Foto: Kārlis Dambrāns

Ja kāds jautātu: kas ir tā Latvijas savdabība, ar ko izceļamies uz citu valstu fona, - ko jūs atbildētu? Pieņemu, ka pirmā asociācija būtu kaut kas no šī komplekta: Jāņi, kapusvētki, Kristaps Porziņģis, Dziesmusvētki un sēņošana. Lai dažādotu atbildes un pārsteigtu jautātāju nesagatavotu, interesanta izvēle būtu pieminēt Latvijas partijas.

Tās mums ir apbrīnas vērtas ar to, ka pamanās iztikt ar teju desmit reizes mazāku valsts budžeta finansējumu nekā kaimiņvalstīs. Salīdzinājums – uz visām Latvijas partijām kopā valsts tērē ap 600 tūkstošiem eiro gadā, kamēr Lietuvā un Igaunijā partijām gadā tiek izsniegti 5-6 miljoni nodokļu maksātāju eiro.

Piedāvāju divas versijas tam, kā šo Latvijas brīnumu izskaidrot.

Pirmā versija: kaimiņi kaut ko nesaprot un šķērdē valsts līdzekļus, no budžeta finansējot ko tādu bez kā – kā esam to pierādījuši Latvijā! – viegli var iztikt. Teorētiski tas ir iespējams.

Otrā iespēja: tie esam mēs šeit Latvijā, kas kaut ko nesaprot. Varbūt, tik ļoti lēti maksājot, mēs tiekam nevis pie politiskajām partijām, bet gan tikai to šķietamības?

Lūk, daži jautājumi partiju pilnvērtīguma pārbaudei:
•Cik bieži saskaramies ar politisko partiju izstrādātiem kvalitatīviem priekšlikumiem dažādu nozaru attīstīšanai?
•Cik daudzi no mums ir novērojuši partiju rosību Latvijas pašvaldībās, it sevišķi tajos gados, kad nenotiek vēlēšanas?
•Cik daudzi partiju biedri var apliecināt, ka viņiem ir reālas un regulāras iespējas iesaistīties partijas darbā?
•Cik daudzas partijas un cik regulāri organizē izglītojošus pasākumus, pieredzes apmaiņas, lai audzētu savus jaunos “kadrus”, kas ar laiku varētu nomainīt esošo politisko eliti?

Nepārprotiet – protams, nauda nav vienīgais priekšnoteikums normālam partiju darbam, bet tā ir absolūti nepieciešama: ja partijai vispār nav resursu profesionālam darbam, tad tiekam nevis pie partijas, bet gan pie tās šķietamības, fasādes, aiz kuras varbūt kādu laiku slēpjas entuziastu pulks, bet šis laiks vienmēr būs īsāks nekā sākotnēji gribētos cerēt.

Tikpat skumja perspektīva kā maksāšana, pat ja lēta, par partiju šķietamību, ir būt par valsts līmeņa liecību principam “skopais maksā divreiz”. Proti, no nodokļu līdzekļiem slēptā veidā samaksāt par partiju eksistēšanu daudz dārgāk nekā būtu izmaksājis legāls un pietiekams valsts finansējums.

Padomāsim kopā: kā jums šķiet – kāds procents šobrīd no partiju naudām, gan legālajām, gan melnajām, nāk apmaiņā pret kādu apšaubāmas likumības labvēlību pret ziedotāju vai ar ziedotāju saistītiem cilvēkiem? Un ja visas ietekmes sasummē, cik tas varētu maksāt valstij, piemēram, partiju sponsoru nekvalitatīvi izveidotu valsts e-pakalpojumu, haotiski sabūvētu ceļu vai netaisnīgu maksātnespējas procesu formā? Un kā ar nepilnvērtīgi strādājošiem valsts un pašvaldību uzņēmumiem un iestādēm, kur partijas ir “noparkojušas” savus kadrus?

Kad 2010.gadā Saeima ieviesa valsts finansējumu politiskajām partijām, tā modelis un apjoms bija paredzēts kā provizorisks: regulāri vērtējot, kā tas darbojas un kā to pilnveidot. Bet, kā jau tas bieži notiek, – nav nekā ilglaicīgāka kā pagaidu risinājums. Ja pieņem, ka Latvijas partiju brīnumu izskaidro nevis kaimiņu, bet mūsu pašu vieglprātība, tad agri vai vēlu pie valsts finansējuma partijām problēmas būs jāatgriežas un finansējuma apjoms jāpalielina tik tālu, lai varētu cerēt, ka vismaz tām partijām, kuras vēlas strādāt godīgi un profesionāli, rodas tāda iespēja.

Ja vēlamies jau jaunajā Saeimas sasaukumā, sākot no 2019.gada, sagaidīt no partijām ko vairāk nekā partiju darba fasādi, tad attiecīgie likuma grozījumi jāpieņem līdz nākamā gada oktobra vēlēšanām. Modeļi adekvātam partiju finansējumam var būt dažādi: piemēram, var palielināt partijām par katru vēlēšanās iegūto balsi saņemto finansējuma apmēru, var to arī kombinēt ar fiksētu naudas summu, kas pienāktos katrai partijai, ja tā pārvarējusi 2% barjeru un kas ļautu tai gadu segt kaut vai partijas biroja uzturēšanas izdevumus.

Partijas, kurām nav izmisīgi jāmeklē privātais finansējums, nav garantija profesionālam un nekorumpētam darbam, bet bez šāda finansējuma profesionāls un nekorumpēts partiju darbs vispār nav iespējams, vismaz ilgtermiņā noteikti ne. Izvēles ir divas. Ja mūs apmierina situācija, kāda tā ir šobrīd, tad atstājam partiju finansējumu mierā un turpinām priecāties par Latvijas īpašo know-how, uzturot partiju šķietamību, un par to samaksājot desmit reizes mazāk nekā kaimiņi. Savukārt, ja šķiet, ka kaut kas ar Latvijas partiju darba profesionalitāti vai godprātību nav kārtībā, tad daļa no receptes ir pienācīgs valsts budžeta finansējums – labāka alternatīva tam nav izdomāta.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild biedrība Sabiedriskās politikas centrs PROVIDUS.