuāzijai.

Atjaunojot valsti, ir otra tēma – ko mēs izdarījām ar cilvēkiem, kuri ienāca no malas? Vai arī viņi atjaunoja valsti, vai arī viņi atrada savu vietu – viņi ienāca no malas, jo te bija tik liels tukšums. Vēl ir jautājums, vai 1940. līdz 1945. gada emigrācijas vilni varēja traktēt kā nodevību pret 1918. gada republiku, jo aizbrauca elite, kas bija atbildīgi par Latvijas politisko struktūru. Padomju karaspēks tika ielaists iekšā, un pēc tam paši aizmuka.

Vai arī tika iznīcināti vai izsūtīti…

Bet tad nevajadzēja sadarboties ar okupācijas karaspēku, jo Latvijas okupācija notika sadarbībā ar Latvijas medijiem un Latvijas valdību.

Kāpēc nav populāri par to runāt?

Tāpēc, ka tam ir negatīvais vēstījums. Jebkuram cilvēkam ir grūti atzīt savas nelaimes. Tā būtu smaga grēksūdze, un acīmredzot smagām grēksūdzēm nav pienācis laiks.

Vai iestāšanās ES ir meklējamas analoģiskas situācijas Latvijas vēsturē?

Jūs gribat, lai es pasaku, ka tas ir analoģiski ar iestāšanos PSRS?

Nē, es neko negribu.

Ja mēs noliktu blakus divus mediju materiālus – 1941. gada filmu “Pretim saulei”, vienīgo dokumentālo vēstījumu par Latviju 1941. gadā, filmu ar smaidošiem cilvēkiem, kuri māj un pavada delegāciju uz Maskavu – un smaidošos cilvēkus, kuri māj ar karodziņiem Eiropas Savienībai, tad vēstījums bez komentāriem ir līdzīgs.

Smaids ir salīdzināšanas aspekts?

Tas ir tikai viens neliels aspekts.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!